Nav pat īpaši svarīgi, cik skaidrs, kas un kāpēc tur īsti notiek, tas vienkārši ir skaisti, kā uz Saules līst. Sešas minūtes sekundē. Pa visu ekrānu.

2012 DA14 pēc stundas vistuvāk.

Ustream: NASA Follows Asteroid Flyby

Planēta Zeme notriec meteoroīdu!

Interesanti bija šorīt gan apskatīt kadrus ar Čeļabinskas meteoru un dzirdēt skaņas triecienvilni (un tam sekojošo necenzēto leksiku), gan pavērot, kā ziņas vispār izplatās.

Kaut kur ellē ratā otrā pusē pasaulei rīta agrumā uz dažām sekundēm debesis aizdegas, atskan blīkšķis, saplīst daži stikli, sabrūk cinka rūpnīca, daži (simti) tiek ievainoti. Liela lieta, ne?

Bet pa to laiku es no rīta pieceļos, nomazgājos, pagatavoju brokastis, atveru čatiņu un tieši tobrīd no cilvēkiem visā pasaulē vēl tālāk no notikuma vietas sāku saņemt linkus uz jūtūbi ar nupat uzņemtajiem kadriem, un pēc kāda laika dzirdu, ka arī vietējais radio par to ziņo, ka kaut kas kaut kur. Tā nu apkopoju spilgtāko un ierakstu astronomijas forumā, lai arī citi zina detaļas, un pēc kāda laika parādās raksts, kas ar RSS un citādi izplatās visā lvnetā.

Interesantākais visā šajā man liekas tas, ka dažās stundās pēc notikuma par to jau zina visa pasaule, bet ziņas radās no parastajiem ierindas cilvēkiem, nevis tika radītas. Tās tika nodotas tālāk, nevis īpaši izplatītas.

Tai pašā laikā apgalvojumi par Nibiru, pasaules galu, sazvērestību teorijām, ka visas valdības kaut ko slēpj, joprojām pūļa apziņā kotējas augstu. Kā tas iet kopā? Kāpēc tādi argumenti netiek ņemti vērā? Kāpēc tādām lietām tic, kritiski neizvērtējot?

Bet nu..

Kompensācijai vakars pavadīts pie plīts, cepot biezpiena plācenīšus. Nekad TO nebiju darījis, un arī šovakar vispār bija plānotas pankūkas, bet mīkla sanāca tāda savādāka, jo receptes ir perfekcionistiem, un tā nu pirmoreiz mūžā pašam savi plācenīši – ne tik smuki kā omītei, taču garšo labi, it sevišķi kopā ar rudenī gatavoto ābolbrūkleņzapti, kas jau iet uz beigām, jo arī tā padevās itin garda. Labi. Papīru var iebāzt.. krāsnī.

Tas mirklis, kad garāmgājēji-pretīmnācēji pūlī noķer viens otra skatienu, apkārtesošās ļaužu satiksmes dēļ pazaudē un tad sprīdi pirms pēdējā brīža atrod to no jauna. Kaut kas kopīgs.

Pirmdienas, kas nav brīvdienas, šķiet kaut kādā veidā salauztas.

Šovakar tik ilgi kritu svītriņai un Felipem uz nerviem, ka mani piespieda atzīties, kas tur ar tām bundžiņām, kur rezultāti un kas par desām.

Alus bundžiņas, ko meklēju un vācu pa ceļmalām, man tiešām vajadzēja FOR SCIENCE!, un izdevās arī savākt labu čupiņu.

Tās bundžiņas bija kā fotoaparāti ar ļoooti ilgu ekspozīcijas laiku un 180° platu skatleņķi, lai pierakstītu Saules ceļu debesīs (katru nākamo dienu tā ir mazliet citā augstumā virs horizonta) – solargrāfs.

Pēc bundžiņu savākšanas no tām izkrata beigtos kukainīšus un gliemezīšus, tās izmazgā, izdur mazu caurumiņu, ieliek fotopapīru, aiztaisa ciet un kaut kur pamet uz pusgadu ar skatu uz dienvidiem. Vēlams arī iekšpusi izpūst ar melnu, matētu krāsu, lai nav atspīdumu. Pirms saulgriežiem tās atkal savāc, fotopapīru ieskenē, uztaisa pozitīvu, apstrādā, nopūšas un noglabā dziļā mapītē, jo nekas prātīgs tā īsti šoreiz nav sanācis.

Es zināju, ka pirmajai reizei rezultāti būs pašvaki, tomēr cerēju gan uz labākiem, bet nu, ja dažu nedēļu laikā saule nospīd tikai pusotru dienu, tad, heh.. Un vispār. No 12 tikai astoņi attēli ir tādi, kurus drīkst atrādīt citiem.

Mācība nākamajai sezonai:

• interesantāka ainava
• pēc iespējas interesantāka ainava
• bundžiņu noteikti jāizpūš ar melno krāsu vai jālieto matēto papīru
• pēc iespējas mazāks caurumiņš
• bundžiņu jāliek ieslīpi uz augšu, jo zeme turpat apakšā nav interesanta
• vajag pierakstīt, kas kur nolikts un kas no kurienes savākts, jo pēc tam atcerēties..
• ar negatīvu pēc izņemšanas no bundžiņas jāapietas uzmanīgāk, tas parasti ir mitrs vai pat slapjš, jāļauj tam brīvi nožūt, nedrīkst kaut kur piespiest

Bet nu eksperiments tiek turpināts, un to droši vien varēs izkopt līdz sirmam vecumam šādā ātrumā.
Kas interesanti, vienā attēlā redzama degoša laterna (ja var saprast, kurp jāskatās) – tomēr pat tik jūtīgi.

Ārā vēl ir gaišs! Tik gaišs kā vēl nekad šogad! Tieši tik!

Nupat uz ielas man kāds puisītis tā ap 5-6 g. prasīja, lai nopērku viņam vienu cigareti. Kad pārsteigumā iesprauslājos, viņš ātri turpināja: "Nē, nē, par manu naudu!"

Šovakar ir jāiet slidināties pa ietvēm.

Uz kuru pusi ir pogas vīriešu krekliem un uz kuru – sieviešu?
Vakar man bija uz vienu, un šodien izrādās, ka ir uz otru, tāpēc sāku domāt, kā ir pareizi, vai kāds no tiem ir svešs, vai kāds to ievēro, vai tur vispār ir kādi kanoni, jo patīk un it kā der abi. :|

Youtube: Sometimes, security cameras catch something totally different

Lieliska svētdiena! Biju uz Ungura, izlidināju pūķi, izšļūkājos pa sniegu, vējš, saule, pilnīgs wiii!!

Braucām kopā ar Uķeri un Evu, kas ir tāds.. interesants precēts pāris. Bet nu to pa ceļam kaut kā var pārdzīvot. Pie ezera izrādījās, ka viņš ir aizmirsis slalomzābakus mājās (!), tāpēc kādu brīdi es varēju ezeru svītrot pilnīgi viens, izklaidējot tālumā esošos bļitkotājus, kamēr šie aizbrauca līdz Žagarkalna nomai.

Visu ziemu gaidīju šādu dienu – beidzot ir pietiekami stiprs vējš, ir bijis ilgs sals, ezers ir aizsalis, sniegs pa virsu, un vēl tik zilas debesis un saulaina diena! Turklāt saule ir aiz muguras, nevis acīs! Un brīvdiena! Pilns komplekts!

Tās sajūtas īsti nevar ne aprakstīt, ne nofilmēt, tas ir tik forši – sniegs zem slēpēm "ssssssss", vējš gar ķiveri "šššššš", trapece mazliet iečīkstas, atgulties un just vēja spēku ar visu ķermeni, skatīties, kā slēpju gali šķeļ gludo sniegu, just kā pret zemāko kāju sitas sniegs no augstākās slēpes. Un ātrums.. GPS lielāko ātrumu uzrādīja 39 km/h, bet kopā šurp turp pa ezeru nošļūkāju 27 km. Beigās viss bija sasvītrots.

Uķers sūdzējās, ka neesot sērsnas, pa to pavisam cita braukšana, bet nunez, man ļoti patika pa sniegu. Pa sērsnu ir daudz lielāki ātrumi, tur var tā pavisam ļoti iekantēt, ka iet kā pa sliedi, taču to var citreiz – pa sniegu šitā vēl nebiju braucis, iekantēt varēju pietiekami, tikai dažas reizes sajutu, ka slēpe tiek līdz ledum. (Turklāt uz sērsnas ir neforšāk krist.)

Bija liela vēlēšanās pirmdien neiet uz darbu, bet aizbraukt uz Unguru vēlreiz – vējš mazliet lielāks, virziens tas pats, īī!! Bet nu tagad man tomēr sāp kājas, rokas, mazliet sāni, tāpēc nezinu gan, vai tiešām to tā gribētos. Kaut gan droši vien, ja tiktu līdz ezeram, aizmirstu visas kaites.

Sestdien arī bija saulains un vējains, tāpēc izbraucu ar velo pa ceļiem un.. vietām, kur vasarā bija ceļi. Neko daudz, bet vismaz 20 km, un beigās gan nosalu.

________________________
* Ja neskaita mīlēšanos, labākais, ko darīt ziemā.

Izrādās, ka mēslu vaboles naktī orientējas pēc Piena ceļa – šorīt izlasīju interesantā NatGeo rakstā. Daba un dzīvības evolūcija tiešām ir pārsteidzoša.

Mēslu vabolēm ir jāsameklē svaiga sūdu čupiņa, jāsataisa bumbiņu un ātri jāveļ to prom uz drošāku vietu, lai dārgumu nenozagtu kāda cita vabole. Ja pa ceļam tēviņš satiek mātīti, tad tālāk ceļu abi turpina kopā, aprok bumbiņu, un pēcnācēji to pēc tam izmantos barībai.

Ātrākais ceļš, kā tikt prom no kaut kurienes, vienmēr ir taisnākais. Ja kaut kas ir tik mazs kā vabole, tad grūti novērtēt apkārtni un iet tikai taisni (patiesībā arī cilvēks sāk iet pa apli, neredzot mērķi), tāpēc vaboles dienā orientējas pēc Saules – pateicoties īpašajām kukaiņu acīm, tās izmanto simetriski polarizēto gaismu, kas veidojas ap Sauli.

Naktī ir līdzīgi – ja ir Mēness, vaboles izmanto tā gaismu, lai orientētos, taču tas, protams, ir daudz vājāks gaismas avots. Un tomēr – darbojas. Taču Mēness nav redzams katru nakti vai visu nakti – ko tad tām darīt? Izrādās, ka tādā gadījumā mēslu vaboles orientējas pēc Piena ceļa!

Pētnieki pārbaudīja vaboļu kustības tendences gan dienā, gan naktī, kad bija redzams Mēness un kad tā nebija. Vaboles vēla savas bumbiņas taisni. Un pēc tam uzlika tām mazas cepurītes, lai tās neko neredzētu, – vaboles sāka nesakarīgi riņķot. (Attēlus skatīt linkā uz rakstu.)

Tā kā zvaigžņu gaisma ir samērā vāja, tad urbanizācija un nakts iluminācija nodara arvien lielāku iespaidu uz dzīvniekiem un kukaiņiem. Žēl, ka cilvēki to nesaprot un negrib saprast.

Vēl viens iemesls naktī izslēgt gaismu. Lūdzu.

( 13 astronomiski notikumi šogad, ko nevajag palaist garām )

Šodien bija pavisam jauka diena – saulē aukstums tikpat kā nejūtams, tāpēc aizstaigāju līdz Pilsētas trasei, kur notika Latvijas kausa 1. posms kalnu slēpošanā.

Trase uzsprausta, kalns šur tur izbraukāts, bet nav ne jausmas, vai vēl nav vai vairs nav, un es jau par vēlu, tāpēc padīdos riņķī apkārt, līdz pēc 20 minūtēm uzzinu, ka būs pēc 20 minūtēm. Tā nu pa blakus esošo kalnu nošļūcu lejup, izmetu loku līdz Gaujai, ēnā nosalu, paslidinājos pa applūdušu un sasalušu pludmales volejbollaukumu, gandrīz uzkāpu uz upes, gandrīz ielūzu pludmalē, gandrīz suns atņēma cimdu, bet uz starta laiku jau biju pie kalna un sāku kāpt augšup labāko spotu meklējumos. Saulē atkal silti ar visiem -13.

Tā jau interesanti atnākt uz sacensībām ar domu fotografēt, uzņemt dažas bildes, ieraudzīt uzrakstu "replace the battery pack" un saprast, ka bateriju nu gan somā nav. Bet nu neko, sasildīju tās pašas, un tomēr izturēja līdz beigām.

Man nepatīk fotografēt, ja to kaut kādu iemeslu dēļ vajadzētu darīt, bet, ja bildes nevienu neinteresēs, tad pat tīri mierīgi. Sacensības jau vispār ir gan interesanti skatīties, gan vēl pafotografēt, tur tomēr zināma spriedze, veiksmes, neveiksmes, dažās bildēs ir redzamas tīri saspringtas grimases, un tad pēkšņi Kevins Kostners.

Ja varētu, es jau nostieptos tur pie kāda mieta trases vidū, bet tas traucēs profesionāļiem strādāt – tur vīri bildē par naudu, "Panorāma" staigā apkārt..

Tagad vakarā, kad jau zem -20, izgāju ārā paskatīties uz Jupiteru un Mēnesi. Ilgi gan tā rāmi nosēdēt blakus teleskopam tādā aukstumā nevar – salst, bet Betelgēzei tik skaista krāsa, un Mēness kalni un krāteri, un to pārsimt kilometru garās ēnas, aizas, līdzenumi. Tur vajadzētu kādreiz nokļūt!

Vāā.. Kad visi slēpošanas kalni nodzēsuši gaismas, debesis ir tik pilnas! Pat Perseja dubultkopu var redzēt, nemaz neejot ārā. Nupat norietēja oranžs Mēness, ļoti smuki – vēl brīdi pēc tā bija redzama atblāzma. Kāpēc visi noguļ!