Būt pionieriem ir drausmīgi grūti. Nekad nebūtu iedomājies, ka no valsts budžeta finansētā iestādē kāds tīši neatbildēs uz telefona zvaniem, ja zvanu es. Vairāk par vienu personu. Vairāk kā vienu mēnesi. Bet tas vispār ir absurds, ka tā notiek pat tik [šķietami] progresīvā nozarē. Iesniegums tika nosūtīts februāra beigās, zvani par statusu katru nedēļu, neoficiāla atbilde aprīļa beigās 7.40 vakarā pēdējā dienā pirms amatpersonas atvaļinājuma, protests nākamajā nedēļā, cita persona to atkal vilcina pāris mēnešus, un te nu mēs esam – nekur tālāk.

(dill mēģina sagāzt dienas prieciņu, sakot, ka tagad arī biroja administratore būs ielikusi manu numuru melnajā sarakstā, bet tas nekas.)

Tagad, lai kaut kas tomēr ietu uz mērķi, man jādara daļa viņu darbu un kā attaisnojumu jāmin, ka "mūsu birokrātija spiež mani pie zemes" (tās amatpersonas dotais padoms). Un "jūs jau nekur nesteidzaties? Ziema, aukstums netraucē?" Ātrāk par septembri diez vai kaut kas notiks, ak jel.

Cilvēces vārdā – pzrk, tev vajadzēja iejaukties!
Cik daudz.. un.. ai.. :P :-| :-X

Zinkā, man vienmēr bija licies, ka tādi gadījumi notiek tikai ar citiem, bet es esmu kārtīgs velobraucējs, un man nekad nebūs jāsaskaras ar Rīgas Satiksmes šoferu izdarībām. Wrong, bitch.

Vakar vakarā braucu no Siguldas, ap astoņiem jau gandrīz biju nonācis galā, kad uz Valmieras ielas starp Lienes un Matīsa ielām tieši pirms krustojuma un līkuma pēdējā brīdī pamanu, ka garām pabrauc autobusa priekšgals, pilnībā nogriežot ceļu. 10 cm vietas no apmales nav risinājums. Ja es būtu bijis dažus metrus tālāk, būtu izsmērēts pret garā autobusa sānu un tad pret ietvi. Taču es sabremzējos. Pārkārtojos uz otro joslu, jo tā iet taisni un man vajadzīga, krustojumā deg sarkanais, mašīnas gaida. Pieripinājos pie autobusa priekšgala, kas turpat uzreiz apstājās pieturā, pieklauvēju pie vadītāja stikla. Viņš paskatās uz mani, pasmīn, kaut ko nosaka, bet, tā kā es gaidu, tad viņš tomēr atver logu. Pajautāju, vai viņam kāds radinieks pārvietojas ar velo. Viņa atbilde bija: "Да пошёл нахуй.", un logs ciet. Te nu es nenovaldījos un ar plaukstu iesitu pa autobusa sānu.

Saruna beigusies, drīz būs zaļais, ripoju lēnām lejup gar mašīnām pa joslas malu, kur vietas pietiek. Iedegas zaļais un tajā brīdī pamanu, ka man no sāna brauc virsū autobuss. Vienkārši brauc virsū. Maita skatās uz mani un brauc virsū. Lai nepakļūtu zem riteņiem, iebraucu pretējā joslā, bet viņš turpina, pārbraucot nepārtraukto līniju. Par laimi, pretī braucošie redzēja, ka autobuss nebrauc gluži tā, kā tam būtu jābrauc, tāpēc īsti nesāka kustēties un nekas sliktāks nenotika. Pēc tam viņš, protams, aizbrauca pa savu joslu.

Nevienam nenovēlu sajūtu, kad uz ielas savus 60-70 kg apdraud idiots ar daždesmit tonnām.

Pēc tam painformēju ceļu policiju, kas man ieteica iet uz policiju un rakstīt iesniegumu, kā arī savienoja ar RS dispečeriem (liela jēga?). Vienīgais, ko piefiksēju, bija autobusa borta numurs, ko arī pateicu abiem.

Tagad jau esmu nomierinājies, izlasīju šo un nezinu, ko darīt. :( No vienas puses, nekas jau nenotika. No otras, viņš apdraudēja manu dzīvību – pat ja ceļa nogriešana bija bīstama neuzmanība, tad pēc tam – apzināta braukšana virsū. Tiešām iet uz policiju? Viņi nepasmiesies un "nozieguma sastāva trūkuma dēļ" nepasūtīs mani? Tomēr būtu stulbi, ja tas lops kādu taranētu pa īstam..

Papildinājums. Trešdien nosūtīts iesniegums papīrvēstules formā uz RD un RS ar lietas izklāstu. Informēšu par jaunumiem.

Vatafak! Vatafak! Vatafaaaaaak!!