Morrissey - Earth Is The Loneliest Planet

Nākamreiz.
Nākamreiz.
Noteikti. Nākamreiz.

Tā droši vien ir katru gadu, bet tāpat katru gadu tas liekas kā pārsteigums – ir vienpadsmit vakarā, gāž lietus, taču tik un tā – vēl pietiekami gaišs, lai varētu salasīt burtus grāmatā.

No citiem pārsteigumiem – šodien bija ļoti spilgta varavīksne, uz ko skatījos un ļoti nesapratu. Redzamais spektrs ir no sarkanās līdz violetajai krāsai, turpretī šai varavīksnei zem violetās bija vēl kaut kāda krāsa.

Tā "kaut kāda krāsa" drīzāk vilka uz caurspīdīgi zaļu. Kā stikla pudelei.. Fotogrāfijā to var būt pagrūti saskatīt, taču es fotografēju, jo redzēju, nevis pēc tam ieraudzīju nofotografētajā to, kas varētu būt JPEG kompresija vai cits iztēles auglis, bet kas tas ir, bet kas tas ir.

Svētdien biju kapos, šķiet, ka vairākus gadus no tā biju izvairījies. Savā ziņā pat varu saprast kapusvētkus un tā – lepnums par minimazdārziņu. Pie reizes noskatīju, kādu kapa vietu es sev gribētu. (Grūtups varēja, es nē?) To gan neviens visdrīzāk neļaus neko izvēlēties, bet tāpat. Manā laikā droši vien vispār tikai kremēs un liks plauktiņā.

Bet.

Tur bija tantiņa, kas dzimusi 1901. gadā un nodzīvojusi līdz gandrīz 90. gadiem, un tad es iedomājos, ka viņa taču ir piedzīvojusi pilnīgi visu. Visas revolūcijas, visus karus, Latvijas republikas dibināšanu, okupāciju, industrializāciju, tehnoloģiskās revolūcijas, kosmosa iekarošanu. Visu ko.

Un ko esmu piedzīvojis un kaut cik atceros es? Černobiļa (kaimiņš ar Geigera skaitītāju saka, ka mums bērniem jāiet iekšā, skābais mākonis nāk), PSRS sabrukšana (zaļas vizītkartes, ziepju taloni), neatkarības atjaunošana (mūs pasauca skatīties TV, un es sapratu, ka tur notiek kas svarīgs), Lielais hadronu paātrinātājs. Ununun?

Tāda sajūta, ka viss Būtiskais jau ir noticis un tagad vairs nekā TĀDA nenotiek. Jā, ir daudz ziņu par visu ko no visas pasaules, informācijas pārbagātība vienā acumirklī, taču no tādām lielām lietām.. Nekā TĀDA revolucionāra. Liekas, ka viss jau ir atklāts un izdarīts.

Nu, labi, nupat zinātniekiem izdevās teleportēt dažus kvantus, un manas dzīves laikā daži varbūt tiks līdz Marsam.

Pro'ms, man nav 80, bet cik ta' var gaidīt.

The unified command of the NATO armed forces and the general staff of the Peoples Liberation Army of China have met in the city of Yekaterinburg and adopted the following declaration:

“’We have been observing the development of the Russian situation for a long time. We had waited for the leadership of this country to stop. But after Crimea followed the annexation of Donetsk and Luhansk, then of all the southeastern regions of Ukraine up to Odessa. Then were united to Russia Belarus, eastern Estonia and Northern Kazakhstan.

‘No one recalled any international agreements. Russia began literally to revive the USSR by joining to itself the territory of the new independent states.

‘The situation began all too clearly to recall that of the era of the Third Reich. Governments at that time also found it impossible to stop that regime and Austria, the Sudenland, Czechoslovakia, Poland and France fell under its sway … More precisely, the Third Reich was stopped only by the forces of a powerful global coalition. And today we have had to repeat this historical experience.

‘Russian imperial ideology must be condemned and banned as the Nazi ideology once was. For this, on the territory of the former Russian Federation, we are creating a regional confederation without a common capital. The Moscow Kremlin is being converted into an historical museum. (..)

And while she conceded that Russia could continue its campaign of subversion, she insisted that in Latvia, “Putin’s influence on ethnic Russians is limited.”

That may all be true, but it may not be sufficient. On the one hand, most ethnic Russians in Ukraine opposed Moscow’s intervention, but that opposition did not block Russia from using a minority within a minority to advance its aims. As the ongoing violence in Ukraine shows, armed minorities can play a serious, even decisive role against more passive majorities.
Does Putin Plan to Test NATO in Latvia? | The Interpreter

The number of such questions which Putin would certainly have found inconvenient could be multiplied at will, Andrey Bilzhko, a Ukrainian journalist, says, but they all point to an even more immediate one: “Why should [ethnic] Russians who are living in the east of Ukraine, who were born there, and who studied there not love their native Ukraine?”

If things are as bad for such people as Moscow insists, why, Blizhko continues, haven’t they left yet or why aren’t they leaving now? Who is it that supposedly is prohibiting them from speaking Russian? “Why precisely now is there such a desire to go to Russia,” while before February 2014, there wasn’t?
Five Inconvenient Questions Putin Wasn’t Asked | The Interpreter

Even in the last two days, despite the images of Ukrainian armored personnel carriers snaking toward the east, there has been nothing doing: The Ukrainians managed to retake one airfield—and lose six APCs to the rebels.
So why is a twice-invaded Ukraine not shooting?
Ukraine Has Been Invaded for a Second Time. So Why Doesn't It Shoot? | New Republic

While all government officials will unite in a hissing of denunciation and denial if anyone says it out loud, there isn’t a lot of appetite in any of the NATO governments west of Poland for military action on the Baltic coast. If Russia moved quickly across a Baltic frontier to ‘liberate’ some ethnic Russians, would NATO send troops to drive the Russians back out? We are no doubt telling the Russians that the frontiers of NATO countries are another one of our now-famous red lines, but Putin may think he knows us better than we know ourselves.
Playing Putin's Game – The American Interest

The Russian attack on Georgia in 2008 set off alarms in the Baltics, which renewed their push to strengthen their defenses. Germany vetoed them and the U.S. concurred. An American diplomat in 2009 called Estonia "paranoid" about Russia, in a confidential cable released by WikiLeaks. Since the outbreak of the Ukraine crisis, Estonian leaders have steered clear of the I-told-you-so's. "I don't get any, unfortunately, thrills out of vindication," says Mr. Ilves. "But we have been told by some of our friends, 'We did think you were paranoid and overreacting and now we think you're right.'"
Matthew Kaminski: An American Ally in Putin's Line of Fire – WSJ.com

Я – русская украинка, экстремистка, бандеровка и националистка.
И мой - уже не теоретический - интерес заключается в том, с каким чувством будет стрелять в меня российский солдат.
С чувством выполненного долга? Глубокого удовлетворения? Печали о том, что я предала великую Россию? Будет стрелять и плакать?
Прости, Россия, и я прощаю – ОстроВ

( šizo )

(..) Ja mēs tagad maksāsim par Eiropas kosmosa programmu gandrīz divus miljonus eiro.. Ir noslēgti.. Jā, protams, sadarbība, vienošanās. Nu, tādas starptautiskas sadarbības un vienošanās mums ir daudz noslēgtas valstī, un tā ir prioritāte. Nu, es nezinu, varbūt, ka tomēr beidzot ir laiks atjēgties, ka prioritāte ir tomēr mūsu pašu valsts iedzīvotāji, mūsu pašu valsts bērni, mūsu cilvēki, ka tā ir prioritāte un pēc tam starptautiskā kosmosa programma.

Tā šorīt Latvijas Radio 1 rīta programmā plkst. ~8.25 Diāna Zaļupe monologā izteicās par sporta pedagogu algām un jauniešu iespējām nodarboties ar sportu, un tā tālāk, tas viss sakarā ar iespējamo skolotāju streiku un tām lietām. To var noklausīties LR1 arhīvā (sākot no 18:26).

Vispār jau uz Zemes nav vajadzīga nekāda kosmosa programma, jo, re, Āfrikā un Āzijā cilvēki mirst badā un visapkārt ir daudz citu problēmu. Ne?

Patiesība ir tāda, ka līgums ar Eiropas Kosmosa aģentūru ir nozīmīga lieta Latvijai. Pašlaik no Latvijas tiek gaidīta dalības maksa aptuveni 900 tūkstošu latu apmērā. Apņēmāmies maksāt, tagad vairs negribas. Tas ir daudz? Valstij tas nav daudz, tas ir sīkums, paskat, cik desmiti miljonu bez aizķeršanās ieplūst grimstošos privātuzņēmumos. Savukārt, labums no Latvijas pilnvērtīgas sadarbības ar EKA būs tāds, ka nauda nāks atpakaļ. Mums jāiemaksā dalības maksa, lai varētu piedalīties projektos, kur EKA maksās mūsu zinātniekiem, mūsu inženieriem, mūsu izejvielu ražotājiem, mūsu cilvēkiem. Tā nav zivs, tā ir makšķere.

Pašlaik gan ar Izglītības un Zinātnes ministrijas Dombrovska gādību vai neizdarību, daļēji piepalīdzot arī MK Dombrovskim, ir nobremzēta arī šī ļoti perspektīvā lieta. Igaunija mums ir par pāris gadiem priekšā, sadarbojoties ar EKA, Lietuva ir aptuveni mūsu līmenī. Pagaidām. Šī arī ir tā Latvijas iespēja nokļūt Eiropas elitē, par ko iepriekš mūsu "elite" runāja (tas gan vairāk bija euro dēļ, kas, manuprāt, ir pilnīgs bulšits).

Kanādieši ir aprēķinājuši, ka viens dolārs, ko investējam kosmosa tehnoloģijās, nes atpakaļ divus līdz 100 dolārus, atkarībā no tā, vai tā joma ir tieši vai netieši saistīta.
Sandra Kropa raidījumā "Pēcpusdiena" par līgumu ar EKA

Latvijā ir par daudz ekonomistu, juristu, un paši to visu zināt. Kosmosa izpēte ir iespēja attīstīt valsti, pacelt eksaktās zinātnes, attīstīt industriju, radīt darbavietas, "ražot" zinātniekus un inženierus, nevis biroju darbiniekus. Tam visam ir milzīga pievienotā vērtība, kas cita starpā papildina budžetu un ļauj pabarot izsalkušos tiešā vai netiešā veidā.

Protams, jauniešu un vispār iedzīvotāju veselīgums, iespējas nodarboties ar sportu starptautiskā un profesionālā mērogā arī ir būtiski, un tai arī jābūt valsts prioritātei ne tikai uz papīra, taču šīs abas lietas nevar pretstatīt, Diāna Zaļupe.

Bija un izčibēja atvaļinājums kādu laiku, kad iesildījos ziemai un katru dienu grābu lapas, kas tikai krīt un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un .., un tiek sastumtas turpat, kur nonāks sniegs. Viss bija tik mierīgi, ka man nebija skaidrs, kuru dienu īsti jāatgriežas darbā, jo tā nebija pirmdiena, bet tad kolēģe atsūtīja īsziņjautājumu, ka rīt taču es būšu, ja, tāpēc laikam tad arī bija jābūt.

Vienurīt pamodos ar skaudru domu, ka kā, nu, kā gan var būt jau 12. novembris un ir palaists garām 11. Bet pirms tam sapnī sw rādīja oldskūlīgu sieviešpilsētvelo un stāstīja, kā to pārvedusi no kādas -stānas (valsts, kas beidzas ar -stāna). Turklāt ar nelielu pastīvēšanos viņa esot izkārtojusi tam vietu lidmašīnas salonā. Es to neizdomāju, to nemaz nevar izdomāt.

Ar paša spēkiem joprojām var braukt uz Siguldu un Rīgu, tikai vējš vai auksts, vai migla, bet galvenais jau ir tumsa – no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs. Dažreiz, braucot pa šoseju, man ir sajūta, ka aiz muguras ir kāds spoks vai kas, bet vēl kāds. Minas aizvējā. Atskatīties negribas, jo, nu, ja nu tiešām ir, bet tad garām pabrauc mašīna un uz ceļa un krūmos nozib vien mana ēna, bet to, vai spokiem maz mēdz būt ēnas, es nekad nepaspēju iedomāties, jo ar to pietiek.

Vakar biju StarSpace stārpārtijā, un bija tiešām foršs stārpārtijs. Iepriekš vienmēr grib rasties atrunas nekur nebraukt – patālu, nu ko es tur, ņemtne ar teleskopa vadāšanu, varbūt nemaz neņemt līdzi, nakts vidū atpakaļ, varu taču mierīgi pas'tīties tiešraidi jūtūbē, šoreiz vēl tas, ka visu bija jāiekrāmē mašīnā jau no agra rīta un jāaizbrauc to nolikt kaut kur patālāk no mājām, jo maratona dēļ iela slēgta līdz vēlai pēcpusdienai (neviens jau neteica, pašam tas bija jāsameklē), bet, bet, bet drošības pēc tomēr no rīta gandrīz visu sakrāmēju, aizvedu, aizgāju un aizbraucu.

Bija vērts.

(Braucot uz turieni, pa ceļam bija tik skaisti skati – zilas debesis, svaigi zaļi lauki ar ziemājiem un fonā visi krāsainie koki, bet neviena paša skatītāja, un man neviena paša fotoaparāta (fotostatīvu biju paņēmis līdzi, bet fotoaparātu uzlādēju, iepakoju un noliku degungalā, bet tāpat aizmirsu). Tā vietā Siguldā abas dienas ir milzu sastrēgumi, jo pilsētniekiem jābrauc uz vienu vietu, lai redzētu dabu. Karsta vasaras diena – Jūrmala, saulaina rudens diena – Sigulda. Klišejas!)

Kopējā pasākuma tēma šoreiz bija planētu pavadoņi – īpašie mēneši. Šis bija jubilejas stārpārtijs – desmitā reize, esmu bijis uz lielāko daļu, bet ne visiem. Bija interesanti stāstījumi, bija smukas biwžiņas, bija daudz jaunu lietu, ko nemaz nezināju. Bija skaidras debesis! Neticami, bet stārpārtija laikā tiešām beidzot bija skaidras debesis un visi stāri! Zinkā, man joprojām ir doma kādu piemērotu vakaru paņemt savu boileri un aizvest uz publisku laukumu parādīt tuvāku vai tālāku kosmosu, bet vasarā to nevar (jo gaišs), rudenī to nevar (jo līst) un, un, un, bet tad man likās, ka nu 12. oktobris gan tam būtu piemērota diena, jo labs laiks un augošs Mēness, bet izrādījās, ka tieši tad ir stārpārtijs, tāpēc sanāca, ka tur iesildījos – man bija iespēja tēmēt teleskopu uz kaut ko, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem, nodemostrēt, cik ātri griežas mūsu planēta (jo manējais ir bez automātiskās sekošanas, tāpēc objekti ik pēc kāda laika izslīdēja no redzesloka), un cilvēki pat stājās rindā, lai paskatītos. :) Bija forši. Noteikti jāsaņemas uz to arī vienam, kamēr vēl nesnieg. Vien vajag labāk patrenēties, jo pa vasaru viss bija piemirsies, kas kur atrodas. Bet tiešām vajag. Kas gan var notikt?™

Man pašam arī beidzot bija iespēja paskatīties StarSpace observatorijas lielajā teleskopā! Iepriekš, protams, visi pasākumi bija zem mākoņu vāka, bet šoreiz varēja. Kādas tur Suntažos bija debesis! KĀDAS TUR BIJA DEBESIS! Kā bildēs! Kā filmās! Kā vēlmēs! Kā nekur citur! Nosētas ar zvaigznēm! Tik daudz! Tik.. visas! Piena ceļš skaidrs un spilgts. Pirms prombraukšanas kādu brīdi vienkārši stāvēju, apbrīnoju un centos iegaumēt. To tur bija tik daudz, ka viegli varēja apmaldīties, jo parasti redzamas tikai spožās, mazliet mazāk spožās un tā, pēc kurām var orientēties, kur kaut ko meklēt, bet te uzreiz tik daudz. Varbūt pat būtu pierādījumi, ja būtu paņēmis fotoaparātu, heh.

Uuuuuuun uz nākamo stārpārtiju mēs esam uzaicināti šoreiz paši būtu tur priekšā un kaut ko pastāstīt. Ōsom, ne? Skērī, ja! Laikam jāsāk gatavoties laicīgi. Pārtija tēma ir par visu, ko astronomisku dara amatieri, tad nu kaut kā tā mēs arī par, ē, baloniem. 12. aprīlis, Suntaži, laicīgi visus pabrīdināju.

Pārrodoties mājās ap pusdiviem, mani sagaidīja bēdīga ziņa, ka minkas nav, kas radīja lielus pārdzīvojumus, garas pastaigas, daudz jautājumu visādiem cilvēkiem un pat sazīmētu plakātiņu fotošopā (šņuk), līdz sivēnaste tieši pēc 24 stundām kopš iziešanas pārradās, nesniedzot nekādus komentārus, taču galvenais, ka visi sveiki un veseli.

Oh.. thatgingerscourser.

Tajā attēlā neko daudz nevar redzēt, taču tur vispār ir trīs planētas. (Nu, četras, ja pieskaita Zemi.) Pirmoreiz mūžā un beidzot ieraudzīju Merkuru! Saulei tuvākā planēta, ko tāpēc tik reti var mēģināt ieraudzīt, mazliet lielāka par Mēnesi, tikai punktiņš, bet es zinu, kas tas punktiņš ir un kāpēc svarīgs.

Kamēr savā parastajā ceļmalas spotā ar skatu uz rietumiem baroju odus un izklaidēju maijvaboles, binoklī meklējot kaut kur tur esošo Venēru, pēc kuras varētu atrast arī pārējo, pie manis piestāja daži cilvēki, lai noskaidrotu, kas man padomā. Viens pāris domāja, ka esmu ornitologs, jo paši hobijo ar putnu vērošanu.

Man jau pasen ir vēlēšanās kādā skaidrā piektdienas vai sestdienas vakarā paņemt teleskopu un aizvest to kaut kur pilsētas centrā vienkārši tāpēc, lai parādītu – augošs Mēness ir interesants, M13 kā dārgakmens, Saturns – gredzenu karalis. Vienkārši parādīt arī citiem, kāda ir pasaule tur ārā, parunāties, ieinteresēt, pastāstīt visu, ko zinu, cik tālu, cik daudz, cik liels, cik neiedomājami milzīgi plašumi. Sarīkot tādu parastu ietves astronomijas vakaru. Nav ne jausmas, cik daudzus garāmgājējus tas varētu interesēt.

Bet nu tam prasītos kāda kompānija, vienam tomēr drusku bail. Es nevaru tā čikibriki savākt visu vienā piegājienā un iestūķēt mašīnā. Ja nu vajag.

Nīderlandē ir kāda interneta paziņa, kas uz tādiem outreach pasākumiem dodas ar velo. Viņai gan ir H-alfa teleskops Saulei, tāpēc visu var darīt pa gaismu, turklāt tas ir samērā neliels aparāts. Bet cik forši tas ir!

Divas dienas pēc kārtas celties piecos un iet gulēt vienos, jo tik daudz ko var sadarīt, kamēr neguļ.

Šorīt jau deviņos diezgan neplānoti ar bijušo priekšnieku devāmies veselīgā izripošanā pa mežiem, kur vēl var atrast sniegu. Viņš kā iedzimtais, bet nevienu no vietām un ceļiem līdz šim nezināja. Izrunājām visu ko, beigās viņš nopirka mašīnu.

Vakar vēl vienam nodaļas kolēģim bija pēdējā darbdiena. Īsā, bet pagarinājām un visu gudri pārspriedām, iekļaujot pat gaisa ventilācijas caurules, kurām tiek atrauti atomi, radīts elektromagnētiskais lauks, kas ar lieko voltu nojauc blakus esošo tīklu. Beigās uzdāvināju viņam vienu pašdarinātu nieciņu, par ko viņš tik ļoti nopriecājās, ka man tā vēl jāmācās.

Vakar par divām minūtēm nokavēju -5.9 spožo Iridium sauleszaķīti muļķīgu tehnisku iemeslu dēļ, šovakar kompensācijai ir trīs pēc kārtas desmit minūtēs, taču dažreiz blāvāki, toties jau ir redzama Venēra un Saturns ir iespaidīgs, vakar Kasīnī sprauga bija tik skaidra, bet pa to laiku kāds dārzā sāk čabināties, es neko neredzu un nevaru saprast, kas tur būs. Pele? Žurka? Stirna? Lapsa? (Pirms nedēļas divām uzskrēju virsū, vagu paņēma abas puses.) Čaboņa nāk arvien tuvāk un tuvāk – atkāpties neērti, biedēt negribas, dzīvnieks jau nav vainīgs – līdz sāku saskatīt melnu un kustīgu, kas pienāca klāt, paskatījās un izrādās ezītis, aizgāja tālāk čabināties pa gravu.

Atradu ledusskapī omītes ērkšķogu ievārījumu, iebraucu tajā ar karoti un.. mm.. atcerējos vasaru. Tā ir visīstākā vasaras garša. Man visi ievārījumi sanāk tādi pavisam saldi, pat cidoniju, bet šis bija skābens un kā vasara. Kā tiešām vasaras garša.

Man šķiet, ka pavasaris ir saspiedies pārāk mazā laikā – vienudien tulznas no sniega rakšanas, nākamajā nomainīju velo uz vasaras riepām, atsāku braucienus uz jūru, nākamajā nedēļā pusmetrīgo sniega čupu vairs nemaz, viss sauss, zilās vizbulītes, vēl pēc nedēļas baltās, tagad maijs jau ieskrējies. Par ātru. Vismaz atkal esmu pārvācies uz gulēšanu verandā, jo maijs tomēr. Cerams, ka tagad atkal līdz Ziemsvētkiem, jo pie pakāpeniska aukstuma tomēr kaut kā vieglāk pierast.

Pirms dažām dienām laikam gāju gaitās kaut kur, klausījos kaut ko, līdz saklausīju Gustavo pieminam levitāciju, atcerējos, kā gājām snorkelēt ar Uldi un kādu norvēģi dienā, kad pie Sarkanās jūras nebija vēja. Klausījos dziesmu un nodomāju, ka niršanai taču it kā visvairāk būtu jālīdzinās brīvam lidojumam, tomēr tādas sajūtas nu nemaz par to reizi neatceros, varbūt biju aizņemts ar domām, ka ūdens ir tik dzidrs, ka zem ūdens ir tik košs, ka tur ir vesela pasaule – kā filmās – par ko nemaz nenojautu.

Vakar kā jau katru vakaru pagājušajā nedēļā drebinājos tumsā un vējā, medījot komētu, šoreiz pat ar konkrētu mērķi – nofotografēt, kā tā noriet. Procesa gaitā papļāpāju ar kādu riteņbraucēju, kas piestāja parunāties par skatu, pastāstīju, parādīju viņai komētu binoklī, papļāpāju ar diviem jauniešiem sarkanā žigulī, kas piestāja noskaidrot, ko un tik ilgi es tur daru, kas redzams un kur tieši jāskatās. Sanāca tāda īsta "ietves astronomija". Un tad pēkšņi – debesis iedegās!

ZOMG!

Es zināju, ka uz Saules pirms dažām dienām noticis izvirdums. Es zināju, ka ir brīdinājums par G1 un G2 līmeņa ģeomagnētiskajām vētrām šai naktij. Es neticēju, ka tiešām viss varētu notikt, kā vajag, un laikā, kad varu to ieraudzīt, bet viss bija!

Tas bija tik skaisti. Skatījos uz rietumiem, kur lēni dzisa komēta, un tad debesis uzliesmoja tik dzīvās zaļās un violetās disko gaismās gandrīz līdz pat zenītam! Tik! Skaisti! Un spilgti. Un kustas. Un mainās.

Un dilemma, ko tagad, – novērst kameru no komētas vai nē. Tomēr atstāju, jo vakar, iespējams, bija pēdējā reize, kad to redzēju uz nākamajiem 106000 gadiem. Tāpat nevaru nofotografēt nakts skatus tik izteiksmīgi kā dzīvē, jā(at)sāk domāt par DSLR, kamēr C/2012 S1 vēl tālu.

Nekādi nebiju sagatavojies, ka varētu piepildīties senais sapnis, tāpēc biju tuvu pilsētas centram, turklāt vēl ielas malā starp laternām, kas spīd acīs. Un tik un tā – to visu varēja redzēt. Es jau sen biju izplānojis, ko darīšu, ja pēkšņi parādīsies polārblāzma, pat ja to ieraudzīšu nakts vidū, tā nu daži zvani, dažas īsziņas visiem svarīgajiem, un vēl daži to tiešām arī ieraudzīja.

Tas pats attēls īsā video formātā.

Un iemesls, kāpēc vispār biju ārā, – komētriets, ko mazliet "pabojāja" polārblāzma.

Bet nu vispār – fotografēt komētu, kas vien jau nav ikdienišķa parādība, kad parādās polārblāzma..

Pats labākais Saules maksimums jelkad, saltu vēlreiz, A++!
Anticiklons arī labais.

( par piemiņu )

17:36:28 <boru> My main gripe with twitter, besides the banal noise, is the fact that it reduces information to something a sentence long, which I think is starting to be something detrimental to society. People develop ADD and can't grok anythingthat's more than a setence in length. "tl;dr lololol"
17:37:21 <boru> It's like peerce says, the Internet has become a mile wide and an inch deep.
17:37:28 <boru> People read headlines, and nothing more.
17:38:15 <@ozzzy> we're lucky they read the headlines
17:38:19 <boru> For that reason, I don't think we're going to have any more Einsteins.
17:38:29 <Burninate> bullshit
17:38:33 <boru> Deep thought is dead.
17:38:46 <boru> If you can't summarise it in one sentence, it's "boring"

Planēta Zeme notriec meteoroīdu!

Interesanti bija šorīt gan apskatīt kadrus ar Čeļabinskas meteoru un dzirdēt skaņas triecienvilni (un tam sekojošo necenzēto leksiku), gan pavērot, kā ziņas vispār izplatās.

Kaut kur ellē ratā otrā pusē pasaulei rīta agrumā uz dažām sekundēm debesis aizdegas, atskan blīkšķis, saplīst daži stikli, sabrūk cinka rūpnīca, daži (simti) tiek ievainoti. Liela lieta, ne?

Bet pa to laiku es no rīta pieceļos, nomazgājos, pagatavoju brokastis, atveru čatiņu un tieši tobrīd no cilvēkiem visā pasaulē vēl tālāk no notikuma vietas sāku saņemt linkus uz jūtūbi ar nupat uzņemtajiem kadriem, un pēc kāda laika dzirdu, ka arī vietējais radio par to ziņo, ka kaut kas kaut kur. Tā nu apkopoju spilgtāko un ierakstu astronomijas forumā, lai arī citi zina detaļas, un pēc kāda laika parādās raksts, kas ar RSS un citādi izplatās visā lvnetā.

Interesantākais visā šajā man liekas tas, ka dažās stundās pēc notikuma par to jau zina visa pasaule, bet ziņas radās no parastajiem ierindas cilvēkiem, nevis tika radītas. Tās tika nodotas tālāk, nevis īpaši izplatītas.

Tai pašā laikā apgalvojumi par Nibiru, pasaules galu, sazvērestību teorijām, ka visas valdības kaut ko slēpj, joprojām pūļa apziņā kotējas augstu. Kā tas iet kopā? Kāpēc tādi argumenti netiek ņemti vērā? Kāpēc tādām lietām tic, kritiski neizvērtējot?