Šorīt redzēju dikti dīvainu sapni. Es pēkšņi biju ziemā un sajūta bija tāda ir kā būtu vēl padomju laiki. Vienkārši tāda sajūta. Un tad es sapratu, ka man jāglāb kāda maza meitenīte, kas slidinās pa dīķa ledu. Pagaidām tikai sajūta. Pa vidu es vēl nokļuvu kaut kādā sporta zālē (skolā) un ģērbtuvēs. Nezinu, kāpēc. Tad es devos glābt to meiteni, kurai vēl nekas nebija noticis. Ieraudzīju, ka pa slalomkalnu lejā slīd vairāki tramplīnlēcēji ar tām garajām slēpēm. Un tā sīkā ir tur pa vidu. Tad es toč sapratu no viņu drēbēm, ka ir jaunā vēsture. Sīkā slidinājās pa ledu, es dažas reizes ielūzu, bet nekas. Un kad ielūza viņa, tad es izvilku viņu ārā, iegrimdams līdz pleciem ūdenī, bet, kad izlīdu krastā, pat slapjš nebiju. Tad es viņu aiznesu uz kādu māju, kur mani ielaida un es sajutos it kā jau bijis te iepriekš. Sasildījos, mani atstāja vienu. Apgāzu pudeles pie ledusskapja. :)
Pamodos. 0545. Guļu un domāju, vai es patiešām tajā mājā biju bijis, vai arī to māju es biju redzējis sapnī kaut kad bērnībā.

Kad pats atceros sapni, tad liekas normāli, bet kad to pierakstu, atstāstu vai klausos / lasu cita sapni, tad liekas, «kā ko tādu vispār var nosapņot». ;)