Ir kāda īpašība, kuru es sevī ļoti neciešu. Tā ir pieķeršanās cilvēkiem, kuri pret mani ir izturējušies jauki, labi. Pat, ja uz brīdi. Pat, ja es viņus nepazīstu. Pat, ja tas notiek nemanāmi un nedomājot, nejauši. Viņi turpina dzīvot manās domās. Un es iedomājos, kā būtu, ja būtu. Un pēc kāda laika tas "kā būtu, ja būtu" liekas, ka tieši tā arī ir. Un tad es satieku vēlreiz un, protams, ir vilšanās.

Stop dreaming! Šoreiz patiešām. Jau divreiz pieminēju ugli un elina.