Pagājušās piektdienas sākums attaisnoja sev piešķirto datumu ar kukaiņa kodumu, divām sliktām vēstīm, ūdens krūzes izliešanu pār telefonu un nograutu sistēmu (tas viss vēl tikai līdz pusdienlaikam), taču vakara cēliens izvērtās interesants – devos uz RSU Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru, kur murxxe man pārbaudīja smadzenes. Tas gan nenozīmē, ka tagad varu teikt "I'm not crazy, a friend had me tested!", jo tas viss viņiem ir vēl ļoti jauns, taču vēlāk varbūt varēs. Centrs pats ir svaigi celts, jaunas, modernas telpas, šķita labs atmosfērs.

Visa būtība ir tajā, ka viņiem tagad ir pieejama tehnika elektroencefalogrammu (EEG) fiksēšanai un mērķis iemācīties noteikt dažādas smadzeņu izmaiņas, pirms vēl tās ir sākušas traucēt dzīvot kā, piemēram, demence. Tāpēc tiek analizēti smadzeņu viļņi, lai noteiktu kognitīvās rezerves.

Lai tiktu pie mērījumu veikšanas, aparātam jāpieslēdz smadzeņu garoza, un to dara ar īpašas cepures uzvilkšanu. Tajā pareizajās vietās tiek sabakstīti sensori un zem tiem tiek speciālā želeja, kas sasaista ādu ar sensoru. Želeju es dabūju diezgan daudz. :) Bet nu FOR SCIENCE! labā ne to vien var paciest. Murkse teica, ka pieredzes bagāti medicīnas darbinieki ar to tiek galā trīs minūšu laikā, taču mums pagāja vairāk par stundu, jo, nu, pie pieredzes kaut kā jātiek, jo es tur biju tikai otrais, kuru viņa ir vienojusi pie vadiem, turklāt tas nemaz nebūtu jādara viņai pašai, bet kādam asistentam.

Sensoru iedzīvināšanas laiks netika izniekots velti, Murkse ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, par smadzeņu uzbūvi, ko katra daļa dara, ka tās var būt pavisam niecīgas, bet nozīmēt tik daudz. Stāstīja arī par to, ka kāda daļa smadzeņu var pārņemt citas smadzeņu daļas funkcijas, ja tā ir bojāta, protams, ne pilnībā, bet tomēr pietiekami labi, lai turpinātu dzīvot. Tas ir svarīgi, piemēram, insulta gadījumā, un tad rehabilitāciju jāuzsāk nekavējoties, lai būtu pēc iespējas labāki rezultāti, nevis pēc piecām dienām.

Lai smadzenes varētu tā vieglāk adaptēties citām funkcijām, tām jābūt pietiekami labi trenētām, tās arī laikam ir tās kognitīvās rezerves. Bet trenēt smadzenes var, piemēram, tīrot zobus ar kreiso roku – tā vienkārši tiek trenēta parasti mazāk nodarbinātā pretējā puslode. Pirmos rezultātus varot samērīt jau vien pēc divām nedēļām, bet tas, protams, kopumā prasa daudz vairāk laika. Bet es jau sāku to darīt, haha.

Viņa stāstīja arī par darba atmiņu, kas mūsdienu cilvēkiem pamazām atmirst. Tā ir īslaicīgā atmiņa, ko izmanto uzreiz tagad, piemēram, domāšanai, plānošanai, kaut kādu aprēķinu veikšanai. Atmirst tā tādēļ, ka galvā neviens neko daudz vairs nerēķina, telefona numurus arī vairs nav nepieciešams iegaumēt un tā. To arī var trenēt.

Es ne visu sapratu, ko viņa stāstīja, tur bija daudz par smadzeņu darbību un neiroloģiju, jo tas viss man ir ļoti nepazīstams lauciņš, taču bija tiešām interesanti. Viņa ir īsta smadzeņu fane.

Kad beidzot biju pieslēgts matriksam, sākās pati pārbaude. Vispirms teica trīs minūtes sēdēt mierīgi un ar aizvērtām acīm, pēc tam trīs ar atvērtām. Un tad pats tests. Testa uzdevums bija matemātiskās darbības (man lika izvēlēties augstāko grūtību, jo vieglākas esot boooring) – ekrānā uz mirkli parādās kāda izteiksme, piemēram, 67+24 un nākamajā mirklī redzams rezultāts. Abi aptuveni pussekundi, un uzreiz jānosaka, vai rezultāts bija pareizs vai nē. Un pēc mirkļa jau nākamais un tā bez apstājas. Tur bija saskaitīšana, atņemšana un reizināšana. Man neteica, cik ilgi un cik daudz uzdevumu tur būs. Skatoties ekrānā, es pilnīgi zaudēju laika izjūtu, man sāka likties, ka tas viss ir ilgi un cik vēl ilgi, taču pēc tam izrādījās, ka tās bija veselas desmit minūtes. Kā mirklis un mūžība reizē. Vēl rēķinot paspēju iedomāties, nez, vai viņa tur redz, ka es atbildu nepareizi, vai nē, un ko īsti te no manis grib.

Uzreiz pēc beigām Murkse teica, ka bija redzami izteikti beta viļņi, kas nozīmē, ka es tiešām domāju. Pēc tam mēs pasēdējām pie līknēm un viņa pastāstīja, kas redzams, lai gan ne visu vēl var un prot izskaidrot, jo viņi to paši tikai tagad vēl apgūst. Bet tā tehnika ir tik jutīga! Labi redzams brīdis, kad atvēru acis pēc pirmajām trim minūtēm, uzreiz cita smadzeņu aktivitāte. Un pēc tam aritmētiskās darbības, kur vēl cita prāta aktivitāte. Redzama katra sakustēšanās, pat plakstiņu virināšana. Es tikai nesapratu, vai tie reakcijas pīķi ir tikai brīži, kad es tiešām sakustos, vai arī tur var saskatīt, ka es pieņemu lēmumu, atkarībā no aprēķinu rezultāta (reaģēt vajadzēja tikai uz pareizajiem rezultātiem). Man tās visas izskatījās pēc daudzām drebelīgām līnijām, taču viņa tur uzreiz var saskatīt, kur tieši ir tie beta viļņi un ka nav alfa, delta un teta viļņu (tie ir miega vai senioru laikā). Nu, iespaidīgi.

Tā kā šī vēl nebija oficiāla piedalīšanās pētījumā, jo tam nepieciešama zināma birokrātija ar izskaidrošanām, piekrišanām un parakstiem, tad es tur šoreiz biju tikai parasts izmēģinājumu trusītis, uz kura trenējās, manus datus izmantos, lai mācītos analizēt, un tad iznīcinās. Taču labprāt vēlāk piedalītos arī ar tīriem papīriem vēlreiz – varbūt pat ar uztrenētu otru smadzeņu puslodi, ha.

Vakara sausais atlikums – jāmācās elpot, labi sēžu un daudz domāju (domāt ir kaitīgi – smadzenes patērē ap 25% resursu, kas ir salīdzinoši visvairāk no visiem orgāniem).