Kā jau eRe pareizi izteicās
par mani – palielījos, ka nekad neslimoju un dabūju. Ceturtdienas rītā jutos normāli un devos
uz Rīgu. (gorgona – baigā.) Kad vakarā braucu atpakaļ, man bija auksti,
es biju karsts (+38°C) un man sāpēja visas maliņas. Jau atkal man izdevās ar kaut ko
saindēties. Pieņemsim, ka šoreiz vainīga tiešām bija pati Rīga.
Lai gan visādi citādi tā bija man laimīga diena, jo uzzināju divas brīnišķīgas lietas, jutos
tiešām nelaimīgs un viens. Un galvā visu laiku skanēja un jaucās kopā četru dziesmu vārdi. The
Streets – «I
wish I had someone I could always rely, someone to get lost chattin' to all night.» The
Cardigans – «It's way to late to think of someone I could call now.» Air – «Do
I need scheduled life?» Bebel Gilberto – «I
can feel megabytes of memories in my heart.» Stulbi? Jā. Nu un? Aizdomīgi, ka katrā
no tām ir vārds "I" (es, man). Cilvēks jau vispār ir tāda diezgan egoistiska
būtne. Vismaz lielākoties. Nezinu. Vairākas reizes esmu aizdomājies, vai ir iespējams, ka kādā
gadījumā es nedomājot saprastu, ka cita dzīvība ir vērtīgāka par manu un to atdotu. Ja nu tiešām
nedomājot.
Did you mean: klucis?
Priecājos, ka jau kopš nedēļas sākuma ir atgriezies klukucis.
Viņš pat paspēja pieminēt mani! :) Cik gan daudziem ta' tiek tāds gods, ka Klukucis
kādu piemin labā vai vienkārši neitrālā nozīmē..? Jā, jā – "veselīga kritika".. :)
Tā kā viņa žūrnāls bija dzēsts, tad nebija iespējas šo kādus divus mēnešus lasīt. Izrādījās,
ka no pēdējiem pukstiem šo to interesantu esmu palaidis garām. Piemēram, tas skrīnprints ir
mana darba rezultāts. :) (Jā, es zinu, pats tagad arī pamanīju pareizrakstības kļūdu.)
Ā, un viņa nākošais
puksts par testu epidēmijas uzplūdiem Cibā. Nu ko.. Izlasiet un padomājiet
nākošreiz, pirms palielīsieties par savām sastāvdaļām, atbilstošajiem dziesmu vārdiem, seksīguma
iemeslu, kādai filmai piederīgumu, ūtt.
Un tikai tagad atradu iemeslu, kāpēc viņš dzēsa savu žūrnālu: "dzēšanās palīdz pievērst
uzmanību – komunicēt nāvi. sava veida paziņojums
par cibiņa izvadīšanu un nerakstīts aicinājums publicēt nekrologus tiem, kuriem cibiņš ir
bijis nozīmīgs." Tad jau sanāk, ka vismaz vienu nekrologu Klukucis
ir saņēmis. Mjā, dzīve ir grūta. Interesanti, cik es saņemšu, kad dzēsīšu savu žūrnālu. Pašlaik
pretendēju uz zéro.
Man patika, kā viņš apraksta tās personas, kas šo divu nebūšanas mēnešu laikā viņu izsviedušas
no draugiem. Ar ironiju un sarkasmu. Es, par laimi, neesmu šajā sarakstā. Es parasti esmu
muļķis un ar cerību. Manā draugu sarakstā ir atrodams pat tik ilgstoši pūdēts līķīt's kā phoenix'as idealiste.
A ja nu arī šī Sniegbaltīte / Ērkšķrozīte / Veronika reiz atmostas. Vienreiz jau pieredzēju. :) Un
tāpat arī krioloģijas veiksmīgais paraugdemonstrējums – lupus.
Un kā ar Klukuča atgriešanos? Tai gan viņš izvēlējies gaužām vienkāršu un neinteresantu iemeslu:
"nu kā var nenākt atpakaļ, ja watt piegāž
pilnu cibu ar jaunām fīčām? (..) vēl vienam otram cibulim, kam bez veselīgas kritikas sūdi
sakāpuši galvā, jāiesper pa olām un tādā garā." (No šiem vārdiem var secināt, ka
F dzimums Cibā ir ne vien vairākumā, bet arī labumā.) Manuprāt viņam atkal sagribējās
dalīties. Gan jau, ka šo divu mēnešu laikā viņš ik pa laikam ieskatījās Cibā, savu labāko
draugu žūrnālos un juta vēlēšanos to tomēr tā neatstāt. Nepazust.
platinum: "Rakstīt – tā ir viena no iespējām Būt." (nu
kā viņu var nemīlēt..?)
Esmu sapratis, ka ik katru no mums var salīdzināt ar vulkānu, bet es pats gribētu būt pasaules
valdnieks – pasaku teicējs. Nav skaidrs, ja?
Vulkāns var gulēt mierā un klusumā gadsimtiem ilgi un nevienu neuztraukt. Taču tas būs miris
tikai tad, kad par to aizmirsīs. Līdz tam tas Ir. Vai tas ir aktīvs vai ne, nav svarīgi.
Tas Ir. To var kaitināt, taču nevajag. Labākajā gadījumā, niknuma brīžos tas laidīs tikai
gāzes. Sliktākajā – .. Žils Verns uzspridzināja savu Noslēpumu salu, atstājot tikai
mazu klints gabaliņu. Nu, jā, un arī karstums – kā ar sasalušu siržu atkausēšanu, nosalušu roku sasildīšanu, mīlas iekvēlošanos..? Šiem un daudziem citiem šādiem salīdzinājumiem ir vajadzīgs otrs "vulkāns" blakus.
Damien Rice – «Don't
build your world around, volcano's melt you down.»
Pasaku teicējs. Viņš taču ir kā dievs. Vai Dievs. Vienalga. Izlemj citu likteņus kā pašam
tīk. Lielais Scenārists. Vai pasaku teicējiem ir jābūt atbildības sajūtai? Vai viņu vārdiem
ir jābūt pārbaudītiem, patiesiem? Viņi var radīt citas pasaules, labākas vietas, piešķirt
brīnumainas spējas, kuras vienmēr kāds ir vēlējies. Kurš gan negribētu kļūt neredzams? Kurš
gan negribētu lidot, pārvērsties par ko vien vēlas? Uzvarēt ļauno divpadsmitgalvaino pūķi
un izglābt princesi. Apmuļķot velnu un atbrīvot karaļvalsti. Būt pasaku teicējs pasakai ar
sevi galvenajā lomā un laimīgām beigām..