x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Dodiet mums maizi un izklaides!

2005. gada 8. decembris, 1:58 pm, 50 atsauksmes / pievienot vēl

Pirms gandrīz trīs mēnešiem agrā rītā lasot “Kultūras Dienu”, man nācās nevāji sašust. Dažas stundas vēlāk tam sekoja arī ieraksts manā žūrnālā.

Pirms kāda mēneša vai nedaudz vairāk gūglējot kādu vārdu, nejauši atradu diskusiju “Necenzēti vārdi un izteicieni televīzijā un presē” Valsts Valodas komisijas mājaslapā. Interesanti taču. It sevišķi, ja tur ir arī piemēri. Atgādināja Lennenbergas Emīla labos nodomus, mācot savai mazajai māsiņai visādus ne-labos vārdus, kurus tā noteikti un nekad nedrīkst lietot. Padalījos ar linku, kopā ar antikristu izstudējām visu līdz beigām, un kopš tā laika viņa mani ik pa laikam nosauc par urīnpakausi. Pēdējā reizē pat piebilda, ka tas ir viņas favourite. Es vēl neesmu atradis pietiekami labu vārdu, ar ko atbildēt.

Tagad pāršķirstot citu “Kultūras Dienu” (19. novembra), atradu kādu rakstu, kas veltīts tieši šai pēdējā laika problēmai parādībai, rupjībām sadzīvē un kultūrā. Tātad ne es viens jūtos.. ēmm.. šī fenomena aizkustināts. Raksts ir diezgan neinteresants un tukšs, interesantākā daļa bija četru kulturālu cilvēku atbildes uz jautājumu “Kāpēc necenzēti vārdi droši ienāk kultūras telpā?” Lūk, viena.

Pauls Bankovskis, rakstnieks
(..) Vārdu izvēli nosaka vien tas, ko tu vēlies pateikt. Un kam tu vēlies to pasacīt. Ja tu esi rakstnieks un raksti nevis par abstraktām nekurienē mītošām būtnēm, bet noteikta gājuma ļaudīm, jālieto šiem cilvēkiem raksturīga izteiksme. (..)

Tas ir stulbums! Tas nozīmē, ja jau es lasu šī rakstnieka tekstu, kurā ir rupjības ("šiem cilvēkiem raksturīga izteiksme"), tad tas ir īpaši man pielāgots teksts. Uzrakstīts tik prastā, vienkāršā valodā, lai pat es saprastu! Kāda cieņas izrādīšana man..

Personīgi es to uztveru kā visatļautību. Un izlaidību (lol). Piemēram, nu jau leģendārajā raidījumā “100 grami kultūras” viena no raidījuma viešņām tā arī pateica, skatītājs ir lohs. Laikam tiešā ētera vilinājums bija tik nepārvarams.

Tas patiešām ir stulbi. Lai arī daži gaisa jaucēji vēlas revolūciju –

Maija Baltiņa, valodniece
(..) Bet šoreiz viss sākās ar Riharda Bargā dzejas rindām: “Vienmēr es neesmu tāds / Mīlestība dus manās karstajās krūtīs.” Tās es atradu viņa tikko iznākušajā krājumā Labi, un tās man šķita pārsteidzošas un reizē arī tādas kā palīdzīgas, lai izprastu, kāpēc turpat blakus ir tik provokatīvs teksts: “Es nosvītroju burvīgi un uzrakstīju pretīgi. Jo pretīgi ir stilīgi.” (..)

– liela daļa tomēr vēlas atjaunot sabiedrisko kārtību, kā tas labi redzams mana septembra ieraksta komentāros. (Ja kāds vēlas izlasīt kādu prozas piemēru, tad tam labi noder pēdējā “Kultūras Diena” (3. decembris), kurā ir Kristas Burānes stāsts “Laimīga atgriešanās”.)

♪♬: Bomb The Bass – If You Reach The Border
puasōns (anonymous)

puasōns: Nevis pusotrs..

2005. gada 8. decembris, 3:04 pm, 3 atbildes / atbildēt

Nevis pusotrs tūkstoties, bet pusotrs! 1,5!

Bet robežu nosprauž katrs autors pats. Vai ne tā? varī arī to būtu jādara kādam no malas? Vatikānam? Kultūras ministrijai? Tikumības policijai?

Īsti nesaprotu, par kādiem māksliniekiem te runa. Kurš ar ko sacenšas? Vai nevarētu apsīkumot? Vārdus, citātus, konkrētību gribas.
Dying Bride (heartstripper)

Dying Bride: ou, sorr, pārlasījos....

2005. gada 8. decembris, 3:08 pm, 2 atbildes / atbildēt

ou, sorr, pārlasījos.. :)
autors pats? un kurš tad nosaka mūdienās, kas ir autors? ka tik manuskriptu paņem un nopublicē un autors gatavs. ne talantu vajag, neko. tikai veikli vārdus virknēt. dažas labas kritikas un jau slavens.
ko es gribu teikt, ka autors atļaujas pārāk daudz, nav robežu, nav cieņas un pietātes pret to, ko viņš dara. bet kā jau minēju - tā ir mūsdienu psihoze. nekādu robežu. brīvība - visatļautība. to arī māksla atspoguļo. "māksla" es gribētu teikt.. jā, ne tikai literatūrā, jo īpaši dzejā, bet arī teātrī. jau vairākus gadus turp neeju - tas ir neciešami. arī operā esmu vīlusies. visur modernisms un pārsteiguma moments. bet mākslas baudītājam NEVAJAG tos pārsteigumus! viņam vajag mieru un harmoniju, vietu, kur atpūsties un rast dvēseles mieru.
puasōns (anonymous)

puasōns: Dvēseles mieru var..

2005. gada 8. decembris, 3:15 pm, 1 atbilde / atbildēt

Dvēseles mieru var atrast Jura Rubeņa un Māra Subača grāmatās. Vēl šo preci pārdod Koelju.

Kāds gan dvēseles miers rodams "Brāļos Karamazovos"? "Noziegumā un sodā"? Ojāra Vācieša dzejā?
Baidos, ka nekad nevienu daiļliteratūras sacerējumu neesmu lasījis tāpēc, lai meklētu dvēseles mieru. Drīzāk pierādījumus savai eksistencei.

-: ta jums abiem ( ..

2005. gada 8. decembris, 8:02 pm, atbildēt

ta jums abiem ([info]heartstripper un [info]anonymous) ir taisnība :) Ir ļoti būtiski kādā kontekstā tie "rupjie vārdi" tiek lietoti. Ir tādi cilvēki, kuriem gribas šokēt (un pofig, kā) un šokēt (jeb izpaust savas stereotipās vēlmes, šokēt taču ir stilīgi) var ar tādiem vārdiem. Un pavisam kas cits ir attēlojums (kurš nebūtu pilnīgs, ja "rupjos vārdus" tajā nedrīkstētu izmantot), MĀKSLA, kurai autors uzliek augstāku uzdevumu nekā tikai šokēšanu.