Piemēram, par ātruma un relatīvi cilvēciskajām attiecībām. Līdz šim es domāju, ka esmu rekordists, ar kādu ātrumu esmu spējīgs likt citiem zaudēt par sevi interesi, pataisīt sevi par muļķi un tā tālāk. Tas ātrums bija apmēram 1250 km/h. Taču mani pārspēja meitene. Un kā vēl pārspēja! Iespaidīgi paklūpot ar ātrumu apmēram 1079900 km/h. Man pat nebija kauns zaudēt. Cieņas pret viņu man gan vairs nekādas..

Не будьте серьезными, господа! Все глупости в этом мире делаются именно с этим выражением лица…
(Тот самый Мюнхаузен)

Vēl ko gribēju teikt. Izrādās, ka es uzdodu daudz jautājumu. Nebiju pamanījis, bet laikam jau. Un vēl izrādās, ka “klusēšana – zelts, runāšana – sudrabs”, lai cik muļķīgi tas arī neliktos, ir patiess apgalvojums, jo laikā, kad es 10 dienas neko nerakstīju savā žūrnālā, es tiku pievienots sešu cibiņu draugu sarakstiem. Tas nav loģiski, bet tā ir. Tātad es esmu interesantāks klusējošs, ne runājošs.