Kā lai pasaka? Kā pasaka. Kā to pasaka. Gribu iemīlēties. Vienkārši tā. Kaut vai tā. Citādi jūtu, ka kļūstu pārāk egoistisks – vairāk domāju tikai par sevi, gribu, lai tikai man būtu labi. Bet es tā nemazam negribu. Es gribu arī, lai vēl kādam būtu labi. Bet man – labāk.. Lūk, kā. Nē, ne tā.

Kādas meitenes ieraksts manā draugu lapā: “(..) Darbu daudz – jāmācās, jāstrādā, jādzīvo un jāsadzīvo. Dažbrīd pārņem panika un šķiet – kāpēc, kāpēc gan manī nevarētu iemīlēties kāds miljonārs ar vislabāko sirdi pasaulē!? Cilvēks, kurš saprastu mani un pret kuru nebūtu aizdomu un šaubu tārpu ēnas. (..)”

Vārdus neminot. Atcerējos, ka reiz dzirdēju kādu ne pārāk nopietnu sarunu, kurā meita pārmeta savai mātei, ka viņa (meita) tagad (tātad pēc kaut kā, nezinu, kā, varbūt sarunas, varbūt filmas noskatīšanās vai kā cita) katru reizi, iepazīstoties ar kādu puisi, neviļus novērtē, vai viņš ir pietiekami turīgs, vai viņš derētu par vīru. Saruna nebija pārāk nopietna, taču tomēr. Tas bija pirms kāda pus gada vai senāk, taču es ik pa laikam atceros šo sarunu. Jo ik pa laikam kaut kas par to atgādina. Jo man arvien vairāk šķiet, ka tieši tā arī šajā pasaulē notiek. Viss.

Un tāpēc, vārdus neredzot, aptauja. Vai meitenes tā tiešām dara? Vispār. Vai tā ir? (Lūdzu, atbildi tikai sev paredzētajā pusē! Un, ja neesi ne par "jā", ne "nē", bet uzskati, ka ir kāds vidusceļš – ieraksti komentāros, kāds tas ir.)

Puikas saka:

Meitas saka, ka..

Btw, kas kāda nāks ar mani uz R.E.M.?