Kam vispār var ticēt šajā pasaulē, ja mākslinieks sajauc pamatkrāsas un iegūst melno krāsu, bet, sajaucot gaismas pamatkrāsas, tiek pie baltās gaismas?
Un vispār – es esmu atkarīgs. :( Man nepieciešama uzmanība. Stulbi, bet tā ir. Šajā vietā varētu atgādināt gorgonas saprašanu par uzmanības deficīta sindromu. Mjā. Bet es nevarēju izdomāt, kā viņas skaidrojumu tā nepārprotami atstāstīt. Žēl, jo šis skaidrojums liekas ticamāks un sakarīgāks par oficiālo diagnozi.
Ja tā padomā, tad liekas, ka gandrīz viss, ko es daru, tiek darīts, lai pievērstu uzmanību. Sev. Man. Pēdējā laikā mani vajā uzmācīga doma, ka, ja es ik pa laikam par sevi neatgādināšu, par mani gluži vienkārši aizmirsīs. Bet tā ir! Ar ko ta' mani varētu atcerēties? Uz ilgāku laiku. Man neko nedarot. Neko īpašu. Vai vispār. Nu..?
Protams, šī uzmanības pievēršana nenotiek kādā maniakālā veidā (bļaušana, ekshibicionisms, huligānisms, stalkerisms, iedunkāšana vai kas tāds). Es esmu ņuņņa un daru to nemanāmi un slēpti. Tomēr to daru. Daudzi jau vakar redzēja, ko es izdarīju. Kāda velna pēc? Es nezinu. Es par to nedomāju, tā notiek. Stulbi.
Bet kāpēc es esmu ņuņņa..? Nu.. (Es vienkārši nevarēju izdomāt citu, piemērotāku vārdu.)
Tāpēc, ka
es neesmu sabiedrības dvēsele, mani nekur neviens neaicina. Jā, iespējams, es atteiktos, bet es gribu,
lai mani aicina. Skaidrs, ka gribu.
Tāpēc, ka es nelietoju alkoholu. Ou, kāds dziļdomīgs klusums iestājās kādā nelielā bariņā, kad to
pēdējoreiz pateicu. Bet tā ir. Es negribu. Vienkārši negribu. (Lai gan šķiet, ka tomēr vaidzētu piespiesties.)
Tāpēc, ka es nepatīku. Skatīt iepriekšējos "tāpēc ka".
Tāpēc, ka es neesmu. Skatīt visu līdz pēdējam punktam.
Un arī 15 slavas minūtes šķiet izbeigušās. Nedomāju, ka vairs rakstīšu kaut ko baltais_bebrs kopienā. Katrā ziņā priecājos par vismaz vienu pozitīvu komentāru, kas nāca no milk. Jauki. (Nu, tas gan nebija gluži vienīgais, taču tieši šis tika rakstīts ar nolūku pateikt, ka cilvēkam patikās lasīt.) Bet arī to es vairs nevaru turpināt. Bet vilinoši – auditorija ta' milzīga. :)
Khem.. Citāts no multenes. No "Simpsoniem".
Mārdža Simpsone: «No manas puses bija muļķīgi lolot sapni. Es, kā parasti, kļūdījos. Ja neesi
nekas īpašs, kāpēc gan sevi muļķot? Klausiet mammu bērni: "Uzstādiet tik zemus mērķus, ka nevienu
neuztrauks, vai jūs tos sasniedzat vai nē."»
Lūk, kā. Bet "Simpsonu" uzraksts taču pašā sākumā iznirst no mākoņiem.
Eva: Mans vārds šeit ir..
2004. gada 24. augusts, 1:02 pm, 2 atbildes / atbildēt