Urrā! Atkal klāt 1.septembris - ne tikai diena, kad Vācija iebruka Polijā, bet arī diemžēl jaunā mācību gada sākums. Tā ir diena, kad atkal jauni cilvēki varēs uzņemt nekam nederīgas zināšanas vesela gada garumā. Skola - tas ir skaistais laiks, kad atlants.lv nokačāto referātu par Blēzu Paskālu vai “Aijas” daiļdarba analīzi bez lasīšanas nodot jau trešo reizi un katrreiz saņemt citu vērtējumu. Jebkādas pārdomas par mācību vielas bezjēdzīgumu pārtrauks skolotāja pareģojums: “Jā, bet arī īstajā dzīvē jums bieži būs jādara lietas, kas jums nepatīk.” Šī mantra arī pierāda to, cik ļoti skolai un īstajai dzīvei nav liela sakara.

Kā jau nojaušat, arī mēs esam gājušas skolā un 1. septembra svinības ne reizi vien pieredzējušas. Visīpašākais 1. septembris, protams, saistās ar mūsu, AK un EK, iepazīšanos. Toreiz AK, neko ļaunu nedomādama, bija ieradusies uzsākt mācības 2. klasē, taču 1. septembra svinīgajā ceremonijā sporta zālē starp saviem klasesbiedriem pamanīja kādu svešķermeni. Tur stāvēja objekts ar lielu galvu, kas 1. klasē kopā ar pārējiem pavisam noteikti nebija gājis. Tā bija EK. “Škic no manas klases, citplanētieti!” AK sākumā nodomāja, bet tad klases audzinātāja laipni paskaidroja, ka jauni klasesbiedri - tas ir ok. Nu, ok. Vēlāk kā visspilgtākās atceramies tieši 7., 8. klases 1. septembra svinības, jo tad jau drīkstēja patstāvīgi doties uz centru un uzdzīrot, taču dzīres arī vēl nebija kļuvušas par ikdienu. Parasti svinību oficiālā daļa notika kafejnīcā “Leduspuķe”, ēdot saldējumu. Pēc tam, protams, bija nepieciešams dabūt mazliet alkohola. Kādās no svinībām AK bija īpaši saposusies rūtainā blūzē no veikala “Bik Bok” (tādas viņa valkā joprojām) un mammas pītās franču bizēs. Citām meitenēm bija balta blūze un šlipse à la grupa “Tatu” vai kaut kas tādā garā. Kā mēs tikām pie alkohola, nav saprotams. Droši vien palūdzām kādu labdari to iegādāties. Mūsu rīcībā nu bija katrai pa vienai pudelei vaniļas sidra “Lucky Dog”. Kad bijām to godam izdzērušas, klīdām pa Vecrīgu, kur drosmīgākās no mums teica “Čau” nepazīstamiem garāmgājējiem. Tas bija ļoti jautri.

Lai atsvaidzinātu jaukās bērnības atmiņas, Texxxtu redakcija kopā ar pavadoni devās uz 1.septembra pasākumu 2.ģimnāzijas pagalmā. Savu skolu AK un EK nevarēja apmeklēt, jo tā, protams, ir likvidēta. Tāpat kā kafejnīca “Leduspuķe” un drīz, cerams, arī sidra “Lucky dog” rūpnīca.

Skolas pagalmā bija sapulcējušās dažāda līmeņa prominences: gan vienīgais transporta speciālists Latvijā, gan kāds Andra Šķēles padomnieks, kurš EK reiz apsolījis vest uz teātri, bet AK - uz “Ostas skatiem”. Turpat vazājās slavens vidēja līmeņa oligarhs, kurš mūsu īsajā tikšanās brīdī paspēja nopontot, ka viņa dēl pārcelts vienu klasi uz priekšu, jo visu laiku lasa grāmatas. Satikām arī EK paziņu, Erdogana ģenēzes speciālistu un, izrādās, arī jauno skolotāju, kurš, kā noskaidrojām, 12.klases meitenes pavedināt negrasās, jo tas neesot ētiski. Malacis! Katoļu priesteriem ir, ko mācīties. Toties bija liels pārsteigums šeit neredzēt nevienu no jau pierastajām sejām - Ināru Egli, Aleksi Zoldneru, Juri Kažu, Ivo Leitānu vai vismaz Igoru Pārtībomzi. Ātri gan attapāmies, ka šis, neskatoties uz to, ka ir izskanējusi Latvijas himna un skolas direktors skolēnus vairākkārt apsaukājis par Saeimu, tomēr nav kādas partijas kongress. Nu, ok.

Svinīgās ceremonijas sākumā ieverojām kādu militāras ievirzes klases audzinātāju, kurš visus bija salicis pa pāriem, bet sev pagrābis mazāko meiteni, kas nemaz negrasījās slēpt savu apjukumu. Tikmēr kāda tikpat militāras ievirzes tantiņa klīda gar basketbola laukumā iespiestajām klasēm un aizrādīja jauniešiem par sarunāšanos vai ģībšanu. Tas atgādināja par kādu atceļu autobusā no skolas ekskursijas, kurā skolotāja visus gulētājus bakstīja ar adāmadatu, liekot celties un apbrīnot skatus pa logu. Tautas tērpos ģērbti roboti uz skatuves uznesa skolas un valsts karogus. Tautu meitas mazliet atsita Māru Zālīti, jo bija brīvā Latvijā, bet pastalās. Savukārt 80% zēnu pie friziera bija devušies vakar, tāpēc 31.augustu varam uzskatīt par nacionālo apgraizīšanas dienu. Pēc robotu gājiena atskanēja skolas himna, kas bija ieturēta melanholiskā bēru manierē. Tālāk, protams, Latvijas himna. Gaidījām arī Eiropas Savienības un Zemes himnu, bet tās nez kāpēc bija izmestas.

Lai gan jaunākie bērni ģimnāzijā mācās 7. klasē, uz skolu bija atnākuši arī daudzi pie prominenču līmeņa nepiederoši vecāki. Nav īsti skaidrs, kāpēc, jo “Privātajā dzīvē” viņiem iekļūt nespīd, bet ir vispārzināms, ka bērni, kas mācās 7. klasē, vairs nemācās 1. klasē. Daļa no viņiem izskatījās pēc apsargiem, tāpēc nospriedām, ka viņi ieradušies pieskatīt, lai bērni jau himnas laikā nesāktu kūrīt “Marlboro” un cilināt “Lucky dog”. Tālredzīgi. Pieciem vidusskolēniem gan bija izdevies izbēgt no apsargu nagiem, un viņi ceremonijai klusi pievienojā no skolas stūra, kas plašāk pazīstams arī ar nosaukumu “Pīpētava”. Dažus skolēnus bija ieradušās atbalstīt arī vecākas meitenes ar kafijas krūzītēm rokās, kas plašāk pazīstamas kā trauki, kurā publiskā vietā droši nēsāt rumkolu.

Skolas direktors uzrunu sāka ar to, ka ģimnāzijā mācās aptuveni 802 skolēni. Klīst baumas, ka viņs pie viena esot arī matemātikas vai fizikas učuks, tāpēc var saprast, ja cilvēks 802 uzskata par aptuvenu skaitli. Kā jau parasti, runas atsita daiļlasītaju konkursu. Arī tad, ja tas ir dialogs. Tā savu uzstāšanos uzsāka divi puiši, kuri deklamēja iestudētus dialogus, kas, protams, sākas ar: “Artūr, vai tu atceries, kā...”. Ceremonijas oficiālā daļa savu kulmināciju sasniedza, kad direktors vai varbūt cits pieaugušais vēlēja: “Ceru, ka pēc 20 vai 30 gadiem skolēni priecāsies, uz ielas ieraugot savu skolotāju.” Direktora vārdi izrādījās tik spēcīgi, ka šajā mirklī kāds 7.klases skolēns likumsakarīgi noģība. Atskanēja “Saule, Perkons, Daugava”. Viss bija kā Dziesmu svētkos - skaista dziesma, ģībieni un prominences. Vienīgi harizmātiskais diriģents neierasti lika vaļā skaļāk nekā viss koris kopā.

Pēc ceremonijas skolotāju barā ieraudzījām savu bijušo bioloģijas skolotāju. Viņa bija jauks cilvēks, bet ļoti slikta skolotāja, pie kuras mūsu klasesbeidrene reiz rakstīja zinātniski pētniecisko darbu ar nosaukumu “Kaķi”. Tā arī netikām gudras, kā viņai izdevies iefiltrēties tik, tipa, prestižā skolā. Gan jau caur pazīšanos. Pēc ceremonijas aprunājamies arī ar skolas direktoru, kurš bija samīlējies savā skolā un slavēja gan skolu, gan skolas padomi, gan skolēnu padomi, kas 11. novembrī brauc dziedāt uz veco ļaužu pansionātiem. Arī kori skolai ir superīgi, un diriģenti izcili. Patīkama pārmaiņa pēc mūsu skolas direktores, kura visdrīzāk pat uz jautājumu “Kā jums patīk jūsu vadītā skola?” būtu atbildējusi ar “Nedrīkst!”, un pēc tam inerces pēc noskaitījusi arī mantru: “Neskriet! Nost no radiatoriem! Kas te par staigāšanu stundu laikā!”.

Vienojāmies, ka skolas ir kā arhitektūras piemineklis vai aizsargājamas augs. Tur varbūt uzrodas pa kādai skārienjūtīgai tāfelei vai jaunam krānam ķīmijas kabinetā, bet citādi pilnīgi nekas nemainās. Tas ir tāpat kā pastaiga pa kādu Āgenskalna ieliņu. Varbūt garām pabrauc kāds kruts auto, varbūt uzcelta kāda moderna ēka, bet citādi tur tieši tā izskatījās arī pirms daudziem desmitiem gadu. Texxxti savas skolas gaitas atceras ar šausmām. Tas bija laiks, kad uzkrājām nekam nevajadzīgas zināšanas cilvēka cieņu pazemojošā veidā. Tagad varbūt šo bagāžu varam izmantot vienīgi “Prāta spēlēs” brīžos, kad iekrīt kāds jautājums par čemurziešu dzimtu. Ar nepacietību gaidām, kad būs raunds par lapu izvietojumu uz stumbra.To, kas ir svarīgas zināšanas, var, piemēram, noteikt tajā pašā Atlantā, kur pieprasītako darbu topā klasiski gozējas iesniegumu un paskaidrojumu paraugi, kā arī ieteikumi, kā pielīst sievietēm. Skolā šīs zināšanas var apgūt tikai sliktie skolēni, kam regulāri jāraksta paskaidrojumi par nolauzto krānu, iesniegumi par mācību gada pagarināšanu vai vienkārši jāpielien ķīmijas učenei, lai uz Ziemassvētkiem liecībā varētu ievilkt treknu 4. Protams, neaizmirstamas bija arī krāšņās ekskursijas uz Skalbes muzeju, kurās skolotājas atņēma alkoholu savam pašpatēriņam. Paldies!
P.S. Kad nākamais streiks?



EK un AK ar jauno politikas skolotāju


Jaunāka mācību viela tiks apgūta pēc progresīvākajām metodēm

Sestdienas rītā ļaužu ordas rausās vilcienā Rīga – Maskava, lai dotos uz Zaļās partijas kongresu Jūrmalā. Tajā pašā laikā Viesturs Silenieks ceļu veica sava velosipēda mugurā, bet es – EK - gaidīju, kad pie mājas, riepām kaucot, piespolēs balts džips. To es arī sagaidīju, bet tikmēr Raimonds Vējonis nevarēja sagaidīt, kad beidzot viss ies vaļā, un zajobā pabrauca mums garām Rīgas virzienā.

Kad ieradāmies Jūrmalas kultūras namā, kāds kungs ar reģistratūras meitenēm pārrunāja atomkara draudus. Kā izrādījās vēlāk – dažādi kari šai partijai ir ļoti svarīgi. Uz skatuves sēdēja Viesturs Silenieks, kurš bija ievilcis nāsīs visas ūdens pudeles, Mārtiņš Ruža no Bauskas, kas sajauca pilnīgi visu, ko mēģināja pateikt, un nezināja, ka Indulis Emsis ir bijis premjers. Vēl pie platā gala galda sēdēja Edgars Tavars, kurš, protams, ne ar ko neizcēlās.

Kongresā īpašu vietu ieņēma mūzika. Pirmkārt, kad tika pieteikta Latvijas himna, uz brīdi atskanēja kādi seksīgas balss treļļi. Apmēram tā varētu skanēt Samantas Tīnas iedziedāšanās. Vēlāk ar priekšnesumu uzstājās džeks no Ogres. Viņš nodziedāja dziesmu, kurā atklāja galveno zemkopības likumu – uz saknēm jālej sviedri, lai varētu sēdēt uz zaļa zara. Tas mazliet atsita Deividu Hāzelhofu. Dziesma publiku aizkustināja - jūtīgākie sāka kratīt pačkas un līgoties, man acīs bija asaras, un priekšnesums tika noslēgts ar neviltotām ovācijām.

Par vienu no svarīgākajiem mirkļiem kongresā kļuva Viestura Silenieka uzruna, kurā viņš radīja jaunu partijas moto: “Atšķiries vai mirsti!” Pie viena viņš arī dalījās pieredzē, atklājot, ka viņam patīk apsūkāt katru lietu no visām pusēm. Varēja vien noprast, ka šo lietu sarakstā tomēr nav bēgļi, jo tā, viņaprāt, ir invazīvā suga.

Bija pienācis laiks izvirzīt kandidātus uz līdzpriekšsēdētāja amatu. Viens gals par piemērotāko uzskatīja Gunti Belēviču. Otrs gals vēlējās pusvadoņa kārtā iecelt Ingmāru Līdaku, jo viņš esot strādājis gan ar sliktiem, gan ar maziem panākumiem, turklāt viņam esot zaļa seja. Gara acīm iztēlojos, kā uz Latviju trauc Džeimss Kamerons, lai uzņemtu Avatara otro daļu ar Ingmāru Līdaku galvenajā lomā.

Klasiski garlaicīgākā jebkura kongresa daļa ir Revīzijas komisijas ziņojums. To sniedza Junkura kungs, kurš izskatījās tieši tāpat kā Solvitas Āboltiņas patriektais Jānis Junkurs, tikai šis bija platāks. Junkura kungs atklāja, ka tikai 1/5 daļa biedru maksā biedru naudas, un šie līdzekļi lielākoties tiek izmantoti tādām pozīcijām kā “citi pakalpojumi” un “citi izdevumi”. Neko citu nevar vēlēties.

Teju ikvienas runas laikā tika atgādināts, cik zaļa gan ir šī partija un katrs solis, ko tā sper. Kafijas pauzes laikā devos novērtēt, cik zaļš ir klātais galds. Protams, tur stāvēja tie mazie sūda kafijas pieniņi mazajās plastmasas paciņās. Vēlos informēt, ka tas ir idiotu līmenis – mētāt kaut kādu zaļo, bet izvēlēties sīkus plastmasas iepakojumus. Nav runa par to, ka viesi būtu jācienā ar dārgu ekopārtiku. Bet kas traucē uz galda vienkārši uzlikt piena paku? Pāķi. Vieglā ģībienā gan jau bija Guntis Belēvičs, jo bulkas un pīrādziņi, ko viņš izdzinis no skolām, bija patvērušies kongresa mielastā.



Tā kā šī ir Zaļā partija, bija skaidrs, ka liela daļa biedru šajā saulainajā dienā uz svētkiem ieradušies ar velosipēdiem. Starpbrīdī apgājām apkārt ēkai, lai atrastu to stabu, pie kura šī riteņu kaudze pieslēgta. Neatradām nevienu. Laikam nopizģīti.

Kamēr ņukāju iekšā speķa pīrādziņus, mani uzrunāja kāds apjucis partijas biedrs, kurš nevarēja saprast, par ko labāk balsot, tāpēc lūdza padomu man. Piebildīšu, ka mēs nebijām pazīstami. Tomēr tas man netraucēja ieteikt balsot par Ingmāru Līdaku, jo, kā tika minēts iepriekš, viņam ir zaļa seja. Šajā cīņā tik tiešām uzvarēja Līdaka. Visticamāk tāpēc, ka runā informēja, ka cilvēkus nevajag nošaut, bet vienkārši vajag parunāt. Vēl nezinu, kā tas saskan ar jauno partijas moto “Atšķiries vai mirsti!”.

Otrais kongresa cēliens sākās ar Raimonda Bergmaņa un Gunta Belēviča atskaitēm par padarīto. Bergmanis aizrāvās un sāka stāstīt par augsnes stāvokli 2005.gadā, to veikli sasaistot ar valsts drošību. Savukārt Guntis Belēvičs runas sākumā drūmi pareģoja, ka naudas veselības aprūpei pietrūks ne tikai šogad un nākamgad, bet arī aiznākamgad, un līdzekļu nebūs vēl labu laiciņu. Tomēr vēlāk viņš bija sagājis pravietī un deklarēja, ka Latvija pēc 50 gadiem būs veselīgākā valsts pasaulē ar visilgāk dzīvojošajiem ļaudīm, turklāt viņam jau ir nauda, lai to dabūtu gatavu. Veseli 54 miljoni! Viens no svarīgākajiem darbiem būs divlitrīgo alus pudeļu aizliegšana.
Aprakstot kādu problēmu, ko es vairs neatceros, biznesmenis atzina: “To var atrisināt ne tikai ar naudu, bet ir nepieciešams arī papildu finansējums.” Iespējams, konkrētās problēmas risinājumu var finansēt arī baudā. Kopumā Belēvičs bija labā omā, jo esot uzvarēts Bulciņu karš. Jocīgi, ka par stratēģiju šajā militārajā konfliktā Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis nepastāstīja vispār neko.

Ingmāra Līdakas uzdevums bija pastāstīt par to, kā Zaļās partijas ļaudīm klājas Saeimā. Viņš informēja, ka, piemēram, Valdis Kalnozols tagad būšot izglītības un kultūras eksperts. Par to sāku smieties ne tikai es, bet arī blakus esošie partijas biedri. Arī pašam Kalnozolam tika dots vārds, un viņš, nemitīgi pederastiski goroties, aicināja te necīnīties par varu. Es gan nepamanīju, ka partijas biedru vidū norisinātos baigie mahači, bet Kalnozola kungs visticamāk ir vienkārši ļoti jūtīgs. Tikai jūtīgi vīrieši nēsā tādus pasteļzaļus džemperīšus un to somiņu, kas Daugavpilī ir visiem. Cik zinu, šāda dizaina somiņas dēvē par pidarkām.

Arvīds Ulme uzstājās ar vairākiem dzejoļiem, kurus sarakstījuši paši partijas biedri šodien kongresā. Ievērības cienīgs bija kāds vīrs, kurš postulēja, ka ļoti svarīgi ir atbalstīt Beļēviču. Nākamajā teikumā viņš ministru sauca jau par Bļēviču. Gan jau ap šo laiku ir pārgājis uz vienkāršu “Bļē”. Viola Lāzo ļoti gari sajūsminājās par ZZS apvienību un nodeklamēja neskaitāmus citātus no vācu preses par to, cik labi, ja sadarbojas zaļie ar konservatīvajiem lauksaimniekiem. Viola atklāja, ka pirmos 5 gadus partijā tikai klausījusies un nav runājusi. Tie nu gan bijuši laimīgi gadi! Cits džeks demonstrēja izcilu izpratni par procesiem vidē un informēja arī citus par to, ka mums ir tādi neizsmeļami resursi kā meži, saldūdens un atkritumi. Debašu sadaļā arī atklājas, ka savulaik Zaļā partijas Vides ministriju iemainījusi pret Kara ministriju. Tad laikam tā bija tā, kas menedžēja Bulciņu karu.

Manu simpātiju balvu izpelnījās biedrs Juris, kurš analizēja Zaļās Partijas logo un norādīja, ka tajā redzamais koks aug uz dienvidiem, uz sauli. Iespējams, Jurim biežāk vajadzētu pavērot dabu. Tā viņš uzzinātu, ka saule ne vienmēr ir dienvidos. Juris arī uzskatīja, ka dzīvība ir neierobežota laikā. Tas laikam nozīmē, ka viņš ir nemirstīgs. Tas mani vispār nepārsteidz. Jaunais partijas moto ir “Atsķiries vai mirsti”, un Juris ļoti atšķīrās no citiem. Piemēram, viņš vienīgais sajauca Gunti Belēviču ar Gunti Ulmani. Un viņš vienīgais aicināja kongresu nobalsot par to, vai ļaut viņam runāt vēl. Kaut kā neviens šo aicinājumu par pilnu neņēma.

Kongresa noslēgumā kāda sieviete nāca klajā ar diviem vērtīgiem ierosinājumiem. Pirmkārt, ir jādibina Zaļās partijas koris. Ja tā notiks, es balsoju par to, ka kaut kādam galvenajam solistam vajadzētu būt tam Deividam Hāzelhofam no Ogres, kurš ar savu priekšnesumu kongresa sākumā aizkustināja i lielu, i mazu. Bet dzīve nav tikai dziesmas un rožu lauks. Piemēram, ir jāizdomā, kādā veidā uzlabot Baltijas jūras veselību. Tur ar Bulciņu karu nebūs līdzēts. Tomēr arī šeit pēc inovatīva risinājuma kabatā nav jāmeklē – izrādās, vienkārši vajag palūgt Dievu jūras malā. Pie viena varētu arī palūgt Dievu par to, lai turpmāk uz galdiem neliktu tos lietuviešu pieniņus sīkajās plastmasas ķonģelēs. Āmen!

Beigās tika ievēlēti jauni valdes locekļi. Edgars Tavars gan bija drusku izbesījies par to, ka kandidātu ir tik daudz, un aicināja galu galā cienīt balsu skaitīšanas komisijas strādniekus. Biedri teorētiski uzrādīja izcilu intelektu – tikai 1 no 317 biļeteniem bija aizpildīts nepareizi un atzīts par nederīgu. Tomēr, tā kā 67 cilvēki nobalsojuši par Valdi Kalnozolu, tad uzskatu, ka nederīgs bija nevis 1, bet gan 68 biļeteni. Atšķiries vai mirsti!

Leģionāru piemiņas dienas priekšvakarā es - EK – apmeklēju Zelta mikrofona ceremoniju. Ieejot operas nama foajē, ikvienam pretī metās fotogrāfu zibšņi, kas uz īsu brīdi padarīja aklu. Bet šis īsais mirklis bija gana garš, lai es vairs nevarētu saprast, kā tikt līdz pretējai sienai. Kad atguvu redzi, pamanīju ļoti iesauļojušos Māri Verpakovski. Svētki varēja sākties!

Ar partneri kā lohi meklējām savas sēdvietas, un pareizi ir – kā mēs varējām zināt, ka būs jāsēž uz skatuves? Šoreiz Zelta mikrofona organizētāji bija nākuši klajā ar inovatīvu risinājumu. Uz skatuves sēdēja īstākie VIPi. Piemēram, Texxxti un viena meitene, kura veikusi ne tikai krūšu palielināšanas, bet arī krūšu galu uzasināšanas operāciju. Savukārt zālē atradās tie, kas piedalās mūzikas radīšanā.
Tas nozīmē, ka priekšnesumu laikā māksliniekiem bija jāmēģina vai nu nemitīgi griezties uz riņķi vai arī stāvēt ar muguru pret kādu no skatītāju daļām. Lielākoties pareizajās skatītāju vietās sēdošie dabūja vērot mākslinieku dibenus. Visticamāk tas bija plaģiātisma apkarošanas pasākums. Pavisam vienkārši – ja mūziķis A noskatās mūziķa B uzstāšanos, tad A var nošpikot kaut ko. Bet, ja A redz tikai dibenu, tad neko tur nenošpikos, jo dibenu nokopēt nav viegli. To jums apstiprinās ikviens, kas glābis kopētājā ielūzušu cilvēku. Otrs potenciālais iemesls inovatīvajam izkārtojumam – veroties mūziķu dibenos, vieglāk saprast, ka mūzikas bizness Latvijā ir dirsā.

Kad skatītāji tika informēti par to, ka šoreiz tiks pasniegta arī Dimanta balva, nopriecājos, ka beidzot Jānis Dimants Panorāma būs atvilcies no saviem laukiem. Bet nē, man dimantu nav, un balvu ieguva Raimonds Pauls – Latvijas Kīts Ričards. Par viņu tika parādīts īss video ar dažādiem disku vāciņiem. Lai ietaupītu naudu, video bija ierunājis Guntars Račs. Andra Freidenfelda uzdevums bija vienkārši nolasīt Raimonda Vējoņa apsveikumu, bet, tā kā viņš to darīja savā āksta balsī, šķita, ka prezidents rakstījis apsveikumu pālī. Tad jau ir uz kājām!

Labākā bērnu grupa bija slavenie Big L & Jokers, kas nevarēja ierasties uz balvas pasniegšanu, jo jodelē tūrē Austrijā. Viņi ir veikuši apvērsumu Latvijas mūzikā, jo šo pigoru albumu izdevis nevis Gailītis G vai MICREC, ne pat Nabamusic vai ILoveYou records. Albumu izdevusi Zvaigzne ABC. Kāds varētu viņiem pateikt, ka grāmatām tiek pasniegta cita balva? Pārdomas kā ar kulaka vēzienu aizslaucīja “Jūras akmentiņi” – 6 apmēram vidusskolnieki, kas vēl aizvien iestrēguši 8 gadus vecu puišeļu prātā. 3 no 6 zēniem bija ļoti sliktas cepures, bet priekšnesuma zemo kvalitāti dalīja visi. Pats sliktākais – viņi tiešām griezās uz riņķi, lai būtu aplūkojami pēc iespējas labāk. Iespējams, man nevajadzētu šo it kā bērnu grupu vērtēt kā pieaugušus cilvēkus, jo tā tomēr ir bērnu grupa. Bet kāpēc ir tā, ka dažām bērnu grupām viss sanāk gaumīgi un mīļi, bet citas ir nenormāli sliktas? Iespējams, tāpēc, ka Jūras akmentiņi ir no Ventspils – pilsētas bez cilvēkiem.

Balvu elektroniskajā mūzikā pasniedza MTG vadītāja. Viņa dalījās domās par šo mūzikas žanru: “Elektroniskā mūzika ir un paliek mūzika.” Tāpat arī dāma veica atskatu vēsturē un ieskatu nākotnē, atklājot, ka nemitīgi notiek žanru saplūšana. Gan mūzikā, gan arī elektroniskajos līdzekļos. Piemēram, pirms 30 gadiem elektronika bija putekļu sūcējs, veļasmašīna, tosteris. Tagad jau ir elektroniski plašsaziņas līdzekļi. Un viss mainās. Arī es nolēmu kaut ko izmainīt savā dzīvē, tāpēc pirms gulētiešanas zobus iztīrīju ar putekļu sūcēju. Balvu ieguva Kashuks, kurš sevišķi pateicās Aleksim no ansambļa Carnival Youth par palīdzību. Starpbrīdī noskaidrojām, ka Aleksis iespēlējis ģitāru. Labi, ka paprasījām, citādi domājām, ka Kashuks skatījies Carnival Youth klipus, rēcis un tā iedvesmojies, un tā ir bijusi tā palīdzība.

Kādā mirklī uz skatuves uznāca meitenes ar uzrakstu “COYOTE” – tas ir klubs, kurā vakarā bija jānotiek prominenču rautam. Meitenes bija tērpušās naktskreklos, tādejādi iemiesojot vēlamo kluba apmeklēšanas dreskodu. To neviens nevarēja pārprast, jo viņas Jūras akmentiņu stilistikā griezās uz riņķi tā, lai ikviens varētu apskatīt grandiozos tērpus.

Pirmo cēlienu noslēdza Ainars Virga, kurš šajā inovāciju laikmetā pieturējās pie pārbaudītām vērtībām un uzstājās saulesbrillēs ar dziesmu “Ejam, ejam, ejam, ejam”.

Protams, svarīgākais vakara jautājums bija par to, kurš dabūs balvu par labāko albumu – Sound Poets vai Prāta Vētra. Dabūja pirmie. Kaut arī pati es neesmu baigā starā par Sound Poets mūziku, tomēr par to priecājos, jo biju jau aizmirusi, cik ļoti var krist uz nerviem Prāta Vētra uz skatuves. Starpbrīdī kāds grupas Sound Poets par iegūto popmūzikas albuma balvu dalījās pārdomās īsi un konkrēti: “Nekreņķējies, Elīn!”

Otrajā cēlienā beidzot bija klāt tas, ko gaidīju visu gadu – izcilais orators Toms Jurjevs no SMSCredit. Viņa runas vienmēr ir kā spirdzinošs avota ūdens. Šoreiz viņš pastāstīja, ka Elitu Mīlgrāvi pazīst jau sen. Laikam bijusi pirmā kliente. Tā kā Zelta Mikrofonam 20.jubileja, tad Toms ieradies Elitu apsveikt ar ziedu klēpi. Skaitļi ir viņa dzīve, tāpēc Toms neslēpj, ka atnesis tieši 400 tulpju. Kā bērēs!

Otrajā cēlienā Prāta Vētra saņēma dažas balvas par visdrillētāko dziesmu, klipu un labāko koncertierakstu, kura labākā sadaļa bija Jegora Jerohomoviča izcilā recenzija. Balvu par labāko koncertierakstu pasniedza Olga Rajecka, kas atkal pierādīja, ka ir spalgākās balss īpašniece Latvijā. Tāpat viņa novēlēja mūziķiem lielas tūres. Nu, kā grupai Big L & Jokers, kas tagad jodelē Austrijā. Vēl laba kandidatūra uz labākā koncertieraksta godu bija Guntara Rača 60 gadu jubilejas lielkoncerts, kā arī kaut kāds koncerteksāmens, kas mierīgi varētu saņemt balvu par to vien, ka bija ietrāpījis gandrīz visās nominācijās.

Tomēr sliktāks par “Ziemu apēst” bija Rogas un Jubalta priekšnesums, kurā viņi stāstīja, cik nomināciju un cik balvu bijis dažādiem mūziķiem pēdējo 20 gadu laikā. Tas, ka stāsts nebija interesants, ir skaidrs. Bet tas, ka tajā laikā pa ekrānu skrēja attiecīgā mūziķa bildītes īpaši bezgaumīgo zelta rāmīšos, bija nepiedodami. Paveicās Mielavam, jo nevienu viņa fotku atrast neesot izdevies.

Tā kā esam Eiropā, protams, vienu balvu pasniedza arī ārzemnieks. Tulkotājas kundze norādīja, ka viesis ir no “Finlandia”. Cik man zināms, tas ir šņabis.

Par pacietību balva tika piešķirta grupai Musiqq, jo viņi apmēram pusstundu mierīgi tumsā stāvēja uz skatuves un gaidīja, kamēr visi izrunāsies. Pats priekšnesums, protams, kā vienmēr izcils. Repojošs Vudijs Alens nevar pievilt! Tāpat nepievīla ansamblis Ryga – viņu priekšnesums bija klasiski drausmīgs. Varu pastāstīt arī teiku par šīs grupas rašanos. Kādu rītu “Dzelzs vilka” bundzinieks Mārcis pamodās un domāja: “Vajadzētu uztaisīt kaut kādu nenormāli riebīgu grupu. Tādu, kas nevar patikt nevienam.” Viņš domāja, kas būtu nepieciešams šādai grupai. It kā svarīgi bija, lai gan vizuāli, gan audiāli dominētu bezgaumība. Taču skaidrs, ka ir daži, kam tas tieši patīk. Ko darīt, ko darīt? Un tad bundzinieks Mārcis saprata: “Pareizi! Es dziedāšu! Tas man riktīgi nesanāk!” Tā jau vairākus gadus Ryga sniedz pārliecinoši sliktākos priekšnesumus dažādos lielos pasākumos.

Ceremonijā nebija ieradušies laureāti Dons un Alise Joste. Tas nozīmē, ka viņi uzņemti grupā Big L & Jokers, un šobrīd jodelē savā Austrijas tūrē. Balvu par labāko albumu ieguva ansamblis The Sound Poets, un Jānis Aišpurs, steidzot pēc balvas, pat piedzīvoja orgasmu. Apsveicu!

Pēc ceremonijas noslēguma garderobē atkal ieraudzīju Māri Verpakovski, kurš, šķiet pēdējo stundu laikā bija nosauļojies vēl vairāk. Tā vakars bija ieguvis riņķveida kompozīciju – sākas ar Verpakovski, beidzas ar Verpakovski, olē, olē, olē. Steidzām uz klubu Coyote, kur bija paredzēts bankets. Kad ieradāmies, viss ēdiens jau bija beidzies. Tā tiešām ir 20.dzimšanas dienas svinēšana ar vērienu. Labi, ka vismaz paguvām aplūkot pasākuma atbalstītāja Nissan lieliskās automašīnas. Izskatījās, ka viena no tām ir iebraukusi kluba sienā. Avārijas ugunis arī bija. Tikai tas trijstūrītis nebija uzlikts.

Noslēgumā gribētu sevišķi apsveikt ansambli “Zāle” ar iegūto balvu. Tas ir ansamblis, kas aizkustina pat mani. Protams, ne tik ļoti kā fakts, ka balvu metālmūzikā pasniedza Bīviss un Batheds.

Sestdienas rītā es nezināju, ko darīt, tāpēc iesēdos pēc citramona dvakojošā 2.autobusā un devos uz partijas “Saskaņa” kongresu. Ar laiku autobusā valdošo citramona aromātu novērsa urīna tanīni, kas pavīdēja, kad vairāki kungi iesēdās transporta līdzeklī, lai ieturētu sestdienas branču. Viņu ēdienkartē dominēja kokteilis “Džons”. Kāds cits vīrietis jau bija absolvējis branču un ieņēmis aizmugurējos autobusa sēdekļus, lai baudītu naktsmieru.

Kaut arī kongresā bija vairāk nekā 650 delegātu, partija visiem spēkiem centās saglabāt intīmu atmosfēru. Piemēram, gaitenī pie “Ziemeļblāzmas” aktu zāles bija ierubīts sarkans intīmais apgaismojums. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc, piemēram, Dolgopolova kungs bija ņēmis piemēru no Grēviņa 2009.gadā un iekštelpās staigāja saulenēs. Negaidīju, ka intīmo atmosfēru varētu paspilgtināt Latvijas himna, bet, tā kā to izpildīja Samanta Tīna, tas bija neizbēgami. Īstenībā lieliska izvēle! Esot bijis arī paredzēts koncerts, bet tas Parīzes teroraktu dēļ atcelts.

Sapulci vadīja Nils Ušakovs un samiegojies Jānis Urbanovičs, kas savu sagurumu mēģināja slēpt aiz ziedu krāvuma, kas rotāja troni.

Kongresu apmeklēja vesela kaudze ārzemju sociķu, jo Saskaņa sākusi pīties ar PES – tā ir tāda Eiropas sociķu apvienība. Un tad viens pēc otra tribīnē kāpa viesi no Rumānijas, Vācijas un terepere, lai norunātu pilnīgi vienādas runas. Sevišķu atbalstu izpelnījās lietuviešu sociķis, kas uzsāka runu latviski, tamdēļ ik pēc katra teikuma “Ziemeļblāzmas” aktu zāli piedārdināja kvēlas ovācijas. Runa bija ieturēta riņķveida stilistikā – sākās latviski, turpinājās angliski, tad daži teikumi krieviski, tad atpakaļ pie angļu valodas un visubeidzot atvadu vārdi tika sacīti latviski. Piemēram sekoja arī citi – runas nemitīgi peldēja starp latviešu un krievu valodu.

Ja šodien medijiem nebūtu, ko darīt, portālos rotātos virsraksti “Ušakovs asi nosoda valdības darbu”, bet tā nenotika, kaut arī Nils no visas sirds centās nosodīt. Piemēram, norādīja, ka visi tie Krivades “bļaģ” vijeboni notikuši tāpēc, lai novērstu sabiedrības uzmanību no svarīgākām lietām. To gan es vairāk uztvēru kā atzīšanos, kāpēc Nils pats tik aktīvi iesaistījies dzejas epopejā.

Protams, Nils nepakautrējās palielīties par lieliskajiem panākumiem Rīgas domē, kas esot sasniegti, saglabājot finansiālo stabilitāti. Te jāpaskaidro, ka optimistiskākie cilvēku stāvokli, kad finanses ir stabilā dirsā, sauc par finansiālo stabilitāti. Liels prieks tiek pausts par lielisko sadarbību ar Andri Ameriku – kopīgi sasniegts ultradaudz. Es sevišķi gribētu uzteikt veiksmīgo cīņu ar korupciju – to lieliskais tandēms ir iznīcinājis ar atombumbas spēku.

Par kongresu nevar runāt, nepieminot ēdienu – Maslova piramīdas pamatu. Pērn partija nebija uzlikusi neko. Šīs nedēļas vidū saņēmu e-pastu no Igora, kas plašākai sabiedrībai pazīstams kā Partybomzis. Viņš mani informēja, ka uz Saskaņas kongresu neieradīsies. Kaut arī šķita dīvaini, ka viņš mani par to informē, tomēr tam nepievērsu baigo uzmanību. Šodien sapratu – viņš pravietiski mani mēģināja pasargāt no vilšanās. Partija nebija uzlikusi pilnīgi nekādu paiku. Tāpat tas bija arī pērn, bet tad vismaz vaļā bija kafejnīca, kur kaut ko var nopirkt. Šoreiz arī tā bija ciet. Nopietni? Jā, nopietni!

Ja kāds vēl nav sapratis manu sašutumu par nepienācīgu cienastu šādos pasākumos, tad paskaidrošu. Pirmkārt, kā atzina arī Lielais Nils, daudzi cēlušies četros no rīta, lai atbrauktu no visādiem Ciblas novadiem. Ir normāli cilvēkus pēc gara ceļa sagaidīt ar kaut nelielu cienastu un kafiju, un tēju. Otrkārt, tad, kad viens cilvēks nolemj satikt sen neredzētu paziņu, ir normāli, ja viņi dodas kopīgi paēst vai piepist mūli. Kaut kas vienmēr ir uz galda. Tā cilvēki dara. Vēl piebildīšu, ka tieši slāviskākās sabiedrībās vēlme paēdināt ciemiņu līdz ūkai parasti pat ir spēcīgāka nekā tīrā baltiešu ģimenē. Vai cienasta neesamība kaut ko baigi praktiski maina? Sevišķi ne, gan jau neviens gastrītu no tā nenoraus, vienīgi tas ir tāds stulbs žests. Tas ir līdzīgi kā pa pastu saņemt beigtu žurku – it kā pohuj, jo tā žurka neko nevar nodarīt. Bet kaut kā stulbi tomēr.

Cienasts nav tik svarīgs gadījumos, ja sen neredzētie paziņas satiekas pa ģēlu un viņiem ir kopīgs darbs, kas jāizdara. Diemžēl arī tā šeit nebija. Kongresā it kā pat bija jāpārvēl partijas valde un priekšnieks. Parasti valdi partijās vēl apmēram šādi: ir, teiksim, 15 kandidātu, bet valdē ir 10 vietu, slēgtā balsojumā delegāti uzraksta, kuri 10 kandidāti viņiem patīk vislabāk, un 10 vispatīkamākie iekļūst valdē. Visbiežāk tas nozīmē, ka valdē paliek daži vecajie, bet klāt nāk arī kāds jaunais. Saskaņai ir citādi: tiek uzreiz piedāvāti 10 valdes locekļi, un atklātās vēlēšanās, paceļot mandātu, ir jānobalso par vai pret. Laikam jau, ja partijas statūtos rakstīts, ka viņi valdi vēl šādi, tad tā drīkst darīt. Vienīgi šāda izvēle daudz ko pasaka par pašu partiju un demokrātiju tajā.

Tātad visi balsojumi šajā kongresā bija tāds joks, ka nebija pat jēgas skaitīt, cik balso pret, cik balso par, cik Šrēdingera kaķēna labākajās tradīcijās balso par un pret vienlaicīgi un cik cilvēku mandātu izmanto sejas vēdināšanai.

Ēdiena nav, balsojumi ir butaforiski. Ko vēl var darīt kongresā? Vēl var teikt runas. Šo iespēju izmantoja ne tikai Lielais Nils un Miegainais Urbanovičs, bet arī tāds eksotisks tēls kā Pēteris Krīgers. Kas nākamais? Egīla Baldzēna atgriešanās? Debašu dalībnieki man atgādināja grupu Counting Crows – it kā dzirdēts nosaukums, bet, ja tā padomā, nezini, kas tie tādi ir. Jānis Urabnovičs novēroja, ka visās uzrunās partijas biedri rāda simbolus. Labi, ka es šos simbolus neredzēju.

Vienīgā saturīgā uzruna bija sociologam Arnim Kaktiņam, jo viņš runāja par skaitļiem un ģēlu. Runai tiešām nebija ne vainas, taču kaut kā likās, ka šī varbūt nav auditorija, kas varētu saprast tādu terminus kā “statistiskās kļūdas koridors”.

Vai es gadījumā Saskaņas biedrus nevērtēju par zemu? Nē. Vienā mirklī tika paziņots, ka ārzemju viesiem nu jāiet uz citu zāli runāt par savām lietām, bet Latvijas delegātiem jāpaliek, lai turpinātu iesākto. Tad visi cēlās, lai atstātu zāli. Gan Ušakovs, gan Urbanovičs vairākas reizes dažādās valodās mēģināja klātesošajiem delegātiem paskaidrot, ka zāle jāpamet tikai ārzemju viesiem, bet viņi palika nesaprasti. Ja viņi nespēja apgūt atšķirību starp “palikt” un “nepalikt”, esmu droša, ka līdz izpratnei par statistiskās kļūdas koridoru viņiem vēl garš ceļš ejams.

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sadabūt visus atpakaļ zālē tika izteikti draudi: kongress tūliņ par turpināšoties ar mandātu komisijas ziņojumu, un cerams, ka tas visiem liks izjust kaunu un atgriezties zālē. Tas mani ieintriģēja ne pa jokam. Kas būs tā apkaunojošā informācija, kas visus atsēdinās? Vai tiks atklāts, kurš delegāts piekakājis bikses? Varbūt atklātībā parādīsies partijas zoofilu saraksts? Pats par sevi tas nebūtu nekas sensacionāls, vienīgi jocīgi, ka par to ziņotu mandātu komisija. Tomēr manas gaidas netika piepildītas – mandātu komisija nāca klajā ar negaidītu atziņu, ka kongress ir lemtspējīgs. Brīnumainā kārtā tas delegātos tiešām radīja tādu kauna sajūta, ka tūliņ pat visi bija atpakaļ savās vietās kā tādi nevainīgi skolas puikas.

Kad man apnika klausīties runas, nolēmu aiziet paskatīties, ko dara tie ārzemju viesi. Biju domājusi, ka viņi sēž kafenē un pārrunā sociķu lietas. Tas, ka kaut kam būs jābūt bufetē, bija skaidrs, jo pirmīt tur gozējās lieli bulku maisi. Devos meklēt ārzemju viesus. Ieskatījos tualetē – tur viņu nebija. Toties tur satiku meiteni, kas kongresa sākumā mani laipni sveicināja un uzdāvināja kladīti. Viņa norādīja uz noslēpumainām durvīm un sacīja, lai droši eju iekšā. Tā bija galvu reibinoša pieredze. Pavēru durvis un nonācu Nārnijā. Tur lielas zāles vidū bija novietots galds, pie kura sēdēja kādi 15-20 purni. Neuzkrītoši ieiet zālē nebija iespējams, jo neviena cita tur nebija, tāpēc uzkrītoši iegāzos zālē, lai apsēstos maliņā un noklausītos, kā kungi un dāmas pārrunā Šengenas zonas galu. Atmosfēra bija spocīga, ko sevišķi paspilgtināja atbalss. Borisa Cilēviča (vēl viens Counting Crows džeks) runas laikā tā sāka mest tādas cilpas, ka vairs neko nevarēja saprast.

Vispār Saskaņai baigi nepaveicās. Protams, šajā sestdienā neviens medijs baigi nemetās uz šo kongresu, jo bija nozīmīgākas lietas, ko darīt. Bija ieradušies mazāk latviešu mediju nekā pagājušajā nedēļā liberasta Pūces 80 cilvēku kongresā. Par krievu medijiem gan nezināšu teikt, jo viņus vienkārši pēc purna nepazīstu. Tāpēc var uzskatīt, ka Texxxtu reportāža ir izcili ekskluzīva. Tāpat kā “Ziemeļblāzmas” kafejnīca, kuras durvis kongresa beigās, kad cerēju nopirkt kafiju, rotāja uzraksts “Slēgts pasākums”. Tā arī nesapratu, kas piedalījās slēgtajā pasākumā, ja sapulce tika pat saīsināta, lai visi varētu steigt nolikt ziedus pie Francijas vēstniecības.



EK un tukšums. Foto - Ģirts Zvirbulis

Šorīt es - EK - nezināju, ko darīt, tāpēc apmeklēju partijas “Latvijas attīstībai” kongresu. “Latvijas attīstībai” ir partija, kas, pakaļu pret zemi sizdami, aizstāv gejus, bēgļus, labu izglītību, mirkouzņēmumus un citus apdalītos. Viņi gan jau arī, kreklus uz krūtīm plēsdami, Pasaules čempionātā atbalsta Latvijas futbola izlasi, jo katram grūtdienim ir nepieciešams apsargs. Tā kā partijas nav Saeimā, tad pagaidām tās darbība ir ieturēta krāšņā Modern Talking estētikā.

Kongresu gandrīz izjauca partijas lokomatīve un reizē arī vienīgais vagons Juris Pūce, trīs minūtes pirms tā sākuma kafejnīcā bļaustoties, ka negrib runāt un pasākums jāatceļ, tomēr dīdžejs nomierinājās, un kongress varēja sākties. “Latvijas attīstībai” acīmredzot ir nolēmuši atmest savu snobismu un kļūt tuvāki tautai. Tas ir labi, bet viņi dažkārt pārspīlē un iekrīt dziļā Nacionālās apvienības pāķismā. Piemēram, skanot Latvijas himnai, uz fonā esošā ekrāna tiek rādīts animēts plīvojošs Latvijas karogs.

Galda klājums kafejnīcā bija vēl sliktāks nekā NA bulkas un piparkūkas! Bija dzirdētas baumas, ka iepriekšējā kongresā galdā celti dažnedažādi molekulārās kulinārijas eksperimenti. Un vēlēšanu naktī bija tik labs cienasts, ka pat Lielā Edgara tēvs Modris Jaunups atzina, ka ir ieradies paēst, nevis apsveikt dēlu ar zaudējumu vēlēšanās. Šoreiz nebija ieradies ne Modris Jaunups, ne PartyBomzis – cienastā bija cepumi un konfektes. CEPUMI UN KONFEKTES! Galda klājums pat uz mirkli lika citēt Agneses Krivades dzeju. Nē, nopietni – ļaudīm, kas ar tukšiem vēderiem atbraukuši no citām pilsētām, dod ēst cepumus?

Kongress norisinājās kinoteātrī “K-Suns”, simbolizējot, ka tā nav dzīve – tas ir kino. Vienā skatuves stūrī atradās galds, pie kura sēdēja Juris Pūce un kāda sieviete, kuru pēc sejas neatpazinu. Otrā skatuves stūrī atradās tribīne, no kuras runāja vairāki cilvēki. Fonā bija ekrāns, uz kura figurēja “Latvijas attīstībai” logo un pulsējošas pumpas.

Manas lielākās simpātijas izpelnījās Pūces kunga uzrunas: sēžot pie galda, viņš pats sevi pieteica, tad norunāja sacerēto runu, tad aizgāja atpakaļ pie galda un pats arī sev pateicās. Turklāt stāvot (pie tribīnes) viņš runāja augstākā balsī nekā sēžot (pie galda). Loģiski – jo augstāk runā, jo augstāk skan! Viņš, piemēram, aktīvi deva atzīmes valdībai par dažādiem izdarītajiem darbiem. Diemžēl ar šādām sekmēm valdība ne tikai Kembridžā netiktu, bet pat videni nepabeigtu. Juris arī uzsvēra reģionālo partijas nodaļu nozīmi un vēlējās, lai rastos jaunas un jaunas nodaļas. Nopērc normālas brokastis tālu ceļu braukušajiem, tad arī būs nodaļas!

Laiku pa laikam notika kaut kādas balsošanas. To rezultāti nevienu pārāk neinteresēja, jo neviens, izņemot mani, neievēroja, kā kāda sieviete balsojumā par kongresa darba kārtību nobalsoja gan par, gan pret, gan arī atturējās, jo savu mandātu noturēja gaisā pārāk ilgu laiku. Tādā ziņā Šrēdingers ar savu stulbo kaķi, kas prot tikai būt un nebūt, var iet dirst.

Revīzijas komisijas ziņojumā tika atklāts, kāpēc galds ir tik sūdīgi klāts. Izrādās, lielākā daļa partijas izdevumu sastāda dažādu parādu atmaksa. Oi. Vēl pa kapeikai tiekot atmests dažādām dalības maksām un drošības naudām. Piemēram, ja Rihards Pīks rīko savas dzimšanas dienas svinības pirtī, ir jāmaksā ne tikai īre (dalības maksa), bet arī drošības nauda. Ja no rīta viss ir kārtībā, drošības nauda tiek atdota. Bet, ja Pūce pa nakti piekorķējis baseinu, bet Jaunups sacirtis lāvu, drošības naudu Pīkam neredzēt kā savas ausis.

Pienācis laiks pārtraukumam un aizklātajam balsojumam par revīzijas komisijas sastāvu. Vai jaunajā komisijā būs kāds ar poņu par to, ka drošības naudu, kas netiek atdota, patiesībā sauc par soda naudu? Balsojums var sākties! Kamēr ļaudis juceklīgi virzās uz urnu, fonā skan Laionela Ričija dziesmas “Hello” instrumentālā kaverversija. Hallo! Kurš gadsimts? Kamēr citi acis mielo ar powerpoint prezentāciju par partijas ziedu laikiem, tikmēr es noteku lejā paskatīties, vai galda klājums nav uzlabojies. Ne pūku, ne spalvu! Saspringti devos uz tualeti, jo apzinājos – 2 sieviešu tualetes kabīnes 15 minūšu starpbrīdī varētu būt pārbāztas līdz ūkai. Nekā! Tur nebija pilnīgi nevienas sievietes. Arī poda malas, gods godam, nebija apmīztas. Zināmu rosību pamanīju pie vīriešu tualetes durvīm, bet higiēnas apstākļus tā arī nedabūju novērtēt. Toties paspēju ar Pūces kungu nofotogrāfēties pie puķēm. Lielais Edgars no fotozibšņiem gan vairījās kā Brigmanis no izglītības.

Balsojums un pārtraukums noslēdzies, un visi nepacietībā tvīka uzzināt rezultātus. Kopā nodots 61 biļetens, 1 no tiem izrādījies nederīgs, jo atradies 1 purns, kas nav sapratis, kas vispār bija jādara. Šis ir diezgan normāls neaptēsto cilvēku īpatsvars – apmēram tāpat ir, teiksim, Saeimas vēlēšanās. Tomēr politisko partiju konkurencē šis ir ļoti labs rezultāts! Piemēram, pērn Vienotības kongresā 8% biļetenu bija nederīgi. Tomēr satraucoša bija zemā vēlētāju aktivitāte – no 84 delegātiem balsošanā piedalījās tikai 61. Gan jau tas bija protesta balsojums.

Tālāk norisinājās debates. Ja citās debatēs partiju biedri kaut drusciņ mēģina uzdirst viens otram, te tā nebija – visi apbrīnoja viens otra un katrs savu intelektu un nosunīja pašreizējās valdības darbu, kamēr Pūces kungs aktīvi novēroja notikumus savā viedtālrunī. Pareizi ir – par ko gan viņiem strīdēties? Ko viņiem dalīt? To 1% Saeimas vēlēšanās un parādus? Nesaskaņas radās vien par prožektoru – lielākajai daļai runātāju šķita, ka tas pārāk koši spīd acīs, bet viņiem oponēja Lielais Edgars, kurš pie prožektoru gaismām pieradis tā, ka stari viņam netraucēja. Vai šķelšanās partijā?

Riharda Pīka runa par drošību atsita skaistās jaunības dienas, kad ar AK un kādu politisku organizāciju apmeklējām Eiroparlamentu, kur toreiz strādāja Pīka kungs. Arī toreiz viņš runāja, kamēr citi gulēja.

Kamēr es slīgu atmiņās par skaistajām Briseles dienām, kuras mēdzām iesākt, apaujot zeķes un dodoties iegādāties liķieri, uz skatuves jau bija uzkāpis Tauriņa kungs, lai prezentētu uzņēmēju klubu – partijas inovāciju. Tauriņa kungs atgādina: “Naudu var tērēt tikai tad, kad tā ir nopelnīta.” Ņemot vērā revīzijas komisijas sniegto informāciju par parādiem, tomēr atļaušos nepiekrist. Tauriņa kungs nāca klajā arī ar atziņu: “Ko virzīsim, to pļausim!” Taču domugraudus aizēnoja kongresa kulminācija – uzņēmēju kluba logo atklāšana. Skatītāji nepacietībā jau bija pietvīkuši koši sarkani! Pats logo bija neaprakstāmi zeltains, un publika aptuveni minūti vēroja videomateriālu, kurā tam pāri slīdēja dažādas ēnas. Varētu pat teikt, ka logo bija ieturēts labākajās Rīgas Domes tradīcijās. Tam, protams, sekoja vētrainas ovācijas.

Kongresa noslēgumā tika demonstrēta dokumentālā filma “Kurši”, kas Lielajā Kristapā ieguvusi balvu par garlaicīgāko scenāriju. Pūces kungs pirms tam iekārdināja publiku, informējot, ka pēc tam iedošot kaut kādas jēdzīgākas uzkodas: “Nebūs jāiet prom badā!” Kaut arī bija jāskatās kino, tribīni, kas daļēji aizsedza skatu, neviens neaizvāca. Pat neapgāza. Tas simbolizēja partijas nespēju gāzt pastāvošo iekārtu.

Bet vispār “Kurši” bija interesanta izvēle. Gan izvēle vispār kongresā skatīties filmu, gan tieši konkrētā darba izvēle. Iespējams, filma simbolizē to, ka partijā “Latvijas attīstībai” snauž kuršu spēks. Kad biju izgulējusies, devos novērtēt jaunatklāto galdu.
Šoreiz uzkodiņas tiešām bija puslīdz jēdzīgas. Man gan personīgi ne pārāk garšoja, jo sāļajam bija piepiļīts klāt kaut kas salds: lasis ar avenēm, pastēte ar bumbieri, šķiņķis ar saldu ķipekli un tml. , bet tie vismaz nebija cepumi. Turklāt tika demonstrēts izcils intelekts, uzkodu šķīvjus saliekot uz vairākiem galdiem - līdz ar to neveidojās tās garās rindas pie galda. Interesanta šķita izvēle sabīdīt kopā apaļos galdus ar kantainajiem. Tiem, kas ir apguvuši kaut kādus ģeometrijas pamatus, ir zināms, ka apaļie galdi vispār nav nekur jābīda, bet kantainie galdi vajadzības gadījumā ir jābīda kopā ar kantainajiem.

Pa ceļam uz banketu noklausījos 2 biedru sarunu. Viņi novērtēja kongresa sākuma cienastu: “Jā. Cepums bija labs!”



EK un DJ Pūce. Foto: Jānis Buls

Jaunais Latvijas Televīzijas seriāls “Māja pie ezera” uzņemts pēc poļu romāna “Mīla pie ezera” motīviem. Šī noteikti nav kļūda tulkojumā, bet gan apzināta piemērošanās Latvijas skatītājam. Mēs esam daudz pragmatiskāki nekā mūsu dienvidu (gandrīz) kaimiņi. Lai mīla paliek poļu paniem un citiem vientiešiem, mums – ka tik jumts virs galvas, un lai istabā neskan lamuvārdi un nevazājas geji un bēgļi!

Daudzsēriju filma “Māja pie ezera” likumsakarīgi sākas pie jūras, kur norisinās reklāmas aģentūras “Hopart” viesības. To laikā galvenās varones Madaras jaunais kolēģis mēģina viņu koļīt. Uzreiz ir skaidrs, ka šis pieglaimīgais tips būs tas, kurš sievietei sagādās sūdus. Tā arī notiek: jaunais, perspektīvais mārketinga speciālists pierunā šefu, ka Madara jāatlaiž, jo viņa ir veca. Tusofkas laikā gan Madara par briestošo sazvērestību neceļ ne ausu, jo viņai tajā laikā jāpulē romāns ar kurlmēmo kolēģi. Viņa ir iemācījusies arī saprast tos viņa žestus. Madara vispār ir tāda toleranta “nevienu nedrīkst ignorēt un atstumt” vecene – viņa arī bīda sociālo kampaņu par autistu iekļaušanu darba tirgū. Vai nevajadzētu piezvanīt Jūlijai Stepaņenko un palūgt, lai šo ķēzījumu ieslauka musorā? Izrādās, satraukumam nav pamata. Pašpārliecinātā reklāmiste savu projektu prezentē tieši Latvijas dzelzceļā, un lēmumu par projektu pieņem kaut kāds džeks no deviņdesmitajiem, nevis Uģis Magonis, tāpēc skaidrs, ka tas viss ir feiks. Stepaņenko var ar savu slotiņu tirināties tālāk.

Madara plūc aizliegto augli ar savu kurlmēmo kolēģi Ādamu, kaut kas aizdomīgs ir arī ar Artūru Skrastiņu, karoče – visi viņu koļī. Bet arī viņas vīrs Andris Keišs nevaid miris – viņš arī ietur t.s. Parādnieka estētiku un laiž pa kreisi. Tas pat nav jārāda. Mēs – sievietes – tādas lietas vienkārši jūtam pa gabalu kā tādu ceturtās dienas peregaru.

Galvenā varone ir drusciņ tāda spontāna duračka, jo mirklī, kad jaunākā kolēģe viņu informē, ka vajag uzlabot neizteiksmīgo lūpu formu, Madara momentā, lūpām plīvojot vējā, aiztriec uz “Veselības centru 4”, kur veic steidzamo procedūru. Kaut kas noiet greizi, kā rezultātā sievietei aizpampst acis. Vēlāk viņa skatītāju informē, ka pret šādu kaiti labi palīdz rozes. Meitenes, atcerieties - ja džeks Jums dāvina rozes, iespējams, viņš vienkārši negrib skatīties Jūsu aizpampušajās acīs, nevis dod mājienu par savām simpātijām.

Kurlmēmais Ādams jau jūt, ka drīz Stepaņenko nāks ar savu ķēzījumu slotu, tāpēc nolemj doties bēgļu gaitās un nopērk vienvirziena biļeti uz Austrāliju, kaut arī mīl Madaru. Bet tāpēc šo seriālu sauc “Māja pie ezera”, nevis “Mīla pie ezera”. Pohuj mīlestību – ka tik māja! Un to Melburnā ir pa pillam. Ar Madaru viņiem ir īpatnējas attiecības. Vienreiz viņi kopīgi dauzīja bungas un tad nodevās mīlas priekiem. Otrreiz Ādams gan jau cerēja uz to pašu, bet šoreiz viņš sāka dauzīt nevis pa bungām, bet gan ar kulaku pa galdu. Viņš laikam nezināja, ka vairāki sitieni ar kulaku pa galdu simbolizē tukšu pauri, nevis mīlestību. Tā, protams, biju viņu pēdējā tikšanās reize.

Arī Madaras un Andra Keiša pieaugusī meita sper brašus soļus mīlas dzīvē. Viņa aiziet uz dziedāšanas konkursiņu, kur par žūriju uzmetušies daži septiņpadsmit gadu veci čalīši. Tā kā viens no viņiem kurī, izskatās uz visiem astoņpadsmit. Kamēr meitene dzied, gaismotājs gandrīz apgāžas, jo viņas dēļ šim puisim sākuši ļimt ceļi. No tā viņš nav atguvies vēl aizvien. Mīlas apburtais zēns saprot, ka nevajag vilkt garumā, tāpēc nākamajā tikšanās reizē ne tikai velta viņa privāto gaismu šovu, kas mazliet atsit lāzerīšu spīdināšanu logā 2002.gadā, bet arī apber viņu ar spīdīgiem šokolādes papīrīšiem. Es ceru, ka tie bija speciāli gatavoti papīrīši, nevis vienkārši musors no “Laimas” kompešu degustācijas.

Kad galveno varoni Madaru atlaiž no darba, arī viņa nolemj atlaist. Viņa jaunumus atzīmē, pogājot burbonu “4 roses” (“4 rozes”). Kā bērēs! Starp citu, šis pats dzēriens vienmēr gozējas arī Āboliņu ģimenes viesnīcas bārā kulta seriālā “UgunsGrēks”. Šai ģimenei bieži sanāk kādu nomušīt, tāpēc labi, ja pa rokai ir tieši 4 rozes, ko ieņemt uz bērēm.

Spriežot pēc galda klājuma, Madara 4 rozītes dzērusi viena pati. Spriežot pēc tilpuma un tā, kas palicis pāri, viņa vakarā piebeiguse aptuveni puslitru. Nav gluži Nobela prēmijas līmenis, bet diezgan cienījami. Bet tiešām lielu cieņu un godu patriektā reklāmiste pelna par to, ka pēc šī puslitra tādā paagrā rītā vēsā mierā sēžas pie auto stūres, kur sāk trakot. Un Madaras meita, kas sēž aizmugurē, protams, nav piesprādzējusies, jo viņa nepiekrīt tai “Tava galva lidos” reklāmas kampaņai. Kā Valsts policijas šefam nav kauna svinēt dzimšanas dienu, kad notiek tādas lietas?!
Arī nākamajā vakarā Madara ierauj. Šoreiz baltvīniņu. Arī trešajā vakarā viņa ir spiesta pacilāt glāzīti, jo ļaunie kolēģi nozaguši viņai projektu un prezentējuši to Latvijas dzelzceļam. Klusais koļītājs Artūrs Skrastiņš nolemj, ka piekrāptajai sievietei vajag atlaist un uzrīko viņai pārsteiguma balli boulinga klubā, kurā tīņu bars apjukušo sievieti sagaida, dziedot: “Olē, olē, olē, mēs mīlam Madaru.” Tā kā tā ir pārsteiguma ballīte, par pārsteigumu Madarai un arī sev pašam boulingu nolēmis paspēlēt arī viņas bijušais priekšnieks Artis Robežnieks (sliktais tēls, kura tumšo dvēseli simbolizē krēsla, kurā mūžam ietīts viņa kabinets). Viņš ir atvāzis krūtis kā rubenis riesta laikā, bet ar spēli, protams, sevišķi nevedas. To redzot, Madara, protams, pieiet klāt un nonšalanti notriec visus ķegļus ar vienu sitienu. Tas ir viens no veidiem, kā otram pateikt, ka viņš ir idiots. Tā kā es boulingu spēlēju ļoti slikti, tad es pati tomēr biežāk izvēlos vārdus – tā vieglāk saprast.

Pēc uzvaras metienā Madara arī kārtīgi piemetas un neizjūt nekādus sirdsapziņas pārmetumus par to, ka nav ieradusies mājās uz vakariņām, kuru laikā viņas meita bija plānojusi savu ģimeni iepazīstināt ar jauno štuceri. Pat babņiks Andris Keišs, kurš vispār neko negrib, bija ieradies! Andrim jaunais meitas akušieris tā ne pārāk. Uzzinot, ka puisi sauc Toms, viņš jauniegūto informāciju komentē: “Izklausās labi!” Tā saka tikai tad, ja konkrētais cilvēks besī. Zēna vecāki visticamāk ir pļēguri, jo, izrādās, meitene nezina, kas ir viņa mamma un tētis. Un seriālos tā ir – anonīmi ir tikai alkoholiķi.

Arī ceturtajā dienā vīra māte Madarai piedāvā ieraut vienu maziņo, bet paģirainā atsakās. Nedzeršana nes nelaimi – viņai neveicas darba intervijā, salūzt mašīna, izlādējas mobilka un nolūzt kurpes papēdis. Nekad vairs! Visas likstas, kas notikušas šajā dienā un iepriekš (atlaišana un vīra sānsoļi) liecina par to, ka tālāk galvenā varone ko mēģinās mainīt savā dzīvē, jo viss negaidīti ir dziļā dirsā. Var ēst, lūgties, mīlēt, bet anotācijas liecina, ka viņa nākamajā sērijā dosies aprunāties ar savu mammu, kas dzīvo laukos un 100 gadu nav redzēta, jo kaut kā bijis pohuj. Tā kā tomēr oriģināli šo daiļdarbu sauc “Mīla pie ezera”, visticamāk mamma dzīvos pie ezera un tur uzpeldēs kaut kāda mīla. Cerams, ka seriāla veidotāji tomēr pratīsies un, lai brīdinātu skatītāju par iespējamu netiklības tuvošanos, šo sēriju laikā seriāla nosaukumu nomainīs uz “Prieka māja pie ezera”. Protams, var gadīties, ka scenārijs sekos latviskajam seriāla nosaukumam un tas tiešām būs par māju, nevis mīlestību. Tādā gadījumā trešā varētu izrādīties arī pēdējā seriāla sērija. Madara aizbrauktu pie mučas un iesauktos: “Pavei, re ku māja. Ezers arī!” – un seriāls beigtos.

Kopumā “Māja pie ezera” ir kā ekranizēts sieviešu žurnāls no lētā gala. Tur ir viss – sapista laulība, intrigas darbā, nolūzuši papēži, neesošas attiecības ar vecākiem, meita, kas jau izaugusi liela un tūliņ pametīs vecāku ligzdiņu, dzeršana, grumbas un nošļukušas lūpas, kā arī sarunāšanās ar spoguli pirms mājas atstāšanas. Bet galvenais – pārliecība, ka tā nekādā gadījumā nav pašas sievietes vaina.

Ļoti labi, ka “Māja pie ezera” nav iebāzta “UgunsGrēka” laikā. Pieredze rāda, ka šāda laika izvēle pielīdzināma pašnāvībai. Protams, svarīgākais jautājums par jauno seriālu – vai tas ir labāks par “Ugunsgrēku”? Pēc pirmajām 2 sērijām spriežot, vidējais aktieru darbs šeit ir augstvērtīgāks. Arī netrīc kamera. Acīs arī nekrīt kaut kādas loģikas kļūdas, kuras gan var pārmest kulta “UgunsGrēkam”. Bet tas necaurejamais klišeju biezoknis! Visi notikumi šajās 2 sērijās ir bijuši absolūti paredzami, kaut arī to poļu romānu lasījusi neesmu. Un tam cilvēkam, kurš taisa beigu titrus, novēlētu tos kādreiz arī apskatīties. Tas palīdzētu saprast, ka ir vēlams, lai burtu krāsa atšķirtos no fona krāsas.

Vai es seriālu vēl skatīšos? Jā, bet tikai komplektā ar žurnālu "Ieva".

Tieši dienu pirms oficiālās atklāšanas AK, EK un kādam vājredzīgam rakstniekam neatradās nekā labāka, ko darīt, kā dienišķo maltīti doties nobaudīt kulta Rietumu restorānā KFC (nejaukt ar KKC). Apbruņojušies ar satrauktiem sirdspukstiem, daudz brīva laika un žūksni naudas, šo plānu arī drosmīgi īstenojām.

Rietumu zīmolu invāzija Latvijā sākās 1994. gadā, kad pretī Brīvības piemineklim tika atvērts pirmais restorāns “Makdonalds”, pret ko ņipri protestēja vides aktīvisti. Lielākās bažas toreiz bija par to, ka čīzburgera papīru atliekas nākotnē pārstrādes procesu turpinās zīdaiņu organismos, bet latviešu tauta arvien retāk izvēlēsies baudīt nacionālo fāstfūdu - belašu. Pirms diviem gadiem Latviju pāršalca sajūsmas vilnis, Rīgas vecākajā lielveikalā atverot trīsstāvīgu lēto, bet gana stilīgo šmotku veikalu “H&M”. Daļā tas, protams, izraisīja arī skumju pilnu nopūtu, jo tas nozīmēja, ka turpmāk iepirkšanās tūrēs Berlīnē šim veikalam būs jāmet līkums - ar H&M raibajiem legingiem te vairs nevienu nepārsteigsi. Labā ziņa ir tā, ka viss Rietumu kārotāko zīmolu klāsts vēl nav izsmelts un gan jau pienāks diena, kad varēsim blakus mājai iegādāties IKEA dīvānu un Vērmanes dārzā nofočēties ar Starbucks krūzīti. Sliktā ziņa ir tā, ka paliks arvien mazāk lietu, ar ko bagātināt savus ārzemju ceļojumus pa Eiropu, jo kurš gan, piemēram, Stokholmā ar lielu sajūsmu rītu “Rimi” salātus? Toties mēs no Rietumu piedāvājuma visvairāk uz Latviju vēlētos pārvest beļģu La chouffe aliņu (pat neskatoties uz palielināto akcīzes nodokli), ķiršu kolu normālā cenā (Stockmann par mums šajā ziņā tiešām ņirgājas) un, protams, sīriešu restorānu.

Restorāns KFC mums jau bija pazīstams ne tikai no ārzemju ceļojumiem, bet arī Rietumu romantiskajām komēdijām, kurās sievietes bēdas par nelaimīgu mīlestību mēdza kliedēt, skatoties teļļuku un ļoksējot iekšā vistu stilbus no sārta kartona spainīša, nevis vienkārši dzerot. Mūsu pavadonis, džentelmeniski kavējot garajā rindā pavadāmo laiku, arī izstāstīja, ka reiz seriāla “Dienvidparks” varonis Kārtmens nograuzis visiem keksiem paredzētajām vistiņām foršāko daļu - kraukšķīgās ādiņas. Kenijs par to sācis gauži raudāt, un to viņš parasti nedara. Beidzot par lielu nelaimi belašiem vistu kaudze kartona spainī ir pieejama arī mums. Tomēr vismaz pagaidām nav skaidrs, vai šis notikums izraisīs jaunu emigrācijas vilni, vai tieši otrādi - būs par iemeslu tam, lai Gunārs Kalniņš, SM, Čikāgas piecīši un citi trimdinieki atgrieztos Latvijā.

Cik nav dzirdēts, ka H&M 1998.gada kolekciju sūta uz Rīgu, kamēr citur tiek pārdots tikai vismodernākais! Lai noskaidrotu, vai Rietumi atkal mūs nečakarē, Texxxtu korespondenti Londonā SM nosūtījām komandējumā uz Lesteras laukuma KFC, ko vietējie inteliģenti dēvē arī par Kafku.

SM galvenokārt interesēja interjers, atmosfēra un vegānu piedāvājums ēdienkartē. Interjers bija ieturēts askētiskās plastmasas tradīcijās – neuzbāzīgs un lēts. Eksterjers mazliet atgādināja Laimas pulksteņa maķīša tradīcijas, t.i. senatnīgas ēkas stūrī iestūķēts amerikāņu džanks. Mazliet sajutusies kā mājās, mūsu korespondente drošu soli devās iekšā. SM atrada brīvu galdiņu otrajā stāvā – tobrīd tas bija arī vienīgais brīvais galdiņš. Sapratusi, ka šeit pie galdiņiem neapkalpo, viņa devās atpakaļ lejā un centās neuzkrītoši iedrūzmēties tuvāk pie kasēm, tomēr tāpat drusku nācās pamahāties ar elkoņiem. Kad korespondente Londonā bija tikusi līdz pašai kasei, viņu apkalpoja draudzīga un mīļa poliete. SM vaicāja, ar ko viņa rekomendētu šodien pamieloties, ja priekšroka tiek vegānu kuzīnei. Viss milzu piedāvājums pēkšņi sašaurinājās līdz trim izvēles iespējām – kartupeļiem frī (regulāri vai lieli), mazu ķobīti ar tomātu mērcē ceptām pupiņām un pirksta garuma kukurūzas vālīti. Nolēmusi mazliet patrakot, SM pasūtīja visus trīs. Jau esot atpakaļ otrajā stāvā, paralēli ēšanai SM vērsa savas antropoloģes acis uz cilvēkiem līdzās. Kopumā valdīja diezgan relaksēta atmosfēra – nelikās, ka ļaudis še devušies stresot par to, kura no visām ir zivju dakša. Pēc maltītes Londonas korespondente vēl mirkli pasēdēja ar savu kolēģi, lai dalītos iespaidos. Kolēģis teica, ka viņam vislabāk garšoja ūdens un kukurūza. Pati SM deva priekšroku pupiņām tomātu mērcē – it kā vienkāršs, ne pārlieku safabricēts ēdiens, tomēr labā temperatūrā un ar patīkamo mazuma piegaršu. Kopumā šī pieredze nebija slikta, tomēr domājams, ka, ja vien nespiedīs apstākļi, Kafkā viņa neatgriezīsies. Kāpēc? Pirmkārt, jo nafig vēlreiz. Otrkārt, ir daudz citu vietu, kur izsalkumu var remdēt lētāk un efektīvāk.

Tagad gan stūķējam somās lietussargus, kāpjam Rynair lidenītē un dodamies atpakaļ uz restorānu KFC Audēju ielā. Rīgā tomēr lietussargi var noderēt ne tikai, lai paglābtos no nokrišņiem, bet arī - piedalītos revolūcijās. Un jebkura Rietumu zīmola ienākšana Latvijas tirgū par tādu ir uzskatāma.

Dienas vidū vēl neatvērtais restorāns bija gana pillā, lai līdz iespējai izdarīt pasūtījumu būtu jāgaida ceturtdaļstunda. Laiku izmantojām lietderīgi un aplūkojām KFC mērķauditoriju. Pārsvarā mums apkārt stāvēja skolēni, kas pēdējās brīvlaika dienas nolēmuši aizbāzt ar vistām, kā arī tādi kraķi, kas pretendē uz balvu par mūža ieguldījumu spārniņu rīšanā. Pa vidu šiem atradās arī pa kādam pārītim - cilvēki, pošoties uz randiņu, zina, ka izskatīsies sevišķi erotiski, ja hodā laizīs savus pirkstus. Un, kas sākas KFC, beidzas gultā, vienīgi tad jārēķinās, ka palagi būs piebirdināti ar rīvmaizi. Vēl, protams, restorānā bija iemaldījušies nepilni 250 bēgļi, bet kur tad to tagad nav?

Katram pasūtījumam restorānā KFC tiek veltīta personiska attieksme, piešķirot tam savu kodu - piemēram, b23, b25, b26 u.tml. Tas nepieciešams, lai klients uzzinātu, cik tieši laika pavadījis gaidīšanas režīmā. Pavirši uzmetot aci, jau sacerējāmies, ka varēs pusdienu pauzē nobaudīt kokteili “b52”, bet bija vien jāsamierinās ar patīkami vēsu, bet tomēr - tikai Pepsi. Kopumā ēdiena iegūšana mums prasīja aptuveni 20 minūšu, kuru laikā paspējam sastrīdēties par to, kam labāk ticēt - acīmredzamajam vai rakstītam vārdam. Proti, mēs uzskatījām, ka tad, ja uz paplātes atnestais ēdiens izskatās pēc mūsējā, tas ir jāņem ciet, bet kopā ar mums esošais kungs uzstāja, ka jāklausa uz sienas rakstītajai pavēlei “b23: ludzu gaidiet!”. Tomēr atcerēsimies, ka viņš ir vājredzīgs, tāpēc šādu nostāju ir grūti pārmest. Beigās tomēr paciešamies un ar gavilēm uz lūpām pretī mūsu ēdiena personas kodam ieraugām iedrošinošo “palides, nāciet vēl!”, kas apliecina to, ka te tiešām saimnieko ārzemnieki. Tā, protams, ir kvalitātes zīme, ko Rietumu uzņēmumi nereti neizvairās uzvērt arī savos reklāmas saukļos. Piemēram, urbju un veļamašīnu zīmola Bosch mājaslapā var atrast uzrunājošu saukli “Vācu kvalitāte – mūsu ceļrāde zvaigzne”.

Šobrīd restorāns darbojas testa režīmā - tas nozīmē, ka vairākus ēdienus nevar dabūt. Piemēram, gribējām pasūtīt Ģimenes spainīti uz trijiem, bet tie jau bija beigušies. Tas liek domāt, ka Latvijas galvenais demogrāfs Ilmārs Mežs rītu aizvadījis, te rijot. Mūsu draugi no Solona kluba jau iepriekš bija nodegustējuši testa režīma ēdienkarti un brīdināja, ka mūs var apdraudēt silta limonāde “Pepsi”. Ar dzeramo, gods godam, vismaz mums gandrīz viss bija kārtībā. Gandrīz, jo metām acis arī uz dzērienu ar cepumiem “Oreo”, bet, tā kā arī tie bija testa režīma ēdienkartē, diemžēl svaigi spiesta cepumu sula palika tikai mūsu sapņos. Tāpat arī neredzējām Bonīti, ko piešaut klāt vēsajam Pepsim, toties no ledusskapja uz mums kāri lūkojās aliņš un sidriņš, tāpēc droši varam apgalvot, ka šī būs vieta, kurā brīvdienu naktīs pulcēsies dzērāji.

Mums bija palaimējies, jo dienā, kad visi Ģimenes spaiņi jau bija aprīti, bija pieejami Aso vistas spārniņu spaiņi. Beidzot varējām piepildīt savu sapni ieturēt maltīti mājlopu estētikā un ēst no spaiņa! Atklājām, ka pie galdiņa ar četriem beņķiem mums trijiem tomēr nebija gana daudz vietas, lai brīvi varētu nolikt gan spaini, gan kartupeļu paciņas, gan ķiploku mērcītes, gan dzērienus, nemaz nerunājot par kauliņiem, kurus sastūķējām dažādās spraugās.
Spārniņi bija vidēji pieņemamas kvalitātes - tie nebija baigi asie, bet toties bija bagātīgi ievīkstīti rīvmaizē jeb gružos. Protams, viss bija daudz garšīgāk nekā restorānā “Klīversala”. Un porcija bija gana liela, lai, maltītes beigām tuvojoties, mēs sāktu plūkties par to, kura pienākums ir aprīt pēdējās paliekas.

Kā jau ikvienā cienījamā kongresā, arī šeit novērtējām tualetes. Šeit bez šaubām sevišķi tiek gaidīti iereibuši ļaudis, jo dzimumu ikonas uz labierīcību durvīm bija viegli piedzērušās. Tiesa, viss bija tīrs, podi nebija apmīzti un pat nebija jācīnās ar tiem vārgajiem roku žāvētājiem - šeit ir tie labi, kas rokas nožāvē 2 sekundēs, tāpēc pēc tualetes apmeklējuma ikviens var skriet pēc vēl viena spaiņa, nebaidoties to saslapināt.

Pēc pusotras stundas un vairākām konfliktsituācijām Rietumu kultūras midzenī nolēmām nogludināt attiecības viens ar otru un dzimteni, tāpēc devāmies uz grāmatnīcu, kur ieraudzījām grāmatu “Hektors sāk jaunu dzīvi”. Pēc tam nofotogrāfējāmies pie latviešu dižās rakstnieces Aspazijas bildes. Kā teiktu pati Aspazija lugā “Vaidelote” - nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts. Mēs gan labāk ieteiktu sāpes par neizdevušos mīlestību remdēt vienkārši dzerot, nevis rijot ar putekļiem apbārstītas vistas. Tā ceļš uz jaunu dzīvi tiks nobruģēts ātrāk un nesāpīgāk.



SM pie Rietumu civilizācijas šūpuļa - Londonas KFC

Londonas KFC vegāniskais piedāvājums pilnā košumā

Kārie Rīgas KFC tīkotāji

AK, EK un Aso spārniņu spainis laimīgajā ceturtdienā

EK un remdētais izsalkums

Jautrās dāmas un kungi

Atpakaļ pie latvietības un preambulas

Par to, ka noteikti jāapmeklē pikets, kurā Nacionālā Apvienība protestē paši pret savu valdību, EK nešaubījās ne mirkli. Taču, ņemot vērā vājprātīgo komunikāciju vēl pirms notikuma, šī bija pirmā reize, kad autore nolēma uz pasākumu doties apsardzes pavadībā. Un tiešām sajūta, ka labi, ka tur nebiju viena. Tas līmenis nu ir sasniegts!

Jau pie Brīvības pieminekļa varēja manīt armijas ūziņās tērptus kungus, kas ar sev raksturīgo tramīgo skatienu, bet brašo soli naski dzīrās Ministru kabineta virzienā. Tā kā neesmu dzirdējuse, ka kāds būtu sajaucis un pulcējies pie Saeimas nama, nopriecājos, ka ļaudis beidzot iemācījušies atšķirt šīs divas komandas. Ne tik strauji!

Kad satikos ar miesassargu, kura pienākums bija sniegt man džeka plecu, un AK, kas neskopojās ar morālo atbalstu, vienojāmies, ka piketa laikā labāk savu viedokli labāk skaļi neizteiksim. Tātad – izslēdzām vārdu “antiņš” no sava vārdu krājuma. Uz saviesīgo vakaru devāmies gandrīz kopā ar Jāni Dombravu, kurš bija tērpies biksēs, kas bija viņam par īsu. Var jau saprast, ka garam cilvēkam ir grūti atrast piemērotu apģērbu, bet tomēr. Labprāt izmantotu dienesta stāvokli un izsludinātu konkursu uz Dombravas šuvējas vakanci. Prasības – jāatšķir garās bikses no bridženēm.

Kad pulkstenis nosita sešus, minot Dombravam uz plikajām potītēm, ieradāmies piketā, no kura jau tad ārā tika raidīts slavenais visa pretinieks Armands Leimanis, kas šīs viesības apmeklēja ar plakātu, kas vēstīja: “I`m with stupid!” Novēroju arī, ka paša kuklukslana vidū nav Vienotības – piemēram, antiglobālisti bija sanākuši ar plakātiem, kurā attēlota pieclatnieka Milda ar visai negroīdiem sejas vaibstiem. Kāds kungs cīnītājus lūdza plakātus novākt. Antiglobālisti lūgumu uzņēma ar ne sevišķi lielu sapratni:

-Uz kāda pamata? Kas jūs tāds vispār esat?
-Organizators.

Arī 6 minūtes pēc piketa starta policista kungs noraidījumu piešķīra kādam iereibušam kungam, kurš bija tērpies vokāli instrumentālā ansambļa “Meat Loaf” krekliņā. Tā kā roka cienītājs bija ne tikai pālī, bet arī romantiski noskaņots, viņš mēģināja uzsākt sarunu ar AK īstenā Kolkas garā: “Iedo papīpēt!” Lai neapgrūtinātu Aneti un viņai nebūtu pa somu jāmeklē cīgu pačka, kungs laipni dzīrās ņemt cigareti tieši no manas kolēģes rokām. Cik gādīgi! Tomēr romantisko satikšanos iztraucēja tas pats policists, kurš jautrajam kungam novēlēja: “Nesienes klāt!” Un prom viņi bija.
Piketā sapulcējušies ļaudis vai nu dalījās ceļojumu pieredzē, vai arī dalījās ar dažādiem saukļiem. Piemēram, kāds kungs kolēģus informēja par to, ka ir bijis Parīzē un zina, kā tur izskatās. Nu, super. Cits dalībnieks norādīja uz piketa organizatoru lielāko kļūdu – izrādās, šo rautu vajadzēja rīkot pie Izraēlas vēstniecības, jo tieši tur tiekot viss izlemts. OK. Tikmēr citi turēja “Nē balto tautu genocīdam”, bet tie, kas apveltīti ar sevišķi ņiprām balssaitēm, bļāva. Piemēram, AK mīļākais tēls bija kāds kungs, kurš, taurējot kā pati Monserata Kabljē, apkārtējos informēja: “Latvija nav Eiropas Savienībā!” Tā kā LNT atkal sākuši uzņemt seriālu “Sirdsmīļā Monika”, tad šim Napoleonam nevar pārmest iestrēgšanu laikā. Bet tomēr, ja kāds par to vēl šaubās, informēju, ka ir 2015.gads un Latvija ir ES dalībvalsts. Kungs arī rosināja, ka tie, kas strādā Eiroparlamentā, varētu saņemt algu no Briseles, nevis no mūsu nodokļiem. Ak, cik laimīgs cilvēks – visas viņa vēlmes piepildās, jo tieši tā arī notiek. Varat paprasīt Robertam Zīlem.

Piketu apmeklēja arī Marģers Martinsons, kurš agrāk visur vazājās ar kameru. Tagad vairs ne, jo zaudējis asumu. Bet tas nekas – Artuss Kaimiņš ir jaunais Marģers Martinsons!

Pikets neizcēlās ar pārdomātu režiju. Bet tieši tāpēc tas ir pikets, lai ikviens varētu atrast improvizācijas teātra aktieri sevī un bļaut, ko sirds kāro. Populārākie saukļi bija apmēram “Imigrantiem nē!”, “Referendumu!” un “VĀĀĀĀĀĀHHH!!!!”. Tomēr par manu favorītu kļuva “Latvija! Latvija! Latvija!”, kas pierādīja, ka ir vēl daži, kas nav pamanījuši, ka hokeja čempionāts ar klasiski sūdīgiem rezultātiem jau sen pagājis. Ievērību izpelnījās arī kāds aktīvists, kurš vienreiz ieķērcās: “Valdība!!!” Iespējams, viņš vienkārši pa telefonu informēja sievu par savu pašreizējo lokāciju.

Par muzikālo pavadījumu rūpējās kāda kundze, kas ar savu vijolīti vilka tik skumju “Dievs, svētī Latviju”, ka šķita, ka Dieviņš Latvijai drīzāk iebaros žurku indi, nevis nosvētīs. Jocīgi, ka lielie patrioti, antiglobālisti, tēvijas sargi un dieva suņi himnas laikā nevis stāvēja mierā vai dziedāja līdzi, bet gan turpināja izkliegt savas sāpes.

Protams, nevarēju apslāpēt modes blogeri sevī, tāpēc uzmetu pa acij arī sanākušo tērpiem. Ņiprākie 27 grādos bija tērpušies ādas mēteļos, Dombravam ūzas pa īsu, daudz motociklistu, bet sevišķu prieku izraisīja ļaudis, kas bija tērpušies zīmola GULAG T-kreklos. Sagadīšanās pēc kukluksklana ķitelīši gan bija atstāti mājās.

Piketa dalībnieku vidū tomēr nevaldīja ne Vienotība, ne Saskaņa, jo, ja viens plakāts vēstīja apmēram “Atlaist valdību! Lēmums jāpieņem Saeimai!”, tad tam pretī stāvēja aicinājums atlaist Saeimu. Skaidrība radās mirklī, kad tika aizturēts kāds nešpetns piketa dalībnieks, kas lika pamatu jaunam sauklim: “Atlaist cil-vē-ku! Atlaist cil-vē-ku!” Vismaz visi vienojās, ka kaut ko vajag atlaist. Piekrītu un visus aicinu tiešām kārtīgi atlaist. Un, ja kāds nezināja, kādu viedokli šeit pārstāv policisti, tad arī tas tika paskaidrots – sabiedrība tika informēta, ka kārtības sargi, kas aizturējuši nemiera cēlāju, ir fašisti. Tiešām – pārliecinošākus fašistus par policiju vispār nevarēja manīt!

Kādā mirklī mūs uzrunāja žurnālists Juris Kaža. Viņš nostājās pie mums un secināja, ka šeit ir mediju pulcēšanās vieta. Tas bija īstais mirklis, lai Juris mēģinātu uzzināt, vai ir jau skaidrs piketa dalībnieku skaits. Izrādījās, ka ne mēs, ne Kažas kungs nebija spējīgi veikt skaitīšanu. Tika nolemts, ka kā parasti jāgaida LETAs verdikts par to, cik tad ļaužu te sanācis. Ja nezinājāt, tad LETA vienmēr ir tie džeki, kas nosaka precīzu jebkura pasākuma apmeklētāju skaitu, jo tur strādā cilvēki ar tā saucamo absolūto redzi, kas spēj uz aci noteikt bara lielumu ar 0,06% precizitāti.

Nepagāja ne stunda, un prom mēs bijām. Jāatzīst, ka tik sūdīgi nebiju jutusies vēl nevienā publiskā pasākumā, kas man jāapraksta. Tiešām paldies apsargam un AK, ka bija kopā ar mani. Uzreiz pēc tam devāmies uz krodziņu, lai mazliet noskalotu sāpes par redzēto. Līdzīgi rīkojās arī Imants Parādnieks, kuru manījām krodziņā pretējā ielas pusē. Vienreiz viņu tur arī redzēju divatā ar Jāni Urbanoviču. Bet tas tā. Labi vismaz, ka viņš no tiem “Atlaist valdību! Atlaist Saeimu! Atlaist cilvēku!” iemācījies, ka ir kārtīgi jāatlaiž. To arī visiem novēlu – kaut ko iemācīties!

Uzzinot, ka biblenes restorānam būs pat atklāšanas bankets, EK un AK bija šokā, ka uz to nav uzaicinātas, bet bēdas nebija ilgas, jo jaunoligarhs Edgars Jaunups jau ir uzsācis priekšvēlēšanu kampaņu, tāpēc savus ielūgumus laipni atvēlēja mums. Tiesa, tie sevišķi nebija vajadzīgi, jo ielīdām dinejā caur izstādi. Kā izrādījās vēlāk, bija ļaudis, kas šo izstādi gribēja apmeklēt, bet netika iekšā. Mēs gan izstādes apsargātājai laipni atteicām, kad viņa mums piedāvāja arī paskatīt gleznas un citas herņas.

Sākotnēji banketā nemanījām nevienu paziņu, kas lika domāt, ka šī ir apmēram 9.maija balle, kurā gandrīz satikām vien Partybomzi. Tiesa, pasākuma beigās EK uzrunāja žurnālists un maratonists Lauris Lizbovskis, jautri uzsaucot: “Nu, tad beidzot dzīvajā!” Iespējams, viņš neatcerējās, ka šī nav pirmā reize, kad tiekamies dzīvē.

Par sagaidīšanas dzērienu tika izvēlēts pārsalds zemeņu proseko, ko laikam par labu neatzina pat bārmenis, tāpēc ātri pārprofilējās par garderobistu, lai uz pakaramajiem sakārtu visprastāskos polietilēna lietusmēteļus. Tā kā ārā gāza aumaļām, ne viens vien cilvēks bija ieradies pilnīgi slapjš, bet tas ir labi, jo būt slapjam ir ļoti seksīgi. Būtībā visi slapjie ļaudis bija gatavi mazgāt mašīnu jaunākajā Jay-Z klipā.

Ātri vien nolēmām ar saviem saldajiem zemeņu dzērieniem piesēst uz restorāna parka soliņiem. Mums pretī sēdēja 2 džeki, kas lasīja grāmatas. Pielietojot intelektu, secinājām, ka tās laikam ir butaforijas, jo kurš gan nāk uz banketu lasīt?

Vismaz Edgara Jaunupa ielūgumā bija norādīts, ka mūs pārsteigs debešķīgi gardi ēdieni. It kā ļaudis bija tiešām pacentušies - piemēram, kokos sakarinājuši kūkas. Tomēr, lai kādi uzkodu vijeboni arī nebūtu izgudroti, tie garšoja kā restorānā “Ezītis miglā”, kur tas tieši tiek gaidīts, jo vidēji ēdiens maksā 3 eiro. Bet kas zina - varbūt biblenes restorāns tieši ies šo ceļu un piedāvās izsalkušajiem studentiem vienkāršus ēdienus par demokrātiskām cenām.

Viena no interesantākajām uzkodām bija apmēram tauku klucis ar lavašu groziņā, kuru nobaudot EK gandrīz apkorķējās. Līdzīgas sajūtas raisīja bekonā ietīta ne līdz galam cepta akna. Tāpat sabiedrības nosodījumu izpelnījās nesavārīts kartupelis (vai bumbieris - pēc garšas nepateiksi) kopā ar bezgaršīgu krēmu. Bezgaršīgais krēms sabojāja apmēram 50% no visām uzkodām. Tā jau normāla siļķīte, bet klāt krēms. Normāla garnelīte, bet klāt krēms. Normāla gaļiņa, bet klāt krēms. Daļa produktu bija tiešām garšīgi, jo bija pirkti normālās vietās. Tomēr produktu kvalitāti nevarētu uzskatīt par restorāna atbildību - viņu atbildība bija tos sapist. Ar krēmu. Gods godam, vienā mirklī uzradās plikas tīģergarneles bez krēma - tās tika aprītas 20 sekunžu laikā.

Mazliet vēlāk tika piedāvāts arī vakara galvenais ēdiens - grūbu kaudze, kas aplikta ar laša gabaliņiem. Viss būtu labi, ja tuvumā būtu arī šķīvīši, kur šīs grūbas uzkraut, bet, tā kā tādi neatradās, veselīgās vakariņas palika neskartas. Iespējams, šis ēdiens bija paredzēts skautiem, jo blakus stāvēja malkas kaudze. Iespējams, bija cerēts, ka ļaudis grūbas grābs ar pagalēm.

Lai maltītei pieliktu baudpilnu punktu, tika piedāvāti arī saldie groziņi, kā arī pārsaldas marcipāna vardes, kas nevienā neizraisīja nekādu prieku. Nezinām, kas tika piedāvāts kārtējā šķidrā slāpekļa galdā, bet 2015.gada otrajā pusē beidzot ļaudīm vajadzētu saprast, ka ar to vien, ka dūmo galds, publiku nepaņemsi.

Jau ansambļa “Prāta vētra” prezentācijā tāds tēls kā Kozmens ļaudīm dalīja saldējumu. Arī šoreiz viņš bija klāt un, braucot ar riteni pa restorānu, piedāvāja tūtiņas ar ogām. Tās arī paņēmām, bet beigās nezinājām, kā reizē dzert un ēst ogas, un rakstīt. Viss jau zajebis - ogas brauc apkārt, kokos karājas kūkas, pāri zālei veļas dūmi. Prieku vien aptumšo fakts, ka nebija nekā garšīga. To apstiprināja pilnīgi visi ļaudis, ar ko vakara laikā pasitām klaču.

Piesēžot uz soliņa, lai apēstu Kozmena dāsni izsniegtās odziņas, ātri vien pamanījām, ka mūs filmē no divām dažādām pusēm. Tas var nozīmēt tikai vienu - tiek uzņemta jauna 3D filma. Šoreiz acīmredzami dokumentālā. Ņemot vērā latviešu pirmās 3D filmas vētrainos panākumus un augsto domas lidojumu scenāriju nozarē, šis solis tikai iepriecina. Tas gan vispār var nozīmēt arī otru - ja reiz kamera vērsta tieši mūsu virzienā, laikam sanākušas ļoti daudzas slavenības. Vēlāk, jau baudot skābeņu zupu, kuru kāds tautā cienīts dzejnieks turpat netālu gāza iekšā mutē pa taisno no šķīvja, mums piesoļo klāt arī raidījuma “Bez tabu” žurnālists. “Ko tad ēdas, nevis rakstās?” viņš uzdod jautājumu, uz ko iespējamas tik daudz asprātīgu atbilžu, ka nevaram vien izvēlēties, kuru no tām viņam piedāvāt. Tā vietā piedāvājam apskatīt savus pierakstus, lai parādītu, ka vispār esam izslavētas multitāskeres. “Kura zupa garšīgāka - šī vai vecmammas gatavotā?” viņš turpina jautāt, un mēs knapi noturamies neatbildot, ka mūsu vecmammas ne tikai nekad negatavoja skābeņu zupu, bet arī ir mirušas.

Kungi, kas iepriekš pildīja grāmatu lasītāju butaforiju funkciju, pēkšņi ceļas kājās un dziedādami pievienojas korim. Ja jau restorānam “Kleever” tauta ar 11 humanitāro zinātņu jomu pārstāvjiem priekšgalā neļāva paturēt nosaukumu, kas neko nenozīmē, tad šī sāpe tika izlikta dziedājumā. “Daridaridamdā” un “aijaijā trallallā”, saņemiet visi provinciālie nacionāļi, mēs ejam Rietumu virzienā un varam burtus lietot kādās kombinācijās vien vēlamies! Pēc šī dziedājuma uzrunu saka abi saimnieki, kuri izstāsta, kā reiz, vizinoties troļļukā garām biblenes tikko svaigi ieliktajiem pamatiem, nolēmuši, ka viņiem šeit būs restorāns. Tomēr to neviens nedzird, jo visi vai apmīzušies aiz satraukuma, vēloties uzzināt - kāds tad galu galā būs nosaukums? Klīversala! Atskan neviltotas ovācijas. Neviltotas, jo tiešām applaudē tikai retais. Var gan saprast, jo pa dienu jau tika nodemonstrētas izcilas mārketinga iemaņas, izveidojot Klīversalas Twitter kontu un piesekojot kontam @DelfiLV. Diemžēl nekur nemanām ielūgumā solīto pasākuma hedlaineri - dzīvo bronzas skulptūru - , toties tā vietā tiek piedāvāta grandioza iespēja vaigā aplūkot restorāna pavārus. Skatāmies, acis pārgriezdamas, jo līdz šim pavārus esam redzējušas tikai televīzijā, un arī ļoti sen, jo jau trešo mēnesi nevīžojam pierubīt Lattelecom digitālo TV. Piedod, Andri Šķēle.

Tradicionāli apmeklējām arī katras sevi cienošas iestādes kulta telpu - tualeti. Nekas nebija apmīzts, viss kā pie cilvēkiem, ja neskaita ziepju trūkumu. Tas ir zems līmenis, sevišķi situācijā, kad Mārtiņš Bondars visai tautai piesolījis līdz ar bēgļu iebraukšanu piedzīvot Ebolas vīrusa uzliesmojumu. AK sanāca misēklis, tā arī nespējot saprasties ar tualetes podu. Proti, šis bija tāds lepns Rietumu pods, kas uzsūta ūdens strūklu padarītajam darbiņam tad, kad pats to uzskata par vajadzīgu. Diemžēl abas reizes, kad AK viesojās kabīnē nr. 2, pods neuzskatīja par vajadzīgu izrādīt jebkādu reakciju. AK dažādi mīņājās, pat uztaisīja dažas piruetes, bet pods turpināja klusēt kā ūdeni mutē ieņēmis. Kad trešā tualetes apmeklējuma laikā šo pašu kabīni apmeklēja EK, pods viņai atbildēja ar brašāku šalti nekā būtu spējīga Trevi strūklaka.

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas kultūras telpā pārrunātas 2 nopietnas problēmas: biblenes restorāna nosaukums un bēgļu integrācija. Vismaz otrais ir atrsināts, jo manījām kādu bēgli, kas aizrautīgi bazarēja ar apkārtējiem. Tātad bija integrējies zem ozolkoka zariem. Ozolkoka zari bija diezgan 1:1 nosperti no mūsu caurkritušā EXPO maketa, bet tas ir ļoti labi, jo ideju un maketu nevajag laist zudībā. Labi, melojam, sakot, ka tas bija 1:1 nospiests, jo EXPO maketa veidotāji bija iedvesmojušies no dabas un tāpēc ozola vainags līgani pārgāja stumbrā, turpretim Klīversalas ozola vainags noslēdzās absolūti neizteiksmīgā taisnstūra paralēlskaldnī, ko, cerams, nākotnē 1.ģimnāzijas 6.klases skolēni varēs izmantot ģeometrijas praktiskajos darbos.

Te pamanām, ka televīzijas dīva Gundega Skudriņa aktīvi vāvuļo uz skatuves, uzdodot āķīgus jautājumus, uz kuriem kāds reizēm atbild tikai aiz pieklājības. Kad viņa vaicā, cik nosaukumu pieteikumi iesūtīti restorāna izsludinātajā konkursā, AK bez variantiem šauj laukā atbildi - 783. “Kā zinājāt?” pārsteigti vaicā Gundega, uz ko gribas atbildēt Sandras Freibergas labākajās tradīcijās: “Uzminēju!” Domājam, vai viņa šo jautājumu uzdotu arī tad, ja būtu jāatbild, kas ir Latvijas galvaspilsēta, vai kur ziemo vēži. Balvā AK ir ieguvusi 30 eiro dāvanu karti, kuru ikviens aicināts kopīgi notriekt ar vērienu, jo šajā, cerams, studentu finansiālajam stāvoklim lojālajā restūzī pa kādai garnelītei un vīna šļakatai pietiks visiem.

Tuvojoties vakara noslēgumam, bārmenis jūt, ka viss ir dirsā, tāpēc sāk tekalēt apkārt un naski papildināt visu glāzes ar alkoholu. Tas labi. Pasākuma laikā satiekam arī savu bijušo klasesbiedreni, kuras uzvārdu AK dažkārt izmantoja, lai parakstītos par drošības noteikumiem klases žurnālā. Viņa jautā, vai ir bijis kāds salidojums, uz ko atbildam, ka nav gan, skola, paldies Dievam, likvidēta, un kopīgi nolemjam, ka tā arī labāk. Klasesbiedrene arī izsaka cerību, ka viņas pasākumus nekad neapmeklēsim, bet tad, ja tomēr to darīsim, klāšot mums atsevišķu galdiņu. Kāda dāma tikmēr nolemj šampanieti papildināt ar šotiņu zemeņa smūtija un piedzīvo pārsteigumu, uzjauktajai dzirai pārgāžoties pār glāzes malām un izklājoties pār viņas kleitu. Nospriežam, ka fiziku šī čiepa arī laikam apguvusi mūsu skolā. Kad kāds džeks uzdod jautājumu, cik dodam šim vakaram, EK viņam atbild: “5.” Bet šī versija netiek pieņemta, jo tas nav nekāds viedoklis, tāpēc tiek izlabota uz “3”.

Bija gan arī kāda laba lieta. Bibliotēka vismaz ir nomazgāta!

Banketā noklausījāmies kādu jautru dialogu:

-Ar ko nodarbojies vasarā?
-Dzeru un meklēju darbu.

To arī ikvienam novēlam - ne tikai iedzert, bet arī meklēt un atrast meklēto!


Kad no papīra izņem kūciņu, vidiņš diemžēl paliek iekšā.

Marcipāna vardīte.

Sajūsmu par kūciņu pauž noliktā karote.

Ozola vainags un taisnstūra paralēskaldnis.

Kas tas tāds?

EK atradusi malkas pielietojumu - uz pagales var uzlikt gurķi!

Kur ir?

Ļaudis rozēm pievienotos saldumus novērtējuši, ievietojot tos pelnutraukā.

Paldies!

Jau izsenis bijām uzaicinātas apmeklēt Latvijas Zaļās partijas kongresu, taču beigās šo ielūgumu izmetām miskastē, jo no kolēģes Ināras Egles uzzinājām, ka tajā pašā laikā norisinās arī “No sirds Latvijai” kongress, ko viņi gan sauc par kopsapulci, jo tā arī nav spējuši vienoties, vai vārds “kongress” jāraksta ar vienu vai diviem s. Nolēmām caur Sudrabas birzi iet, jo par ko tad varētu parēkt Zaļās partijas kongresā? Par Vējoņa akcentu? Nē, paldies.

Sirdslatvieši bija mācījušies no savām kļūdām un, lai izvairītos no pārmetumiem par pārlieku lielu saistību ar numeroloģiju, kopsapulces programmā nav norādījuši nekādus laikus. Kā būs, tā būs. Pats pirmais iespaids par pasākumu bija ļoti pozitīvs – mūs sagaidīja kungs, kurš laipni norādīja, kur jāiet, kā arī zālē bija atsevišķi dīvāniņi žurnālistiem, kur gan mums klātu piesēdās kāds pensionārs, kurš aizrādīja mums par to, ka nepiedalāmies balsojumos. Tas viņam lika domāt, ka esam dabūjušas darbu novērotāju vakancē. Kāda viņam vispār starpība? Mēs viņam prasām, cik viņam liela pensija? Pensijas jautājums vispār bija pats būtiskākais, jo vidējais delegātu vecums bija 240 gadu.

Ir zināms, ka partijai “No sirds Latvijai” ir divas lokomotīves – Sudrabas kundze un Kūtra kungs. Ikvienam jāzina, ka tas ir dirsā, jo vienam vilcienam nedrīkst būt vairākas lokomatīves. Ja ar pirmo viss tā kā skaidrs, tad ar otro netiekam gudras – kongresā saskaitām vismaz trīs personāžus, kas aizdomīgi līdzinās bijušajam Satversmes tiesas tiesnesim. Tas nekas, jo, kā liecina latviešu tautas folklora, Kūtrus skaita pavasarī, bet īsto var atpazīt pēc tā, ka viņš ir pilnīgs knipucītis. Tiešām kniepadatas lielumā.

Kongresu atklāj Latvijas valsts himna, kuras pavadījumu labākajās nacionālā romantisma un zaļumbaļļu tradīcijās izpilda Arvīds Platpers ar akordeonu. Tālāk seko Ingunas uzruna, kura, gods kam gods, šoreiz demonstrē pat diezgan normālu seju. Literatūras gada balvas gaidās viņa savu emocionāli piesātināto un izcili poētisko priekšnesumu sāk ar gejas rindām no kāda Lieldienu apsveikuma, kuru saņēmusi, dārzā šūpojoties un draiski ripinot oliņas. Izklausās gan, ka šo runu viņa pirmoreiz izlasījusi, no rīta zīmola “Panda” taksometrā šaujot uz kongresa norises vietu – pieczvaigžņu viesnīcu “Merkurs”.

3.vidusskolas direktors Andris Priekulis savu runu teic Windows Media Playerī, turklāt sākumā tas notiek bez skaņas, kas izraisa vairākkārtējas ovācijas. Publikai runa patika tik ļoti, ka mirkli tika apsvērta doma to likt uz repeat forever.

Protams, partija nevar sastāvēt tikai no lokomotīvēm vien – kopsapulcē izceļas arī vairāki lopu vagoni, kas Gunāram Kūtrim te liek smiet, te – šausmās nodurt acis, bet citu reizi aizrādīt, ka biedru sniegtie statūtu grozījumi diemžēl ir pretlikumīgi. Viens no ievērojamākajiem pārmaiņu tīkotājiem ir Drandes kungs, kurš ir iesniedzis apmēram trešdaļu no visiem kopskaitā 78 priekšlikumiem. Ja šobrīd Latvijā ir nūjotāju federācija, tad Drandes kungs būtu pelnījis kļūt par tās priekšsēdi, jo visu kongresa laiku popularizēja šo sporta veidu – apmēram 10 reižu viņš devās debatēt, vienā rokā vicinot abas nūjas, bet pārtraukumā un citas biedrenes runas laikā braši nodarbojās ar šurpu turpu nūjošanu iekštelpās. Nūjas neapšaubāmi varētu kļūt par partijas simbolu, jo mirklī, kad šis kungs stāstīja par 500 tiesnešiem, kas melojot katru nedēļu, nūjas dramatiski apgāzās.

Šo spraigo momentu garām palaida EK, jo bija devusies uz tirdzniecības centru “Origo” apēst kebabu. Te arī nonākam pie traģiskā kongresa cienasta – abas autores (EK un AK) bija spiestas uz maiņām doties ieturēt pusdienas citur, jo Sirdslatvieši nezina, ka paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Kafijas pauze bija paredzēta tikai pēc 3 stundu vāvuļošanas, turklāt uz visu baru bija tikai 2 paplātes ar kaut kādiem cepumiņiem un sīkām bulkām. Tostarp bija arī tāda bulka ar sieru un speķi, no kuras bišķiņ rāva uz augšu. Partija bija nolēmusi arī neatbalstīt Latvijas lopkopjus, jo pie kafijas netika piedāvāts piens. Iespējams, apkalpojošais personāls tomēr izdzirdēja Texxxtu spriedumu un, sākoties otrajam cēlienam, tomēr bija izdevies pa visu viesnīcu salasīt vienu piena krūciņu. Labi, mums jau nekas, bet tomēr šāds cienasts jāuzskata par necieņu pret tiem partijas biedriem, kas braukuši no Liepājas un brokastojuši septiņos no rīta. Diemžēl otro izrādes cēlienu pavadīja nemitīga vēderu burkšķēšana. Pat bomzīgajā Naciķu kongresā pirms darba tika pasniegta kāda sažuvusi bulciņa, un izsalkušākie no eglītes varēja noskrapstināt pa piparkūkai. Un vispār ir pienācis laiks atvainoties “Vienotībai” par to, ka reiz apsmējām viņu cepumus – kopumā tomēr cienasts Solvitas kongresā bija lielisks. I zivtiņa, i gaļiņa, i pieniņš!

Runāt par uzkodām nav iespējams, nepieminot arī tualetes. Viena no tualetēm bija abiem dzimumiem kopīga, turklāt apveltīta ar lielisku ekstru – krāsainu dīvānu pārbagātu lounge zonu pie ieejas. Otrā tualetē ceļa galā dzimumiem tomēr bija jāšķiras, sievietēm dodoties uz telpu baltā, bet vīriešiem – melnā krāsā. Gods kam gods, jau neilgu laiku pēc kopsapulces sākuma visu podu malas bija sirsnīgi apmīztas. Kādu neparastu atgadījumu dalītajā dzimumu tualetē piedzīvoja AK, kura iegāja priekštelpā tieši brīdī, kad kāds padzīvojis kungs devās laukā no sieviešu biedrības nama baltās zāles. Viņu ieraudzījis, kungs kautrīgi nodūra acis un ieslēdzās atpakaļ tualetē, no kuras vēl tikko, kā viss liecināja, bija gribējis izkļūt.

Izrādās, Lieldienu apsveikumi nav vienīgās gejas rindas, kas ir Sudrabas kundzes grāmatu plauktā, tāpēc turpmākajās uzrunās viņa paspēj citēt arī Reini Kaudzīti un Zentu Mauriņu. Kūtra kungs tikmēr savu sakāmo sāk ar sakrālu un pareizticīgu frāzi par to, ka sarunām jābūt dažādām. Tieši tā! Tāpat kā dzimumiem laulātā pārī, tāpat uzturam un arī zeķēm, galu galā. Ja Sudrabas runas tiek ieturētas vairāk tīrās Saeimas kritikas garā, tad Kūtris vien nebeidz lielīties ar sasniegto. Visvairāk jau ar to, ka Saeimā viņus, nosirdslatviešus, uztver kā saprātīgus cilvēkus, nevis kaut kādus caurkritušus aktierīšus. Savukārt Šimfas kundze norādīja, ka Sirdslatvieši neizkusīs kā tāds vakarējais sniegs, jo Saeimā partija tiek uztverta kā cietais rieksts. Viņa arī atklāj galveno partijas noslēpumu: “Par mums nekad nevar būt drošs.” Vairāki partijas biedri arī runās uzsvēra, ka viņu atšķirības zīme esot nākšana Saeimā ar lozungu “Vajag pārmaiņas!”. Citas partijas gan parasti vēršas pie tautas ar atklātu paziņojumu, ka pārmaiņas viņiem nav prātā, vienkārši gribas kopā ar citiem pastrādāt tāpat kā līdz šim. Sevišķs naids partijas rindās vērojams ne tikai vienam pret otru, bet arī partiju “Vienotība” un žurnālistiem, kuru ēteru laiki ir jau minētās lielpartijas izpirkti ar vēl lielāku pārliecību nekā nocenota desa un blūzes Stockmann Trakajās dienās.

Diskusijās par statūtu maiņām visbiežāk lietotais arguments ir “Bet tas jau ir rakstīts likumā” – tas tiek izmantots, lai atbalstītu izmaiņas, kā arī lai tās atzītu par bezjēdzīgām. Vienlīdz labi der gan arguments “Tas ir likums, tāpēc drošības pēc jāiekļauj arī statūtos”, gan “tas jau ir likums, tāpēc nav jēgas to iekļaut statūtos”. Tā, piemēram, kāds visnotaļ saprātīgs džeks sarkanā džemperī atzīst, ka varbūt nav baigās jēgas norādīt, ka nāves gadījumā tiek izbeigta cilvēka darbība partijā. Viņam piekrīt Gunārs Kūtris. Viņi arī bija vienīgie, kas ilgstoši un pārliecinoši izrādīja Homo sapiens sugas pazīmes. Toties ar negaidītām veiksmes, prāta un intuīcijas spējām izcēlās Jelgavas nodaļas vadītāja Varslavānes kundze, kura nesaprata, kāpēc partijai būtu vajadzīgs ģenerālsekretārs, kas tas vispār ir un ar ko šī vakance atšķiras no partijas priekšsēdētāja. Arī, lai saprastu atšķirību starp zaļajām un sarkanajām balsošanas kartītēm, partijas biedriem vajadzīgas vien minūtes 30 jeb aptuveni 40 grozījumi partijas statūtos. Kāds kungs sūnu ciema zaļā kreklā uzsāk savu runu: “Ar taisnību tālu netiksi, tāpēc es ar prieku runāju par šo rezolūciju."” Viņš aicina maigi ar sētas mietu no partijas izdzīt vēlēšanu kampaņas vadītāju, kurš par 700 štukām eiriku Saeimā iebīdījis vien septiņus purnus. Tas nekas, jo, lai nu ko, bet izslēgt vai aizbiedēt no partijas savus biedrus “No sirds Latvijai” prot labi. Tiesa, nezinām, ar kādu mietu tādā gadījumā savu kampaņas vadītāju būtu jāslānī partijai “Latvijas attīstībai”.

Partijas rezolūcijā galvenais punkts ir “No sirds Latvijai” prezidenta kandidāts. Sākotnēji lemts, ka tai jābūt Ingūnai Sudrabai, bet izceļas diskusijas, kurās tiek pausts viedoklis, ka labāk lai Ingūna paliek Latvijā (bet prezidents, kā zināms, pārvietojas starp kalniem un jūru citās zemēs). Biedrs Jānis Grabovskis aicina par prezidentu virzīt Gunāru Kūtri, jo viņš netikšot locīts. Grabovska kungs arī nebaidās sākt ar sevi un, ja gadījumā Kūtra kungs negrib pieņemt prezidenta vakanci, Grabovskis ir pats gatavs to pieņemt, jo viņš pats esot nolauzis 18 gadu un viņam esot iespaidīgs vārds. Nav īsti skaidrs, ko viņš tieši tos 18 gadus ir lauzis. Iespējams, viņš vienkārši vēlējās uzsvērt, ka ir pilngadīgs. Katram ir savs viedoklis par iespējamo prezidenta kandidātu, bet skaidrs ir viens – bez šaubām prezidenta portfelis tiks tieši šai partijai. Kaut arī jau gatavā rezolūcijā rakstīts, ka par prezidenti jākļūst Sudrabas kundzei, viņa tomēr nolemj visus uzmest un paziņo, ka viņai tā Rīgas pils simt gadu nav vajadzīga un lai tur iet tas Kūtris. Par šo rezolūciju tiek balsots nevis ar mandātiem, bet gan ar aplausiem – tieši kā Ventspils Muzikālajā bankā! Kūtris ar 78 decibeliem uzvar. Urrā!

Aplūkūjot kopsapulces programmiņu, nekavējoties sazinājāmies ar Stand-up Musiqq menedžeri Edgaru Bāliņu, lai norādītu, ka partijas revīzijas komisijā ir kāda kundze ar uzvārdu Bāliņa. Īstenībā tas nekas – EK vēl aizvien nespēj atgūties no tā, ka beigās Sirdslatviešu ētikas komisijā ievēlēts kāds Pēteris Kolāts. No tā droši vien nekad neattapsies “Dienas” žurnālists Atis Rozentāls – viņš, uzzinot šos jaunumus, apkārt vērās ar tik lielām acīm, ka ar viņu varētu sacensties tikai pati Ingūna Sudraba. Tāpēc Atim sirsnīgi iesakām partijā iestāties. Galu galā viņam būtu milzīgas iespējas iekļūt partijas gudrāko cilvēku top3.

Latviju jau gadiem ilgi vajā nespēja uz Eirovīziju aizsūtīt kādu, kas spētu izkārpīties ārā no pusfināla. Vajag kaut ko latvisku, bet ne tik pāķisku kā Fomins un Kleins. Vajag kaut ko enerģisku, bet ne tādu pazoru kā Pirates of the Sea. Šogad NATO karavīriem izdevies Lembergu patriekt no Latvijas Eirovīzijas krusttēva troņa, un arī atlase kļuvusi daudzkārt caurspīdīgāka un četrreiz garāka. Viss atlases balagāns nosaukts par Supernovu, jo savulaik grupai Oasis bija tāda jautra dziesmiņa „Champagne Supernova”, kurā Galahers klausītājam vaicāja: „Where were you while we were getting high?” („Kur tu biji, kamēr mēs apsitāmies?”) Vēl vārds „supernova” poļu valodā apzīmē arī sprādzienu, tāpēc uz tiešraidi bija atskrējis arī kara reportieris Sandijs Semjonovs. EK ir pabeigusi 3 klases mūzikas skolā, tāpēc balvā saņēma pienākumu novērēt organizatoru prasmi ar 4 fināla dziesmām aizpildīt 3 stundas.

Šogad Eirovīzijas atlasei līdzi varēja sekot ne tikai televizorā, bet arī lsm.lv portālā, kur komentārus par notiekošos izteica zēni no grupas „Transleiteris” un skumjš un dziestošs Kārlis Streips, kurš laikam nespēj pārdzīvot, ka Edgars Rinkēvičs gāzis viņu no Latvijas galvenā geja troņa (vairāk par šo rokādi periodiski var uzzināt radio raidījumā "Brīvais mikrofons").

Lielākā Supernovas vērtība nav mūziķi. Lielākā vērtība ir žūrija. To vada Kaspars Roga, kurš ne tikai visus uzrunā uz „Jūs”, bet arī neilgā laikā pārliecinoši pārvērties par Guntaru Raču. Tas nav traucējis atvilkties arī tradicionālajam Guntaram Račam, kas katrā Supernovas priekšspēlē aicinājis mūziķus savos priekšnesumos iecakot pa kādai klišejai. Viņiem blakus sēž Dons, kurš labi zina, ko darīt, lai netiktu uz Eirovīziju, un netaupa padomu arī citiem. Bet lielākais vakara pārsteigums ir Ieva Kerēvica. Iepriekš viņa ar neko interesantu nav izcēlusies – iesaka, kurā tonalitātē dziedāt „Pūt, vējiņi”, un viss. Taču šoreiz tieši Ievas vērtējums visvairāk liecināja par to, ka vārds „supernova” ir saistīts ar sprādzienu, kura rezultātā pāri kalniem aizlido mozgas. Kur viņa bija agrāk? Atceros, ka līdzīgas sajūtas mani pārņēma Lielajā Kristapā pēc žurnālista Ata Rozentāla runas. Turklāt šim pasākumam bija vēl viena būtiska līdzība ar Kristapu – abus ar savu klātbūtni bija pagodinājis par latviešu Keitu Mosu dēvētais izbijušais politiķis un tagadējais sliežu tirgonis Jānis Junkurs.

Šoreiz Ievas Kerēvicas sievietes intuīcija apgalvo, ka konkursā varot notikt jebkas. Pārliecību par to stiprina fakts, ka arī citus gadus ir noticis viskaut kas. Vai šoreiz mūs gaida jebkas?

Dziesmu parādi atklāja Aminata, kas savā reklāmas video pielaizās Donam un atzīst, ka ir tik kautrīga, ka, uzkāpjot uz skatuves, uzsprāgst. Dziesma, protams, ir par mīlestību, kas, šķiet, var interesēt tikai Edu Šīranu. Priekšnesuma laikā dziedātāja vairākkārt lēni pacilā savas važās kaltās rokas un neliek šaubīties, ka viņa lieliski varētu aizpildīt garo kleitu dziedātāju nišu Eirovīzijā. Diemžēl šī niša parasti nav tukša.
„Love Injected” ir no tiesas aizkustinājusi Ievu Kerēvicu – viņa paziņo, ka ne tikai sasniegusi katarsi, bet arī nokļuvusi Aminatas dvēselē, no kuras diemžēl netiek ārā visu atlikušo vakaru. Račs jau lūko skaņdarbu remiksēt, lai to ikviens varētu spēlēt klubos, bet Roga runā tā, ka šķiet, ka viņš ir pārvērties ne tikai par Raču, bet arī par gopņiku.

Otrais kārtas numurs ir dziedātājai MNTHA, kas interneta komentāros iesaukta par Slotasgalvu. Dziedātāja savā reklāmas video atzīst, ka iedvesmu gūst trolejbusā. Tā kā esmu plaģiātu detektīvs, tad nebija problēmu konstatēt, ka dziesmas „Nefelibata” pavadījums nospiests no Chairlift ziņģes „Bruises”. Vizuālais izpildījums daudz neatpaliek no Aminatas – MNTHA cilā rokas un uzvilkusi sarkanu kleitu. Kopumā nav ne vainas, bet jāatzīst, ka tad, kad tāda MNTHA tiks uz Eirovīziju, tad arī par Deju svētku hedlaineri kļūs Toms Jorks.

Sevišķu sajūsmu par šo meiteni pauž Andris Kivičs, kurš apsēdies Texxxtiem aiz muguras, toties dziesma nav aizkustinājusi Jāni Junkuru. Tāpat tā nav iepriecinājusi mūsu jaunākos blakussēdētājus, kuri dziesmas pavadījumā dalās pieredzē par to, kā vieglāk atbrīvoties no piena zobiem. Pēc šī priekšnesuma Guntars Račs ir šokā, jo iepriekš nemaz nav zinājis, ka mūzika var būt radoša. Viņš arī neslēpj: „Mēs mākam nokopēt!” Pēc „Nefelibata” Ieva Kerēvica vēl aizvien nav attapusies no katarses un izlīdusi no Aminatas dvēseles, bet spēj skatītāju informēt par to, ka dzīve ir māksla. Lasītāju konkursa jautājums: ja ņem vērā, ka viņa ļoti lēni runā, vai Ieva drīzāk ir apkurījusies vai pārlasījusies Paulu Koelju?

Ar trešo kārtas numuru uzstājas vokāli instrumentālais ansamblis „ElektroFolk”, kurā iefiltrējies arī Viesturs Rudzītis - bijušo psihoterapeitu var atpazīt pēc tā, ka viņam vienīgajam ir lielās austiņas, caur kurām runā Freids. Grupas reklāmas video mūziķi atklāj, ka viņiem patīk klopēt vienam otru, kas ir diezgan labs hobijs kompānijai, kas vēlas doties uz Arnolda Švarcnegeru dzimteni (Austriju). Tajā mirklī pašā studijā risinājās satraucoši notikumi – no griestiem nokrita skočs. Uz izaicinājumu nekavējoties reaģēja kāds „ElektroFolk” dalībnieks, kurš bīstamo objektu veikli nospēra no skatuves, tādejādi parūpējoties par kolēģu drošību un veselību. Šai grupai drošība vispār ir pirmajā vietā - kampaņa „Redzams, tātad dzīvs” atstājusi iespaidu uz ansambli, un viņi apģērbā iestrādājuši elementus, kas tumsā spīd – tātad viņus uz skatuves neviens nenobrauks.

„ElektroFolk” lieliski iederas klasisko folkroka enerģisko balagānu nišā, bet arī tā diemžēl nemēdz būt tukša - to parasti aizņem serbi, ja vien nav atsūtījuši kādu lezbiešu grupu. Izceļas vienīgi Andris Ābelīte, kuram ir tik trompešu, cik Parādniekam sievu – divas. Guntaram Račam ar to nepietiek, jo viņš, redz, gribot pacelties gaisā. Roga ansamblim ierosina priekšnesumu papildināt ar celibātu un steiku. Toties Ieva Kerēvica uzsāk freestyle battle pati ar sevi un informē grupu, ka viņi ir pārāk agresīvi un vajadzētu būt tā, ka, klausoties šo mūziku, gribas iedzert tēju un teikt: „Ir labi.” Lūdzu, neko nepārmetiet Ievai – viņa vēl aizvien runā no Aminatas dvēseles. Žūrijas komentāri nepārprotami liecina par to, ka viņi nerunā ar ElektroFolk kā ar grupu, bet gan ar Viesturu Rudzīti kā ar psihoterapeitu.

Neapšaubāms mūsu favorīts bija modelis Markus Riva. Viņš ir gājis Ivo Fomina skolā, tāpēc zina – ieliekšanās ceļos ir panākumu atslēga. Diemžēl viņš nav sapratis, ka Fomina teorēma nedarbojas pēc „jo vairāk, jo labāk” principa, tāpēc pārcenties un dziesmu uzsāk, tupot uz ceļiem kā Anastasija filmā „Greja 50 nokrāsas”. Kopš laikiem, kad viņu skolā mocīja un sauca par pipeļdirsu, Markus daudz laika pavadījis kačalkā, kur viņš arī guvis iedvesmu priekšnesuma horeogrāfijai – dziedātājs un modelis vienkārši nodemonstrē savus mīļākos vingrojumus, deju atstājot šova „Dejo ar zvaigzni” ziņā. Bet tas nekas – Riva vismaz nav resns. Un ir sniedzis koncertu „Spicē”.

Iepriekšējā kārtā žūrija viņam laipni mēģināja norādīt, ka varbūt labāk palikt pie modeļa karjeras. Arī šoreiz neko vairāk kā uzslavas par centību viņš nedabūja, kaut Ievai Kerēvicai bija pat veltījis dažas īpašas dziesmas rindas: „Tell me how it is to be high in such low place?” Ieva Kerēvica dziedātājam novēl vairāk laika, bet EK viņam novēl kļūt par modeli, jo Jāņa Junkura piemērs rāda, ka no modeļa viegli pārprofilēties par deputātu, bet pēc tam vaļā visi ceļi uz sliežu biznesu. Un uz Eirovīziju arī var atnākt.

Līdz ar šo žūrija iet prom, jo zēniem tagad būs jādzied, bet Ievai Kerēvicai – beidzot jāizguļas. Bieži negadās sacīt, ka visjēdzīgāk runājis Dons, bet šoreiz tieši tā bija. Tiesa, saprotu, ka tas cieši saistāms ar faktu, ka viņš runāja no sirds, nevis caur sava tekstu autora Ingus Bērziņa muti.
Bet Bet, Prāta Vētras un Dona priekšnesumi tika ieturēti īstā televīzijas garā – televīzijā sanākušajiem ļaudīm priekšā tika nolikts televizors, kurā tik rādīti iepriekš safilmēti ieraksti. Vienā no tiem, piemēram, Guntars Račs plātīja muti. Pasaules apceļotājs Andris Kivičs zināja stāstīt, ka pasaulē tā dara, jo ir par maz laika uz skatuves uzstumt bungas. Noskatījāmies Prāta Vētras jaunā singla ierakstu, kurā Kaupers dziedāja, ka tad, kad viņam ir auksti, viņš gribot apēst sniegu. Ko? Kurš ēd sniegu tad, kad ir auksti? Nav jau tā, ka es nebiju šo dziesmu dzirdējusi iepriekš. Biju, biju. Diemžēl jau pirms kādiem desmit gadiem.

Iespējams, televīzijas skatītājiem gar degunu gāja visi Bebra iznācieni. Bebrs mēģināja uzjautrināt publiku, dziedāja un uzdeva mīklas, kā arī tēloja ledusskapi, mikseri un blenderi, bet lielākoties – vienkārši cirvi. Vislabāk tomēr būtu, ja Supernovā uzsprāgtu nevis žūrijas mozgas vai Ābelītes trompete, bet gan tas Bebrs ar visu savu celmu.

Savs priekšnesums bija arī Artūram Mednim, kurš, balstoties uz sociālo tīklu haju, paredzēja, ka uzvarēs Aminata, otrajā vietā būs Markus Riva, bet pārējie saņems vien Kurvīša balvu. Tā arī notika, tāpēc nākamajā žurnālā „Dziednieks” lasiet interviju ar šamani Medni. Cerams, ka līdz tam laikam Kerēvica būs tikusi ārā no Aminatas dvēseles. Un Kivičš būs sadevis pa purnu Bebram.



Dons aplūko savu uzstāšanos


Andris Kivičš ar EK

Sestdien 1987. gadā dzimušās AK un EK nezināja, kā labāk pavadīt vakaru, tāpēc devās uz Muzikālās bankas sarīkojumu Ventspilī. Uz lielkoncertu bija salasījusies visa pilsēta un pat daži mežcirtēji no Ugāles, kas sevišķi skaudri lika izjust Olimpiskās halles neveiklo plānojumu – bija viena tualete, uz kuru rindā stāvēja sešreiz vairāk cilvēku nekā klubā „Piens” nedēļu pēc atvēršanas. Citi tikmēr drīzāk nevis pārvietojās uz kādu galamērķi, bet gan vienkārši murcījās, jo ar neapbruņoti aci īsti nebija saprotams, kur vispār jāiet. Tribīņu kautrā drebēšana sevišķu drošību neradīja, tāpēc apsēdāmies, sākām dzert un rakstīt, kā arī saglabājām mieru un gaidījām, līdz mūs glābt ieradīsies NATO karavīri.

Pulksten septiņos pēc Latvijas, nevis Ventspils laika pašmāju Barbara Streizande - Baiba Palkavniece - uzsāka flirtu ar publiku un iepazīstināja ar žūrijas locekļiem, no kuriem 6 uzreiz pēc tam pameta zāli (nejaukt ar zāli). Toties viņu vietā nāca 2 jefiņi, kuru uzdevums bija ne tikai asprātīgi pieteikt dziesmas, bet arī izmērīt publikas gaviļu skaļumu. Koncertā tika atskaņotas gan tās dziesmas, kas piedalījās paraolimpiskajā konkursā, gan dziesmas bez sevišķas nozīmes. Pēc pirmajām bija svarīgi izmērīt publikas prieku, bet pēc otrajām abiem džekiem bija vien atļauts mērīt, kuram garāks. Diemžēl ar šo uzdevumu puiši galā tika sūdīgi, jo nemitīgi jauca trokšņa un citus mērījumus.

Šovu atklāja trio - terjers Rasels, tirliņš pidženē un Sabīne Berezina , kas, gods godam, bija krietni notievējusi un arī nekautrējās to izrādīt, uz skatuves atsedzot sportiski izstīdzējušo vēderu visā tā godībā. Dzirdot grupu „Debesu durovas”, uzzinājām, ka nāve – tās vēl nav beigas, jo trends atdarināt „Prāta vētru” pēc krustā sišanas ir atkal augšāmcēlies. Atliek vien sacerēt melodiju hop-hop-la-la-la-la-lā stilā, paņemt akordeonu un dziedāt Kaupera (nejaukt ar Kauperu dvīņiem) balsī. Priekšnesums gan tiek noslēgts nevis ar jautru palēcienu gaisā, bet pārliecinošu un reizē seklu ietupienu ceļos, iezīmējot drīzāk Ivo Fomina rokraksta aprises. Pēcāk tiek pieteikts slavenais Jersikas orķestris, kura laikā brāļi Auzāni atklāj, ka sinhroni ir tikai viņu uzvārdi, jo dejas solis vienlīdz spoži galīgi nevedas. Vecais Auzāns, nespējot pierunāt jaunāko samazināt abarotus, mēģina klusi nosvīst aizskatuvē.

Brīvs brīdis, lai nožāvātos un garlaikoti sev par prieku paplivinātu Ventspils pilsētas karodziņu, jo uz skatuves viena no žūrijas loceklēm ir nolēmusi veikt skatītājiem neizteiksmīgu un pasaulei nevajadzīgu džeza balādi. Ventspils lepnums un rītdiena – Roberts Pētersons – joprojām nav atradis savu identitāti, jo ģērbjas kā hipsters, Positivusā klausoties Mumford and the suns, uzvedas kā rokstārs festivālā „Sinepes un medus”, bet dzied šlāgeri kā Normunds Rutulis Bauskas zaļumballē, naivi cerot, ka viņš jau nu pa muti šoreiz nedabūs. Dziesmas beigās uz skatuves tiek spļauti Rammstein cienīgi uguņi, radot draudus dzīvībai, jo grēka izcelšanās gadījumā mēs ātri vien sadegtu elles liesmās un būtu spiesti lūkoties, kādā ķermenī pavadīt nākamo dzīvi.

Čigānu disko apvienība Musiqq skatītājus informē par to, ka Andris Ērglis ir vīrietis, un šis dziedātājs to tikai apstiprina, pusi savas dziesmas maskulīni un drošsirdīgi gaisā tirinot vienu roku. Grupa Astro`n`out dročī paši par savu ambietu, un to novērtē Ingus Ulmanis, kurš paziņo jaunajai māmiņai Mārai Upmanei – Holšteinai, ka viņa ir kā liels zilonis.

No teātra izlīdis arī Dzelzs vilka bundzinieks Mārcītis , kurš klausītājam piedāvā vakara šķībāko dziedājumu kopā ar meiteni, kas tērpusies Apvienotās Karalistes treniņtērpā. Pēcāk par šo izgājienu viņš tik izslēgts no grupas „Dzelzs vilks” vai arī izslēgts vispār.
Musiqq dziesmas laikā skatītāju zālē izvirst ekstāzes vulkāns, un, kamēr sajūsmas lava veļas pāri galvām, šķiet, sāk drupt ne tikai Lemberga gudrības zobs, bet arī tribīnes. Abi laucinieki veikuši apvērsumu latviešu gramatikā, katru „m” trīskārt pagarinot. Kopš Musiqq laikiem vārds „mamma” jāraksta kā „mmammmmmma”. Filologi savu atklājumu prezentē sarkanā prikidā, kuru pasākuma vadītāji nekavējas salīdzināt ar kaut ko pavisam negaidītu – sārtām puķēm!
Trešdaļu starpbrīža pavadām, mēģinot loterijā vinnēt iespēju tikt ārā no zāles, lai nokļūtu pie bāra, kur baltvīns tiek ieliets nevis kristāla glāzēs, bet gan plastmasas pudelēs. Laicīgi atgriezāmies zālē, lai uzzinātu, ka vairākiem cilvēkiem ir tik lielas pakaļas, ka ar tām dabūjam pa galvu, kaut arī bijām mierīgi apsēdušās savās vietās, kamēr jūs palikāt savās.

Otro cēlienu atklāj Ivo Fomins ar dziesmu, kurā figurē atskaņas „kājām – gājām - mājām”. To viņš atkārto divdesmit piecas reizes, bet viņa sieva tikmēr kaislīgi un jautri lūr telefonā. Kaut arī Debesu Durovas mēģināja nopizģīt no Fomina liekšanos ceļos, tomēr Ivo pierāda, ka viņš ir īstens jomas lietpratējs un viņam nebūtu nekādu problēmu uz ceļiem dzīvot, kamēr citi, kājās stāvot, mirtu.

Operdīva Sonora Vaice kopā ar Tenoru Ķirsī pēc ilgām diskusijām nonākuši pie idejas dibināt Pussy duetu, lai izpildītu hita cienīgu āriju ar liriku „Ņau, ņau, ņau”. Aiša kopš izgāšanās Eirovīzijas finālā uz skatuves netīro veļu mazgāt ir pārtraukusi. Tā vietā pasākusi piedziedājumos kliegt. Silti iesakām mest kaunu pie malas un vēl pāris reižu piestaigāt pie vokālā pedagoga brīžos, kad viņš nav aizņemts, skolojot Mārcīti no grupas Ryga. Tikmēr pēkšņi pamanām, ka fotogrāfa pienākumus zālē pilda aizdomīgi veselības ministram Guntim Belēvičam līdzīgs tips. Varbūt viņš fotografē ar rentgenstariem, cenšoties gūt plašāku ieskatu Latvijas iedzīvotāju veselības strāvoklī? Par rentgena attēlu tuvāk cilvēkam būt nav iespējams, tāpēc uz skatuves kāpj Ingus Guntis Kārlis Ulmanis, lai izpildītu 1956. gadā radīto folkroka stūrakmeni „Tuvu, tuvu tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties? Vēl var vēlēties tādu fotoaparātu kā Guntim Belēvičam”.

Īstas rokdziesmas dvēsele neapšaubāmi ir ģitāras solo partija, kas salipināta kopā no nejauši atrastām skaņu daļām un tiek izpildīta ar sāpju pilnu rožu, no kuras asaras notraukt metas grupas solists, grūvīgi tirinoties. Arī šādu dziesmu šajā vakarā netrūka, un visas šī solo partijas uz saviem pleciem iznesa neviens cits kā virtuozais Armands Alksnis-Jaunalksnis. Konkursu noslēdz dons Artūrs Šingigejs, kura dziesmas melodija kā parasti lieliski izceļ dzejnieka Inga Bērziņa daudzslāņaino liriku. Dziesmas beigās viņš klēpī ieceļ mazu meiteni no zāles, atklājot skatītājiem, kā izskatās, kad piedzimst bērns.

Vislabāko vakara priekšnesumu, protams, sagādāja uzgriežamā vista Aivars Lembergs, kurš ātri norepoja, kas Ventspilī ir paveikts, par svarīgāko notikumu atzīstot sava gudrības zoba izraušanu. Otrais labākais priekšnesums izdevās Rīgas Doma zēnu korim, kas izpizģīja Pink Floyd ziņģi „Another Brick in the Wall”. Blondais puisītis otrajā rindā izskatījās tā, ka varētu sadot pa muti visai Bauskai, Normundu Rutuli ieskaitot. Tā kā tā ir rokmūzika, kalbasīja pat AK mīļotais Sandis Vanzovičs.

Tā kā Ventspils ir pilsēta ar rītdienu, ticam, ka tieši rītdien tiks uzsākta linča tiesa par Lemberga hercogistes simbolu zaimošanu – ar neskaitāmiem Ventspils papīra karodziņiem tika izrotātas atkritumu urnas, bet nelaimīgākie karogi tik sapluinīti un nomesti zem ļaužu kājām, lai tur sagaidītu savu nāvi. Konkurss noslēdzas ar loģikas paraugstundu, vadītājiem paziņojot, ka tad, kad tiks nosaukts 4. vietas ieguvējs, skatītāju apziņai atklāsies vēl neapjausti horizonti. Proti, būs zināms pirmais trijnieks!

Pirmoreiz dzīvē netikām uz banketu, bet, izrādās, bēgot no lāča, ieskrējām drošā aliņā, jo ēdiens nožēlojamā kārtā esot beidzies jau pēc 40 minūtēm. Gan jau dzērieni vispār par savu naudu bija jāpērk. Baigā jau nu balle! Tāpēc tā vietā, lai postotu rentgenfotkas ar Rutuli un Šingigeju, pastāstīsim par citiem apmeklētājiem, kuri arī netika nogaršot tās pāris Lemberga atmestās desmaizes. Vispār tās desmaizes viņš pats būtu apēdis, ja ar zobiem viss būtu kārtībā.
Pārsvarā banketā bija sapucējušies pāķi. Tradicionālās meitenes vasaras kleitiņās, kuras, lai sasildītos, ir spiestas visu laiku iet ārā pīpēt, kā arī dāmas kostīmos, kas klasificētos kā smart casual, ja vien nebūtu klāti ar raibām puķēm. Absolūtu modes teroristu atzinību izpelnījās kungs spīdīgā zīmola Jack Daniels pogājamajā kreklā, kas rotāts ar krustu, par kādu lielāki redzēti tikai Lietuvas Krusta kalnā. Kungs bija apveltīts arī ar lieliskām manierēm, laukā uzrunājot dāmas ar komplimentu: „Iedod paturēt savu cigareti!”.

Nobeigumā vēlamies uzbraukt Ventspilij, jo gulējām viesnīcā bez apkures un arī internets noplīsa, kā rezultātā texxxtu publicēt varējām tikai šodien. Arī gaiss tur ir hujovijs, jo, atbraucot mājās, no sejas varēja nokasīt melnus putekļus.
Par atbalstu sakām paldies labvēlim, kurš publiski nevēlējās atklāt savu identitāti, bet nodrošināja mūs ar pasākuma ielūgumiem, viesnīcu, vakariņām, brokastīm un mājupceļu.


AK un EK atpūšas pēc lielkoncerta

Ievainots karodziņš

EK pie musora, kas rotāts ar Ventpils karodziņiem

Pirms trīs gadiem izsludinājām konkursu „Labākā pāļa bilde”, kurā sīvā cīņā uzvarēja laika ziņu apskatnieks Toms Bricis un „tas Valters”. Kopumā uz uzvaru konkursā kandidēja 22 drosminieki, par kuru veikumu Texxxtu žūrija tāpat kā Saeima par valsts prezidentu balsoja aizklāti. Labākās pāļa bildes autori balvā ieguva dalību Texxxtu kongresā, kura laikā tapa arī ekskluzīvs fotoseriāls par mīlestību un nāvi.
Tā kā mums ir apnicis gadskārtējos kongresus atzīmēt ar vieniem un tiem pašiem goda viesiem, esam nolēmuši izsludināt jaunu konkursu. Noteikumi ir vienkārši – Jums jāatsūta bilde, kurā esat pēc iespējas lielākā pālī vai drausmīgās paģirās (iespējams arī šo abu elementu apvienojums, vismaz mums ir gadījies piedzīvot brīžus, kad noteikt robežu starp abiem ir teju neiespējami). Pie bildes jāpieraksta arī neliels paskaidrojošs komentārs, piemēram, "Redzes zaudēšana, baudot metilspirtu" vai "Jāņu nakts Zilupē ar Ļeņinu un Artūru Šingereju". Uzvaras gadījumā uzaicināsim Jūs uz Texxxtu kongresu un uzsauksim gan alkoholu, gan PVD dienesta pārbaudītas un par labām atzītas uzkodas.
Pagaidām mēs vēl nezinām, kāda būs punktu skaitīšanas metodika, bet mēs novērtējām, cik veiksmīgi Ritvars Eglājs NA kongresā skaitīja biedru balsis, tāpēc mēs mīļi gribētu lūgt Ritvaru mūs izpalīdzēt. Pie viena tas konkursu padarītu patriotiskāku.
Bildes jāsūta uz e-pastu texxxti@inbox.lv līdz 22. janvārim (ieskaitot). Katra dalībnieka bilde tiks publicēta (katrs drīkst iesūtīt vienu bildi). Uzvarētājs tiks paziņots 1. februārī – dienā, kad lidlauks pārāk tāls un kad būs beidzies 2/3 Texxxtu bezalkohola gavēnis. Gadījumā, ja pirmo vietu ieguvēji būs saņēmuši vienādu punktu skaitu, uz kongresu ielūgsim visus. Līdzīgi kā tas notika pirms trim gadiem, diviem gadiem un gada.
Lai būtu vieglāk saprast, kas apmēram tiek gaidīts, publicējam savas cienījamākās pāļa bildes, kā arī iepriekšējā konkursa laureātus.


FD pastaigā pa Barona ielu novērš kārtības sargu aizdomas


AK 2013. gada Jāņu trešās dienas rītā pie skaistās Abavas. Tieši pirms Jāņiem vēl gadījās nosvinēt arī izlaidumu


EK tikko beigusi atzīmēt darba svētkus un pošas uz programmēšanas nodarbību


Wash & Go


Labāk būtu ēdis

Partijas “Saskaņa” koncertu Texxxti apmeklēja sevišķi kuplā skaitā - ieradušās bija ne tikai partiju bomzenes EK un AK, bet arī FD kungs. Viesu sarakstā bija arī SM kundze, bet šorīt viņu no Texxxtiem atlaidām. Vai bija arī slavenais Farmaceits jeb Partybomzis? Nē, viņa nebija. Iepriekšējā vakarā viņu satikām Latviešu biedrības namā, kur viņš savu nu jau sirdsmīļoto draudzeni EK informēja par to, ka kongresu neapmeklēs, jo iepriekšējā reizē neesot ielaists. It kā jau pofig, bet - ko, nopietni? Sociāldemokrātiskās partijas kongresā netiek ielaists Partybomzis? Redziet, sociāldemokrātu galvenā fiška ir dažādos godos celt sabiedrības nabadzīgāko daļu, sevišķi tos, kas atnākuši uz kongresu

Rīts bija tik agrs, ka dažs labs bija ieradies pa taisno no kroga. Kamēr zāle pildās ļaužu upēm, uz skatuves viss vienos ziedos sēž Nils Ušakovs kopā ar Jāni Urbanoviču. Kongress sākas laicīgi ar Latvijas Valsts himnu, vairums cilvēku nedzied tai līdzi, tad seko Ušakova runa, kurā klātesošie tiek iepazīstināti ar partijas kongresa darba kārtību. Tā kā nevienam pret kārtību nav iebildumu, Ušakovs apstiprina, ka darba kārtība ir laba kārtība, un pasakās kolēģiem par uzticību. Kā teicis kāds gudrais - “Kas kārtīgi dzers, tas nomirs no aknu cirozes”!

Savā runā Ušakovs uzsver, ka katrs piektais Saskaņas Centra vēlētājs ir latvietis un ka pēdējā laikā 80% no visiem jaunajiem vēlētājiem ir latvieši. Tāpat kā jebkura cita partija arī Saskaņa bija pārliecināta, ka vēlēšanās ir uzvarējusi. Nils apstiprina, ka partija iestājas par demokrātiju Ukrainā un cīnās pret to, lai Ukrainas krīze tiktu pārmēru apvāvuļota, bet viņam nepiekrīt dažs partijas biedrs, kas nepakautrējās savās runās pieminēt ukraiņu biedrus. Par galveno uzdevumu Nils Ušakovs min to, ka jācīnās pret nacionālistiem un jāaizstāv arī latvieši. Pa to laiku valdošā koalīcija šobrīd piedzīvo Brežņeva laikus, kad viss tiek krāsots skaistās krāsās, bet patiesībā visiem ir stulbas uzacis. Tas bija īsi pirms Gorbačova laikiem, kad visiem bija tādas dīvainas pļeškas.

Labējās partijas ir uzmetušas skolotājus, piesmējušas un pazemojušas tos, bet Imantas pedofīls par to sodīts vēl aizvien nav. Savu runu Ušakovs nobeidz novēlot visiem Priecīgus Ziemassvētkus, Laimīgu Jauno gadu un pēc tam atkal priecīgus Ziemassvētkus! Diemžēl nebija ieradušies partijas krāšņākā pačka Baiba Rozentāle, pedofilu mednieks Jānis Ādamsons un pat ne informatīvais atbalstītājs - lielhercogs Vladimirs Putins.

Saskaņa bomāru estētikas ziņā daudz neatpalika no Nacionālās Apvienības - šajā kongresā cienasta nebija vispār. Teātrī “Ziemeļblāzma” vien bija izlikta norāde “Kafijas pauze”, kas veda uz kafejnīcu, kur varēja iegādāties dzērienus un ēdienus. Nepietika ar to, ka šmiga bija dārga, tā arī netika dota uz parāda! Kaut ko tādu neatļaujas neviena sevis cienīga partija! Bēdas par to biedri un daži paklīduši texxxti slīcināja upeņu balzāmiņā un konjaciņā vēl pirms divpadsmitiem dienā. Priecīgus Ziemassvētkus - kā pareizticīgajiem, tā luterāņiem un pat katoļiem! Pēc Urbanoviča runas iespēja nobaudīt pa lāsītei grādīgā partijas biedru rindās bija visai populāra, jo, protams, ieraut ir interesantāk nekā klausīties kaut kādus ne pārāk pazīstamus partijas biedrus. Kafejnīcas korespondentes novēroja, ka bezgaumība sita augstu vilni - sievietes netaupīja rozā lūpukrāsu, bet pamatīgi pietaupīja uz brunču garumu un nevairījās kostīmos sakombinēt visas iespējamās krāsas un rakstus. Priecīgas Lieldienas!

Jānis Urbanovičs savā runā uzsvēra to, ka nav normāli, ka ir vēlētāji no visiem reģioniem, bet tajā pašā laikā nav formulēts piedāvājums. Par kādu piedāvājumu viņš runāja, tā arī netapa skaidrs, jo galu galā tas netika formulēts. Texxxtiem gan ir piedāvājums - “Kultūrai Nē!”. Tas nostrādās, jo iegūs plašu tautas atbalstu.

Bija arī viens džeks, kuram vārda nebija vai arī tas bija tik ļoti krievu valodā, ka saprast nevarēja. Viņš bija nolēmis savu runu beigt, pacilātā noskaņojumā veltot visiem viesiem dzejas rindas no Aleksandra Čaka dzejoļa “Miglā asaro logs”. Tas nodrošināja kongresā intīmu atsmofēru, kā arī pārliecību, ka runas autors ir ar dzeju uz totālu jūs. Šajā brīdī vēlamies izdarīt nelielu atkāpi, uzsverot, ka AK vakar pākrita pār EK slieksni un sapisa savas brilles. Laimīgu jauno gadu! Priecīgus Ziemassvētkus! Necelsies, kas nekritīs!

Trīs kongresa musketieri savas bažas par valsts nākotni izteica krievu valodā, bet Zariņš nevarēja aizvērt savu žvadzināmo Riga oficiālajā valodā, tāpēc tika ieskandiāts Ziemassvētku pātraukuma zvaniņš. Lielākā daļa kongresa delegātu runas nebija iepriekš sagatavojuši, jo bija nolēmuši runāt no sirds un Sarkandaugavas mikrorajona. Toties visi bija saskaņojuši runu nobeigumus, iekļaujot tajās dzejas rindas, ko “teicis kāds gudrais” vai arī Ziemassvētku tūkstoš nakts pasaku stāstus. Viens no keksiem, kad beidza, pārgāja uz latviešu valodu, un līdz ar to mainījās arī viņa tonalitāte - tā cēlās uz augšu, lai nekristu ne kaunā, ne godā. Bija arī kāds zīmīgs tosts: “Lai no šī brīža valdībā un katrā Latvijas ģimenē būtu saskaņa nevis vienotība.”
Bet ko dod tosts, ja nav šampanieša glāzes, ko pacelt?

Katrā partijā ir kāds Maximas traģēdiju upuru aizstāvis. Saskaņā tā bija Regīna Spektore, kas izskatās mazliet pēc Baibas Rozentāles, bet ar šaurāku pačku. Viņa nebeidza vien runāt par to, cik slikta ir valdošā koalīcija un kā sevišķu ļaunumu minēja partiju “Latvijas Attīstībai”. Prieku vien aptumšo fakts, ka šī partijas nav nedz valdošajā koalīcijā, nedz Saeimā. Tā kā “Latvijas Attīstībai” kongresu Texxxtu redakcija neapmeklēja, var uzskatīt, ka šādas partijas nav vispār. Regīna arī besījās par to, ka neviens lāgā pēc Maximas traģēdijas nav atkāpies. Tā kā viņa to teica mirklī, kad blakus apmierināti torčīja Nils Ušakovs, EK no gandrīz apvēmās. Un tam nav nekāda sakara ar vakarnakts svinībām par godu bāra “I love You” dzimšanas dienas svinībām. Regīnas Spektores runas laikā Urbanovičs Urbanoviča dēls bija aizmidzis dziļā miegā. Nebija pamodināms.

Pasākuma beigās nointervējām Nila Ušakova kungu, jautājot, vai Jurģis Liepnieks vēl aizvien ir komandā. Nils izteicās visai izvairīgi - apgalvoja, ka gan pirms, gan pēc vēlēšanām viņiem abiem ir bijis draudzīgs attiecību satuss feisbukā. Pēcāk viņš reaģēja ar pretjautājumu: “Vai varēja manīt, ka Jurģa vairs nav starp mums?” (tomēr atcerēsimies, ka nāve - tas vēl nav pasaules gals). Nils arī mēģināja pielīst, sakot, ka bija satraucies par to, ka mēs varētu neatnākt. Šis ir īstais brīdis pateikt, ka SM tiešām arī neatnāca šovakar kā bija norunāts un tāpēc tiek atlaista demokrātiskā ceļā. Mēs balsojām ar saviem Texxxtu mandātiem. Nekad nebijām domājuši, ka kādreiz kādu atlaidīsim dzeršanas dēļ. Pabalsta nebūs! Tikmēr PSC kongresā no valdes tika izslēgts kāds vīrietis, kurš kunga Ušakova prātā acīmredzamu iemeslu dēļ politikai ir lieks - gluži kā cepure cūkai, kā zandarts siļķei kažokā, kā dzejas rindas PSC kongresā. Mēs jau sākām meklēt kādu ar sadauzītu seju vai nodzertu purnu, bet neatrādām, tāpēc nesapratām, par ko tas kongresmenis runā.

Beigas ir šādas. “Štamps ir sapisies,” teica kungs, no kura vēlējāmies iegādāties biļeti par kājās stāvēšanu autostāvvietā. Labāk, kājās stāvot, mirt nekā stāvvietā dzīvot.

Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendiga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”

Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.

Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.

Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.


Texxxti ar NA informatīvo atbalstītaju

Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.

Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.

Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.


Debatēm laiks netiek žēlots

Šobrīd NA galvenais orators ir Raivis Dzintars - viņa teikto vēlāk pieminēja ikviens. Par Aristoteli bija sataisījies arī kāds vecbiedrs, kurš savā runā mēģināja sasaistīt kūdras ieguvi un gēnu inženieriju, bet diemžēl palika nesaprasts. Šodien paveicās Dacei Melbārdei, kura uz kongresu ieradusies nebija, jo gan jau ar pillu krūti svinēja lielos kino svētkus, kamēr Raivis Dzintars tikai sapņo par patriotiskas filmiņas uzņešanu. Saeimas priekšniece Mūrniece aicināja biedrus un viesus mazgāt rokas, kā arī atzina: “Labie laiki ir beigušies, bet šie nav sliktie laiki.” Labi, labi, par to, kādā laikā dzīvojam, lai spriež meteorologs un korists Toms Bricis.

Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.

Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.

Kā jau kārtīgā naciķu tusofkā, tika runāts arī par to, kā saglabāt nacionālu valsti. Ja viens norādīja, ka ir tikai divi virzieni - vai nu putinisms, vai nu rietumu perversijas -, tad kāds gudrāks kungs zināja stāstīt, ka nacionālismu var attīstīt, panākot, ka NHL Zvaigzņu spēlē piedalās Latvijas hokejists. Bet visgudrākais Edvīns Šņore dziedāja veco dziesmu: “Jāveicina okupantu izceļošana, opsidralallā!” Šī ziņģe tika uzņemta ar ovācijām.

Kogresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrapījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!

“Vienotības” kongresā mūs šokēja dalībnieku vārgās vēlēšanu biļetenu aizpildīšanas prasmes, bet tāpēc jau NA rindās ir tāds Ritvars Eglājs, kura uzdevums bija delegātiem pastāstīt, kam, kā, kur un kad jābalso. Izskatījās, ka Ritvars daudz un veiksmīgi strādājis ar vientiešiem, tāpēc panākumi bija galvu reibinoši - no 250 biļeteniem derīgi bija 249. Cepuri nost!

Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

https://www.youtube.com/watch?v=z1z0DA9EAGs

Teksts tapis, pateicoties portāla Apollo virsmātes Karīnas Eglienas un viņas vīra Harija pašaizliedzīgajai viesmīlībai.

Šī gada 11.decembrī Dailes Ziga teātrī tika pasniegtas Lielā Kristapa statujas ar caurumu vidū. Caurums simbolizē tukšumu gultā, ko apdziedājis mūziķis Artuss Šingerejs, kuru AK un EK ļoti gaidīja, bet tā arī nesagaidīja.

Vēl nebijām iegājušas teātrī, kad mums pretī steidzās kāda sieviete un satraukti vaicāja, vai pirms ceremonijas dos ēst. Šī dāma domāja, ka esam svarīgas organizatores, bet meitene, kas ierādīja vietas, noturēja mūs par svarīgām žurnālistēm – mēs to ne apstiprinājām, ne no noliedzām, kā rezultātā tikām vislabākajās vietās ceturtajā jeb Šmiļģa rindā. Droši vien par preses pārstāvēm tikām noturētas sava smart casual apģērba dēļ, jo žurnālistiem raksturīgi pohujā neievērot dreskoda spēles noteikumus. Šī iemesla dēļ arī ļoti vēlējāmies viesu vidū ieraudzīt mūsu stila domubiedru – skandalozo mākslinieku Kristianu Brekti – , taču arī viņš atnākt nevarēja šovakar kā bija norunāts. No krišanas kauna akā mūs paglāba dziedātāja Artusa Šingereja arodbiedrene Agnese Rakovska, kas uz skatuves kapa zīmola „Adidas” vakarkleitā, un Twittera publicists Škandāls, kas, solidarizējoties ar kino trūcīgo budžetu, par savu vakartērpu bija izvēlējies apģērba gabalu ar nosaukumu „džinsas”. Piektajam ritenim Tomam Grēviņam vispār mugurā bija kaut kāds t-krekls ar nēģeri! Mēs jau gan būtu vilkušas vakarkleitas, kā ielūgumā norādīts, bet mums, partizānēm, nebija ielūguma. Vismaz prieku par labajām vietām dubultoja bēdīgi slavenā sliežu pārdevēja Jāņa Junkura ierašanās. Slavenais žurnālists un publicists Junkurs apsēdās mums tieši priekšā.

Vasaras beigās, kad visapkārt valdīja tveice un Andrejsalā smaržoja naktsvijoles, rakstīt scenāriju Lielā Kristapa Gada balvai tika piedāvāts arī EK kundzei. Viņa gan lepni atteica, jo bija traki aizņemta ar nitrātu eliminēšanu Polijas pagrabos. Taču vakara sākumā, ieraugot uz ekrāna Rokija un Ivana Drago kārdinošo torsu projekcijas, EK sāka šķist, ka viņa scenāriju tomēr nejauši uzrakstījusi un tūdaļ to arī aizmirsusi.

Pirmo vakara pārsteigumu sagādāja nominācijas, kuru bija divtik vairāk nekā pirms tam redzēts festivāla mājaslapā un televīzijas reklāmās. Šo pārpratumu nespēja paskaidrot ne RigaIFF relīžu autors, ne Junkurs no Honkongas, bet, gods kalpot Rīgai, vakara neoficiālajā daļā to nule sabiedriskā labuma statusu guvušajā Kaņepes kultūras namā paskaidroja šovmene Adriana Roze. Izrādās, ka pirms uzvarētāja paziņošanas tika uzrādītas pilnīgi visas nominācijas, kas apbalvojumam vispār izvirzītas. Piemēram, ja kāds būtu nominācijā „Gada aktrise” izvirzījis AK vai EK tēlojumu Texxxtu uzvedumā „Ugunsgrēks”, tad līdz ar karalieni Rēziju Kalniņu u.c. kulta aktrisēm tur tiktu parādīta arī tā.

Vakara lielākais veiksminieks bija producents Roberts Vinovskis, kurš savāca 6 Lielos Kristapus, kurus gan jau sakārs krellītēs kā tādas barankas, jo ne tikai barankām un Artūra Šingereja gultai ir caurumi, bet arī Lielā Kristapa lellei. Roberts dabūja 1 savējo balvu un 5, kas pienācās ļaudīm, kas nebija ieradušies uz balvu pasniegšanu. Varam saprast, jo tās balvas jau tāds sūds vien ir. Sūds bija arī tās bezgaumīgās puķes – kumelītes, pūpoli un baltas krizantēmas ietītas zelta papīrā. Kurš gadsimts? Mazliet normālākas bija „Dienas” puķītes, kuras pasniedza estēts Atis Rozentāls, kuru mēs pamazām sākam pielūgt. Tiesa, „Diena” arī bija tajā varzā, kas nepasniedza Kristapus, bet gan kaut kādas nejēdzīgas balvas, kas vienubrīd bira kā no pārpilnības raga. Piemēram, labākajai studentu filmai (filma, kas bija par švaku, lai iekļūtu nominācijā „Labākā debija”) tika pasniegtas sveces burkā. Toties Nordam tika pasniegtas puķes vāzē, jo no zeltainā papīra puķu turzas viņa rokās aumaļām šļācās laukā ūdens. Viņš arī tika pie vakara galvenās balvas „Labākā skatītāju latviešu skatītāju skatītākā filma Latvijas skatītājiem”.

Ievērības cienīgs bija arī tulks. Mēs esam atvērta sabiedrība, tāpēc laiku pa laikam uz skatuves kāpa ne tikai homoseksuāli cilvēki, bet arī ļaudis, kas runāja citās valodās, jo tā bija pieraduši. Tā kā tulks „long speach” tulkoja kā „īsa runa”, tad interesanti zināt, ko viņš īsti domā, sakot, ka iedzers vienu vīna glāzi? Tulka zvaigžņu mirklis pienāca, pasniedzot balvu nominācijā „Gada aktieris”. Krieviski runājošā kundze ne tikai totāli ignorēja tulka nervozo mīņāšanos sev blakus ar mazu lapiņu rokās, bet arī uzvarētāju – Janisu Amanisu – paziņoja tik garāmskrienot, ka nevarēja saprast, vai viņš ir uzvarētājs vai viņas mīļākais (aktieris). Lai izveidotu elpu aizraujošu balvas pasniegšanas runu, ir svarīgi ievērot divus noteikumus. Pirmkārt, jāizdomā, kāpēc tieši konkrētā nominācija ir vissvarīgākā – piemēram, pasniedzot Lielā Kristapa baranku labākajam kostīmam, jāpasaka, ka tad, ja nebūtu drēbju, kinolentēs visi būtu spiesti filmēties kaili. Starp citu, Junkurs šajā brīdī atglauda no pieres matu šķipsnu un neķītri iečukstēja ausī savai blakussēdētājai, ka tad tas būtu softporn (viņa mīļākais Eiropas kino žanrs – red. piez.). Otrkārt, nominācija ir kaut kā jāpiesaista uzņēmumam, ko pārstāvi – piemēram – „animācijas filmas ir kā Laimas saldumi” vai „sieviete ir kā Volvo mašīna”. Vismīļākie balvu pasniedzēji ir tie, kuri īsti nerubī, kādā pasākumā atrodas, vienkārši šefs licis atnākt, jo pašam tajā dienā svarīgs skvoša treniņs. Savukārt, sakot pateicības runu pēc balvas saņemšanas, ir tikai viens noteikums – jāpasaka, ka tas ir negaidīti, un paldies tuviniekiem, kas bija līdzās un atbalstīja.

Svarīgs vakara personāžs bija rokas padevējs dāmām, kas kāpa uz skatuves. Sākumā šis amata pienākums nebija uzticēts nevienam, bet, redzot, ka publikā pēc tā ir pieprasījums, radās arī piedāvājums. Pildīt rokas padevēja pienākumus tika uzticēts kādam draudīga paskata kungam, kurš acīmredzami ne acu galā necieta saburzītas drēbes, jo spītīgi nepasniedza roku Rēzijai Kalniņai, kurai, kāpjot uz skatuves, negāja sevišķi gludi ar kleitu. Varbūt, ka tā arī bija liela veiksme, jo Vita Vārpiņa, kurai viņš roku padeva, pakrita un nogāzās garšļaukus. Tā gan laikam viņai nebija pirmā reize, jo runu viņa sāka ar to, ka Dailes teātrī jūtas tik ērti kā nekur. Bet, kā vēlāk sacīja režisors un gardēdis Jānis Nords, necelsies, kas nav kritis.

Nevienu balvu nedabūja ne „Izlaiduma gads”, ne „Cilvēki tur” un pat ne „VEF 54.sezona”. Tā nebija vienīgā netaisnība. Aktieriem, režisoriem un ekselencēm bija atņemts svarīgākais – starpbrīdis, kura laikā varētu nobaudīt pa spirdzinoša dzēriena lāsei. Piemēram, ja Jānis Junkurs būtu ticis pie kafijas, visticamāk plkst. 22:20 viņš nesāktu žāvāties. AK un EK, lai neiemigtu, aktīvi dejoja ikreiz, kad tika pasludinātas nominācijas. Par to vairāk uzzināsit Euronews kultūras ziņās.

Ceremonija beidzās ar grīdas pacelšanos vēl neredzētos augstumos. Tam nebija nekādas īpašas nozīmes, bet bija svarīgi parādīt, ka Dailes teātrī šāda grīda ir. Super! Pamanījām. Ja vēl piestrādātu pie repertuāra, būtu ideāli.

Kristapa banketā bija sapulcējušās Rīgas elegantākās Partybomzenes, kas fotografējās pie gleznām. Uzkodas bija diezgan švakas, bet alkohola, protams, par maz. Savu darbu no sirds mīlēja viskija lējēji, kas Dairai Āboliņai sita pa rokām, kad viņa sniedzās pēc grādīgā glāzītes. Kad viskijs bija izbeidzies, alkatīgākie dzērāji pārmeklēja Laimas konfekšu kalnus cerībā tur atrast kādu „Prozit”.

Banketa laikā sapratām, ka labākais skaņu režisors Ģirts Bišs un parastais režisors Juris Kursietis ir goda vīri. Pieņemts, ka cilvēki, panākumu apreibināti, mēdz palikt iedomīgi un, esot slavas zenītā, nesveicina cilvēkus. Ar Bišu ir tieši otrādi – pirms ceremonijas viņš izvairījās no EK skatiena, bet, ieguvis balvu un pārliecību, tomēr sadūšojās pasveicināt. Arī Kursietis bija diezgan atvērts – kādā mirklī mūsu skatieni sastapās, ilgi blenzām viens uz otru, līdz režisors veica slēdzienu: „Kolāte. Kopā taču mācījāmies.” Tā vietā, lai apsveiktu Juri ar panākumiem, EK viņu informēja par to, ka viņš mācījies vienā skolā arī ar AK. Butnāres klasē. Reiz mēs kādā klases priekšnesumā pat veltījām viņai dziesmas pantu, kurā bija vārdi: „Butnārīte labais gariņš – mācīs šūt un arī vārīt!”. Ļoti svarīga informācija.

Tā kā esam sabiedrības par atklātību „Delna” kvēlas pielūdzējas, texxxtu slēgsim ar slavas dziesmu pašas sev, atzīstot, ka šis bija viens no grūtākajiem texxxtiem mūsu uzņēmuma vēsturē. Ar to varbūt varētu sacensties tikai SM un AK rakstītais texxxts par Šķēli saulainā pēcpusdienā pēc DB kāzām Rundāles pilī. Turklāt abiem notikumiem ir arī viens kopīgs elements, un tā ir Linda Leen. I was a lonley girl and goodbye.

Sestdienas rītā AK un EK sevi nežēloja un ieradās Komunistiskās partijas “Vienotība” (turpmāk texxxtā - KPV) kongresā. Sākotnēji atmosfēra mazliet atsita Depeche Mode koncertu, jo rinda uz garderobi bija iespaidīga, bet tomēr dāmu uzkrītošās smaržas atgādināja par Dailes teātri. Vai tas nozīmē, ka KPV velk uz konservatīvo galu? Raudzīsim.

Tā kā KPV pofig par ērtībām, prozas lasījums “Vienotības kongress” tiek rīkots bibliotēkas Imanta Ziedoņa zālē, kur visiem vietas nepietiek. Neveiksmīgākie tiek nosūtīti uz lounge zonu, kurā televizora tiešraidē var vērot visas runas. Super! Mēs apsēžamies netālu no Ingas Priedes, kura himnas sākumu pavada, nerimstoši bazarējot, bet vēlāk viņas draugi nosmej: “He he, tagad Tu esi Latvija fašisma atdzimšanas virsmāte!”. Runā, ka Priedes kundze savu dzīves moto “Pret cilvēkiem ar smaidu” pēc visa notikušā papildinājusi ar paskaidrojošu frāzi “...bet pret gejiem ar naidu!”.

Mums aizmugurē sēž fašisma virsmāte, bet priekšā - plaši pazīstamais banketu viesis Farmaceits jeb Partybomzis. Farmaceits mums pastāsta, kāpēc apmeklē visus pasākumus. Izrādās, viņš grib uzzināt visu pa taisno, bez mediju starpniecības, jo tie var samelot. Tas ir cieši saistīts ar mūžizglītību. Farmaceitam ir 3 augstākās izglītības (ekonomikas, jurispudences un vēl kādā jomā, ko viņš nevēlas atklāt). Viņš nav mazais bērns, tāpēc zina, ka tiek dēvēts par Partybomzi, un atzīst, ka pseidonīms - tas ir daudz labāk nekā vārds un uzvārds. Mūžizglītības speciālists ir ar sevi pārņemts un pieņem, ka cilvēki viņu grib izēst un izdzēst. Viņš pret to grasās cīnīties, visus sūdzot tiesā, kā arī aicina mūs novērtēt to, ka vēl nav paņēmis nevienu kafiju un cepumiņu, kamēr citi krāmē nez kuro šķīvi. Iespējams, viņš nekad nebūtu beidzis par sevi stāstīt, ja mēs nepalūgtu aizvērties, jo tomēr gribam kaut ko dzirdēt no Solčas runas.

Pagrabstāva lounge zonā bija jāizvēlas - sēdēt vai dzirdēt. Tā kā mēs pazīstam džeku no arhitektu biroja “Outofbox” (ārpus kastes - no poļu val.) un dzīvē gribam dabūt visu vai neko, naski pašiverējām un atradām sev ne tikai krēslus, bet arī iespēju nofenderēt pavirši pieskatītus mandātus. Vēlāk kāds LNT žurnālists gan atklāja, ka tie mandāti sūdi vien ir, tāpēc mēs tos atkal nolikām. Miskastē, protams. Ar, kā vēlāk debašu sadaļā atklājās, nepareizi uzkonstruētajiem krēsliem iepriecinājām arī citus “Vienotības” pielūdzējus, bet kopumā kādiem sešiem no viņiem palīdzējām telpā atrast tualeti. Ko viņi bez mums vispār darītu? Debašu daļā par izaugsmi gan atklājās arī, ka tualešu Gaismas pilī ir daudz par maz.

Solvita Āboltiņa neslēpj to, ka viņa ir vislabākā. Arī Straujuma atzīst, ka tā ir. Toties Sandras Kalnietes runas laikā zālē nebeidz skanēt sajūsmas šņuksti - visi domās jau ir ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Virsniece Āboltiņa laipni atļauj otram valdes priekšsēdētāja amata kandidātam Andrejam Judinam teikt savu runu. Andrejs atklāj, ka daudziem KPV biedriem kaut kas sāp un vakaros viņi par to tvīto, jo dienās nav, ar ko parunāt. Saspēles vadītājai un basketbola mūzai Solčai ne tikai gadās visu laiku verbāli klumpačot, bet arī izcelties ar sevišķi sliktu humora izjūtu. Laikam tas no uztraukuma. Tāpat kā niknais izsaukums kalpiem no jauniešu organizācijas: “Kur ir mikrofons?”.

Cik mums zināms, parasti kongresos uz skatuves sēž vairāki cilvēki - trīs vai četri, piemēram. Tas simbolizē komandu, kas kopā var vairāk. Turpretim Solčai labāk patīk būt vienai. Nav jau arī nekāds šovs “Dejo ar zvaigzni”, bet gan ārija “Vienkārši Zvaigzne” - nopietns pasākums tomēr. Lai Zvaigzne viena uz skatuves justos omulīgāk, viņai aiz muguras bija uzprojicēts Brīvības piemineklis, bet priekšu rotāja partijas jaunais sauklis “Augam Latvijas simtgadei!”. Tā kā augt gudri diemžēl bija tikai kārtējais priekšvēlēšanu solījums. Iesakām nākamajā kongresā, ja vien tas netiek rīkots tur, kur pienākas - Kongresu namā - , iztikt bez butaforijām un pie Brīvības pieminekļa arī debatēt. Bibliotēkā tāpat visiem nepietiek vietas. Turklāt “Vienotība” vairākkārt uzsvērusi, ka ir tik ļoti demokrātiskā partija, tāpēc jāļauj savas svinīgās debates apmeklēt ikvienam farmaceitam vai publicistam, kurš to vēlas.

Kad atgriezāmies no kārtējā pārgājiena pa perifēriju, pie AK nofenderētā krēsla mētājās saplēsta zaļā krūze. “AK, šausmas, kāds kauns,” mēs sākotnēji nodomājām, bet tad sapratām, ka AK nekādu kafiju vispār nedzēra. Bija noticis aukstasinīgs noziegums. Mūsu alibi, protams, visi sākotnēji atteicās ņemt pilnā. Taču dzīvīte jau nav mazais bērns, un dots devējam atdevās - kundze, kam iepriekš uzdāvinājām krēslu, izrādījās esam nozieguma aculieciniece! Pēc liecību uzklausīšanas un rūpīgas izmeklēšanas atklājām, ka zaļo krūzi saplēsusi un pēc tās ne mirkli nav raudājusi neviena cita kā Ilze Viņķele, kas naski pametusi lauskas, tādejādi apdraudot apkārtējo veselību un dzīvību. Uzreiz bija skaidrs, ka tā ir pret mums vērsta nomelnošanas kampaņa, bet Latvija ir tiesiska valsts, un tāpēc deivida linča tiesa par to viņai piesprieda tikt neievēlētai jaunajā valdē. Lai šo noziegumu noklusētu, kāds KVP biedrs mums piedāvāja naudu, tomēr to nepieņēmām. Jo piedāvāja pārāk maz.

Tikmēr, skumīgi apsēdies uz zemes, lai ērti izšvīkātu no valdes ēdienkartes savus kolēģus, bija plaši pazīstamais promiļu tiesību aizstāvis Veiko Spolītis. “Veiko, nu nesēdi taču zemē! Cilvēki atkal nodomās, ka esi saguris (piedzēries - no poļu val.)!” viņam jautri uzsauca kāds kolēģis, bet Veiko spēja tikai drūmi pasmaidīt. Izrādījās - pamatoti - , jo arī viņš valdē netika ievēlēts. Taču dzīve nav nāve un ar to vēl nebeidzas, tāpēc iesakām viņam iesaistīties topošās “Dzērājšoferu partijas” dibināšanā vai kļūt par “Spirits and Wine” reklāmas seju. Vismaz Kaimiņam viņi maksā pusotru štuku, toties “Vienotības” valdē nemaksā neko… Bet citi nezina pat to.

Piesakot neiedomājami garlaicīgo ētikas komisijas ziņojumu, Solča lepni noteic: “Mums pat ētikas komisijā ir cilvēki ar grādiem!”. “Ooo, tomēr kāds ir pālī,” mēs priecīgi konstatējām, bet atklājās, ka runa ir par doktora grādu. Vēl vēlāk atkal nāca gaismā, ka tomēr nav gan, jo meitenei šāda grāda vēl nav, taču Solča norādīja, ka tā kā viņai tā uz kalpu sagatavotās lapas rakstīts, tad tā ir un punkts. Diemžēl ziņojumā netika teikts nekas par kādu KPV biedru, kura dēļ reiz speciāli sasaukta komisijas sēde, jo viņš pārāk daudz un regulāri uzmācās meitenēm. Ja kas, viņš runāja arī debatēs, tomēr visas kārtis nevar atklāt (zināms noslēpuma plīvurs piestāv visiem - kā tieviem, tā resniem, kā jauniem, tā veciem), tāpēc personas vārdu un uzvārdu mēģiniet izpīpēt paši.

Visu pieredzējušu žurnālistu pienākums ir novērtēt arī cienasta kvalitāti. Cepumi, kas tik piedāvāti uzkodās, bija totāla izgāšanās - lētās piparkūkas un tie riņķīši, kam pa vidu iepiļīta zapte. Skaidrs, ka paši žurnālisti, vēlēšanu naktī šiverējot pa birojiem un nostučījot vēlētājiem, cik maksā katrs ēdiens uz galda, ir valsts kalpus iebaidījuši. Tomēr tie cepumi bija par traku. Ar pusdienām gāja daudz labāk - bija gan zivtiņa, gan vistiņa, vēlāk launagā bija pat garneļu salāti. Paldies Jānim Egliņam, ka mums to nodrošināja!

Debašu laikā Vidiņa kungs vēlējās nošaut vienu Zaķi ar vairākiem šāvieniem, tāpēc apvainoja savu partijas biedru no Latgales saraksta tiesiskuma brutālā un mērķtiecīgā izvarošanā. Vidiņa kungs bija pārliecināts, ka nevainības prezumpcija ir jāatceļ un pret Zaķa kungu jāizmanto vainīguma prezumpcija. Vidiņš uzskatīja, ka Zaķis pelnījis augstāko Latvijas Republikas soda mēru - dzenāšanu ar koku. Solča gan nikni piebungāja ar savu koka āmuriņu, paziņojot kongresa visspilgtāko citātu: "Visu partijas biedru vārdā lūdzu runāt savā, nevis visu partijas biedru vārdā!!!".

Debates ir ļoti garas, un to laikā Judins pohujā vazājas pa lounge zāli, bet Anrijs Matīss un Valdis Dombrovskis spoguļojas, izspēlējot ainiņas no savas mīļākās lugas “Doriana Greja ģīmetne”. Citi tikmēr nespēj sagaidīt kārtējo kafijas pauzi, tāpēc sāk baudīt pienu - cerams, ka to ir slaucis pats lopkopju aizstāvis Domburs. Nepacietīgākie skrien uz Narvesenu pēc spēcinošas kafijas. Dažs pieredzējis kongresu apmeklētājs par to ir sašutis un pastāsta, ka reiz Tautas Partijas kongresā reiz gan žurnālistiem iedota alus muca. Tā rezultātā Jelgavas pilī saplēsta kaut kāda sena vāze ar rūnām.

Kaut arī KPV tā arī alkoholu neizdala, Kārlis Šadurskis neoficiāli atklāj, ka Soross apmaksājis gan Hābsurgu, gan Neuzvaramās Aramādas sakaušanu, un tā Eiropā ievazātas Rietumu vērtības. Ieraugot Spolīti, viņš sauc: “Veiko, Tu esi Kremļa aģents!” Veiko atcērt: “Es vienkārši esmu nepieskaitāms!” Šadurskis arī atzīst, ka nezina, kas ir Texxxti, jo dzīvojot tumsā - 100% viņš būs pēdējais, kas lidostā izslēgs gaismu, un dzīvos te viens, bez Rietumu vērtībām un gejiem visapkārt.

Par priekšsēdētāju, protams, ievēl Solvitu. Valdē netiek ne Veiko, ne Viņķele, ne Čigāne un pat ne Štokenbergs, kurš bija sarūpējis lielisku motivācijas vēstuli (vienīgo, kur kaut kas bija pateikts). No 511 vēlēšanu biļeteniem par derīgiem atzīti 470. Tas nozīmē, ka 41 cilvēks nav sapratis, kā pareizi balsot, kaut arī tas vairākkārt skaidrots. Tie ir 8% no balstiesīgajiem. Gadījumā nesanāk, ka KPV ir proporcionāli vairāk cirvju nekā vidēji Latvijas vēlētāju sabiedrībā? Tas nozīmē, ka turpmākais “Vienotības” kurss nebūs ne konservatīvs, ne liberāls, tas vienkārši būs “1 lats - 2 eiro”.


P.S. Papildinformācija un attēli meklējami twitter.com/texxxti, bet Štokenberga motivācijas vēstule - twitter.com/Pabriks

Texxxti nebeidz pārsteigt. Šoreiz autores EK un AK piedzīvojušas ekstrasensu cienīgas vīzijas par to, kas un kā kaut kad notika vai, iespējams, nenotika starp mūziķi Pītu Dohertiju un žurnālisti Daigu Mazvērsīti. Par inspirāciju sakām sirsnīgu paldies mūsu lielākajam medijam Jegoram Jerohomovičam.

Reiz klasiskais rokmūzikas apskatnieks bija noķēris ļoti, ļoti hronisku bronhītu, tāpēc nebija sazvanāms. Intervija ar Pītu Dohertiju jau sen kā sarunāta, atlikt nedrīkst, tāpēc atbildīgais uzdevums šoreiz tiek uzticēts Daigai Mazvērsītei.


Pīts Dohertijs sēž noskretušā ādas dīvānā un kasa rokas. Vienā no rokām atrodas pusizdzerta rabarberu liķiera pudele. Aiz otras rokas nagiem atrodas ādas gabaliņi no pirmās rokas.

Tērpusies raibā bikškostīmā un t-kreklā ar visu horoskopu zīmju simboliem, telpā ar ierodas Daiga Mazvērsīte. „Please, sit down,” saka Daiga un turpina: „Do you want a drink?”.

„No, thanks,” viņai atbild Pīts Dohertijs, jo ir labi audzināts un zina, ka uz jautājumu ir jāatbild ar atbildi. „Better you sit down,” viņš turpina un sniedz Daigai rabarberu liķiera pudeli. Daiga pieliek liķieri pie lūpām tikai pavisam simboliski, lai pārāk neapreibtu. Ir tomēr darba laiks.

„Do you like jail?” Daiga nolasa no lapiņas pirmo no iepriekš sagatavotajiem jautājumiem.

„It is an interesting place. Like Puertorico. Have you been there?” viņai, aizsmēķējot cigareti, atbild Pīts.

Daiga ir mācīta daudz apkārt svešiem par sevi nestāstīt, tāpēc lasa tālāk otro jautājumu:

„Do you like Kate Moss?”

Pīts atbild: "Yes. She is exceptional. Do you know anyone like her?" Daiga nevar nociesties un tomēr atbild: "Yes, I know. Jānis Junkurs from Honkong." Viņa no bikškostīma kabatas izvelk saņurcītu Junkura fotogrāfiju un pasniedz to Pītam: „It`s a present. He used to be the minister of defense of Latvia.”


Daiga saprot, ka tikko kaut ko ir sajaukusi, bet viņa nolemj kļūdu nelabot cerībā, ka Pīts nav dzirdējis šo komentāru. Vēl viņa no kabatas nejauši izvelk e-talonu, bet, tā kā tajā ir vēl 7 vai pat 8 braucieni, viņa nolemj to tomēr neatdot rokmūziķim.

Rūpīgi noglabājusi e-talonu savā slepenajā vietiņā, Daiga nolasa trešo jautājumu: „Do You like horoscopes?” Dohertijam pēkšņi sāk asiņot deguns, viņš paņem rūtiņu lapu, uz kuras pierakstījis jaunās dziesmas vārdus un ar topošo hitu sāk slaucīt savas asinis. Žurnāliste notiekošo izliekas nemanām. Tā kā Pīts apzinās,ka šobrīd norisinās nopietna intervija, nevis psihošana par asinīm, viņš, turot sarkano lapiņu pie deguna, apzinīgi atbild uz jautājumu: “I like horoscopes. I am Cancer. It brings me luck. Do You like Capricorn?” Vēlāk atklātībā nāks fakts, ka Dohertijs ir iestājies žurnālistu skolā un tāpēc viņš aktīvi trenējas jautājumu uzdošanās, jo pēc pirmā semestra dienasgrāmatā bija saņēmis šādu piezīmi: “No questions.” Daigai ir sliktas atmiņas par Mežāžiem, tāpēc viņa ir atklāta: “It is really gay to be a Capricorn.”

“I much more better like Twins. Because I am a bipolar person. But I like your surname. Does it have any meaning?” žurnāliste nolasa nākamo jautājumu. “Yes. “Doher” means “power” in Romanian and “ty” ir “you” in Polish. What about You? Does “Mazversite” mean anything?” Daiga neapjūk un samelo: “No, those are just random letters.”

Daiga nevēlas, lai viņai gadās kā Spriņģei-Dagilei, un Dohertijs tā vienkārši pārņem sarunas vadītāja lomu, tāpēc viņa turpina lasīt no lapiņas: “Do you like Latvia? If you like Latvia, Latvia likes you.” Dohertijs nekavējoties nober: “I don`t know I have never been there.” Viņš, protams, melo, jo nelabprāt atceras to reizi Salacgrīvā, kad King Charles viņam atņēma skābputru, limonādi “Sprite” un visas krietni iedzērušās meitenes. “Ok, that is all from me,” Daiga saka, veltot mūziķim vēsu, bet iedarbīgu smīniņu. “Have a great concert. Take care. Best retards, sincerely yours” Daiga šauj laukā visas pieklājības frāzes, kas vien ātrumā nāk prātā, tad pieceļas, saloka lapiņu, aizliek to aiz t-krekla apkaklītes, tad tālāk jau ieslidina aiz vienas krūštura lencītes. Tad viņa izdara ko tādu, ko vēl agrāk nekad nav darījusi. Viņa piemiedz Pītam ar aci. Daiga pēkšņi jūtas brīvi, nepiespiesti, īsta rokmūziķa personību uz viņu ir iedarbojusies reibinošāk par visiem pasaules rabarberu vīniem.


Ieradusies viesnīcā, Daiga noauj kurpes, iekrīt gultā, paņem savu Acer laptopu un atver programmu “Word”.


“Interviju sarunāt nebija viegli,” Daiga raksta. “Divreiz norunātajā laikā Dohertija kungs neieradās, bet trešoreiz biju spiesta gaidīt gandrīz veselu stundu. Neizskatījās, ka mūziķis par to izjustu jel kādu vainas apziņu. Viņš steidzīgi ienesās krodziņā “Ribs&Rock”, pasūtīja vidēji apceptu steiku un krietnu devu viskija (pati dzēru tikai kafiju). Sarunas laikā mūziķis daudz smēķēja un bieži ieturēja ilgas klusuma pauzes, liekot vien minēt, vai cenšas noformulēt atbildi uz jautājumu, vai pēkšņās pārdomās ir aizmirsis, ka tāds vispār uzdots…”.


Jau pēc pāris stundām Daiga, gandarījuma pilna, nospieda “Send” adresātam “inita_sila@zurnalsieva.lv”.


To klasiķi pēc tam, protams, atlaida. Daiga bija labākā. The best.

Pagājušajā nedēļā Igaunijas parlaments ir apstiprinājis partnerattiecību likumprojektu, kas paredz, ka 2016.gadā igauņi varēs likumīgi slēgt viendzimuma partnerattiecības un kļūt par oficiāliem gejiem. Protams, šis fakts satriec Texxxtu kolektīvu, tāpēc EK un SM metās noskaidrot, vai viegli būt zilajam, un, lai tas neizskatītos pēc kaut kādas homoseksuālu veceņu ālēšanās, viņām pievienojās arī FD kungs.

Ar ko tad viendzimuma partnerattiecības atšķiras no viendzimuma laulības? Praktiski ne ar ko. Tās ir tās pašas kāzas, tikai bez baznīcas un gredzeniem, līdz ar to partnerattiecības ir pat finansiāli izdevīgas, jo prasa mazākas investīcijas. Kāzām vienīgais labums ir tas, ka pēc tam var nēsāt gredzenus, kas neprecētiem ļaudīm uz stingrāko esot aizliegti.

Šrēdingera Dimiterēns diemžēl ir ieņēmis mutē ūdeni un neko daudz par vājprātu Igaunijā nesaka, lai arī viņa viedoklis šobrīd būtu zelta vērtē. Tas ir šokējoši, ņemot vērā, ka viss tviteris pilns ar padlām, kas dzied slavas dziesmas faktam, ka Igaunija - pirmā no visām bijušām PSRS valstīm - ir legalizējusi partnerattiecības ne tikai Ādamam un Ievai, bet arī Kainam un Ābelam.

Mēs personīgi ieteiktu uzbūvēt skatu torni Valkā/Valgā un kāst naudu no tūristiem, kuri vēlētos redzēt, ko homoseksuālisms (kas ir visaptverošs jēdziens, jo tas sevī iekļauj arī pederastiju, zoofīliju, liberastiju, tolerastiju, vojerismu, Ebolas vīrusu un atkarību no marihuānas un spaisa) var nodarīt mūsu zemei. Teiksim, ja Valgas pusē pie padebeša zaigotu vienīgi izvirtības, tad būtu skaidrs, ka igauņi pieļāvuši lielu kļūdu, un latvieši varētu gavilēt par to, ka igauņi beidzot izdarījuši kaut ko stulbu, kamēr mēs - visgudrākie. Ja padebešu atšķirības nebūtu īpašas ievērības cienīgas, tad varētu secināt, ka izvirtības galvenokārt koncentrējas galvaspilsētā. Bet Pozitivusa laikā Ainažu robežpunktā visiem igauņiem būtu jāveic seksuālās orientācijas tests un uz kārtējo King Charles uzstāšanos jālaiž tikai godīgi ļaudis.

Vai jāpalielina finansējums aizsardzībai līdz 50% no IKP, lai izvairītos no tiem igauņu zilajiem, kas ordām vien pederastiski grābstīsies gar mūsu morāli? Par vēlu! Kaut arī pirms pāris dienām bīskapi Vatikānā arī safārējušies un sākuši dziedāt dziesmu par to, ka zilie nav jādiskriminē, vakar Latvijas Radio kulta raidījumā “Brīvais mikrofons” klausītāji ne par Igauniju, ne par Sodomu un Vatikānu neminēja ne pušplēsta vārda. Pīzdimiters un Iesalnieks arī neko. Kāpēc? Skaidrs, ka igauņi jau ir klāt un iebiedējuši tautas varenākos domātājus. Gan jau arī viņi Zaķim uzsaukuši tās balsis un Lielo Liepukalnu pārsaukuši par Kupraino kalnu.

Bet kas tad īsti notiek Vatikānā? Vai tiešām bīskapi legalizēja pederastiju un marihuānu? Par otro visoperatīvāk ikvienam pastāstīs Jurģa Liepenieka tvitera profils, bet par zilajiem palaidņiem lasiet vien tālāk.

Latvijas mediji ziņo, ka Vatikāns “pavēris durvis” viendzimuma partnerattiecību leglaizēšanai. Bet vai tiešām? Un kas īsti ir durvju pavēršana? Radioaktīvais polonijs ieies istabā arī pa aizslēgtām durvīm, bet liels lācis un Lielie greizie rati netiks iekšā pat pa atvērtām dubultdurvīm. Kas īsti noticis sinodē un kas tā tāda vispār ir? Mēs - textoļi - zinām!

Sinode ir 2 gadu gara tusofka, kas savā būtībā līdzinās, piemēram, tusofkai “Rīga - kultūras galvaspilsēta urrā!”, kur pārsvara nekas nenotiek, bet laiku pa laikam cilvēki sanāk uz strelku, lai paķērktu, ka mākslai vajag telpu, un par brīvu paēstu un piedzertos. Šobrīd arī Vatikāna norisinās strelka, kur sanākuši bīskapi ar tādām cepurītēm kā žīdiem, tikai krāsainām. Sarkanās cepurītes ir heteroseksuālajiem bīskapiem, bet rozā - gejiem. Tā viņi tur šiverējuši, negulējuši kopā un runājuši par ģimeni, kā arī pārrunāto pierakstījuši kladītē ar 58 nodaļām, lai neaizmirst. Šādu pierakstu esamība liecina par to, ka mācītāji bijuši tādā pālī, ka tēvreizes vietā droši vien noskaitījuši dievmāti. Vai mēs to nosodām? Nekādā gadījumā!

Strelkas sekretārs Bruno ir apmēram tāds kā Ugunsgrēka Zentiņa, tāpēc, satiekoties ar žurnālistiem, izpļāpājies, ka bīskapi nolēmuši, ka gejus nevajag sist krustā, bet gan atbalstīt un žēlot, jo viņi baznīcai var sniegt dažnedažādas dāvanas. Tas gan nenozīmējot, ka viņiem vajadzētu precēties, jo homoseksuālisms vēl aizvien esot grēks, un tā esot teikts Bībelē. Bet kas tad īsti ir teikts Bībelē? Vecajā derībā (3. Mozus 18:22) rakstīts tā: “You shall not lie with a male as one lies with a female; it is an abomination.” Texxxti to tulkotu kā: “Tev nebūs melot vīrietim, kā tu melo sievietei. Tā ir negantība.” Pastāv arī citi tulkojumi, bet diez vai tie ir pareizi, jo mēs izmantojām Visvecāko derību.

Tas, ka gejiem nevajadzētu precēties, protams, interpretēts kā “geju partnerattiecībām būt!”. Arī nelaiķis Janis Pāvils II lasījis Latvijas medijus un sācis kapā griezties otrādi vēl neredzētā ātrumā, tāpēc garīdznieki nobijušies un metušies skaidrot, ka tā jau nemaz nav. Kā bija īstenībā? Jā, sekretārs Bruno ir izpļāpājies, ka ir bijusi runa par pielaidīgāku attieksmi pret homoseksuāliem ļaudīm. Bet kas tas Bruno tāds vispār ir? Viņš ir Zentiņa, kurā vispār nevajadzētu klausīties, un viņš valkā rozā cepurīti. Turklāt šī sinodes tusofka ir tikai tāda diskusija, kurai nav ne doktrīnas, ne likuma, ne dūres spēka. Kāds it kā ir izmetis domu par to, ka geji - tas ir ok -, bet kāds cits atkal teicis, ka tā nav. Kulta blogs katolis.lv kā labo piemēru min ļaudis no Āfrikas valstīm, kur par homoseksuālismu (melošanu vīrietim) liek cietumā.

Pieņemsim, ka Bruno tiešām bija paņēmis uz krūts un izpļāpājis kaut kādas muļķības. Bet, tā kā viņš vēl nav patriekts no Vatikāna un nosūtīts uz Igauniju, ir viens retorisks jautājums. Vai tas, ka Bruno sacīja, ka Baznīca varētu daudz nekašķēties ar tiem, kas melo vīrietim (gejiem), drīzāk nozīmē, to, ka:

a) tas ir pārrunāts;
b) tas nav pārrunāts?

Mēs vairāk liekam uz B. Ko tas nozīmē? Pēc 2 gadiem Latvijas skolās tiks ieviesta ne tikai dzīvesziņas apmācība, bet arī obligātais priekšmets “Pederastija, masturbācija, holokausts un izvarošana - urrā!”. Un tad Zvaigzne ABC izdos Visjaunāko derību, kura noteiks, ka vīrietis var melot ikvienam (pat vīrietim), ja viņš ir noslēdzis partnerattiecību līgumu ar kādu Igaunijas geju. Kurš no ta iegūs? Praktiski ikviens. Bils Klintons varēs drāzt Moniku Levinsku un teikt, ka tā nav bijis. Putins varēs stāstīt, ka neko nezina par to trako ukraiņu ārdīšanos. Un pat Nils U$akovs varēs rīkot atbalsta piketus pats sev un būt par to pārsteigts.