parunājam par psihiskajām slimībām. vai jums liekas, ka tās ir slimības Rietumu medicīnas slimības izpratnē, t i kaut kas, ko jāārstē ar zālēm, kas regulē kaut kādus ķīmiskos procesus galvā? pēdējā laikā daudz domāju par pretējo versiju un iepazīstos ar sazvērestības teorijām, kas apgalvo pretējo ("visa psihiatrija ir zāļu ražotāju mārketinga kampaņa un tās zāles ir vienkārši parastas narkotikas ar visām narkotiku blaknēm un sekām"). labi, par neirozēm un panikām un fobijām var diezgan viegli pamatot, ka tās nav nekādas īstās slimības, jo tur vienmēr ir kaut kas risināms arī ar psihoterapiju, ne tikai psihiatriju. bet kā ir ar depresiju un, galu galā, šizofrēniju? ja tā ir dvēseles vaina, kā tā rodas un kā to var risināt? mani interesē visi jūsu neiespējamie viedokļi, gan citas pasaules, gan enerģijas. :
Comments
manliekas, tā šķirtne ir vienkārši tāda, ka tā ir slimība un attiecīgi treatojama, ja traucē tev dzīvot (tādēļ irst attiecības, krītas darbaspējas, bojājas fiziskā veselība) un tu dabiskā ceļā ar instinktīvu dzīvesveida vai paradumu maiņu un homeopātiju esi pārliecinājies, ka netiec ar to galā
(Reply to this) (Thread)
jautājums drīzāk par to, vai cilvēkam ir dvēsele, un vai ir iespējams, ka dvēseles slimībām ir jāpieiet kaut kā pavisam savādāk nekā miesas slimībām, un ka tās ps.zāles ir tikai brutāla simptomu noņemšana un attieksme pret cilvēku kā pret gaļas gabalu - neņemot vērā šo te "dvēseli". vai dvēsele ir tikai fakultatīva un brīvā laika vajadzībām (baznīca, budistu pulciņš), vai arī kaut kas, ar ko medicīnai vajadzētu nopietni rēķināties. es saprotu, ka neskaidri izsakos, bet man vēl nenāk ārā īsāk un saprotamāk.
es tevi, iespējams, saprotu, varbūt tikai skatos uz to ar citiem akcentiem. katrā ziņā pēc gada ar visām daudzajām ripām (manuprāt, bez sekmēm) to visu atmetu nahuj tieši aiz tā, ka ļoti šokēja tā mehāniskā ripu parakstīšana, ko pielāgo kā pēc bibliotēkas kataloga: simptoms A: ripa X, kad sūdzos par simptomu B, otra ripa Y utt., man tas viss šķita kkā saknē nepareizi. uzlabojumi un dzīvotgriba strauji parādījās tikai pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas (paturu, protams, prātā iespēju, ka tas bija tieši lietošanas sekas, kas gan ir mazāk ticami dažu apstākļu dēļ)
psihiatrijā dvēseles nav, tu ko. tā taču ir zinātne, atšķirībā no psihoterapijas, zinātnē nav lietu, kuru eksistenci nevar pierādīt vai vismaz apšaubīt. medicīnā, arī jā tā specializējas garīgajās saslimšanās, priekšstats par cilvēku ir tīri fizisks, apziņa ir tikai atvasinājums. nu labi, psihiatrijā noteikti var runāt arī par kaut kādiem būtiskiem sociāliem raksturlielumiem, jo diagnozi jau uzstāda pēc uzvedības, nevis asinsanalīzēm.
(Reply to this) (Parent)
|
ir ļoti daudz visādu slimību, kas par tādām tiek uzskatītas, taču pēc kāda laika pāriet arī bez ārstēšanas. slimība vispār ir tikai koncepts
un man nav problēmu šo konceptu lietot, lai apzīmētu konstatēšanu, ka man ir slikti, ka daudziem pirms manis ir bijis slikti un ka viņiem palīdzējis kaut kas, kas varētu palīdzēt arī man. es ticu, ka man kaut kad tāpat pārietu galvassāpes vai vēdersāpes, kuru dēļ nevaru normāli pastrādāt, bet ja es varu iedzert tableti un tās pāries daudz ātrāk, ir rīzonabli, ka es to tableti iedzeru
|
paga, to taču tu nesauc par slimību! tev vienkārši sāp galva, tu zini, ka saridons noņem galvassāpes, jo to rādīja reklāmā televizorā, tu iedzer saridonu un strādā. šajā shēmā nav vajadzīgs slimības koncepts
es sadzīviski protams nelietotu šo jēdzienu, bet principiāli neredzu atšķirību
(Reply to this) (Parent)
|
Piemēram, tu jūties resna, ļoti resna, tas traucē tev dzīvot, bojā tavas attiecības, krītas darbaspējas, homeopātija nelīdz, pēkšņi voilā, atrod trītošanu - izgriež katrā pusē divas ribas, tu uzreiz sajūties labāka, bungu rīboņa un secinājums - tātad ducis ribu katrā pusē ir slimība?
(Reply to this) (Parent)
Imho tieši zālēs ir psihiatrijas nākotne, jo imho lielākā daļa psihisko kaišu ir tieši saistītas ar bioķīmiju.
(Reply to this) (Thread)
man ir interesējis jautājums, kas ir kaķu smadzenēs, jo neesmu dzirdējusi liecības par depresīvu kaķi (sunīšiem toties regulāri, piem., kad nomirst saimnieks) un vai nu tur tiešām ir bioķīmiskas atšķirības un mazāk traucēti neironi
Hvz, varbūt mēs 1kārši neatpazīstam viņa depresiju.
Vēl interesanti, vai kāda nozīme nav tam, ka kaķis, atšķirībā no suņa, ir vientuļnieks savā dzīvesveidā.
Vēl interesanti, vai kāda nozīme nav tam, ka kaķis, atšķirībā no suņa, ir vientuļnieks savā dzīvesveidā.
(Reply to this) (Parent)
kaķiem ir gan kaut kas tāds, esmu redzējusi, ka pilnīgi izmainās uzvedība, piemēram, pārceļoties uz jaunu vietu vai ja mājās parādās suns - līdz šim priecīgais dzīvnieks pēkšņi kļūst pilnīgi nemanāms un lien pa kaktiem pieplacis pie grīdas.
riskētu teikt, ka tā ir dabiska piesardzība, nevis kas tāds kā cilvēkiem un suņiem, kam ir tendence uz nevēlēšanos dzīvot, kādēļ nav intereses uz dabiskām lietām kā celties no gultas, mazgāties vai ēst, un kas ar nāvi arī šajos abos gadījumos var beigties.
tiešām no skumjām nevis kā cita? tas mani pārsteigtu, tiešām neesmu par ko tādu dzirdējusi, ka kaķim varētu būt slikti, ja viņam ir nodrošināta pietiekama drošības sajūta, gādība, laba pārtika, uzmanība, fiziskas aktivitātes un viņš neslimo.
nu mums konkrēti bija gadījums, ka mājās parādījās mazs sunītis ar saviem brutālajiem suņa paradumiem. un kaķīts bija tik šokēts, ka pilnībā pārtrauca jelkādā veidā mijiedarboties, arī ēst. un arī ja kaķi aizved no Rīgas uz laukiem viņš vismaz vienu dienu neēd un ir šausmās, un tikai pēc tam lēnām pielāgojas un atkal atplaukst.
Es tomēr šaubos, vai to var saukt par depresiju. Kāpēc lai to nevarētu uzskatīt par diezgan normālu reakciju uz jauniem apstākļiem?
(Reply to this) (Parent)
laipni aicinu iepazīties ar pretējo viedokli, piemēram, šo filmu: http://www.youtube.com/watch?v=FPUHUpfD VgY
Aha, un laipni lūdzu iepazīties ar pretējā viedokļa pretējo viedokli, un tā tālāk. Tu gribēji viedokli, Tu saņēmi viedokli. Nedomāju, ka savstarpēja linku apmaiņa ienesīs lielāku skaidrību šajā problēmā.
nē nu tas jau viss skaidrs, es jau neaizstāvu to kā patiesību, vēlos tikai uzzināt informētus viedokļus.
(Reply to this) (Parent)
par depresiju tieši šodien skatījos tādu primitīvu animāciju, kā depresija izskatās smadzenēs: http://www.1on1health.com/web/info/depr ession/english/depression-animation/Anim ationPage/LookListenLearnType=1
(Reply to this) (Thread)
es atvainojos, bet tā ir totāli ateistiskās zinātnes pieeja - viņi izskaidro, KĀ tas notiek, bet ignorē jautājumu, KĀPĒC.
dvēsele taču nav zinātniski klasificējams jēdziens, kā tad lai medicīniski būtu iespējams ar to rēķināties
nē, empīriskā zinātne nekad nesaka "kāpēc". uz jautājumu "kāpēc" šajā jomā Rietumos atbild psiholoģija, psihoterapija u.c., kurai daudzi cilvēki "netic".
Nezinu, bet domāju, ka par to ir daudzi pētījumi :)
Principā "kāpēc" virkne ir bezgalīga.
Principā "kāpēc" virkne ir bezgalīga.
(Reply to this) (Parent)
es to, rupji runājot, saprotu tā, ka sākas aiz bēdām, bet pēc tam bēdu sabojātās smadzenes vairs nespēj tik viegli atsākt normāli strādāt.
tas ir līdzīgi, kā nemierīgs bērns sākumā tāds ir objektīvu iemeslu dēļ, piem. trūcis skābeklis vai kaut kas sāp, bet pēc tam tas jau pāriet raksturā un cilvēks jūtas slikti arī bez fiziska cēloņa
tas ir līdzīgi, kā nemierīgs bērns sākumā tāds ir objektīvu iemeslu dēļ, piem. trūcis skābeklis vai kaut kas sāp, bet pēc tam tas jau pāriet raksturā un cilvēks jūtas slikti arī bez fiziska cēloņa
es te gribu parunāt par to, kāpēc šie cēloņi tiek psihiatrijā vispār ignorēti un kāpēc vispār psihiatrija ir kaut kas atsevišķs no psihoterapijas
nu bēdas jau nevar novērst neviens ārsts, taču man zināmajam gadījumam ir visu laiku jāiet arī pie psihoterapeita, psihiatri tieši liek obligāti to darīt.
(Reply to this) (Parent)
Nu vispār jau, cik zinu, tieši psihiatrijā tiek runāts arī par reaktīvajiem traucējumiem, kas radušies traumatisku notikumu dēļ.
(Reply to this) (Parent)
hmmmmmm, man laikam būtu viedoklis par šo jautājumu, bet es nezinu, kur sākas dvēseles slimības un kur - bioķīmiskās. Un vai depresija - tas ir bioķīmisksks organisma stāvoklis vai dvēseles noskaņa?
Mani šis jautājums arī kādus pēdējos pāris gadus nodarbina. Mana pieredze rāda, ka ar zālēm depresiju uzveikt nevar, tomēr mana attieksme pret to lietošanu vairs nav tik kategoriski noraidoša, kā tas bija agrāk, uzskatu, ka ir brīži, kad zāles vienkārši ir nepieciešamas, kaut vai, lai neizdarītu pašnāvību, nu, tad, kad ir krīzes. Bet tā pēc būtības, manuprāt, ar zālēm nekas nav līdzēts, krīzes nāk atkal un atkal. Man liekas, ka tā pa īstam depresiju var ārstēt tikai ar psihoterapiju, bet ne visiem tas ir iespējams.
(Reply to this) (Thread)
bet man ir jautājums, ja drīkst tādu tik tieši uzdot, kāpēc Tu neej uz psihoterapiju? tas ir naudas jautājums?
(Reply to this) (Parent)
|
nesen pamanīju viedokli, ka šizofrēnija ir pārāk straujas evolūcijas blakne, kas radusies valodas ieviešanas rezultātā
(Reply to this) (Thread)
|
nē, to tikai pieminēja kā piemēru vienā antropoloģijas komūnā laivdžornalā, patiesībā bija runa par homoseksuālismu un to, ka dīvainā kārtā nav nevienas kaut cik zinātniskas teorijas, kas skaidrotu homoseksuālisma izcelsmi (no evolūcijas teorijas viedokļa tādai novirzei būtu jānonāk strupceļā visai ātrā laikā), nu un bija uzdots jautājums, vai gadījumā homoseksuālisms nav arī pārāk straujas evolūcijas rezultāts līdzīgi šizofrēnijai (vēl bija kaut kas par kaķiem, tipa - šizofrēnija ir tikai cilvēkiem un kaķiem, vai?)
ja tu uzzini vēl kādus viedokļus par šizofrēniju, tad pasaki man.
jo reāli besī ārā tā klaigāšana - slimība, slimība, nekas vairāk kā slimība.
nesen sastrīdējos ar vienu kam drausmīgi nepatika, ka es pateicu, ka Cēlans apstrādāja savu koncentrācijas nometnes pieredzi tādā veidā, kas nebija savienojams ar dzīvību, un tas cilvēks sāka kliegt - ko tu te poetizē, viņš noslīcinājās, jo viņam bija šizofrēnija. tevi nemulsina tā radikālā klasificēšana?
jo reāli besī ārā tā klaigāšana - slimība, slimība, nekas vairāk kā slimība.
nesen sastrīdējos ar vienu kam drausmīgi nepatika, ka es pateicu, ka Cēlans apstrādāja savu koncentrācijas nometnes pieredzi tādā veidā, kas nebija savienojams ar dzīvību, un tas cilvēks sāka kliegt - ko tu te poetizē, viņš noslīcinājās, jo viņam bija šizofrēnija. tevi nemulsina tā radikālā klasificēšana?
(Reply to this) (Parent)
Pag, no evolūcijas teorijas viedokļa homoseksuālismam taču jānonāk strupceļā tikai tad, ja tam ir ģenētisks cēlonis.
Citādi, ja pastāv kaut kāds vides faktors (vai nu kultūras vai fiziskais vai kāds), kas veicina homoseksuālismu, tad šī tendence var mierīgi turpināties, cik vien ilgi pastāvēs šis vides faktors.
Interesanti arī, ko varētu nozīmē jēdziens "pārāk strauja evolūcija" dzīvnieku pasaulē, kur arī ir sastopama homoseksuāla uzvedība.
Citādi, ja pastāv kaut kāds vides faktors (vai nu kultūras vai fiziskais vai kāds), kas veicina homoseksuālismu, tad šī tendence var mierīgi turpināties, cik vien ilgi pastāvēs šis vides faktors.
Interesanti arī, ko varētu nozīmē jēdziens "pārāk strauja evolūcija" dzīvnieku pasaulē, kur arī ir sastopama homoseksuāla uzvedība.
(Reply to this) (Parent)
daudz nezinu par dvēselēm, bet man tuvu stāvošam pacientam (bipolārie traucējumi) zāles nozīmēja ļoti daudz, tās nodrošināja normālu socializēšanos. bez zālēm sākās lēkme, kas diemžēl ietekmēja ne tikai viņa dzīvi vien. tiesa, viņš pats atzina, ka saasinājuma periodā esot juties ārkārtīgi laimīgs.
savukārt depresijai vien, iespējams, var neļaut iestāties, bet ja reiz tā ir klāt, tad prom dabūšanai tomēr laikam vajag stimulatorus.
lai gan, es nezinu, vai man vienreiz jaunībā bija īsta depresija vai iedomāta, vairākus gadus, bet es beigās vnk pieņēmu lēmumu - viss, turpmāk tā nebūs, turpmāk dzīvošu psihiski veselīgi, un tā arī tas ir jau 15 gadus.
savukārt depresijai vien, iespējams, var neļaut iestāties, bet ja reiz tā ir klāt, tad prom dabūšanai tomēr laikam vajag stimulatorus.
lai gan, es nezinu, vai man vienreiz jaunībā bija īsta depresija vai iedomāta, vairākus gadus, bet es beigās vnk pieņēmu lēmumu - viss, turpmāk tā nebūs, turpmāk dzīvošu psihiski veselīgi, un tā arī tas ir jau 15 gadus.
tiem poļu santehniķiem? pie manis arī tādi nāk, un nerunā nevienā valodā, man vienmēr uzreiz ienāk kaut kas prātā no pornofilmas, kad tādu man atsūta
Tiem poljiem, kam katraa teikumaa ir vismaz triisreiz kurwa. Nekaadi savaadaak kaa gariigu kaiti es nevaru izskaidrot.
(Reply to this) (Parent)
"visa psihiatrija ir zāļu ražotāju mārketinga kampaņa un tās zāles ir vienkārši parastas narkotikas ar visām narkotiku blaknēm un sekām" - jā, pa lielam tā ir. bet narkotikas, lietojot samērīgi un ar norādījumiem, var panākt rezultātus, kurus cilvēks varbūt nekādi citādi tāpat nespētu panākt (izmainīt). tomēr tā būtu pēdējā vieta, kur grieztos pēc palīdzības - nu, narkotikas (zāles). es ieteiktu labāk guided LSD session - visnekaitīgākais variants.
Protams, ka ir psihiskas slimības, un ne šizofrēnijai, ne maniakālaijai depresijai nekādas psihoterapijas nelīdz. Kaut gan arī zāles tikai palīdz mīkstināt simptomus un saasinājumus, bet paša slimības kā tādas neārstē.
man draudzenei bijušais jaunēklis bija šizofrēniķis. Tss viņam kaut kā caur gēniem no mammas tika. Ikdienā gudrs un ok, reizēm mazāk runāja, bet daudzi tādi ir. Kamēr šo pazīstu, viņam bija 2 lēkmes. Pirmajā lēkmē viņš salauza draudzenei degunu. Otrajā lēkmē viņš bija kā mazs bērns, baidījās iziet ārā, mājās vairs nebija ko ēst, visi logi vaļā (jo viņam likās, ka smird pēc gāzes) + galvā ideja, ka viņam kaut kas nāk pakaļ no āras. Rādīja uz logu un teica - rekur, man nāk pakaļ (lai gan aiz loga neviena nebija). Visu laiku staigāja dzīvoklim apkārt. Ja viņam būtu vājāka psihe, tad varēja nomirt no tā, ka nevar atrast izeju no vietas, kur atrodās.
man no viņa bija tajā reizē ļoti bail, jo likās, ka viņš var izdarīt to pašu, ko pirmajā reizē. + dakters tika izsaukts, bet šeit ar varu nekādus medikamentus nevar dot. Jo šis teica, ka jūtās ļoti labu un ka viss ir kārtībā. Pēc pāris dienām lēkme bez zālēm pārgāja.
tādam, kas lēkmju reizēs var kaitēt otram, tādam tomēr vajadzētu vai nu zāles, vai kaut ko zāļveidīgu. jo man neticās, ka šizofrenīju var izārstēt jebkādi (vai psihoterapiju vai zālēm), tikai mazināt simptomus.
un zāles tak kaut kā darbojās (tā pat kā visa homeopātija vai narkotikas). Neārstē slimību, bet maina garstāvokli.
man no viņa bija tajā reizē ļoti bail, jo likās, ka viņš var izdarīt to pašu, ko pirmajā reizē. + dakters tika izsaukts, bet šeit ar varu nekādus medikamentus nevar dot. Jo šis teica, ka jūtās ļoti labu un ka viss ir kārtībā. Pēc pāris dienām lēkme bez zālēm pārgāja.
tādam, kas lēkmju reizēs var kaitēt otram, tādam tomēr vajadzētu vai nu zāles, vai kaut ko zāļveidīgu. jo man neticās, ka šizofrenīju var izārstēt jebkādi (vai psihoterapiju vai zālēm), tikai mazināt simptomus.
un zāles tak kaut kā darbojās (tā pat kā visa homeopātija vai narkotikas). Neārstē slimību, bet maina garstāvokli.
Es parasti par to domāju apmēram tā (pilnīgi nezinātniski, un arī pilnīgi nereliģiski, vnk tā es to saprotu):
-> tipa kaut kāda figņa psihē saiet grīstē kaut kāda reāla iemesla pēc (nu, tur bērns nomirst, darbu zaudē... vai arī vienkārši izlasīji bēdīgu grāmatu vai noskatījies bēdīgu filmu, tie arī ir reāli iemesli) -> psihes stāvoklis maina organisma ķīmiju -> ja psihe pēc kāda pieklājīga, sabiedriski akceptējama laika posma nesaiet normālā stāvoklī, ar zālēm mēģina pabakstīt atpakaļ ķīmiju, cerot, ka psihe paklausīgi nāks līdzi -> reizēm psihe atnāk līdzi
-> kaut kas psihē jau pēc definīcijas ir savādāk nekā citiem, t.i., bērns vienkārši ir piedzimis atšķirīgs un sabiedrībai tas ņeaļo -> tas izpaužas gan uzvedībā, gan ķīmijā -> ja ar uzvedību netiek galā, tad mēģina pabakstīt ķīmiju "tā, kā visiem" un skatās, kas notiks -> reizēm psihe atnāk līdzi (bet, ļoti iespējams, tas ir drīzāk kā atnākt uz pasēdēšanu vēlāk, megatempā pielieties un pēkšņi nonākt tajā realitātē, kurā, izrādās, ir visi pārējie)
bet nez par to "dvēsele slima"
ai mīn garīga slimība medicīniskā izpausmē - tur viss ir skaidrs, cilvēks pats nejūtas labi šeit, šajā personībā, šajā sabiedrībā, un arī sabiedrībai grūti un slinkums ar viņu krāmēties, tāpēc tā ir slimība, kas jāārstē
par dvēseles slimību - nu, ja mēs pieņemam, ka eksistē kaut kas kruts un transcendents, un tāds, kura gaitu neierobežo attiecīgais laiks un kultūra, da ķermeņa individuālās spējas, tad "dvēsele slima" koncepts zaudē saturu, jo tas, kas vienā kultūrā ir pilnīgi slims radījums, citā būs normāls kekss vai garīgās elites pārstāvis. Te drīzāk būtu jāpieņem, ka "dvēsele tiek pārbaudīta"/"dvēsele izcieš karmisko sodu"/"dvēselei nedod pieeju pie tā, ko viņai nevajag" (pasvītrot paša pārliecībai atbilstošo). Un šajā spēlītē atkal ķīmija, tās ēšana vai neēšana, ir tikai daļa no visa, ne pareiza, ne nepareiza.
-> tipa kaut kāda figņa psihē saiet grīstē kaut kāda reāla iemesla pēc (nu, tur bērns nomirst, darbu zaudē... vai arī vienkārši izlasīji bēdīgu grāmatu vai noskatījies bēdīgu filmu, tie arī ir reāli iemesli) -> psihes stāvoklis maina organisma ķīmiju -> ja psihe pēc kāda pieklājīga, sabiedriski akceptējama laika posma nesaiet normālā stāvoklī, ar zālēm mēģina pabakstīt atpakaļ ķīmiju, cerot, ka psihe paklausīgi nāks līdzi -> reizēm psihe atnāk līdzi
-> kaut kas psihē jau pēc definīcijas ir savādāk nekā citiem, t.i., bērns vienkārši ir piedzimis atšķirīgs un sabiedrībai tas ņeaļo -> tas izpaužas gan uzvedībā, gan ķīmijā -> ja ar uzvedību netiek galā, tad mēģina pabakstīt ķīmiju "tā, kā visiem" un skatās, kas notiks -> reizēm psihe atnāk līdzi (bet, ļoti iespējams, tas ir drīzāk kā atnākt uz pasēdēšanu vēlāk, megatempā pielieties un pēkšņi nonākt tajā realitātē, kurā, izrādās, ir visi pārējie)
bet nez par to "dvēsele slima"
ai mīn garīga slimība medicīniskā izpausmē - tur viss ir skaidrs, cilvēks pats nejūtas labi šeit, šajā personībā, šajā sabiedrībā, un arī sabiedrībai grūti un slinkums ar viņu krāmēties, tāpēc tā ir slimība, kas jāārstē
par dvēseles slimību - nu, ja mēs pieņemam, ka eksistē kaut kas kruts un transcendents, un tāds, kura gaitu neierobežo attiecīgais laiks un kultūra, da ķermeņa individuālās spējas, tad "dvēsele slima" koncepts zaudē saturu, jo tas, kas vienā kultūrā ir pilnīgi slims radījums, citā būs normāls kekss vai garīgās elites pārstāvis. Te drīzāk būtu jāpieņem, ka "dvēsele tiek pārbaudīta"/"dvēsele izcieš karmisko sodu"/"dvēselei nedod pieeju pie tā, ko viņai nevajag" (pasvītrot paša pārliecībai atbilstošo). Un šajā spēlītē atkal ķīmija, tās ēšana vai neēšana, ir tikai daļa no visa, ne pareiza, ne nepareiza.
smadzenes un nervi tomēr ir reāli orgāni, tāpēc tie var nefunkcionēt pilnvērtīgi, ja tiem, piemēram, tīri fiziski kaut kas trūkst. klasiskais piemērs ir par to kalnu ciematu, kur bija anormāls pašnāvību skaits un izrādījās, ka strautu ūdenī, ko viņi dzer, trūkst litija, kurš mikroskopiskās devās ir nepieciešams nervu šūnu normālai darbībai. arī iedzimtības rezultātā kaut kas tāds šiem orgāniem var trūkt. medikamentozā psihiatrija principā nodarbojas ar šāda tipa keisiem.
(Reply to this) (Thread)
neskaidrības visā šajā jomā, man šķiet, rada tas, ka zinātnei joprojām nav pietiekami zinātniska priekšstata par pašsuģestijas (-> placebo utml.) reālo spēku un nozīmi, jo tas ir kaut kas, ko ir ļoti grūti pētīt.
čau.
es Tev šodien uzrakstīšu vēstuli.
man tūliņ dzims kāds vispārinājums saskaņā ar manu mistisko pasaules uzskatu. Rietumu medicīna vismaz oficiāli neņem vērā, ka cilvēks sastāv ne tikai no gaļas, bet arī no dzīvības. tieši psihisko slimību jomā un vispār. ir pārāk daudz lietu, kuras dakteri var rekomendēt fakultatīvi, kā cilvēks cilvēkam, piemēram, aizbraukt pie dabas, vai samazināt darba slodzi, vai vairāk lūgties, un šīs ir daudz svarīgākas lietas nekā zāles, un bez tām atveseļošanās nav iespējama, kā jau te norāda daži bijušie pacienti, bet dakteriem nav nekāda pienākuma šādas lietas rekomendēt un viņas it kā izklausās nesvarīgākas. saproti, par ko es runāju.
es Tev šodien uzrakstīšu vēstuli.
man tūliņ dzims kāds vispārinājums saskaņā ar manu mistisko pasaules uzskatu. Rietumu medicīna vismaz oficiāli neņem vērā, ka cilvēks sastāv ne tikai no gaļas, bet arī no dzīvības. tieši psihisko slimību jomā un vispār. ir pārāk daudz lietu, kuras dakteri var rekomendēt fakultatīvi, kā cilvēks cilvēkam, piemēram, aizbraukt pie dabas, vai samazināt darba slodzi, vai vairāk lūgties, un šīs ir daudz svarīgākas lietas nekā zāles, un bez tām atveseļošanās nav iespējama, kā jau te norāda daži bijušie pacienti, bet dakteriem nav nekāda pienākuma šādas lietas rekomendēt un viņas it kā izklausās nesvarīgākas. saproti, par ko es runāju.
Es ceru, ka neiejaucos privātā sarunā, bet dakteriem ir jārekomendē tas, par ko ir izpētīts atbilstoši noteiktiem standartiem, ka tas palīdz.
Kā jau avral minēja, pašsuģestijas un placebo efekti ir konstatēti, bet patlaban nav zinātniski kvantificējami, par ko arī ir lielā sāpe un vārīšanās un tādas lietas kā, piemēram, homeopātijas 10miljardu mārciņu industrija Anglijā un tās lobijs.
Proti, citiem vārdiem sakot, homeopātija saka: jums palīdzēs šis 1/10'000'000 ūdenī atšķaidītais joda piliens.
Medicīnas zinātne saka: šis jods ar ūdeni pats par sevi jums nekā nepalīdzēs. Bet, ja jūs noticēsiet, ka tas palīdz, tad gan varētu būt, ka šī ticība jums visai krietni palīdz! Bet mēs to nevaram nekādi izveidot par noderīgu recepti, kas derēs ikvienam (kas ir lielā mērā medicīnas zinātnes uzdevumus), jo tas ir saistīts ar ticību, kas ir dziļi individuāla lieta un ļidz ar to tai nevar īsti piemērot testus un izveidot priekšrakstus.
Jo tā sauktā Rietumu medicīna lielā mērā ir zinātne. Un zinātnes uzdevums lielā mērā ir teikt: pēc mūsu izpētītā, ja jūs darīsiet X, tad rezultāts būs Y. Zinātniskā metode ir visprecīzākais mums patlaban pieejamais nākotnes prognozēšanas un noderīgu rīcības veidu izdomas rīks. Bet tas, protams, nebūt nav ideāls.
Kā jau avral minēja, pašsuģestijas un placebo efekti ir konstatēti, bet patlaban nav zinātniski kvantificējami, par ko arī ir lielā sāpe un vārīšanās un tādas lietas kā, piemēram, homeopātijas 10miljardu mārciņu industrija Anglijā un tās lobijs.
Proti, citiem vārdiem sakot, homeopātija saka: jums palīdzēs šis 1/10'000'000 ūdenī atšķaidītais joda piliens.
Medicīnas zinātne saka: šis jods ar ūdeni pats par sevi jums nekā nepalīdzēs. Bet, ja jūs noticēsiet, ka tas palīdz, tad gan varētu būt, ka šī ticība jums visai krietni palīdz! Bet mēs to nevaram nekādi izveidot par noderīgu recepti, kas derēs ikvienam (kas ir lielā mērā medicīnas zinātnes uzdevumus), jo tas ir saistīts ar ticību, kas ir dziļi individuāla lieta un ļidz ar to tai nevar īsti piemērot testus un izveidot priekšrakstus.
Jo tā sauktā Rietumu medicīna lielā mērā ir zinātne. Un zinātnes uzdevums lielā mērā ir teikt: pēc mūsu izpētītā, ja jūs darīsiet X, tad rezultāts būs Y. Zinātniskā metode ir visprecīzākais mums patlaban pieejamais nākotnes prognozēšanas un noderīgu rīcības veidu izdomas rīks. Bet tas, protams, nebūt nav ideāls.
(Reply to this) (Parent)
nē, es nesaprotu, ko Tu runā :) jo, manuprāt (pēc manām zināšanām un novērojumiem), tēze, ka rietumu medicīna cilvēku uztver tikai kā gaļu, ir rupji vienkāršojoša klišeja, kas nav patiesa jau vismaz 20 gadus. ne psihiatrijā, ne kur citur. protams, var gadīties kādā postpadomju valstī uzrauties uz daktera, kas cilvēkam ar, piemēram, sekundāru erektīlo disfunkciju pat nepajautā, kā jums ar stresu utml., bet sāk močīt zāles, taču tie drīzāk ir izņēmumi un neatspoguļo medicīnisko praksi attīstītās rietumu valstīs. kuras turklāt aizvien vairāk ierāda vietu dažādām alternatīvās medicīnas praksēm, kuras pat sedz no valsts līdzekļiem.
tev taisnība, nevar izlikties, ka nemateriālas vielas neeksistē, tāpēc viņas visas apkopo zem 2 vārdiem - stress un placebo
es tomēr esmu dzirdējusi vairāk vārdus - nu, tipa tieši kā Tu saki - ka tur apakšā ir vesela pasaule
(Reply to this) (Parent)
Starp citu, sarunā ar vienu psihoterapeitu, es dzirdēju skaidrojumu, kas taisni šizofrēniju noliek kaut kur stipri ārpus vairuma slimību. kaut kādā blakus kastītē. Izrādās, psihiatrijas, tā pat kā vairuma zinātņu, kas saistītas ar faunu, teorijām pēdējā laikā par pamatu tiek ņemta ģenētika. nu, vot, izrādās, ka, piemēram, depresijas gēns esot visiem un kaut kādos apstākļos varot slimīgi sākt darboties katram, bet šizofrēnijas tikai kaut kādam nelielam procentam cilvēku.
bet par tām slimībām/ neslimībām man gan kaut kā vairāk liekas, ka medicīna pati no "dabiskā" viedokļa ir kaut kas diezgan anomāls. un tomēr - ja to uztveram kā palīdzības formu, ja tā palīdz mazināt sāpes vai atvieglot to pārdzīvojumu vai, ja tās dēļ notiek vairāk dzīvības, tas ir labi vai slikti, ka mums viņa tāda ir? a es vot nezinu. un atbildi, iespējams, nekad nepiedzīvošu.
bet par tām slimībām/ neslimībām man gan kaut kā vairāk liekas, ka medicīna pati no "dabiskā" viedokļa ir kaut kas diezgan anomāls. un tomēr - ja to uztveram kā palīdzības formu, ja tā palīdz mazināt sāpes vai atvieglot to pārdzīvojumu vai, ja tās dēļ notiek vairāk dzīvības, tas ir labi vai slikti, ka mums viņa tāda ir? a es vot nezinu. un atbildi, iespējams, nekad nepiedzīvošu.
(Reply to this) (Thread)
bez medicīnas mūsu sabiedrība nevar, jo viņa vienkārši neievēro garīgo/psiholoģisko higiēnu. tādas jomas vispār nav un to praktizē tikai dažas marginālas grupas un pārējie to uzskata par kaut ko iracionālu un nevajadzīgu. vai man skolā mācīja nebēdāties vai pārvarēt stresu, vai nelaist sev klāt kaut ko nepatīkamu.
nu, man, piemēram, skolā kā neapgāžamu patiesību mācīja, ka visums ir bezgalīgs un cilvēkus var iedalīt 4 kategorijās. bet par to vai dvēsele ir vai nav teica, ka tu esot iespējamas tikai versijas. savukārt vai psiholoģisks ir tas pats kas garīgs un tas pats kas dvēselisks es gan nezinu (un, jā, to etimoloģiju es zinu, todien skolā es biju). tur, kā jau valodā vispār, točna var būt baigi daudz versiju.
(Reply to this) (Parent)