atmiņas par domām

Friends

You are viewing the most recent 20 entries

August 7th, 2022

prtg @ 01:29 pm: Stereotestons

vils_rifkes @ 11:41 am: Bite
Aizbraucu pakaļ G. uz staciju. Nedaudz nokavēju. Baltkrievu kaimiņiene noķēra mani pie žoga. Viņa nezināja kāds ir vārds kaimiņam, kurš pacienāja mūs ar svaigu medu. Tas notecēja biezā un lēnā dzintara plūsmā no vaska šūnas pa visu porcelāna šķīvi ar zilu maliņu, it kā tā būtu mūsu pašu debess mala. Pašā vaska pikuča vidū iestigusi bite. Ciematā dārza mājas ir tuvu viena otrai. Visi zināja to māju, kur dzīvoja kopā tie divi vīrieši. Kad viņi gāja gar sētu, ome mēdza iesaukties: “Re, kur viņi!” Un mēs ar opi skrējām pie loga skatīties, līdzīgi kā salūtu jaungada naktī no bēniņu loga, kuru šaudīja pilsētnieki vairāku kilometru attālumā. Tagad mēs ar G. esam tā dārza māja.

putnupr @ 11:26 am: jums ir tā bijis, ka, atnākot mājās no kāzu ceremonijas, kļūstat priecīgāki?
jo likās, ka pār pasauli valda mīlestība.
šodien jau liekas, ka ilūzija, jo tas nekad nav noticis ar tevi.
vai varbūt tas bija prieks, jo beidzot nebiju bērēs. tajās kāzās no prieka raudāju.
varbūt savā mūžā par daudz esmu pa bērēm staigājusi, jo jau kopš bērnības visu laiku jūtu nāves tuvumu un bezcerību. dzīvo, dzīvo, caps un kaps.
pa vidu derētu vairāk prieka.
bet.
nu neko.
lai draudze priecājas.
taču vakar tā mīlestība bija visaptveroša, ne jau no jaunlaulātajiem tā nāca, bet no dieva. tāda sajūta bija.


izdzēru kafiju, salasīju sapuvušos ābolus, nomazgāšos, atgriezīšos rutīnā, ritenī, rudenī.

rkktzd @ 12:21 am: vakar ap 5iem no rīta sastibījām pēdējos aparātus Ādmiņu ielā pēc Labas dabas koncerta (kas sanāca itin foršs) vakarnakt, tad pie Olivera pagulēju vienu stundu un cēlos skaņot random kāzas Mālpilī, kuras beigsies kaut kad no rīta - tāda lūk mana jaunā dzīve

August 5th, 2022

vils_rifkes @ 11:38 pm: Es saprotu tēvu ar katru dienu labāk
Nejauši atradu tēva un mammas kāzu fotogrāfiju. Mēs tur bijām trīs. Viņas milzīgais vēders bija paslēpts zem gaišzilas kleitas. Rokās iespiestas baltas frēzijas. Viņas skatiens liecas pāri omes piespiedu laulības ceremonijai. Tas svilina dzimtsarakstu nodaļas tapetes kā saules stars dedzinātu sausu zāli, caur precīzi atdauzītu pudeles malu. Tēvs izskatās tikko atmodies, piepaceltā matu šķipsna uz pakauša viņu nodod. Viņam bija pateicīgas, izsalkuša zvirbuļa acis ziemā. Melnā zīda kaklasaite padarīja viņa izskatu vientiesīgu, it kā vecāmāte to būtu likusi viņam uzvilkt. Pirms nākšanas viņš paslepus iztukšoja dzimtenītes butilku, pret kuras malu svilst mammas skatiens.

prtg @ 07:59 pm: ievērojot paritāti
Vodka
Martini
Aperol
Ledus

spect_actor @ 06:18 pm: p s c
Vienmēr sasmejos, ka Dzejas dienas nozaguši bildi manam autora profilam no facebook (pati nesūtīju vai arī man īsa atmiņa). Seksīgo bildi ar psc cepuri. Dekoltē gan nogriezuši.

https://www.dzejasdienas.com/autori/anna-belkovska/ kā man un Agnesei reiz teica Gulbenē "Kāpēc tik smukām meitenēm dzeja jāraksta?" Vot, es arī nezinu.

virginia_rabbit @ 02:09 pm: Simo: Zeme ir drusku apaļīga

August 4th, 2022

prtg @ 11:38 pm: Torsionu lauku meliorācijas speciālists

vils_rifkes @ 11:23 pm: Dārzs
Tomātu lapās iemetusies sausā puve. Dažas lapas apkaltušas un palikušas dzeltenas. Nomigloju ar kalcija nitrātu. Kaimiņš M. pastāsta, ka stikla siltumnīcu pavasarī parasti dezinficē. Iekšpusē iekur ugunskuru, tad sēra pulveri ieber sarullētā avīzē un uzmet uz oglēm. Visa siltumnīca uz dažām minūtēm pārvēršas par kūpinātavu. Vēl nepieciešams mainīt melnzemi, protams, mēslot. Kā ome ar visu tika galā? Sakņu dārzs nemitīgi aizvelkas ar virzu. Ziedkāposta lapas noēd gliemji. Gārsā ieaug avenes. Pamanīju, ka saldās vīnogas izskatās kā ar pelniem nokaisītas. Droši vien trūkst minerālvielas. 
Aizbraucu pie omes uz Rīgu. Neko nestāstu, sēžu virtuvē un gaidu, kad viņa apsēdīsies. Viņa lēni pārvietojas, atspiedusies pret spieķi. Tad viņa nopūšas un pārtrauc klusumu: “Kaut kas izaugs un kaut kas arī neizaugs. Netrako, būs labi.”


temperature @ 01:25 pm: 266 (tie laikam ir tie 30)
savas šībrīža ķermeņa izmaiņas izjūtu vairāk nekā pubertātē. ilgus gadus man bija pusaugu meitenes augums, kas tikai pastiprināja manu mazvērtības sajūtu (es bieži jūtos kā bērns, kas iekāpis pieaugušo kurpēs). tad kaut kad sāku sejā manīt pieaugšanas pazīmes, uz ciskām sametās strijas. mans nīstais vēders sāk nokarāties, tā to padarot normālāku, nevis apaļu kā mazam bērnam. man vairs neder s izmēra apakšveļa, šortus, kas derēja vēl pirms gada, vairs nevaru dabūt pāri gurniem. plaukstas izskatās mazliet sažuvušas, reizēm neticu, ka tās ir manējās. riteņbraukšana padarījusi stingrākas kājas un dibenu, tagad sevišķi izjūtu ķermeņa augšdaļas vārgumu. un tomēr kaut kā esmu pamanījusies padarīt mazāk ļumīgas arī rokas. pirmo reizi mūžā no sirds gribas kustēties. bērnības sapņi par piedzīvojumiem sāk materializēties realitātē (skatījos šodien, kā alisei jostei gājis, skaudu un plānoju). aizvakar tāpat vien nominos 35 km un noguru tikai drusciņ.
bet svīstu ļoti daudz un skābeni, sabojātas jau vairākas drēbes. jāsaprot, kā to mazināt.
es arvien komfortablāk jūtos viena. nav ļoti daudz cilvēku, kas bagātina manu ikdienu, tāpēc savelku savu sociālo loku atpakaļ tā oriģinālajās robežās. ārpus tā ir vairāk rūpju un mazāk atdeves.
man vairs nav tik ļoti bail no autoritātēm.
apguļoties uz zemes, jūtu, kā nelīdzsvaroti ir sašķiebusies mana mugura.

tie laikam ir tie 30.

virginia_rabbit @ 11:01 am:

sramgni @ 09:59 am: smreks
Viens tāds smaidošs Šreks.

sramgni @ 09:29 am: policija
Policija atradusi meklēto.

August 3rd, 2022

virginia_rabbit @ 07:15 pm: pa Lienes ielu pretī nāca divas maukas. Likās, ka viņas runā franciski. "Et alors?"

wowow @ 04:23 pm: No labajām ziņām - Ākalna tirgū tagad baro arī ar burgeriem, fajitām un paeljām. Mēs jau sen to bijām pelnījuši!

wowow @ 04:14 pm: Vakar sašķiroju vissas mūsu grāmatas divās čupās - tās, kuras gribu paturēt un tās, kuras nepieciešamības gadījumā nebūtu drausmīgi žēl nokurināt krāsnī.

helmsdeep @ 02:56 pm: King
"We argue in the kitchen about whether to have children
About the world ending and the scale of my ambition
And how much is art really worth?
The very thing you're best at is the thing that hurts the most
But you need your rotten heart, your dazzling pain like diamond rings
You need to go to war to find material to sing
I am no mother, I am no bride, I am king

I need my golden crown of sorrow, my bloody sword to swing
My empty halls to echo with grand self-mythology
I am no mother, I am no bride, I am king"

spect_actor @ 12:27 pm: joprojām gribas izkāpt no eksistences, bet novembrī rezidēšu Berlīnē! salauzīšu depresīvo sezonu uz pusēm.

roka ir nogurdinoša. ja ilgi kaut ko daru (sakārtoju dzīvokli), sāp. no rītiem sāp. ja, stāvot kājās, nolieku gar sānu, stipri sāp. vakar mani pārsiešanā tā samocīja (ar dezinfekcijas līdzekli galvenokārt), ka jutos kā pēc 3 h tetovēšanas. trauki paliek nemazgāti. it kā varu arī ar pusotru roku, bet tad riebjas mazgāt vēl vairāk nekā parasti. sāpīgi ir arī iet uz tualeti, jo, kad jānovelk bikses, jānolaiž roka :D ar vienu roku atkal besis. lielajam kaķim paveicies, nevaru viņu pacelt, mazo gan varu noturēt ar vienu roku.

vakar visu dienu bija grūti kontrolējama trauksme, knapi varēju pastrādāt. vakarā izdomāju, ka vismaz varētu mēģināt uzrakstīt dzejoli, atvēru dokumentu, uzrakstīju vienu vārdu un tad divas stundas noraudāju. šobrīd nožēloju, ka viss mans darbs saistīts tikai ar galvu (it kā es šobrīd varētu kaut ko izdarīt fiziski :D )

August 2nd, 2022

vils_rifkes @ 11:00 pm: Sju-Dziņ
Es nosaukšu viņu par Sju-Dziņ. Es neesmu drošs, vai viņai ir vārds. Sju-Dziņ pludina bambusus pa nelielo upi uz ciematu. Nopelnot ģimenei nelielu iztiku. Kad krēslas plīvurs apklāj mežu, viņa mēro ceļu atpakaļ kalnā, kur no rīta viņu gaida jauns vezums. Viņa veikli uzlec uz peldošā bambusa un izpilda līganas kustības, it kā sarunātos ar upi kādā sen aizmirstā valodā. Nevaru novērst skatienu, no kustību skaistuma, ar kuru viņa pārvalda ķermeni. Viņa ir izkopusi katru kustību līdz pilnībai. Kad viņu satieku apjautājos, vai viņa apmāca nākamās paaudzes? Šīs zināšanas nedrīkst pazust. Viņa pasmaida un atbild, ka neko nevar pazaudēt, ja ieklausās upes mierīgajā plūsmā, tad visu var iemācīties. Man tas, protams, atgādina pilnīgas muļķības. Tad turpināju tincināt. Priekš kam viņa to dara? Kam ir šī dejošana? Neviens bez ūdensrozēm gar krastiem Sju-Dziņ neredz. Neviens neaplaudē un nekad to nenovērtēs. Tas izskatās grūti un neērti. Izdzirdējusi pēdējo jautājumu, viņa neizpratnē paskatās uz mani: “Dejo patiesību Pilnībai.” 
Satikšanās pie upes ar ķīniešu bambusa dejotāju atstāja uz mani milzīgu iespaidu. Vēl tagad sajūtu viņas klātbūtni, kaut arī neprecīzi atstāstu viņas teikto.


Powered by Sviesta Ciba