visu, · ko · teiksiet, · izmantošu · par · jums

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
"You don't have to have money to get a car. You can always steal one like in GTA. Just being realistic here. You always have options in life."
* * *
* * *
Neviens nav tāds nākotnes eksperts kā iekšas.
* * *
Iekšas no nākotnes.
* * *
"A robotic winter is coming..."
* * *
Intense life
Pilnmēness nakts uz vulkāniskā plato, kas atgādina dažādas citas planētas tikai ne šo.
Pēc 2,5diennieka nedēļas nogales, kurā ir noticis tik daudz un tik plašā diapazonā, ka pietiktu mēnesim visai aktīvas dzīves.
Pilnmēness lunātiķi mēs esam. And we are all pink inside.
* * *
ieraudzīju m_s parlamenta bildi un atcerējos, ka tā taču bija vienīgā reize, kad publiski sāku raudāt līdz pat... nu stipri pāri 20. vispār hvz, kad sāku spēt raudāt par niekiem. un toreiz ieslēdzos apkopējas skapī vai tamlīdzīgā huiņā. jo neviens nedrīkstēja mani redzēt raudam, bija gana šausmīgi, ka manīja asaras saskrienam acīs. par to, ka mani necieta tik ļoti, ka bija vienīgo no mūsu partijas izsvītrojuši - un tā no sirds. tas ir, biju pieradusi nepatikt, bet videnē bija parādījusies vismaz kaut kāda cerība. un tai skapī es izdomāju, ka neviens un nekad vairs man neliks justies slikti tādā veidā. nu tipa izmisīgas vēlmes patikt dēļ. un tagad, kad cilveki man itin bieži jautā, kā var būt tik vienalga, ko citi domā, man vienmēr gribas teikt, ka vienalga jau nav. bet divreiz vienu skapi nepieraudāsi, spīts var daudz.
* * *
mums ar Ingmāru ir daudz kopīgu interešu, piemēram, nauda.
* * *
klausos abbu
voulez-vous labākais albums pasaulē
mīlu dziesmas angeleyez un i have a dream
* * *
jaunais paklājs kodīgi smird. es, protams, neko nerubīju no mājsaimniecības un neiedomājos, ka tā būs. ka jauns paklājs ir vēl sliktāka ideja par vecu paklāju guļamistabā. es cietos ne tikai pirmās dienas, bet nu jau kādu nedēļu vai 2? līdz padevos un iegūglēju un uzzināju, ka jauni grīdas segumi ir toksiski, mēnešiem vēdināmi un vispār guļamistabās neiesakāmi.

upd izvācos gulēt virtuvē, un Eiženu ar visu gultu arī ienesām te. brīnīsies no rīta.

* * *
pārklausos buke & gass albumu riposte
kas bija mans laikam gada albums - 2010
nē, tas ir aizvien megaprikoļnijs albums, tajā nozīmē, kāpēc man tik ļoti patīk keitas bušas the dreaming
moments, kad tu nezināji, ko gaidīt tālāk no albuma vai dziesmas, tie bija 80-ie un 90-ie
* * *
priekš manis benzīnvīrs bija par garu, iespējams tāpēc, ka skatījos to ar nenormāli sāpošu, pušu plīstošu galvu.
vienīgais, kas nāca pēc prātā, bija kads tuvs dzejolis, ko sarakstījis villijs:
kad gulēsi tu galvā izdrātēts
ar nokakātu mietu
tu atminēsies kristāldzidru džinu
debesszilās glāzēs lietu.

to bēgšanas dziesmu gribētos dzirdēt velreiz.

bet emociju, emociju man nebija nekādu
domāju, ko par to visu lai saka B.

p.s.
Liels Paldies Miss Sarajevo par iespēju redzēt.

* * *
ak, smaržu magnāts no masters of sex ir tik sasodīti lielisks.
* * *
atnācu mājās, atradu uz grīdas kolas pudeli ar daža laba bijušās sievas vārdu, un padomāju, cik fakin pārspīlēti ietilpīgos scenārijos pēdējā laikā tās kolas pudeles manītas, tur ir kaut kas traumējošs, vienmēr jau var būt nejauši, izņemot, ka parasti nav.
* * *
palasījos ierakstu par iekošanu dakšiņā
es diezgan bieži sev iekožu mēlē ne tikai pārnestā nozīmē
ja ar kādu no saviem megaasajiem ilkņiem, nākas spļaut pēc tam asinis
domāju, moš man ar refleksiem kaut kas nav kārtībā
* * *
izgāju dārzā, tur rindiņā gulēja miruši putni
un tagad kopumā par blokbāsteru life is strange, esmu dabeidzis priekšpēdējo epizodi, pēdējā vēl nav iznākusi

kaut kādā ziņā eniksi tomēr ir zamočījuši žanra autorus un klasiķus telltale games, pirmkārt, grafonā - eniksiem vispār grafons vienmēr ir bijusi stiprā puse dažreiz pie vairākiem citiem mīnusiem, te ir daudzas apbrīnojamas smalkas detaļas, pie kurām ir maniakāli strādāts. studentu reivā jūties kā studentu reivā. miljons posteru un grafiti, kurus var lasīt mūžīgi.

nedaudz bojā, vismaz man, diezgan bērnišķīgās kulturoloģiskas atsauces (te dezigneriem tomēr ir dažreiz jādauza ar lineālu pa pirkstiem) un mēģinājumi uzspēlēt postmodernismu. nu kāds, vpizdu, spēlēs postmodernisms 2015-jā gadā...labi, tur "blue is the warmest color" es vēl saprotu, tomēr nu

bet varētu būt. lūk, ja eniksi sev ataudzētu tērauda olas un pēc galvenā sižeta megapagrieziena par 90 grādiem (pēc tam lasīt īsziņas telefonā bija kudiš spēcīgāks pārdzīvojums par visu you don't fuck with da universe morāli) nepārkruķītu vēlreiz atpakaļ laiku - tas būtu bezmaz otrs "lost highway". bet te skolnieki komentos sāka spiegt, "it's too shocking" sakarā ar eitanāzijas momentu, un vispār, bērni nespēj īsti pārdzīvot tādas drāmas, izstrādātājiem nācās padoties. lūk, kāpēc bioshock infinite ir ģeniāls, a life is strange laikam tomēr nav.

daudzreiz esmu pārmetis eniksu izdotajām spēlēm par problēmām ar viņu varoņu psihotipu nu un pārējā konstruēšanu. izeja tiek atrasta - kad spēlē par tīneidž meiteni ar putniem galvā, no mūsu pieaugušo pozīcijām neloģiskie risinājumi vairs nešķiet vairs tik īpaši neloģiski. kad pazudušās skolnieces meklējumos nokļūsti šķūnī, zem kura grīdas atrodas betonēts atmobunkurs ar some heavy scary shit, bet tava dāma mēli izkārusi rāpo fotogrāfēt pūcīti bēniņu stūrī - tā ir pilnīga un absolūta life is strange kvintesence.

patīkami, ka visi pārējie otrā plāna varoņi ir samērā neviennozīmīgi - tie, kuri ir pa īstam labie, šķiet, neko neiespaido, a pa īstam slikto gandrīz vai nebija līdz ceturtās epizodes beigām (neitans neskaitās, ibo ir nevis slikts, bet gan psihs ar anger managementa problēmām; tiesa, tādas problēmas, piemēram, ir arī frenkam, ne)

mans absolūtais fans - vienmēr brīdināt ališu par no malas lidojošiem objektiem. es brīnos, kāpēc mēs vēl neesam labākie draugi.

life is strange - tas tomēr ir tāds kā bezgalīgs siltums uz bezgalīga aukstuma fona. nu un koledžas drāmas nemirst, yo! spēlēt var ikviens, te pogas uz ātrumu nav jāspiež vispār, tikai jāstaigā apkārt, jākaifo, jāspēlējas ar laiku un jāpārdzīvo par. un jāklausās muzons.
indžoi
* * *
My Brain: The All-Hands Meeting
ME: Hey, everyone, thanks for coming. This meeting is just to check in, get updated about what everybody’s been working on in the first quarter of the day, and see how we’re feeling about the future. Coffee, wanna kick us off?

COFFEE: Sure, thanks. So, my team’s been pretty active in Q1. We started out with our regular one cup, and, you know, we weren’t seeing immediate results. We’re attributing that to a number of factors. Our target is developing a tolerance owing to her unemployment, plus we all know there’ve been some hiccups in the new sleep schedule—

(Sleep snorts. Coffee pauses.)

COFFEE: —but we’re hoping to hit the ground running in Q2 with the second-cup initiative, and build on the foundation that Antidepressants set up.

ANTIDEPRESSANTS: Yeah, thanks, Coffee. Can I get that PowerPoint I e-mailed everyone up on the screen, please? Great. Now, as you can see, our department’s not getting the full R.O.I. we once were. Forty milligrams of Cymbalta used to be enough to get her out of bed and to a coffee shop, but increasingly—especially with the overwhelming trend toward mobile—she’s just checking her e-mail on her phone and then going back to sleep.

U.t.t.: http://www.newyorker.com/magazine/2015/08/24/my-brain-the-all-hands-meeting

* * *
Ņemot vērā, ka daudz kas Krievijas politikā ir farss, nākamais iespējamais solis varētu būt draudi Polijai nacistu zelta vilcienu atņemt ar militāru spēku, ja balstoties uz 1945. gada Potsdamas līgumu tai pienākošos daļu neatdos tāpat. Inku zelts, Pandoras lāde?
* * *
3. vieta
* * *
"Mūsu galvenās problēmas ir gravitācija un berze." (c)
* * *

Previous