visu, · ko · teiksiet, · izmantošu · par · jums

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
dzīvoklis, protams, pēkšņi kļuvis mīļš, galvenokārt Eiženam, kam šīs bija bērnības mājas. nākamais būs netāli no parka, kurā ir putni, tāpēc mēs to saucam par Putnu parka dzīvokli, un nu jau reizēm par Putnu ielu
* * *
un nu viņš ielikts somā dodas uz lidostu
* * *
es ceru, ka miķelīts šonakt vēl ieritināsies pie kājām
* * *
sk. ārthausa telerežisora mamontova (tā paša) aktuālo dokumentālo filmu "sodoma" (par to pašu)
cita starpā, nozīmīgu lomu stāstā spēlē kaut kāds tavistokas institūta atmaskotājs, kas stāsta, kā hipiji esot kluvuši par gejiem, un geji kļūšot par kiborgiem
ļoti aizraujoši
* * *
"Последняя Сказка Риты."
mans mīļākais kinocitāts ir renata ļitvinova ar izskapti (starp citu nezinu kā pareizi rakstīt ši brīnumainā instrumenta nosaukumu)
* * *
rīt Bērnu Mājā izlaidums un pēdējā šīs sezonas deju nodarbība B.
sāk sākties vasara
* * *
Tā, divu appu apdeiti nosūtīti uz App Store. Google I/O sākas pēc pāris stundām, Apple WWDC pēc pusotras nedēļas. Nākamā nedēļa jāvelta dzīvokļa uzlabošanas darbiem, tāmēm, un krāsām. Tagad laikam jāiet uz brīdi pabarot odus dārzā.
* * *
fočēju @ šaha meistarklase. tādi indivīdi! tāda spriedze!
* * *
Paskat, kādā festiņā mēs, Židrūns, 6. jūnijā uzstāsimies, nosaukums "Maize". Rekur vairāk info

plakāts )
* * *
nokārtoju B. lietas un sapratu, ka ar to esmu sevi izsmēlusi.
nāk miegs, neatkauties.
nespeju pieķeties spp metodei un pārcēlu tikšanos ar klientu.
uz spp sapulci jāiet, jo apsolīju.
slima nejūtos, bet absolūti antisociāla gan.
jūtu vaig vairāk laika, lai pabūtu ar sevi un kompi.
* * *
par kluso dabu un gandrīz vai kluso dabu
Vadoties pēc lj user martcore ieteikumiem par cibu atdzīvināšanu, sākšu ar klusās dabas foto, kas uzņemts pirms pāris dienām pie bijušās "Vernesāža" uz akmens sētas, kas apvij jaunās krievu ēstuves "Tokija" terasi. Virs tās ir kaut kādi koki ar daudz koši zaļām lapām, un kādā no lapotnēm laikam slēpās ligzdiņa. Atvainojos par asumu, nākotnē solu labākas fotkas, jo mans smārfons - kaut kāda Nokia Lumia viena no 1. versijām - beidzot sāk atdot galus (varu tikai saņemt/nosūtīt sms, zvani nestrādā - uz ekrāna var saskatīt pietiekoši), pateicoties n-tajiem kritieniem, sašķeltajam ekrāna stikliņam un citām nejaukām blaknēm, ko nespēju izārstēt.  

Un turpināšu ar stāstu iz dzīves, ko tikko atceros! Otrdien, Ž mēģinājumā pīppauzē, kas siltajā laikā notiek uz bijušās "Elektras" 3. stāva jumta (mums tur ir iekārtota tik glauna jumta terase, ka es pat teiktu, ka šo telpu vajadzētu nopirkt, nevis īrēt, un tad pārdot pa dārgo burvīgās terases dēļ). Kāpēc es to pieminu? Mūsu dziedošais ģitārvīrs K. k-gs (vecums jau atbilstošs, lai uzrunātu šādi, manuneciloprāt), kāpjot laukā pa logu (tā teikt, durvis uz terasi), vakara tumsā uz terases seguma - melni darvota jumta, kas, ja tam pielaistu uguni, gruzdētu lēni un patīkami - neredzēja 2 milzīgus sikspārņus, kam viņš uzkāpa tā, ka viņi sāka spiegt daudz zemākā frekvencē par savu kruto ultraskaņu. Deducējām, ka viņu "čiep-čiep" bija pārāk augstas frekvences, lai tie būtu putni, jo, goda vārds, sākumā likās, ka viņš ir uzkāpis strazdu pārim, bet, dzīvnieciņiem cenšoties pamest mūsu rezidenci, viņi kaut kā, nezinu, kā to pārvietošanās metodi nosaukt, ar spārniem plandoties, propulsēja sevi līdz jumta malai un, krītot lejā, aizlaidās kaut kur tumšajā, siltajā pavasara vakarā.

Vispār šādos vakaros es tik ļoti novērtēju dabu un to dzīvības/nāves ciklu, kas ir daba. Ikgadējo plaukumu. Kaut kad svētdien stundu pirms pusnakts man bija aptuveni stundu ilgs gājiens pa Maskavas forštates "lauku" sektoru - to, kur ir gan siltās, laika zoba skartās, taču tik mājīgi iederīgās koka mājeles, gan zālāji, pauguriņi un koki plaukumā, kas tās daudzviet ieskāva. Velīnajā pavasara gaismā tavs ceļš cauri tādām ielām kā Mazā Kalna un Katoļu šķiet tik miera un meditatīvas harmonijas pilns, kā arī patīkamais cilvēku trūkums uz ielām, ļauj pilnībā nodoties fenomenam "daba pilsētā". Tās laikam ir dziļas bērnības atmiņas no Āgenskalna, kā smaržu un ainu asociācija noteikti manī ir iesēdusies līdz kaulam, katru gadu izraisot neviltotu prieku par tik triviālām parādībām kā sezonu nomaiņai tipiskie elementi. 

klusā daba )
</div>
* * *
Fury Road
Vai labs kino var iztikt bez dialogiem? Bez character development? Bez ievada, iztirzājuma un nobeiguma?

"Mad Max: Fury Road" ir izcils kino, kas iztiek bez tā visa un vēl daudz kā cita. Tas, protams, ir žanriskais kino, kas pieprasa no skatītāja tikai vienu: nepiekasīties žanram. Ja nepatīk post-apocalyptic road movies, tad vienkārši nevajag skatīties. Jo šis ir šedevrs.

Neatceros, kad pēdējo reizi iznākot no kino būtu teicis: "Žēl, ka šis ir pēdējais seanss, es labprāt tūlīt pat aizietu uz šo filmu vēlreiz". Režisoram ir izdevies izmest no filmas visu lieko (skat. augstāk), lai fokusētos uz galveno. Mums tiek rādīta pasaule, kas radusies uz civilizācijas drupām, pati civilizācija gājusi bojā atomkarā. Izdzīvojušie cilvēki iemieso sevī visu to krāšņo kroplību, kas raksturo cilvēka deģenerāciju. Režisors, grimētāji un kostīmmākslinieki ir ļāvuši sev vaļu un rezultāts ir vairāk nekā iespaidīgs. Cilvēka ķermeņi tiek rētoti, balināti, krāsoti ar sudraba metāliku, ievākoti caurspīdīgas plastmasas bruņās, apgādāti ar metāla, gumijas un cilvēka kaulu uzpurņiem, slaukti (govis beigtas, tādēļ pie kafijas jālieto cilvēka piens), izmantoti par dzīviem asins maisiem, un, protams, vairošanās inkubatoriem. Šķiet, ka pasaule pēc pasaules gala ir tā pieradusi pie sāpēm, ka arī baudu padara par vienu no sāpju variācijām. Ikdienas sadomazohisms atceļ nepieciešamību iedziļināties katra varoņa psihes smalkumos - kādi tur emocionāli negludumi, sentimenti un pārējais, ja ik mirkli tevi var vienkārši saplosīt gabalos. Ja emocijas arī parādās, tad tikai pašas primitīvākās. Cilvēks ir dzīvnieks, turklāt, perverss dzīvnieks, kas kritis zemāk, nekā dzīvnieks jebkad var nokrist. Uz šī frīkšova fona tie filmas varoņi, kas absolūti egoistiski grib tikai izdzīvot, bet nevēlas izklaides vārdā nomocīt vai nogalināt kādu citu, kļūst par pozitīvajiem tēliem.

Tehnika it tik pat kroplīga, kā tās īpašnieki. Mašīnu dizains ir piedzīvojis visdažādākās mutācijas, lai parādītu īpašnieku plēsonīgumu un slepkavīgumu. Disproporcionāli lieli riteņi, vai vispār kāpurķēdes, vieglo automašīnu virsbūves, kas uzliktas smagajiem un otrādi. Dzelkšņi, metāla restes, vairogi un šaujamieroču stobri. Industriālā estētika visā tās krāšņumā. Atsevišķi jāizceļ Coma-Doof Warrior, kurš ir mobilā mūzikas mašīna. Pats mūziķis un viņa instruments ir iekārti gumijās un tirinās uz motora pārsega kā tās tizlās mantiņas, kas sakārtas šoferiem uz atpakaļskata spoguļa. No skaļruņiem dārd rudimentāri hard&heavy akordi. Aiz skaļruņiem četri bundzinieki kaļ ritmu uz milzīgām bungām. Tas viss skan ļoti pazīstami un iedvesmo tikai vienam: seek & destroy.

Režisora ģēnijis dzen visu šo asinskāro pus-dzīvnieku baru vienā nebeidzamā, uzbudinājuma pārpilnā pakaļdzīšanās ainā. Tas, būtībā, arī ir viss sižets. Un vairāk arī nevajag, jo filma ir primāri vizuāla un audiāla pieredze, kura atslēdz apziņu uz aptuveni 2 stundām. Viss šis laiks paiet sēžot uz beņķa malas ar plaši pavērtām acīm un muti, ik pa brīdim instinktīvi noraustoties īpaši skaļās vai īpaši derdzīgās vietās. Ideāla smadzeņbirste intelektuāli pārslogotiem cilvēkiem. Medusmaize žanra cienītājiem.

P.S. Ja nu kādam tomēr ir nepieciešamība pēc paskaidrojuma par ko tas viss, jo šis ir ceturtais turpinājums, tad te ir īsa 1, 2 un 3 filmu sinopse 5 minūtēs. Ja pavisam īsi, tad Legacy trailer.

Tags: ,

* * *
pamodos 6os, guļu gultā, man blakus ir ievēlies smaidīgs Eižens, ar kreiso kāju glaudu padevīgi apvēlušos Miķeli.
* * *
fre4
Frenks Sinatra?
* * *
te cilvēks atnesa aizvēsturisku laptopu
pēc vairāku mēnešu uzraksta ekrāna stūrī у вас нелегальная копия виндоуз kompis beidzot pēc obligātās uz izvēles programmas izpildīšanas iepriecināja īpašnieku ar permanentu bsod
varbūt kāds vīruss?!, centās atminēt mīklu īpašnieks

uzliku viņam cilvēcisku vindu un kaut kādā džankjārdā pat atradu strājošu draiveri tīkla lana adapterim
taču manu netu viņš ne tas, ka totāli atsakās pieņemt, rāda, ka zakontačījies, sūta kaut kādus mikroskopiskus pakadžus šurpu turpu, bet saitus vaļā never, un šādi heteroseksuālā ceļā viņam pārējos draiverus man neuzlikt
varbūt kāds specjālists var minēt, kur ir triks
kaut kādos dupļeksos vai kur
ja nu kas

* * *
jūlijs
mēs jūlijā domājam braukt uz pāris dienām iekarot man pagaidām totāli terra incognita - Latgali. teiksim uz kādām četrām. jūlijs noteikti pienāks tik ātri, ka vispār ij nemanīs, tāpēc es gribu sākt kaut ko par to jau domāt. kur mums obligāti jābrauc un kas jāredz? skaidrs ka visu tāpat nevarēs, bet kaut kādi ieteikumi no personīgās pieredzes? un varbūt kāds frendlistietis var piedāvāt naktsmājas vai savu brīnišķīgo pļaviņu teltsvietai (vai vienkārši ieteikt publiskās bezmaksas teltsvietas jaukās vietās)?

p.s. drusku ir būts Daugavpilī un Rēzeknē. tas laikam arī viss.

* * *
... un pasludinu jūs par vīnu un sieru.
Tags: ,
* * *
cry more
Spēlēju DmC: Devil May Cry. Grūti pierast pie citām pogām pēc daudzajām Dark Souls stundām, bet citādi normāli, nav sūdzību. Patīk protagonista frizūra.
* * *
Garīgā prakse? Drīzāk jau garīgā sakse, vai ne? Ha ha ha.
* * *
In ancient rhetoric there is a concept called “kairos” which simply defined is the ability of the rhetorician to quickly take into account various aspect of the given context and utter a speech act that based on the contingencies of the situation, would have the greatest impact. Kairos is the ability to capture the moment.

From a rhizomatic perspective, the structure of improv interaction is a multiplicity in that there are multiple intertwining scenarios that may or may not be related to one another. Any topic of interaction is subject to morph, end, proliferate and it is ontologically dynamic and indeterminate. Temporality and linearity are either non existent, or perturbed, as well as the notion of space itself, since any scenario at any point can transition from being a representation of a realistic moment to one of utter absurdity springing into existence through a random gesture or utterance.

Improvised interactions are structured as inherently chaotic and in flux. Perhaps that is why they really resonates with life, at least for me.

Current Music:
braids - letting go
* * *

Previous