atmiņas par domām

alniz @ 02:23 am: man draudzenei bijušais jaunēklis bija šizofrēniķis. Tss viņam kaut kā caur gēniem no mammas tika. Ikdienā gudrs un ok, reizēm mazāk runāja, bet daudzi tādi ir. Kamēr šo pazīstu, viņam bija 2 lēkmes. Pirmajā lēkmē viņš salauza draudzenei degunu. Otrajā lēkmē viņš bija kā mazs bērns, baidījās iziet ārā, mājās vairs nebija ko ēst, visi logi vaļā (jo viņam likās, ka smird pēc gāzes) + galvā ideja, ka viņam kaut kas nāk pakaļ no āras. Rādīja uz logu un teica - rekur, man nāk pakaļ (lai gan aiz loga neviena nebija). Visu laiku staigāja dzīvoklim apkārt. Ja viņam būtu vājāka psihe, tad varēja nomirt no tā, ka nevar atrast izeju no vietas, kur atrodās.

man no viņa bija tajā reizē ļoti bail, jo likās, ka viņš var izdarīt to pašu, ko pirmajā reizē. + dakters tika izsaukts, bet šeit ar varu nekādus medikamentus nevar dot. Jo šis teica, ka jūtās ļoti labu un ka viss ir kārtībā. Pēc pāris dienām lēkme bez zālēm pārgāja.

tādam, kas lēkmju reizēs var kaitēt otram, tādam tomēr vajadzētu vai nu zāles, vai kaut ko zāļveidīgu. jo man neticās, ka šizofrenīju var izārstēt jebkādi (vai psihoterapiju vai zālēm), tikai mazināt simptomus.

un zāles tak kaut kā darbojās (tā pat kā visa homeopātija vai narkotikas). Neārstē slimību, bet maina garstāvokli.