atmiņas par domām

jautājums drīzāk par to, vai cilvēkam ir dvēsele, un vai ir iespējams, ka dvēseles slimībām ir jāpieiet kaut kā pavisam savādāk nekā miesas slimībām, un ka tās ps.zāles ir tikai brutāla simptomu noņemšana un attieksme pret cilvēku kā pret gaļas gabalu - neņemot vērā šo te "dvēseli". vai dvēsele ir tikai fakultatīva un brīvā laika vajadzībām (baznīca, budistu pulciņš), vai arī kaut kas, ar ko medicīnai vajadzētu nopietni rēķināties. es saprotu, ka neskaidri izsakos, bet man vēl nenāk ārā īsāk un saprotamāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tevi, iespējams, saprotu, varbūt tikai skatos uz to ar citiem akcentiem. katrā ziņā pēc gada ar visām daudzajām ripām (manuprāt, bez sekmēm) to visu atmetu nahuj tieši aiz tā, ka ļoti šokēja tā mehāniskā ripu parakstīšana, ko pielāgo kā pēc bibliotēkas kataloga: simptoms A: ripa X, kad sūdzos par simptomu B, otra ripa Y utt., man tas viss šķita kkā saknē nepareizi. uzlabojumi un dzīvotgriba strauji parādījās tikai pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas (paturu, protams, prātā iespēju, ka tas bija tieši lietošanas sekas, kas gan ir mazāk ticami dažu apstākļu dēļ)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, lūk, tieši par šo es arī runāju

(Reply to this) (Parent)

psihiatrijā dvēseles nav, tu ko. tā taču ir zinātne, atšķirībā no psihoterapijas, zinātnē nav lietu, kuru eksistenci nevar pierādīt vai vismaz apšaubīt. medicīnā, arī jā tā specializējas garīgajās saslimšanās, priekšstats par cilvēku ir tīri fizisks, apziņa ir tikai atvasinājums. nu labi, psihiatrijā noteikti var runāt arī par kaut kādiem būtiskiem sociāliem raksturlielumiem, jo diagnozi jau uzstāda pēc uzvedības, nevis asinsanalīzēm.

(Reply to this) (Parent)