atmiņas par domām

Starp citu, sarunā ar vienu psihoterapeitu, es dzirdēju skaidrojumu, kas taisni šizofrēniju noliek kaut kur stipri ārpus vairuma slimību. kaut kādā blakus kastītē. Izrādās, psihiatrijas, tā pat kā vairuma zinātņu, kas saistītas ar faunu, teorijām pēdējā laikā par pamatu tiek ņemta ģenētika. nu, vot, izrādās, ka, piemēram, depresijas gēns esot visiem un kaut kādos apstākļos varot slimīgi sākt darboties katram, bet šizofrēnijas tikai kaut kādam nelielam procentam cilvēku.
bet par tām slimībām/ neslimībām man gan kaut kā vairāk liekas, ka medicīna pati no "dabiskā" viedokļa ir kaut kas diezgan anomāls. un tomēr - ja to uztveram kā palīdzības formu, ja tā palīdz mazināt sāpes vai atvieglot to pārdzīvojumu vai, ja tās dēļ notiek vairāk dzīvības, tas ir labi vai slikti, ka mums viņa tāda ir? a es vot nezinu. un atbildi, iespējams, nekad nepiedzīvošu.

(Reply to this) (Thread)

bez medicīnas mūsu sabiedrība nevar, jo viņa vienkārši neievēro garīgo/psiholoģisko higiēnu. tādas jomas vispār nav un to praktizē tikai dažas marginālas grupas un pārējie to uzskata par kaut ko iracionālu un nevajadzīgu. vai man skolā mācīja nebēdāties vai pārvarēt stresu, vai nelaist sev klāt kaut ko nepatīkamu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, man, piemēram, skolā kā neapgāžamu patiesību mācīja, ka visums ir bezgalīgs un cilvēkus var iedalīt 4 kategorijās. bet par to vai dvēsele ir vai nav teica, ka tu esot iespējamas tikai versijas. savukārt vai psiholoģisks ir tas pats kas garīgs un tas pats kas dvēselisks es gan nezinu (un, jā, to etimoloģiju es zinu, todien skolā es biju). tur, kā jau valodā vispār, točna var būt baigi daudz versiju.

(Reply to this) (Parent)