atmiņas par domām

annuska @ 12:10 am: daudz nezinu par dvēselēm, bet man tuvu stāvošam pacientam (bipolārie traucējumi) zāles nozīmēja ļoti daudz, tās nodrošināja normālu socializēšanos. bez zālēm sākās lēkme, kas diemžēl ietekmēja ne tikai viņa dzīvi vien. tiesa, viņš pats atzina, ka saasinājuma periodā esot juties ārkārtīgi laimīgs.

savukārt depresijai vien, iespējams, var neļaut iestāties, bet ja reiz tā ir klāt, tad prom dabūšanai tomēr laikam vajag stimulatorus.
lai gan, es nezinu, vai man vienreiz jaunībā bija īsta depresija vai iedomāta, vairākus gadus, bet es beigās vnk pieņēmu lēmumu - viss, turpmāk tā nebūs, turpmāk dzīvošu psihiski veselīgi, un tā arī tas ir jau 15 gadus.