izdomāju, ka ziemassvētku pasakas vietā labāk izstāstīšu jums storiju par kaķeni Mīci, to man pašam pirms dažām dienām izstāstīja māmuķis. stāsts ir reāls, visu varoņu vārdi ir īsti, tādēļ
99% no tiem labāk pat nepieminēt, iztiksim ar vienu.

tātad, kaķis Mīce no sākuma nemaz nebija nekāds kaķis Mīce. tā bija vientuļa, pa ielām klaiņojoša bezvārda kaķene, kura pēkšņi sev atrada piestātni - tepiķu tīrītavu. grūti pateikt, kādēļ kaķis
izdomāja sev šādu mājasvietu, jo tur nu nekā nav, izņemot betonu un rūcošas mašīnas, pie kurām pārāk ziņkārīgiem kaķiem nebūtu ieteicams rādīties - aprīs vienā setā.

drīzumā uzradās kaķa saimnieki, viņi arī noteikti bija devuši kaķim kādu vārdu, bet to mēs nezinam. šie cilvēki, rūpējoties par sava mīluļa tālāko likteni, izsludināja nelielu konkursu tīrītavas darbinieku starpā - uzvarētājs saņemtu divdesmit latu prēmiju par piespiedu eitanāzijas paveikšanu Mīcei, kas tad vēl nebija Mīce. tīrītavas kolektīvs, no kura neviens nebija pamanījies iekļūt "Kluba" miljonāru sarakstā, nopietni aizdomājās. kaķim sākās interesanta dzīve. no vienas puses - zvērīgie agregāti, no otras - slepeni pakaļ skraidošais personāls ar nelabiem nolūkiem, no trešās - bads, jo cilvēki, kas katru dienu tevi grib nobeigt, nav pārāk motivēti arī iedot tev ēdienu, bet dzelzs un betona grauzšana vēl arī nav līdz galam apgūta.

taču Mīce, kas vēl tad nebija Mīce, ātri vien pielāgojās telpai. viņu neviens nespēja noķert. kaķis traucās starp mašīnām, kājām un rokām. tā tas turpinājās vairākus mēnešus. Mīce, kas vēl tad nebija Mīce, krietni nokritās svarā, taču šo vietu atteicās pamest. māmuķis, kurai tīrītavā bija reizi mēnesī savējās ģēlas, uzzinājusi par šo kaķi, nolēma pieiet situācijai mazliet savādāk - viņai līdzi bija polietilēna maisiņš ar puskilogramu maltās gaļas. produkts nekavējoties tika piedāvāts tīrītavas teriblenfantam, kuru kaķene Mīce, kas uz to brīdi jau bija pamanījusies kļūt par kaķeni Mīci,
notiesāja minūtes laikā. Pēc tam, nedaudz padomājusi, apēda arī polietilēna maisiņu.

tagad Mīce ir krietni vien pieņēmusies svarā. ēdienu uz maiņām viņai stiepj viss kolektīvs, katrs darbinieks. "viņa tur ir kā saimniece", citēju māmuķi.

Uzmanību, uzmanību!
Esmu izstrādājis savu pirmo nopietno preses izdevuma projektu. Mīļās meitenes, dāmas, lēdijas! Tas ir domāts Jums! Tas ir jaunais, svaigais, karstais un revolucionārais ikmēneša
žurnāls "Nopūta",
ar kura pirmā numura konceptuālo saturu var iepazīties zemāk.
Izdevniecības ir uzsākušas karu jau šodien.
Nenokavējiet. Tagad. Un uz visiem laikiem.

( ... tālāk ... )

    "Komanda, čuvaki. Mēs strādājam komandā. Katrs atbalsta katru. Kas nepakļaujas likumiem, var iet atpūsties uz vaska figūru muzeju. Un saudzējiet sevi!" - tādu runu es teicu saviem brāļiem un māsām jūras krastā netālu no pamestās bākas. Kādu brīdi pirms tam pie mums vērsās kāda vaimanājoša dāma, viņa meklēja savu sīci, kurš bija ieklīdis spēlēties kaut kur bākā. Pēc jaunākajām ziņām bākā rīkot piknikus ar šašlikiem, alu un meitenēm ir iecienījuši vorgi - tāds interesants vilku paveids. Jāsteidzas esot nekavējoties, kamēr atvase vēl nav glītos gabaliņos uzdurta uz šampūriem. "Ātrāk? Pieskatīt vajag labāk. Un ja neklausa, uzšaut pa dibenu", rūca skeptiskais kareivis Halids, "un ja nevar pieskatīt, tad ej un sameklē normālu veci, kurš var. Piemēram mani!"

    Pēc tam es notureēju jau minēto runu, no kuras izrietēja, ka apkārt blandās sirēnas (driādes, kuras mēs gājām meklēt, izrādījās sirēnas, bet labāk no tā nevienam nepaliek; tiesa, pērles ir un daudz!), vēl visādi nezvēri un vest pēc stundas visu komandu uz Stradiņiem kaut kāda palaidņa dēļ nebūtu saprātīgi. Vīri saprata. Kā rezultātā pie vorgiem mēs nokļuvām tikai kaut kur pievakarē un uztaisījām pamestajā bākā nelielu armagedonu. Sīkais skaitās pazudis bez vēsts. Bet tie jau tādi nieki vien ir.
( turpinājumā - ilustrētais almanahs  )

Es hujeju, bet Halidam nupat iespēra galvā zibens! Pirmoreiz mūžā kaut ko tādu redzu. Mēs blandījāmies pa Klaudpīkas mežiem netālu no jūras, meklējām pērles. Tas ir netālu no tās vietas, kur viena vientuļa meža meitene piedāvā pabučoties, un huzāri jau neatsaka, bet tālākais ir aprakstīts pie Peļevina - kareivji bez sarkanajiem asinsķermenīšiem miesās paliek guļot grāvī. Fakin' driādes! Par laimi bija tālredzīgi iepirkta pareizā bruņucepure, laikam ar zibensnovedēju included. Nu bet skats bija tāds, ka nenožēloju šodienas ieturēto diētu. A to viss kas var gadīties. Ir arī pozitīvā puse - Halids ir pārstājis uzmundrināt pārējos ar neartikulētiem bļāvieniem. Staigā kluss kā pelīte, domīgs.

No citiem neparedzētiem atgadījumiem noteikti jāmin sekojošais: Beregostas parlamenta deputāta fazendā mēs neatradām vienu no visu laiku iecienītākajiem spēles aitemiem - šī paša deputāta zeltītos pantalonus, kurus uzvilkt nevar, taču morālais pārākums izpaužas jau no tā, ka tie ir mūsu īpašumā. Acīmredzot, šoreiz tautas tribūns bija uz darbu aizgājis ar visu trikotāžu. Neraža. Lai kompensētu pantalonu trūkumu trofeju sarakstā, Imoena hotelī nočiepa vienam viesim apmetni (tieši no miesām, viņai pickpocketing ir 60%). Aprakstā minēts, ka kurtka palielina īpašnieka harizmu par diviem punktiem (o, jbtv!) un "ļauj tam laistīties un zaigot no iekšpuses". Tāpat kā A.Š-ram iekšu skaistums vizuāli nav redzams, taču deguns nu ir griestos. Protagonists ar visādiem gnīdām dzērājiem "Burning Wizard" traktierī i nemaz nerunā, kontaktējas tikai ar gnoļļiem-estētiem.

Vēl pirmoreiz partijā tika eksperimentālā ceļā paņemts Xans, mags, kuru turēja iespundētu Naškelas raktuvēs. Man jau bija aizdomas, ka nekāds vērtīgais pussargs viņš nav. Kā tad, ik pēc trīs minūtēm dobjā basā atkārto "We all are doomed", pārējie kompānijas dalībnieki pat brjūno īsti negrib pie viena galda dzert, kur nu vēl doties ilgstošā kampaņā ķert rokā vampīrvilkus (pēdējie mums nevāji iedeva pa purnu pie Fairvainbridžas, pēc tam mēs viņiem arī). Aiz vēlēšanās negraut nabaga Xanam pasaules uzskatus, atstājām viņu kāda vietējā sūfija sabiedrībā (stādījās priekšā kā Ogre Mage) un devāmies atkal uz traktieri. Vispār, nekur karot iet īpaši negribās, mūsu kompānija pārsvarā vazājas no viena pritona uz otru; jo sevišķi iecienīts ir mednieku traktieris Naškelā pie upes, kur nesen visi ieslīga trīsdienniekā, līdz kāmītis Bū paziņoja, ka šādos apstākļos viņš dzīvot un strādāt vairs nevarot - saimnieks nespēj aizklumburēt līdz iepriekš rezervētajām aristokrātu cisām, bet operatīvi par pusotru zelta gabalu īrē guļvietu zem bāra letes. Tādēļ arī nolēmām pievērsties daiļajam - iet pie jūras meklēt driādes un pērles.

Īsts negals ir ar pārīšiem. No mūsu partijas nevar izmest vienu no pārīša, jo tad aiziet arī otrs, bet bieži vien gadās, ka skripač ņe nužen. Šajā sakarā Gnoll Strongholdā notika traģisks nelaimes gadījums - Džahirai pēkšņi nakts vidū ienāca prātā vienai pastaigāties un paelpot svaigu gaisu, pie tam romantiskais noskaņojums darīja savu - nakts pastaigas nez kāpēc notika apakšveļā un bez ieročiem, toties ar narcisi zobos. Džahira, Džahira, kas tev lika pa ceļam iemaldīties iksvartu ciematā un nosaukt viņus visus par pidarasiem?! Džahira, tie taču ir gopņiki un urlas, vai tad tu nezināji?! Viņas mūža mīlestība Halids raudāja divas dienas, pārējie drūmi dzēra mednieku namiņā un runāja par to, ka nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies. Visi izvairījās pieminēt faktu, ka nemaz tik sen atpakaļ notika līdzīgs atgadījums ar vienu no Ļaunā Geju Pāra (Kscars un Montarons) dalīniekiem - Montiju, kā arī sirdi plosošos kliedzienus uz asinīm nolaistītajām Frendlīārmas bistro kāpnēm - "Montaron..es taču...es taču tevi mīlēju!" That's management, mēs ejam pāri līķiem komandas interesēs.

Bet sāga turpinās un viss interesantākais kā vienmēr priekšā. Varbūt vēlāk kādus vēl foršus atgadījumus izstāstīšu, viņu te ir kaudzēm. Kad nedzeram mednieku namiņā kopā ar pļurkstoņu Volo.

Vispār jau mēģinājums noskaidrot cita cilvēka gaumi kādā jomā, izmantojot varbūtību "trīs filmas /grāmatas/hzkas, ko tu ņemtu līdzi uz vientuļas salas" ir šaušalīgi cinisks, un liek uzreiz sākt domāt par vecumu un vientulību. Tā arī redzi šo liedaga smiltīs sēdošo un izmisuma parņemto atsvešināto figūru, kura jau 149-o reizi pārlasa savu iecienītāko garadarbu, pārmaiņas pēc - virzienā no pēdējās lapas uz pirmo. Vai arī saprātu zaudējušo tūristu, kas klupdams, krisdams brien cauri liānām vai meldriem ar mazu brošūriņu rokā, smejoties pilnā kaklā. Nav labi kaut kā tas viss.

Un kur nu vēl kādi mīļākie DVD (lai arī neviens parasti nepiesola līdzi DVD atskaņotāju, par televizoru nemaz nerunājot, un labāk pat nepieminēsim vientulim izsniegto mobilo perpettumu, kas producēs elektrību arī vēlajiem nakts seansiem). Un stereosistēmu, no kuras skandām Džimijs Hendrikss biedēs vietējo faunu aukstos novembra rītos, līdz faunai apniks un tā vai nu rituāli apēdīs skandas ar visu stereosistēmu un "mīļākajiem 10 albumiem" pie reizes, vai arī ievilks elles aparāta īpašnieku meldros, kur sados pa muti. Galu galā - vai tu kā jahtas īpašnieks, apstātos pie vientuļās salas, lai izglābtu cilvēku, kurš pa visu teritroriju ārdās ar "Rammstein" singlu izlasi? Nē, protams! Tev liktos, ka: a)ir nu gan te dažiem dzīve kā avene; b)pārmestu krustu un ieslēgtos kapteiņa kajītē, atvērtu narzānu, ieeļļotu revolveri.

Pēdējoreiz, kad man gribējās no sarunas biedra uzzināt šādas svarīgas atbildes, es pieļāvu varbūtību: "kādas trīs grāmatas tu ņemtu līdzi, ja tevi uz dažiem gadiem iesprostotu zooloģiskajā dārzā?!". Pavisam cits narratīvs. Vizuāli cilvēks uzreiz iedomājas, kā, piemēram, ne tikai vientuļš plunčājas viņam atvēlētajā baseinā, bet arī lasa apmeklētājiem priekšā izvēlētos fragmentus. Un kurš gan teica, ka zvēriem iekš Zoo tādu lietu nav?

Es tā vien iedomājos, kā svarīgais un bakenbārdainais babuīns sēžot trešajā zarā no augšas un domīgi kasot savu krūtežu, pāršķirsta Kantu vai (lūdzu, tikai neapvainojaties!) Vitgenšteinu, kamēr dzīvesbiedre stūķē viņam starp zobiem banānu, bet mazuļi rausta aiz astes. Un kur nu vēl šakālis, kas nemiera plosīts riņķo pa savu mazo celli ar nospeķoto brošūriņu "Лох - это судьба" padusē (Ls 1.20, mīkstie vāki, izdevniecība Гусарская Моча™)?! Vai publiskie Gorčeva priekšlasījumi smieklu šalts pavadībā pelikānu sektorā, apcerīgais krokodils ar Blaumaņa "Indrāniem" un uzcirties tīģeris ar kautrīgi zem kaulu kaudzes noslēpto Deila Kārnegī "Kā apprecēt liktenīgo biznesa partneri un panākt, lai viņš lūdz vēl"?!

Tagad es gatavoju nākamo jautājumu: "Kādas trīs kompjūterspēles tu ņemtu līdzi, ja tevi gadījumā piesistu krustā?"

Šonakt sapnī man iznāca tikties ar Anglijas karalieni. Mūsu randevū norisinājās Rīgā, kādā pasākumā, kur bija sabraukuši arī daudzi citu valstu pārstāvji. Situācija bija tāda, ka šajā pasākumā vajadzēja piedalīties VVF un laikam vēl Pabrikam, taču VVF bija galīgi slima ar angīnu, kamēr Pabriku piemeklējis vēl nežēlīgāks liktenis - Mežaparkā esot iestrēdzis panorāmas rats un, lūk, viņš, nabadziņš tur tagad sēž pašā augšā pilnīgi bezspēcīgs. Tādēļ nezināmu iemeslu dēļ uz pārrunām ar prominentajām personām tika nosūtīts jūsu nepadevīgais kalps. Uzvalku izsniedza prezidentes kancelejā ar vārdiem "Imantam tas vairs nebūs vajadzīgs".

Galotņu Tikšanās norisinājās nevis pilī vai vismaz kārtējā Vincenta restorānā, bet gan parastā vidusskolas ēdamzālē, pat apsargu nebija pie durvīm. Kamēr skolnieciņi iznēsāja porcijas, man sagadījās sēdēt pie viena galda ar Anglijas karalieni, tieši viņai pretī. Bija skaidrs, ka situācija ir nekavējoties jāņem savās rokās, tādēļ nekavējoties sāku aprūpēt Elizabeti kā īsts džentlmenis - piemēram, pašrocīgi ielēju viņai tēju un trīsreiz daudznozīmīgi paraustījis "Tetley" maisiņu karaliskajā porcelāna tasītē, delikāti pametu šo maisiņu zem galda. Etiķete pieprasīja arī kādu konversācijas uzsākšanu, biznes is biznes, lai cik ibanez tas nebūtu.

Galvenā problēma slēpās faktā, ka neviens mani nebija brīdinājis, par ko tad īsti ar karalieni vajag vienoties, bet to, ka šī vienošanās būs ārkārkārtīgi svarīga, es sapratu uzreiz - tuvojas taču vēlēšanas. Kā jau vienmēr šādās situācijās, es parasti cenšos nogrūst visu uz kāda cita pleciem, tādēļ šturmēju cietoksni ar neierastu sparu. "Mūsu preses atašejs ir gatavs tikties ar jums jau ceturtdien!", nočukstēju pāri visam galdam. Karaliene pavērās manī ar neslēptu interesi. "Jūs nu gan esat strauji zeļļi", Elizabete nogrozīja galvu, "bet...man šī ideja patīk!". Gandrīz fiziski sajutu, ka man sāk augt spārni. "Korporatīvais lenčs", dziļi ievelkot elpu, es turpināju, "kontrole visos līmeņos". Sirmā lēdija paklaudzināja ar tējkarotīti pie tasītes.

Sajuzdams, ka vilciena sastāvs iet pa pareizajām sliedēm, un mūsu tauta uz šīs pasaules nu nekur nepazudīs, man sagribējās kaut kā iepriecināt Elizabeti. Pašam nemanot, es pārgāju uz šaušalīgu franču valodu - laikam pa zemapziņu vēl dzīvojās fakts, ka tomēr esmu šeit VVF vietā. Vienā momentā pat leksikā iezagās leģendārais "mois bleue", taču to par laimi neviens nedzirdēja. "More champignons, oui?", sakārtojot kaklasaiti, taujāja jaunizceptais ārpolitikas eksperts. Karaliene pamāja ar galvu, un es viņai iegāzu šķīvī visu burku. Kaut kur pie blakusgalda skumji sēdēja Nikolajs Kabanovs. Viņš ēda žāvētu vistu. Ar irbulīšiem. Reizi pa reizei Nikolajs cēlās kājās un, aizvien pamanoties kaut kā turēt smaržīgo putnu irbulīšos, mēģināja kaut ko teikt - vai nu uzsaukt tostu, vai arī izdarīt kādu svarīgu neoficiālu paziņojumu. To mēs tā arī neuzzinājām, jo uz piecelšanos kājās ar skaļu spiegšanu nekavējoties reaģēja divas 15-gadīgas, blondas, piens-un-asinis zviedru diplomātes, tādēļ Kabanovs bezspēcīgi atslīga atpakaļ uz taburetes.

"Sveiciens māsām Olsenām?", es padomāju, ar mikseri putojot putukrējumu, pirms tam tālredzīgi atrotījis žaketes piedurknes. Karaliene tikai ķiķināja. "Viņai taču tāpat kā man nav mobiļņika", pa neironu tīkliem staigāja domas. Elizabete tikmēr nomizoja ābolu un, iedomājieties tikai, pusi no tā uzlika uz mana šķīvīša!

Te nu man sāka likties, ka mūsu diskusija ir iegājusi ļoti pareizā virzienā, un ka vajadzētu atstāt pēc iespējas labāku iespaidu, vēl labāku nekā ir. Sāku domāt, kādu aizraujošu tematu latviešu-britu tautu draudzības vārdā lai paceļ dzerot kompotu, taču pa galvu vien maisījās "iebrukums Irākā", "fašistiskie robežsargi", "bezkompleksu piršana autobusos" un līdzīgas. Gribēju pajautāt, kādu futbola klubu monarhija atbalsta, taču laikus apdomājos - man pēkšņi ienāca prātā, ka Anglijā karaliskais sporta veids ir polo. Tātad, zirgi. Te uzreiz atcerējos par Kleistu zirgaudzētavu, un mani pārņēma sērīgas noskaņas. Man nezkāpēc sāka likties, ka tieši Kleistos zirgi tika mērdēti badā, spīdzināti un visādi citādi eksterminēti.

Tālākā pusstunda pagāja manā nesakarīgajā stāstā par polo izmiršanu Latvijā, pie tam, dzirdot kā es izrunāju vārdu "zirgaudzētava" (bija kaut kāds "horse incubator") angļu valodā, pie mūsu galda nekautrīgi sāka pievilkties arī citi diplomāti. Harmoniju izjauca ne viens cits, kā fizkultūras skolotājs - viņš ienāca ēdamzālē ar aizdomīga izskata maisiņu rokās, kurā atradās manas vecās, caurās, smirdīgās kedas un noaurojās pa visu pagastu "Korsieti, tās ir tavējās?!". Protams, ka manējās.

Man liekas, ka amerikāņu armija kaut ko slēpj. Teiksim, viņu galvenais triecienspēks un lepnums ir jūras kājnieki. Tas ir smieklīgi. Nu pamēģiniet iedomāties kā izskatās un vispār ar ko nodarbojas cilvēks ar profesiju "jūras kājnieks" - iznāks kaut kas līdzīgs starp Jēzu Kristu un kaut kādu maluzvejnieku ar dinamīta briketēm. Lai gan jūras kājniekus visādās filmās un citur mēs redzam izkļučiteļno kā pa zemi skraidošus cilvēciņus, kuri pie pirmās iespējas apgāžas ar purnu dubļos un sāk kaut kur briesmīgi rāpot. Piedevām es vēl minēšu faktu, ka amerikāņiem vispār jau apkārt nav nekādu jūru, tur ir vieni okeāni. Jūs teiksiet, ka starp jūru un okeānu īpaši nav nekādas starpības - jūs ļoti rūgti maldīsieties. Tāpēc, ka okeānā taču ir pavisam citi apstākļi.

Lūk, piemēram, pretinieks uzbrūk ar kaut kādu kārtējo taifūnu "Matilde" - jūsu rīcība?!
Nu ko šādā situācijā var iesākt jūras kājnieks? Ar zvērisku sejas izteiksmi pavicināt savu duncīti, kamēr kāds prāvāks vilnis neievālēs viņam pa galvu, līdz ar ko visa pretestība būs galā. Tādēļ amerikāņiem eksistē slepenais Okeāna Kājnieku karaspēks. Pretinieks ar taifūnu var ārdīties kā nezvērs, taču Okeāna Kājnieks, maitasgabals tāds, ir afigenna viltīgs.

atcerējos vienu ģeniālu grāmatu, kura man ir bijusi jau no bērnības. ieturētais žanrs: padomju rakstnieka stāsti padomju jaunatnei. ja kāds bez manis vēl to atceras - pirmais stāsts bija par nokritušu lidmašīnu, imho saucās "zvaigzne debesīs", šausmīgi labs. stāstu darbības setings: Otrais pasaules karš vai arī uzreiz pēc tam, karoče, 40-ie.

rakstnieks izcēlās ar to, ka, lai arī par ko nebūtu viņa stāsti jaunatnei, tie vienmēr beidzās ar tādu černuhu un depresņaku, ka kļuva skaidrs - savādāk viņš vienkārši nevar, un arī pašam lasītājam pēc izlasīšanas vienīgais, ko gribas - aiziet nošauties. katrs stāsts sākās it kā pozitīvi, labi nodomi, nākotnes cerības, bet beigās vienalga....

lūk, piemērs: karš beidzies, jaunietim pie tēva ciemos iegriezies frontes biedrs, it kā ne tuvs draugs, bet mazliet sanācis kopā pakarot, nu, un tad tas biedrs atcerējies adresi un projezdom iegriezies. tēvs ar biedru runā virtuvē par karu, bet jaunietis, saprotama lieta, klausās. un tēvs pēkšņi tur kaut ko pie sevis sāk spriedelēt pa sadzīvi, kad biedrs ar valdonīgu žestu viņu pēkšņi pārtrauc. un. īsi brīfā izstāsta par lidotāja kapteiņa Gastello varoņdarbu (pilnīgā bezsakarā ar iepriekšējo sarunas tēmu). pēc tam pieceļas kājās. paskatās uz tēvu un jautā: "tu mani saprati?" tēvs paloka galvu un paliek viens pie galda trenūzenēs dadzert šņabja pudeli. ko saprot no tā visa jaunietis, autors pat neuzdrošinās minēt.

vai arī, piemēram, stāsts "kad aizbrauc draugs". par labāko draugu. jaunietis, kura draugs pārceļas dzīvot uz citu pilsētu, trīs ceturtdaļas no stāsta atceras, cik forši ar to draugu ir bijis viskautko kopā darīt. finālā viņš dodas pie drauga mājas logiem un veic atpazīstamos "koļa, nāksi ārā?" svilpienus. draugs paskatās pa logu, atmet ar roku "da ej tu dirst" un aizbrauc dzīvot uz citu pilsētu. lūk, tāda vienkārša pieeja sižetam.

teiksim, stāsts par pirmo mīlestību. jaunietis, kuru pirmoreiz dzīvē nomāc romantiskas jūtas pret klasesbiedreni, anonīmi sūta viņai zīmītes, bet vienreiz kautkādā galējā mīlas ugārā ieliek viņas skolas portfelī lelli (pēc tāda paša principa manos pamatskolas laikos klasesbiedri bija iepraktizējušies rīkoties ar darbmācībā nočieptiem priekšmetiem; piemēram, ir taču forši sākoties kontroldarbam matemātikā ar vēsu sejas izteiksmi izvilkt no somas kaltu). karoče, meitene stundas laikā lelli izvelk, uz džeku sadusmojas un lai lasītājs nelolotu nekādas ilūzijas, meitene džeku aizsūta dirst un aizbrauc dzīvot uz citu pilsētu. (tas vispār šim rakstniekam ir populārs kulminācijas elements).

vienīgais normālais stāsts tajā krājumā ir par māti, kura noindēja trīs fašistus, un kuriem viņas dēls vēl iemeta ar granātu, lai arī tajā vispār arī nekā īpaši dzīvespriecīga nav.

Labrīt, dakter, es pie jums šādā jautājumā.

Sakiet, lūdzu - vai jums mājās ir kāds mazs, riebīgs mājdzīvnieks? Nu, piemēram, kaķis. Kad jūs strādājat pie sava rakstāmgalda, tas kaut kā nemanāmi apguļas tur, kur jūs vēlaties virzīt vai nolikt savu roku. Jūs mēģinat lopu kaut kur dislocēt, bet viņš fantastiskā kārtā mēdz atgriezties iepriekšējā pozīcijā un tur lēnām traumē jūsu nervu sistēmu. Kas noved līdz baltkvēlei, kad jūs ar aukstiem sviedriem uz pieres konstatējat, ka nupat gandrīz uzsēdāties viņam virsū - brīdī, kad kaķis izlēma nedaudz pagozēties uz krēsla? Nav jums tāds? Un arī nervu sistēma ir kārtībā?

Tas vēl nebūtu nekas - šādas sīkas elles radības mēdz limitēt arī jūsu vestibulārā aparāta spējas. Kā būtu ar necilu plušķi, kuru kāds savos narkotiskajos murgos ir izdomājis nosaukt par suni, jā, to pekinieti. Viņš vienmēr maisās pa kājām, kamēr jūs pieceļaties un vairs nesaprotat, uz kuru pusi lai iet, jo esat tajā spalvu kamolā ar piešūtajām divām pogām tā sapiņķerējies, ka ne rīts ne vakars. Un kā viņš te vispār atgadījās? Turpmākās desmit minūtes veltat pateicības runu augstākajiem spēkiem par to, ka jums nav bērnu un viņi šobrīd nedzird jūsu komplicētos verbālās ekspresijas šedevrus.

Ak, nav jums arī suņa... tad jūsu buduārā noteikti ir iemitinājies kāds bruņurupucītis? Tāds, par kuru atliek tikai brīnīties - un kā gan viņš pamanījās ielīst tādā vietā, kur to izdarīt pat teorētiski nav iespējams un vispār valda vakuums?! Un kā viņu no turienes lai tagad dabon ārā? Jūs aizmirstat visas Kim-Ki-Duka sniegtās mācības un dodaties uz virtuvi meklēt saimniecības piederumu, smagāku par desmit kilogramiem. Lūpu kaktiņos jau iegūlis ir Kaina cienīgs smaids.

Tad, lūk, par ko es gribēju jums pavēstīt - ja jums tāds ir, tad jūs esat absolūti laimīgs cilvēks. Jo man, savukārt, ir tāds mājdzīvnieks, kurš sevī iemieso visas nupat uzskaitītās īpašības, netikumus, sodomiju un absolūtā ļaunuma esenci. Atšķirībā no minētajām radībām, šī nav radusies dabiskās evolūcijas ceļā, bet gan naida un apsēstu prātu tehnoloģiju rezultātā. To ir radījis cilvēks. Un ne viens vien. Vesela kompānija. Saucas "Thompson". Līdzi nāca arī lietošanas pamācība, kurā objekts tika aprakstīts ar epitetu "headphones", taču mūsu mājā šo lopisko kreatūru jau sen neviens vairs tā nesauc. Vismaz es noteikti ne.

Have you seen four dicks together
Dancing on a mountain peak?
And one dick had fuсked another
But with yet another dick

( krievu častuškas angļu valodā: imho, just genius )

( martcore's darba tikuma teorija )

Augstākās vadības uzruna no tribīnes krastmalā. Pie mikrofona korespondētājlocekļu atbalstīts stāv Šefs Neredzamais ar īpašu sirsnību izkliedzot vārdus siltajā maija vējā.

"Даргие комради - фрилансери! Es priecājos, ka esat šeit atnākuši un beidzot solidarizējušies vienotam darbam, vektoram un mērķim. Pazīstot jūsu apbrīnojamo kaujas gatavību, mēs ar biedriem jau priekšlaicīgi sagatavojām daudzus termosus ar kafiju un sviestmaizīšu kalnus, kuri tika notiesāti pēdējās 48 stundās - jā, esam priecīgi jūs sveikt trešā maija rītā, lai slavētas mirušās līnijas! Mēs esam padomājuši par visu, tādēļ arī jums jau laicīgi pavēstījām, ka šis svētku gājiens tika organizēts uz 27.aprīli, taču cienot jūsu svētās tradīcijas, ne mirkli nešaubījāmies par galaiznākumu.

Redzu, ka daudzi no jums nav spējuši atkļūt līdz svētku parādei, atrunājoties, ka plkst. 23:55 vakarā principā aizvien vēl būs 3.maijs, un, ka arī pie reizes varēs baudīt salūtu. Vērā ņemams fakts. Tiesa, redzu, ka arī tiem, kas nav paslinkojuši un ir atnākuši šeit šinī svētajā stundā, ne viss ir bijis skaidrs. Piemēram, priekšējā kolonna ir tērpusies šortos, lai arī mēs runājām par kombinezoniem. Piedevām dažiem kombinezoni ir zaļā krāsā, lai arī mēs vienojāmies par violetu, ne tā?! Un jūs, Bērziņ, pat nemēģiniet pārliecināt, ka no sava un kaimiņa šortiem var izveidot pieklājīgu kombinezonu! Tā nav.

Kolonna pa kreisi - jūsu transparents mums negruzījās. Jūs neesat kļūdījies ar formātu? Jā, un tiem, kam transparents gruzījās, labāk lai viņš negruzītos. Transparenti no pirmās gūgles lapas - tas ir sliktais tonis, vai ziniet. Kā redzu, divus gadus nesastaptais aktīvists Krūmiņš ir apsolījis ierasties pa daļām. No daļām šobrīd līdz mums ir atceļojusi tikai viņa žokejcepure, kura tāpat ir saistībā ar jaungadu, tādēļ pagaidām Krūmiņa ierašanās koeficients ir spēcīgā mīnusā.

Komrādi! Pēc nežēlīgās himnas "Tev jau pārskaitīja?" izpildīšanas jūs gaida svētku galds - līs litriem XTC (tie, kam kabatas jau tagad ir izspiedušās, ir nedaudz pārrēķinājušies), skanēs bazūnes un notiks dievkalpojums ar tematisko nosaukumu "Aizver porno!". Līdz ar to svētku gājienu pasludinu par atklātu! Ieslēdziet bazūnes un palīdziet piecelties kritušajiem."

( underrated x )

Bāc, atcerējos vienu smieklīgu fišku. Kad es mācījos kādā 7-8 klasē, manā Iļģuciema rajonā vazājās apkārt tādi mazgadīgi ceturtdaļhuligāniski grupējumi*, vienā no kuriem arī es biju současņegs. Dabiski, ka tāpat vazāties apkārt ir bezgala skumji, tādēļ bija nepieciešams rast konfliktsituācijas ar sev līdzīgajiem, lai atrisinātu kosmosa noslēpumus un tamlīdzīgas lietas, piemēram, noskaidrotu, kurš tad te īsti ir daunis un īblis.

Ar krievu interešu klubiņiem nekādas problemātikas šajā jautājumā nebija. Bija momentāni skaidrs par ko, kādā sakarā un cik ātri ir jākrauj oponentam pa feisu. Pavisam savādākas attiecības veidojās ar konkurētspējīgajiem latviešu līdzgaitniekiem. Lai varētu uzsākt karadarbību, vajadzēja politiski tuvredzīgo pretinieku tieši un nepārprotami apsaukāt. Gadījās arī tādi brīži, kad pretinieku spēku samērs nebija vienlīdzīgs - piemēram, mēs ar Andžu uzduramies kādiem pieciem naidīgiem nadsata faniem, un sākas konversācija. Etiķete pieprasa tikai vienu: neuzdirst nevar! Un te nu nāca talkā mana slavenā demagoģija, kuru es tagad arī atcerējos vienā citā sakarā:

martcore: a varbūt tu esi no tiem?
tuklais reakcionārs: par ko tu?
martcore: nu man teica, ka tu ar tiem tur tagad tusējot
tuklais reakcionārs: kādiem tiem?
martcore: nu kas, vai tad mēs mazi bērni esam, pats taču labi zini
tuklā reakcionāra asinssuņi sāk pie sevis kaut ko domīgi gremot
martcore: inga teica, ka tevi tur esot redzējusi. mēs jau neticam, bet...
tuklais reakcionārs: pagaidi, tu gribi man tagad uzdirst?
martcore: nu ko tu!! vienkārši lietas ir lietas un viss
tuklais reakcionārs: ēēēē...
cēli ar paceltām galvām dodamies prom. ļoti, ļoti iedarbīgi, starp citu.

*huligāniskā darbība izvērtās limonādes nosperšanā no veikala un Nordeķu muižas logu likvidācijā, kā arī nenormālā saldējuma rīšanā un hokeja spēlēšanā uz  parka dīķa  ledus.  mēs pat nedzērām alkoholu, tikai trenējāmies būt par ņindzjām,  pīpējām "Elitu" un apsmējām Raimonda Paula bijušo brūti.

Man bija kādi 16 gadi un es vēl dzīvoju vecajā Imantas dzīvoklī. Biju mājās viens, zvilnēju neizvilktā dīvānā patvēries zem pleda ar grāmatu rokās. Grāmata bija ļoti interesanta, tādēļ es pat nepamanīju, kā istabā ienāca divas meitenes un sāka tur kaut ko knosīties, ieslēdza televizoru, sakārtoja segu uz klubkrēsla, mazliet pavēra aizkarus, atvēra logu.(pirmā doma, kad es šorīt pamodos bija - sapnis taču nebija erotisks, vai tiešām kādus divus sapņus iepriekš esmu pamanījies savā necilajā vecumā sakrāt naudu un izsaukt uz mājām prostitūtas?!). Bet tā lasāmviela bija sasodīti interesanta. Es pacēlu galvu, pajautāju, kā iet, un viena meitene teica "oi", tad iedeva man vēstuli.

Vēstule ir tādā formātā, kādā tagad nāk visādi paziņojumi no valsts servisa iestādēm, tikai divreiz lielāka ar locījuma vietu vidū, kur tā punktētā līnija un šķēru ikona. Bez tam vēstule ir tāda ar kaut ko piebriedusi, un vēl tur ir rakstīts, ka to sūta tā pūcei līdzīgā izdevuma "Nakts" redaktore, vairs neatceros, kā viņu sauc, bet adresāts ir dienasgramata, bez tam virsū kāds bērna rokrakstā ar rozā flaumāsteru ir pieskricelējis "steidzigi!". Es nesteidzīgi paņemu rokās vēstuli, un tā, protams, uzreiz atplīst locījuma vietā, viss saturs izbirst dīvānā. Saglabājot diskrēto šarmu, pašu vēstuli nelasu, nav jau man (lai arī dienasgramata par to mani noteikti tagad nosodīs), vairāk impresēja divas sviestmaizes, konstruētas ar krabju nūjiņām un magoņu sēklām, kā arī šļauka no divriteņa pumpja.

Būtu laiks izbrīnīties, taču man ir tāds slinkums un grāmata ir tik interesanta, bez tam abas meitenes stāv, skatās un tramīgi dīdās kā divi nemierīgi ziemeļbrieži. Es tikai nosaku "nu, ja gribiet, sāciet te kaut kur dzīvot, otrā istabā var" un turpinu lasīt. Meitenes tikai "jā, mēs tā arī domājām, Anna aizies pēc ventilatora" un sāk apskatīt tapetes, pat paosta, kad man pazvana pēkšņi bērnības draukks Spārnotais. Es noceļu klausuli, pielieku pie auss, Spārnotais priecīgi auro "eu, kā ir?", bet man tur devītā nodaļa iet pie beigām, godzilla jau totāli grauj lunaparku, es tikai pagūstu klausulē iedvest "tūlīt pateikšu" un turpinu lasīt.

Tā paiet kādas piecas minūtes klusumā, kaut kur ārdās godzilla, ausī kā Dārts Veiders dvašo dārgais bērnības draukks. Es beidzot attopos, pēkšņi iebļaujos "man viss pa pirmo!", seko kontrrēciens "man arī!", un mēs abi noliekam klausules. Dzīve ir izdevusies. Labs sapnis.

Patiesībā tagad es zinu, kas notiek man apkārt, esmu sapratis visu sarežģīto kosmogoniju.
Es strādāju pie skuka par grāmatvedi.
dienasgramata ir mans interneta provaiders.
Kad es aizbraucu uz laukiem, es izliekos par mako, skuju kāds var kaut ko pierādīt.
Esmu pārliecināts, ka shelly dzīvo pretējā mājā.
Un reiz es Berlīnē pie anonymous atstāju savu ģitāru un tos poļu belašus, jo man sākās konjuktivīts.
Mans sargeņģelis ir starro, kopš tā brīža, kad es salauzu telti un nepateicu "preved!"
agressor ir hologramma.
osinsh ir spiegs uz riteņiem.
par capslock grāmatas ir sarakstījis Gibsons, o, viņu gaida lielas lietas.

es par visiem, visiem varu šo to pastāstīt, gribat?! es taču visu, kas notiek apkārt, saprotu un zinu.

( autoidiotija )

Jā, un vakardienas stingrajām rekomendācijām likties beidzot gulēt (nebiju snaudis kādas 30h) es nepaklausīju; izdomāju pirms tam maķeīt ielīst vannā. A tur tik silts! Un organisms svētlaimīgi atpūšas!
Karoče visu nakti nogulēju vannā saldā miegā. Griezos, gan uz labo, gan uz kreiso pusi un, šķiet, pa mēģināju saritināties kamoliņā.

Iespaidi - apmēram, tas pats kas gulēt mašīnā, tikai, ja automobīlī cilvēks miegaini ik pa laikam ieslēdz motoru, lai pasildītos, tad vannā ik pa laikam tiek atgriezts krāns ar silto ūdeni. Tiesa, romantikas ir vairāk - jūties kā kapteinis Nelsons. Vieta, kur es iebraucu ar galvu ziepjutraukā tika nosaukta par Labās Cerības Krāciena Rifu.

Bet reizēm jutos kā kapteinis Kusto, kuru pametusi komanda (vai viņš to pametis). Tie, kas ir redzējuši mūsu vannas istabu, zina par ko ir runa. Kas nezin, paskaidrošu - šis dzīvoklis tika iepirkts no divu traku mākslinieku pāra, kuri bija ieviesuši attiecīgu kabalistisku dzīvokļa interjeru (black&red), mums nācās pārdizainēt pasākumu krietni dzīvespriecīgākos toņos. Toties vannas istabu viņi gan bija fantastiski apgleznojuši: tur ir gan jūras augi, gan dažādas zivis, gan jūraszirgs, gan peldošs bruņurupucis. Pie pašiem griestiem ir attēlots laivas dibens ar ūdenī iegremdētu airi, kā arī makšķeraukla ar āķi, kuru domīgi apošņā karpas kungs. Bet tu guli tam visa apakšā, pašā dzelmē kā tāds sams.

Lūk, manai mājai garām bieži vien iet no skolas tāda jauniešu grupa, tipa varētu būt kāda 6 vai 7 klase. Nu, nereti viņi tuso arī manā pagalmā. Viņiem ir pārsteidzoša savstarpējā komunikācija, ar tādām kā ultraskaņām. Kādēļ ir tik briesmīgi jābļauj (bet bļauj viņi nepārtrauti, citu variantu nav, es, piemēram, iedomājos, kā viena draudzene pačukst otrai noslēpumu) - par to manas versijas mazliet zemāk. Daudz interesantāka no malas izskatās sarunas stenogramma.

Meitene zilā jakā: /spiedzot/ Eu, kur ejam?
Meitene sarkanā jakā: Jā!
Puisis ar kapuci galvā: A es nezinu! Ā!
Meitene zilā jakā: Kas tu idiots?
Visi kopā: Āāāāāāāā!
Meitene sarkanā jakā: /izdodot orgasmisku kliedzienu/ Nu beidziet, ja?
Puisis ar bumbuļainu cepuri beidzot cenšas pateikt kaut kādu jēgpilnu frāzi, bet ekstātiskums ir tik liels, ka izrunāt artikulēti viņš to nespēj, kā rezultātā neviens neko nesaprot (un īpaši  arī neklausās), taču pārējie paskatās uz viņu ar neslēptu cieņu - viņš šajā kompānijā, acīmredzot tāds kā Hēgelis.
Meitene zilā jakā /producējot ievainotas lauvenes rēcienu/ Ko tu piekasies? Ai, nu idiots!
Meitene sarkanā jakā: Ā!
Meitene zilā jakā: Nu lai viņs pasaka!
Visi kopā /kolektīvs sveiciens no Serengeti rezervāta/ Āāāāāāā!  

Versija A: jaunieši mācās Puskurlo Bērnu Akadēmijā
Versija B: jaunieši studē Sociālā Ekshibicionisma Centrā
Versija C: jaunieši studē kādā eksperimentālā skolā, kur pusdienās saldajā izsniedz "paciņu no Afganistānas"

vēl versijas?

atcerējos nupat vienu vecu hohmu, neatminos, vai es par to rakstīju cibā, vai arī tas notika vēl pirms cibas, bet nu izstāstīšu. jo nupat vēlreiz pie sevis pārsmējos (a tad es par to rēcu divas nedēļas pēc kārtas)

karoče, vienreiz nejauši televizorā tika ieslēgts telešovs "Maksimālais lidojums". detalizēti es tur neko īpaši nesaprotu, saprotu to, ka uz ielas nejauši satiktam cilvēkam tiek piedāvāta iespēja lidot ar ļoteni uz kautkādu Turciju, bet stundas (?) laikā šim cilvēkam ir jāpagūst savākt pekeles un, protams, jāatprasās no darba.

nu, un tad uz ielas tiek noķerta kaut kāda kundzīte, tāda ap gadiem 50. strādā kaut kādā firmā, šķiet, par apkopēju vai ko tamlīdzīgu. nu un visas lietas ar lidošanu ir štokos, tagad tikai vēl atlicis pazvanīt priekšniekam. un starp tantuku un priekšnieku norisinās sekojošs dialogs:
Tantuks: Vai es varētu ar jums sarunāt pāris brīvdienas?
Šefs: Nu, iespējams... Kas par iemeslu?
Tantuks: Ziniet, man ir "Maksimālais lidojums".

Es biju zem galda.