atcerējos vienu ģeniālu grāmatu, kura man ir bijusi jau no bērnības. ieturētais žanrs: padomju rakstnieka stāsti padomju jaunatnei. ja kāds bez manis vēl to atceras - pirmais stāsts bija par nokritušu lidmašīnu, imho saucās "zvaigzne debesīs", šausmīgi labs. stāstu darbības setings: Otrais pasaules karš vai arī uzreiz pēc tam, karoče, 40-ie.

rakstnieks izcēlās ar to, ka, lai arī par ko nebūtu viņa stāsti jaunatnei, tie vienmēr beidzās ar tādu černuhu un depresņaku, ka kļuva skaidrs - savādāk viņš vienkārši nevar, un arī pašam lasītājam pēc izlasīšanas vienīgais, ko gribas - aiziet nošauties. katrs stāsts sākās it kā pozitīvi, labi nodomi, nākotnes cerības, bet beigās vienalga....

lūk, piemērs: karš beidzies, jaunietim pie tēva ciemos iegriezies frontes biedrs, it kā ne tuvs draugs, bet mazliet sanācis kopā pakarot, nu, un tad tas biedrs atcerējies adresi un projezdom iegriezies. tēvs ar biedru runā virtuvē par karu, bet jaunietis, saprotama lieta, klausās. un tēvs pēkšņi tur kaut ko pie sevis sāk spriedelēt pa sadzīvi, kad biedrs ar valdonīgu žestu viņu pēkšņi pārtrauc. un. īsi brīfā izstāsta par lidotāja kapteiņa Gastello varoņdarbu (pilnīgā bezsakarā ar iepriekšējo sarunas tēmu). pēc tam pieceļas kājās. paskatās uz tēvu un jautā: "tu mani saprati?" tēvs paloka galvu un paliek viens pie galda trenūzenēs dadzert šņabja pudeli. ko saprot no tā visa jaunietis, autors pat neuzdrošinās minēt.

vai arī, piemēram, stāsts "kad aizbrauc draugs". par labāko draugu. jaunietis, kura draugs pārceļas dzīvot uz citu pilsētu, trīs ceturtdaļas no stāsta atceras, cik forši ar to draugu ir bijis viskautko kopā darīt. finālā viņš dodas pie drauga mājas logiem un veic atpazīstamos "koļa, nāksi ārā?" svilpienus. draugs paskatās pa logu, atmet ar roku "da ej tu dirst" un aizbrauc dzīvot uz citu pilsētu. lūk, tāda vienkārša pieeja sižetam.

teiksim, stāsts par pirmo mīlestību. jaunietis, kuru pirmoreiz dzīvē nomāc romantiskas jūtas pret klasesbiedreni, anonīmi sūta viņai zīmītes, bet vienreiz kautkādā galējā mīlas ugārā ieliek viņas skolas portfelī lelli (pēc tāda paša principa manos pamatskolas laikos klasesbiedri bija iepraktizējušies rīkoties ar darbmācībā nočieptiem priekšmetiem; piemēram, ir taču forši sākoties kontroldarbam matemātikā ar vēsu sejas izteiksmi izvilkt no somas kaltu). karoče, meitene stundas laikā lelli izvelk, uz džeku sadusmojas un lai lasītājs nelolotu nekādas ilūzijas, meitene džeku aizsūta dirst un aizbrauc dzīvot uz citu pilsētu. (tas vispār šim rakstniekam ir populārs kulminācijas elements).

vienīgais normālais stāsts tajā krājumā ir par māti, kura noindēja trīs fašistus, un kuriem viņas dēls vēl iemeta ar granātu, lai arī tajā vispār arī nekā īpaši dzīvespriecīga nav.