Es tos Pasaules bērnus, kas man ir, pārsvarā tikai vienreiz esmu izlasījusi, tieši depresivitātes dēļ. It sevišķi par Tālo Austrumu valstīm tur tā drūmi bija, par apspiestajiem zemniekiem Korejā un tamlīdzīgi. Un par Rietumiem tikai visādu ielasbērnu un klaidoņu liktenis aprakstīts. Un arī ja nē, vienalga parasti galvenais varonis kaut ko cepās savā nodabā, noņēmās ar eksistenciālām pārdomām, un stāsta noskaņa tāda nomācoša sanāca.