jā, "bundzinieka liktenis" - tas bija ļoti spēcīgs hīts.
"pasaules bērnos", man vismaz tagad tā liekas, dzīvi kapitālisma valstīs vajadzēja obligāti parādīt kā kaut ko tik nenormāli depresīvu, ka pat politiski - ekonomiskajai sistēmai nav ar to nekāda sakara. teiksim, bija stāsts (kurš man palicis ļoti iespiedies atmiņā) par zviedru meiteni, kurai mamma klases ekskursijā sakrājusi naudiņu un nopirkusi jaunas kurpes, bet viena nelaime - kādu izmēru par mazu. nu, un tad meitenei jau šausmīgi gribās braukt ar tām kurpēm ekskursijā un viņa aizbrauc, bet ir slikti un spiež, un tad viņa tur visu satāstu tur mocas un ir uz ģiboņa robežas, bet beigās vispār izrādās, ka viņai ir skarlatīna. tad viņu aizved uz slimnīcu, kur viņa ņem un vispār nomirst. tāds, lūk, stāsts jaunatnei.
zato, atceries, bija arīdzan vēl šausmīgi brīnišķīgais stāsts par tūkstots dzērvēm. es pēc viņa uzreiz japāņus sāku dubulti cienīt (pirms tam tikai dēļ elektronikas rokdarbiem).