Man bija kādi 16 gadi un es vēl dzīvoju vecajā Imantas dzīvoklī. Biju mājās viens, zvilnēju neizvilktā dīvānā patvēries zem pleda ar grāmatu rokās. Grāmata bija ļoti interesanta, tādēļ es pat nepamanīju, kā istabā ienāca divas meitenes un sāka tur kaut ko knosīties, ieslēdza televizoru, sakārtoja segu uz klubkrēsla, mazliet pavēra aizkarus, atvēra logu.(pirmā doma, kad es šorīt pamodos bija - sapnis taču nebija erotisks, vai tiešām kādus divus sapņus iepriekš esmu pamanījies savā necilajā vecumā sakrāt naudu un izsaukt uz mājām prostitūtas?!). Bet tā lasāmviela bija sasodīti interesanta. Es pacēlu galvu, pajautāju, kā iet, un viena meitene teica "oi", tad iedeva man vēstuli.
Vēstule ir tādā formātā, kādā tagad nāk visādi paziņojumi no valsts servisa iestādēm, tikai divreiz lielāka ar locījuma vietu vidū, kur tā punktētā līnija un šķēru ikona. Bez tam vēstule ir tāda ar kaut ko piebriedusi, un vēl tur ir rakstīts, ka to sūta tā pūcei līdzīgā izdevuma "Nakts" redaktore, vairs neatceros, kā viņu sauc, bet adresāts ir
dienasgramata, bez tam virsū kāds bērna rokrakstā ar rozā flaumāsteru ir pieskricelējis "steidzigi!". Es nesteidzīgi paņemu rokās vēstuli, un tā, protams, uzreiz atplīst locījuma vietā, viss saturs izbirst dīvānā. Saglabājot diskrēto šarmu, pašu vēstuli nelasu, nav jau man (lai arī
dienasgramata par to mani noteikti tagad nosodīs), vairāk impresēja divas sviestmaizes, konstruētas ar krabju nūjiņām un magoņu sēklām, kā arī šļauka no divriteņa pumpja.
Būtu laiks izbrīnīties, taču man ir tāds slinkums un grāmata ir tik interesanta, bez tam abas meitenes stāv, skatās un tramīgi dīdās kā divi nemierīgi ziemeļbrieži. Es tikai nosaku "nu, ja gribiet, sāciet te kaut kur dzīvot, otrā istabā var" un turpinu lasīt. Meitenes tikai "jā, mēs tā arī domājām, Anna aizies pēc ventilatora" un sāk apskatīt tapetes, pat paosta, kad man pazvana pēkšņi bērnības draukks Spārnotais. Es noceļu klausuli, pielieku pie auss, Spārnotais priecīgi auro "eu, kā ir?", bet man tur devītā nodaļa iet pie beigām, godzilla jau totāli grauj lunaparku, es tikai pagūstu klausulē iedvest "tūlīt pateikšu" un turpinu lasīt.
Tā paiet kādas piecas minūtes klusumā, kaut kur ārdās godzilla, ausī kā Dārts Veiders dvašo dārgais bērnības draukks. Es beidzot attopos, pēkšņi iebļaujos "man viss pa pirmo!", seko kontrrēciens "man arī!", un mēs abi noliekam klausules. Dzīve ir izdevusies. Labs sapnis.