starp citu, kausu un citu priekšmetu speršana apliecina tikai kafejnīcas prestižu un paceļ iestādes vadītāja pašapziņu līdz debesīm. ja tavā kafē nesper glāzes un pelnutraukus - tad tev tur ir sūds nevis kafejnīca. un ir pēdējais laiks padomāt, vai gadījumā klientiem nevajadzētu alu pasniegt trīslitrīgā burkā un pienest spaini, kur izmest izsmēķus.

manā kleptomānijas vēsturē viskrutākā bija alus kausa zādzība vienā ventspils krogā, kad mēs (būdami jautrā prātā, protams) izdomājām, ka viskrutāk alus kausu ir nospert visu acu priekšā. respektīvi, nevis kautrīgi bāzt somā, bet izmantot faktu, ka viss divstāvu kafejnīcas personāls no kombinācijas "cilvēks ar alus kausu rokā" neizdala šo kausu kā atsevišķu elementu. mēs vienkārši, dzerdami alu no kausiem, izgājām ārā pa kafejnīcas durvīm - tur bija gan apkalpojošais personāls, gan apsardze, kura mums nepievērsa nekādu uzmanību. tā, ka triks strādā. bet don't try this at home.

visģeniālāko interjera aplaupīšanu ir paveicis viens no maniem labākajiem draugiem kosmonavtovich . tas notika vēl laikos, kad mēs ar viņu un vēl Zaldo strādājām netālu viens no otra un gājām darba pusdienu laikā parunāties par dzīvi uz vienu iestādi netālu no centrālās dzelzceļa stacijas. ēdienu mēs ieguvām avotu ielas "kebabos", bet štābiņā, protams, veldzējāmies ar nelielām devām degvīna un marinētām sēnēm. tad, lūk, vienreiz kosmonavtovich ieradās uz ģenerālo asambleju stipri līkā un nestabilā stāvoklī, bet pēc "pusdienošanas" stāvoklis kļuva pavisam kritisks, un galvenais, ka vēl taču ir jāiet uz darbu atpakaļ, tipa, strādāt.

mans brīnišķīgais draugs nolēma rīkoties ģeniāli (uz to momentu mums apmaiņa ar verbāliem signāliem un šo signālu izpratne jau bija pārtrūkusi) - viņš paņēma no galdiņa puķes ar visu mikrovāzīti, ielika somā un teica, ka gatavojas tās tūlīt uzdāvināt tiešajai priekšniecei. mēs, protams, mēģinājām viņu atrunāt no šīs rīcības, bet komrāds bija nelokāms. cik atminos, tad zaldais finālā vēl viņam ieteica dāvināšanas brīdī "iekniebt priekšniecei pupā". Pupā kosmonavtovich neknieba - pēc dāvināšanas akta viņš paprasīja vēl augstākajam šefam algas pielikumu un, kas ir savdabīgākais, to arī dabūja.

Es, lūk, ko izdomāju - ka vārdam "Bojārs" vienīgā pieejamā atskaņa ir vārds "Ojārs". Un, ja es gribētu uzrakstīt dzejoli par Bojāru, kur viņam būtu jāatrodas rindiņas galā, tad ir pieejams tikai viens, pats triviālākais variants. Nē, nu var jau, protams, kaut ko avangardisku izdomāt - piemēram, Bodrijārs. Ole Gunārs Bodrijārs. Bet kuram gan pacelsies roka?

Vēl varētu pielietot atskaņu Bojārs - Bojārs, t.i., Bojārs-tēvs un Bojārs-dēls. Lai īpaši nebojātu dzejoļa struktūru, to, kurš ir kurš, pašā dzejolī  ar vārdiem labāk nepieminēt, bet pielikt jaunākajam Bojāram vienu zvaigznīti (asterisku), bet vecākajam - divas, un tad pēc dzejoļa nobeiguma uzrakstīt paskaidrojumu. Lai lasītājs neputrojas. Bet principā tā arī nav izeja. Glābsim situāciju - iesaku ieviest vairākus jaunvārdus, kas apzīmētu dažādu profesiju vai nodarbju pārstāvju neformālos apzīmējumus.Iespējamas arī citas variācijas.

( lasīt tālāk )

man šķiet, ka polla rezultāts ir acīmredzams, nīlzirgs uzvar ar totālu atrāvienu.
šajā sakarā ir ieteikums. ir jāuzceļ divi zoodārzi. pirmais būs tur, kur tagad atrodas esošais, un tā vietā tiks izraksts karjers. karjerā tiks iestādīti augi un četristabu ala nīlzirgam un viņa ģimenei. ja ir ģimenes pieaugums, tiek izveidota vēl atsevišķa studio tipa ala pie ķīšezera.

otrais zoodārzs atradīsies pa perimetru apkārt pirmajam un arī būs atdalīts ar žogu. tajā sēdēs nīlzirgu fani, kā arī cilvēki, kas atnākuši nedaudz atspirdzināties pēc vakardienas smagā gaisa, kā arī mīlētāji, kas mēģinās slēpties liepu ēnā. uz turieni tiks pārnesti soliņi, atkritumu kastes un saldējuma pārdevēja ar visu dēmonisko aparātu.

nīlzirgu ģimene pelnīs reālu naudu mēnesī. tā ka pats nīlzirgs šo naudu nevar fiziski ne saņemt ne iztērēt, nīlzirgam būs aģents, un nauda daļēji tiks ieguldīta arī Eināra idejās. naudas ieguve būs sekojoša - nīlzirgam tiks izmaksāta alga/pensija apt. 340 ls mēnesī; tikko kā nīlzirgs parādīsies laukā no sava mitekļa ar domu aplūkot cilvēkus otrajā sektorā, viņam (nīlzirgam) nāksies samaksāt 20 santīmus plus vēl 10 par katru ģimenes locekli, kas nāks aplūkot parkā sasēdušos mīlētājus.

kā rezultātā iegūs visi.

šonakt nosapņoju, ka izrādās: man stāvu augstāk ir apmeties agressor, pie tam nevis vienkārši tā apmeties, bet gan kopā ar sievu, kuru kaut kā slepeni apņemt pamanījies. un to sievu viņš ir atņēmis futbolistam Verpakovskim (kā gan viņu sauca, Baiba laikam). Bez tam komplektā ar diviem bērniem.
pārsteigts sastopu viņu kāpņutelpā, kad viņi abi, katrs ar snovborda dēli padusē, dodas kaut kur snovot, pie tam sīči ir piestiprināti tajās ķengursaitēs uz vēdera. Agressor stāsta, ka šādi snovot esot ļoti ērti, un arī par bērniem nav jāuztraucas.

pamodos, sanāca smiekli: iedomājos kā uz sniegadēļiem no kalna zibensātrumā lejā traucas Agresors ar dzīvesbiedri, bet pakaļ viņiem mežonīgā ātrumā deso šortos tērpies atriebīgais futbolists Verpakovskis.

starp citu, varat jau pasmieties par maniem postimpresionistiskajiem bezapziņas veidojumiem, bet ja es, piemēram, pastāstītu par sapni, kā cits man tikpat labs paziņa Venstpilī nacionalizē ekspozīcijai paredzēto govi un aizved to uz Liepāju, jūs nepasmietos? Lūk, tā mīlīši, nekādas šizas te nav, itin nekādas.

baigais gads - miega bads, tev zem kājām Ararats
un neviens sūda kilovats
elektrības
līdzi nav tev iedots

A man vot sapnis tāds bija: ka fxp ir kaut kāds dēls, kurš ir aizbraucis uz Doņecku, tur sasējies ar bandītiem un kritis narkotiku gūstā. Koroče, jāglābj. Tad nu es, fxp un kaut kāds vēl cilvēks, visi lidojam ar lidmašīnu uz Doņecku, salonā dzeram šampanieti, smejamies. Beidzot piezemējamies, izejam cauri lokālajam čekingam, nu un braucam ar lielu cilvēku masu lejā pa lidostas ekskalatoru.

Skatos - ekskalatora galā turpat vai katrs savu veco aviobiļeti iebāž kaut kādā aparātā, tur kaut kas noklikšķ, tad izņem ārā un sāk skriet. Neko neierubījos. Skatos - Fxp dara tāpat. Prasu: kas par lietu?
"Nu, kā, viņiem šeit lidostā nav tualetes", čukst ausī Fxp, "visā Doņeckā ir tikai desmit publiskās tualetes". Es arī izkompostrēju savu biļeti, un točna - biļetes aizmugurē uzspiests tipa zīmogs ar desmit adresēm, kurās atrodas sabiedriskās tualetes. Nu, un šampanietis sāk par sevi jau atgādināt.

Skaidrs, ka ar kājām mēs šīs vietas nemeklēsim, izskrienam ārā pa lidostas durvīm, iespiežamies pirmajā taksī, ko redzam - sagrabējušā "Pobedā", iedodam viņam lidmašīnas biļeti, sakām, redz kāda lieta. Šoferis par atbildi mums izsniedz Doņeckas karti, kur ar sarkaniem aplīšiem tās tualetes ir apzīmētas, skatāmies, kura ir tuvākā - izrādās, Hītrova. Mazliet izbrīnāmies.
- Poh - saka Fxp - otveziķe nas v Hītrou!
- Okei! - saka šoferis.

"Hītrova" izrādās kaut kāds zinātniskais institūts ar daudzām durvīm, pie tam ēkas pirmais stāvs sastāv tikai no stikla - var redzēt cauri arī nākamo ēku, kaut kādu dzelzceļa staciju. Toties augšpusē - tipa, normāls zinātniskais institūts. Lai atrastu tualeti, nolemjam sadalīties, katrs iet pa savām durvīm. Staigāju, meklēju un te es pēkšņi caur stiklu pamanu, ka šoferis apspriežas ar kaut kādu noziedzīgo grupējumu, un visi tā nelabi skatās uz mani. Tālāk sākās jau bojeviks, bet tas vairs nav tik interesanti.

A ziniet - man kādreiz 14-17 gados bija sava ar roku rakstīta dienasgrāmata divās brūnās kladēs.

Es aizguvu šo ieradumu no sava nu jau aizsaulē aizgājušā vectēva. Mans vectēvs rakstīja dienasgrāmatu sev kādus 40 pēdējos mūža gadus, un viņam bija ellē pilna istaba aizkrauta ar zaļām, brūnām, zilām, melnām un dzeltenām kladēm. Kad es pie viņa kādu retu reizi aizbraucu ciemos un pajautāju kā viņam labi klājas, viņš man iedeva rokās kladi. Un ziniet - tajās kladēs bija par katru dienu tikai ļoti skopa informācija par to, kā šī diena ir tikusi pavadīta. Vienmēr pirmā rindiņa katru dienu - cikos ir lekusi saule un cikos tā rietēs, kāda ārā temperatūra. Un vēl tā mēness piktogramma - cik daudz var redzēt no mēness, teiksim, aizkrāsots pusaplītis vai saule - tukši balts aplis ar maziem stariņiem apkārt. Vai balts mākonītis ar sniegpārslām, laika prognoze rītdienai.

Tad, varbūt ieraksts par to, kā viņš un vecmamma gājuši uz tirgu, ko tur iegādājušies un cik tas maksājis. Finansiāla atskaite. Vai - kas atbraucis ciemos un ko iesākuši. "Atbrauca Gunta ar mazo dēlēnu, un mēs devāmies uz zoodārzu. Bija mākoņains laiks." Tas viss. 40 gadus tā. Mans vectēvs kara laikā bija nošāvis gan padomju armijas kareivjus, gan vēlāk - arī vācu fašistus, par ko viņu neaizsūtīja uz Sibīriju, bet mazliet pabīdīja rindā uz "Zaporožecu". Jūs ziniet, es esmu izjutis to viņa rūgtumu pret jebkuru vardarbību pasaulē. Kad sāka stāstīt pa radio, kurš ko ir kautkur nošāvis, viņs mēdza pagriezt translācijas aparāta kloķi uz kaut ko citu, varbūt vispār uz balto troksni. Tā bija tāda ierasta un elementāra kustība, ar kādu mēs parasti tramvajā nopirkto biļeti sev iebāžam kaut kur kabatā. Varu pateikt, ka viņš ir mana īstā tēva tēvs - un mans tēvs izdarīja pašnāvību, kad viņam bija 27 gadi. Man ar vectēvu bija vienas asinis un vienas klades. Tagad man ir 29 gadi un šogad paliks 30.

Viņš mēdza skatīties televizoru - ziņas un futbolu. Mana viena no lielākajām dzīves nožēlām ir tāda, ka mēs nekad neaizgājām kopā uz kādu "Daugavas" maču, vectēvs mitinājās dažu minūšu gājienā no stadiona. Un kad es debitēju LTV rīta ziņu sporta diktora lomā, mans vectēvs jau bija kļuvis akls, un televizoru viņam ieslēdza vecmamma. Lai noklausītos rīta ziņas. Viņš mani atpazina. Es biju pārbijies kā diegs. Es skatījos savās dienasgrāmatās, kurās nebija nekādu mākonīšu, bet "vakardien mēs pēc diviem litriem ar visu plostu un teltīm iegāzāmies upē", un es aizgāju un tās klades sadedzināju. Es savu vectēvu netiku redzējis kopš tā laika, kad viņš kļuva neredzīgs, tikai bērēs.

Viss, ko es tagad rakstu šeit ir uztverams kā "rītdien būs mīnus divpadsmit" vai "mainīgs laiks mākoņu ziņā". Patiesībā, tās ir vienīgās lietas, kuras man pašam sev būtu aizraujoši lasīt.

lūk, aizdomājoties par tēmu "malfoja tēls britu literatūrā". rodas vairāki asi jautājumi; faktiski tie ir drīzāk jautājumi par harija potera visspēcību. eto s kem on imejet delo?

malfojs taču grāmatā ir uztaisīts par naturālu mudaku , kuru uzskatīt par cienīgu pretinieku varētu tikai kaut kāds autistu koledžas absolvents. nu, piemēram, kaut vai tehniskais aprīkojums. Harijam ir tas neredzamības mētelis, izšķirošā brīdī viņam palīgā nāk šķirmice(!), nemaz nerunājot par visādiem zirgērgļiem un citām lietām. malfojam kaut kas tāds ir kādreiz bijis novērots? nav. viņa tētis luciuss varbūt ir atmetis uz mēnesi visus līzinga maksājumus, lai tikai varētu nopirkt savam dēlēnam jaunu slotu kvidičam. harijs jauno slotu iegūst no kriminālās un deviantās pasaules. t'fu!

labi, paņemsim kaut vai sabiedrotos. harija pusē ir: 1)Rons - lai arī pilnīgi bezjēdzīgs personāžs, toties viņa vecākiem ir ietekme Augšējās Struktūrās; 2)Hermione - kura atrisina lielāko daļu Harija problēmu, meitene ar izcilām zināšanām un attīstītu loģisko domāšanu, zelts ne cilvēks. Tagad paskatīsimies, kas ir malfojam: divi tukli deģenerāti, kuri nesaprotams kā vispār mācās skolā un iegūst cilvēciskas atzīmes. tas, ka burt viņi nemāk, tas ir 100 %. pēc idejas deģenerātiem vajadzētu vismaz izrādīt fizisko pārspēku pār harija grupējumu. vai viņi to izrāda? nē. viņi katrā grāmatā vienkārši kaut ko uzdirš un tad aiziet pa kaut kādām savām darīšanām aka Gorčeva bomži. Skučno, devuški. Izcils pretinieks poteram.

roulinga nav lasījusi dikensu, mans secinājums.

Njā, un laimīgu jums visiem jauno, 2006-o gadu!
Kurā norisināsies trīs svarīgi pasākumi: pasaules čempionāts hokejā vīriešiem Rīgā, ziemas olimpiskās spēles Itālijas pilsētā Turīnā, kā arī pasaules meistarsacīkstes futbolā Vācijā. Principā, aplūkoju šo sarakstu ar samērā vienaldzīgu sirdi, jo telepārraides iespēju mājās aizvien nav (cik es veikli izsvītroju un pārmainīju no teksta četrus matjugošanās vārdus!)

Cepeti izgatavoju no trīs elementārdaļiņām: gaļas, ķiplokiem un garšvielas "piedeva cepetim". Iznāca satriecoši labi (pirmajai reizei), izgatavošanas tehniku man pa telefonu apstāstīja sievastēvs.
Pulkstens 00:00 pagājušajā naktī es gulēju. Sprādzienus klausīties negāju. Sieva mani pamodināja 20 min. pēc pusnakts un mēs abi iedzērām šampanieti.

Gāju no rīta uz veikalu pēc cigaretēm. Kad es eju no rīta uz veikalu pēc cigaretēm, man vienmēr kļūst kaut kā ļoti labi. Lūk, sieviete-salavecis izvedusi savus trīs suņus pastaigā. Lūk, beidzies ir lopiskais atkusnis. Lūk, sieviete-salavecis slīd pa sasalušo zemi, jo ir izvedusi suņus pastaigā nez kāpēc augstpapēžu kurpēs (galva skaitļo: laikam nupat kā atgriezusies no svinībām, nav paguvusi pāraut kājas). Lūk, pretī nāk cilvēks ar nulle septiņi vienā rokā un trīs biezpiensieriņiem maisiņā - otrā (galva skaitļo, skaitļo). Lūk, pretī nāk cilvēks ar lāpstu rokās (galva vairs nevar paskaitļot)
Šie ziemas rīti ir kaut ahujiteļnijs. Nav tā kā vasarā, kad pamosties, a tur ārā visi jau sasvīduši un noguruši. Man te viss nordiski.

izkāpis no automašīnas kaut kur raiņa parka tuvumā, eju tālāk uz priekšu, kur pie parka stūra ir vasaras kafejnīca
bet kafejnīcā gandrīz visi galdiņi aizņemti, tur sēž tikai vīrieši padzīvojušās žaketēs un kaut ko spriež, alus uz galdiem tiem nav. ā, tie veči ir atnākuši spēlēt zolīti, redz, kā. "Spēlēsim uz litru kubā", pie kāda galdiņa ierosina, un visi viens otru sauc tikai iesaukās - Poltergeists, 448, Val_rieksts...
reti kuram ir kārtis, daudzi spēlē zolīti bez kārtīm
pie kāda galdiņa pienāk pudeļu vecis un pārējiem tā klusu saka
- jūs mani atceraties? Ēriks 5....Aizkraukles bankas čats...
un es tikai spraucos viņiem cauri, man vispār ir topogrāfiskā idiotija šaurā vidē, ka es mēdzu nejauši aizdomājies iebrist kaut kādā ļaužu barā; toties, kas par svētlaimi ir pēc tam izbrist no tā ārā un nokļūt uz Valdemāra ietves, kas tukša priekšā kā terra incognita forever. un ir tik brīnišķīgi silta jūnija diena, silta, bet ne tveicīga, gaiša, bet ne apžilbinoša - visa gaisma un siltums it kā nāktu caur neredzamām koku lapām, kas mani pasargā no iekrišanas, kad vasara vairs it kā mazliet nepatīk
jūtos kā Mobijs, tikai baltu drēbju nav, džinsas ar zemi, laikam bijām braukuši sēnēs un esmu rāpies tās lasīt kalnā vai Kuršu kāpā vismaz.
tad es ātri dodos uz priekšu, taču vēl ātrāk aiz manis iet dāma ar bērnu ratiņiem, pavisam ātri kā Olimpiskajās spēlēs
no ratiņiem viņai skan The Postal Service "Such Great Heights", un man paliek tik labi ap sirdi, ka es cenšos turēties viņai blakus, lai varētu dziedāt līdzi, pie reizes skaitot naudu ar domu kaut kur arī vasaras kafejnīcā iedzert alu, uzspēlēt domino. skaists, skaists sapnis.
tagad var dzert arī kafiju.

Jāatzīst, ka lasīt pārmīšus "American Psycho" un Miermīļa Steigas māsterpīsu "Pulkvedes Spūres liktenīgā kļūda" bija fantastisks čelendžs. Pēdējo es izlasīju līdz galam. Pirmajos 90% no grāmatas man vietām asaras ritēja pār vaigiem un vēdera prese trenējās kā vēl nekad: pilsonis Steiga galu galā ir mūsu Mariņina. Taču pēdējie 10% / fināls samočī visas Mariņinas kopā ņemtas, es biju uz pakaļas un sapratu, ka manā priekšā atrodas Šedevrs! Tā neviens vairs nekad neuzrakstīs. Sapratu, ka man par to visu jums ir jāpastāsta 

( sīkāk )
 

Jāsaka, ka Nikolā Sarkozi ir uzvarējis tajā huiņā ar arābiem, un es par to esmu tikai priecīgs. Faktiski varu jau apsveikt nākamo Francijas prezidentu. Malacis. Žēl, protams, ka tādā veidā, bet tas tikai parāda to, kādam ir jābūt īstam politiķim - gatavam likt uz kārts visu savu politisko prestižu (jo nupat kā kā vēl liberāļi bija pārsvarā), lai cīnītos par savas valsts iedzīvotāju interesēm.

Mēs ar sievu par Franciju vakardien diezgan ilgi nopļāpājām.

Es nācu pie slēdziena, ka, tāpat kā šeit dzimušie krievu okupantu bērni nav ne pie kā vainīgi, lai viņus tur apdirstu, lai viņi maksātu par tēvu vai Staļina grēkiem - tāpat arī francūzis parastais nav vainīgs pie tā, ka viņa tēvutēvi reiz ir rīkojušies slikti pret citām zemēm. Un 30-gadīgs vācietis tagad nekādi nevar būt atbildīgs par fašismu. Atbildīgi gan ir tie, kas pieturas pie uzskatiem, kas atbalsta minētos noziegumus pret cilvēci - ka komunisms ir bijis pareizi, ka kolonizācija ir bijusi pareiza, vai ka dedzināt čupu ar ebrejiem gāzes kamerās ir pareizi. Viņu mašīnas lai arī dedzina.

Bet Sarkozi priekšlikums tos mudakus un bezpreģela izraisītājus aizsūtīt atpakaļ uz dzimtajām vietām - tā ir labāka alternatīva, nekā sākt viņus močīt ar reālām lodēm. Tāpēc, ka skaidrs, ka vienreiz pacietības mērs būs pilns. Un tas ir "liberastu" un "cilvēktiesību aizstāvju" sabrukums, viņu totālā akluma sabrukums. Mēs domājām - vai tās ir Eiropas Savienības beigas (kad izrādās, ka viena doktrīna nevar strādāt pārdesmit valstīs identiski), vai arī tieši otrādi - Eiropas Savienības kā nostiprinātas vienības sākums, beidzot mīzt no "labajiem" spēkiem. Eiropa, kura ir gatava nevis divdesmit gadus kaut ko integrēt, bet uzreiz piedāvāt reālus nosacījumus - katrā valstī dzīvot pēc tās likumiem un noteikumiem, nevis pēc "liberastu" gaudām un žēlabām.

un tas, kas šobrīd Latvijā notiek tieši šajā pārejas laikā uz liberālismu atsijājot radikāļus tikai nozīmē to, ka mūsu valstij šobrīd ir vajadzīgs tieši tas, nevis jobanā doktrīna, un Francijai ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi pretējs, bet vajadzīgs. un ja tādas lietas var sagraut valstu savienību, kurai ir vienots mērķis, tad sūds tas ir, ne savienība.

Un ar "labajiem" spēkiem es nebūt nedomāju Austrijas vai kaut vai tā paša Le Pena pozīciju (viņš vienkārši ir antikomunists). Fašisti ir bezperspektīvi un bezkreatīvi ujobki, kuri valstij nevar vispār izdarīt neko.

tik kruts atklājums galvā ienāca, par to, ka, lūk, kad tā tā nopietni iemīlas, nu, pat nevis ar sirdi un dvēseli mīl, bet tā samīlas - nu tā, ka nevis uz divām stundām, bet uz kādu nedēļu...lūk, kad samīlēšanās objektu nav vairs blakus, tad viņām tajā laikā nevar atcerēties sejas. es zinu, ka man tas tā nav vienam. tu satiec, parunājies vai tikai paskaties uz viņu, tā Paskaties ilgāk, tad aizej mājās un ilgi, ilgi centies atcerēties - a kā tad viņa izskatījās? nu kā?

man nebūs viegli paskaidrot, kur ir tas knifs - teiksim, iedomājies, ka tu samīlies gleznā! nē, gleznā par traku...nu, teiksim, kinoaktrises fotogrāfijā. kaut kas tajā ir tāds, kas tevi ļoti valdzina, bet tu pats nevari pateikt kas. bet viss tajā pašā laikā ir ļoti konkrēti sastindzis laikā. un tad tu iedomājies pie sevis galvā, kā tu ietu ar šo aktrisi dzert kokteili kādā bārā (tas nekas, ka tu ej astotajā klasē), nu, un tu redzi šo tēlu sev acu priekšā, un tu redzi, ar ko tu iesi uz šo kokteiļu bāru, kur varēs droši vien radīt kaut kādus Romantiskus Apstākļus vai vēl sazin ko, un ir skaidrs, ka iet viņa varēs, lūk, tikai tādā blūzītē kādā ir fotogrāfijā un tikai tā skatoties ar acīm. Iesi ar tēlu. Ja uz fotogrāfijas ir tikai ķermeņa augšējā daļa, tātad tu nezini, kādas viņai izskatās kājas, tad viņa levitēs tev līdzi pa gaisu bez kājām, jo tās kājas tu pat iedomāties nevari. Precīzāk, kaut ko tu iedomāties vari, bet skaidrs, ka tas neatbilst patiesībai, tādēļ kājas nafig vispār.

Tad vēl ir skaidrs, ka kaut kādā momentā viņai ir jāpaskatās tā, kā ir uz fotogrāfijas, nu, ar tādu skatienu, kas tevi savaldzināja. Kā viņa skatīsies pārējā laikā, tas ir skaidrs tikai elementārās detaļās, bet kaut kad viņai būs autentiski jāpagriež galva, tā galva mazliet jāpieliec, jāpiemiedz acis un jāpaskatās Tā. Tas ir tik svarīgi! Bez tam, ir briemu lietas, ja tu esi redzējis kādas sešas kinoaktrises fotogrāfijas, kas tevi ir savaldzinājušas. Tad viņai nāksies paskatīties gan Tā, gan Šitā, gan Vēl Šitā, kaut kādā momentā jānomaina tērps (kur? tas nevienu neinteresē), un, nedod dies, ja viņa ir pamanīta kaut kur vēl peldkostīmā, nu tad vispār jau jāizstrādā kaut kāds Holivudas scenārijs. Saprotiet, tas viss ir svarīgi, ļoti svarīgi. Savādāk nafig tev tāda kinoaktrise ir vajadzīga? Takš bezjēdzīgi. Bet - tas ir stacionārs tēls.

A dzīvā būtne taču nav stacionāra! Viņa kaut kā runā un uzvedas. Kaut kādos momentos arī neglīti, kur nu viņu vispār nevar apbrīnot! Bez tam viņai apkārt noteikti tinas kaut kāda Draudzene, kas tik ļoti nosit uzmanību, ka sāc skaisties jau, un garantēts - 99% gadījumu tu mājās ejot atcerēsies to stulbo draudzeni, ne tā?! Jo ir tik daudz to izmaiņu, ka nav iespējams nokadrēt dzīvu būtni galvā tā, kā tu redzi fotogrāfiju. Nekad nevar noķert kadrā to visbrīnišķīgāko momentu, neko nevar nofiksēt sev galvā. Galīgi neko. Uff, tāpēc man tik labi, ka man te viss ir uz vietas.

Diemžēl pašlaik sapņu tulkos atrastais pilnībā neizskaidro šonakt bezapziņā notikušās lietas. Pastāstīšu jums, jaunie psihoterapeiti!
( read more )

Kaila Maklahlena varonis tvinpīkā reiz teica šādus vārdus: "Sagādājiet katru dienu sev vienu dāvanu!" (nu un tālāk, protams, klasiskais - vienu, ellišķīgi labu kafijas tasīti). Es izdomāju vēl labāk - sagādājiet katru dienu sev vismaz vienu pārsteigumu! A kā var sagādāt pārsteigumu, jūs jautāsiet?!

Nu, lūk, man visu dienu skan galvā atbaidošā dziesma "Vaidava". Lai kā nepūlos - skan! Teiksim, viņu vajadzētu noglušīt ar kādu citu skaņdarbu, un tad ir jāapmeklē sava partīcija D:/Audio (starp citu, nesen izdomāju, ka būtu forša patrīcija C;)Program Files), kur visa mūzika ir sakārtota glītos folderīšos no A līdz Z. Tur ir folderis, teiksim, D:/Audio/G, kurā atrodas visādas grupas vai mākslinieki uz burtu G, un katram ir savs folderis un katram, bļe, albumam arī ir savs folderis, dienasgramata reiz iepazinās.

Kur ir fiška.... Redzat, kādreiz bija kasetes, nu, skapī stāvēja glītos stabiņos sakrauta tāda kasešu kolekcija, kurā tu zināji aptuveni visu, kas kur atrodas, kur stāv un kas ir katrā kasetē ierakstīts iekšā. Un kad tev galvā sāka skanēt "Vaidava" vai neaizmirstamais megahīts "Uz manas ielas nav ne sūda" (jd, tas ir rozenštrauha kaluma skaņdarbs!), tad gāji pie skapja, domāji, kā lai tagad pārmāc šīs briesmu lietas galvā... Bet nestrādā! Tu paskaties uz kaseti, pat tikai iedomājies par viņu, kur virsū rakstīts, piemēram, Clash vai Smiths, un tev galvā jau priekšnojautās sāk skanēt kāda viņu tev mīļa dziesma, varbūt pat vismīļākā. "Tas ir īstais, zajebisj, kur labi!", tu padomāji. Te ir viens moments: brīdī, kad tu to padomāji, tev Smiths pārstāja skanēt, jo nevar jau pa vienu kanālu vienlaicīgi vairākas translācijas raidīt(t.i., tieši pa vienu, jo vienlaicīgi sēdēt uz poda, pīpēt un lasīt avīzi tu vari, bet vienlaicīgi klausīties televizoru un radio - nē).

Un pēc tam, kad ir izskanējusi signālos doma "Tas ir īstais, zajebisj, kur labi!" un beigusies, uzmini, kas tev galvā tagad atskan?!!! Aha, "Vaidava". Lūk, viss ir tā prognozējami. Taču glābiņu var atrast. Glābiņš ir aiz skapja, tur noteikti ir jābūt aizkritušai kādai kasetei. Nav svarīgi, vai kādas pārtijas laikā vai pa pjaņiem, vai tāpēc, ka sūdīgi kaut kā viņa tur nolikās - galvenais, ka viņai tur ir jābūt aizkritušai pirms pēc iespējas ilgāka laika perioda. Divi mēneši - fufelis, gads - jau labi, trīs gadi - superduper! Vēl labāk ir, ja viņai nav nekādu uzrakstu virsū, tāda noputējusi, lāgā maģis viņu netin, čīkst, bet tas jau ir tieši tas ko vajag - tev tās translācijas galvā momentāni pārslēdzas pavisam citā frekvencē, tur ir gan pārsteigums, gan ziņkārība, gan droši vien, kad sāc klausīties, kaut kāda nostaļģija vai izbrīns panes. Un "Vaidava" aiziet nah! Lūk, man mājās ir pilns ar lentinieka lentēm, kuras tika ierakstītas vēl skolas gados. Kad būs pavisam sūdīgi - iešu klausīties!

A tagad man ir tāds folderis E:/Games/temps/iztiiriit. Kad man uznāk vēlme paklausīties kādu dziesmu, nu tādu, kuru tikai tagad un vienreiz,un kura jau nu nekad un nekādi nestāvēs smukajā D:/Audio sekcijā, es viņu tur novelku un atstāju. Bardaks personiskajā izgāztuvē ir tik mežonīgs, ka roka neceļas viņu kaut kā revidēt, vai nu jādzēš viss folderis kā tāds, vai arī nekas. Tagad skatos - kādas tik pērles tur nav, "Vaidava" klusu pīpē stūrītī. Tiesa, kamēr es šo rakstīju, viņa, kā nu bez tā, atkal atgriezās, taču tūlīt tiks iznīcināta ar kaut kādu idiotisku 50-o gadu šansonu vai 90-o sākuma tehno, manā personiskajā izgāztuvē resursu pietiek visai dzīvei.

upd: tikai nerēciet, bet šobrīd Bad Boys Blue "Come Back And Stay" darbojas ar dihlofosa spēku

Katrā gadījumā man ir skaidrs, kas ir kulta rakstnieks postmodernisma žanrā.

( tātad )

Vārdsakot, man ir kaimiņš, kuram visu laiku bija tāds prāvs terjers - kā tagad izrādījās, terjeriene, jo šodien pagalmā tapa izvesti četri mazi, balti un čirkaini terjeri!
Nē, es nepareizi stāstu. ČETRI! TERJERI! BEZ SIKSNĀM, UZPURŅIEM, SAVĀ VAĻĀ! (es pat nepainteresējos, kā viņus var visus tā izvest no mājās ārā un pēc tam dabūt atkal iekšā; bet smuki pēc vella, žēl, ka esmu pret suņa iespundēšanu vienistabas dzīvoklī) MORONS DE FACTO!
Varēja toties novērot lielisku šovu "terjera socializēšanās un rakstura izstrādāšanās modernajā sabiedrībā". Karoče, saimniekam ir tāda maza bumbiņa rokās. Nu, un viņš to paceļ virs galvas, visi terjeri skatās uz to bumbiņu saspringtiem skatieniekm un izkārtām mēlēm. Tad viņš viņu kaut kur aizmet - pēc idejas visiem terjeriem tagad būtu tur jābizo un jācīkstas. Bet nē! Pēc bumbiņas izmešanas visi panesas katrs uz savu pusi, pie tam neviens pat neskrien pie bumbiņas, bet skrien, teiksim, briesmīgi kost kokā vai apgāzties uz muguras vai vēl kā demonstrēt faktu, ka cilvēks, kurš pagalma vidū pamet gaisā bumbiņu un kaut ko gaida, ir galīgs duraks. Ir jābūt galīgam terminatoram, lai dzīvotu ar šitādiem četriem mājās.

kosmonavtovich uzdāvināja žurnālu "A-Zet" krājumu, nu tad palūkojos, ko dara mūsu konkurenti. Visvairāk fascinē galvenā redaktora personība, kurš savā editora slejā min to, ka šis žurnāls ir "nevis vīriešiem, bet vīrietim". Tā, labi rūkts. Kādam tad vīrietim, paskatīsimies!
Citēju galveno redaktoru (tā pati editora sleja, pirmais teikums): "brīžos, kad rodas nepārvarami šķēršļi, neba tādi, kurus nevarētu pārvarēt absolūtā nozīmē, bet gan tādi, kas izaug dēļ pēkšņas buksēšanas uz vietas (sastājušos domu, darbu un apkārtējās kakofonijas masā), der atcerēties par apkārtējās absolūti reālās un relatīvās pasaules mērogiem". Tātad skaidrs, ka vīrietis, kurš lasa "A-Zet", pirms gulētiešanas nevis skatās kādas erotiskas filmas, bet gan lasa Spinozu un Hēgeli, viennozīmīgi. Šitā pat neviena Santa-Una negoņī. Bet pod gribočki žurnāls laikam aiziet arī mazāk attīstītiem indivīdiem. Viņš starp citu visu laiku dragā šādā garā.
"Mēs eksistējam šajā sākumu un beigu apzīmējošā telpā". Apokaliptiski. Kur ir meitenes peldkostīmos, bļin?!
"Totālā vienaldzība ir apsēdusi ne vienu vien ideoloģiska rakstura apcerējumu...", ā, nu jā, nu skaidrs.

Tālāk seko 20 vīriešu-fotomodeļu fotogrāfijas, pie tam visvairāk aizkustina fotomodelis, kurš ar pliku dibenu sēž uz gultas malas sadaļā "Vīrieša jautājumi" un domā par to, ka ja viņš tagad ieleks āliņģī, vai viņam vairs nestāvēs, kā arī uzdod retorisku jautājumu: vai ir kāda jēga no dzimumlocekļa apgraizīšanas?  Uz visiem šiem jautājumiem atbildes tiek rastas, pēc kā  seko sadaļa "Karjera", kur ir intervija ar Jāni Dāvi, tas ko ir "Klubs" mazturīgajiem?! Pa vidu visam vēl ir  pacelta tēma  par priekšnieku  tipiem, kura ir maigi izsakoties nedaudz savazāta, bet nekas. Par sportu - kērlings. Imho, ļoti atbilstoši.

Reāli stjobnija un oriģināla ir Paparaci sadaļa, toties tulkotie filmu revjūzi izskatās visnotaļ savādi. Tačkas ir. Labas tačkas, tiešām. Tad vēl ir raksts par vīrieša problēmām miegā, kurš avangardiski ir uzrakstīts bez "š" burta klātbūtnes. Galvenais trumpis - Streips! Bet ko viņš dara šajā žurnālā (raksta par politiku) nav saprotams nekādīgi.  Ņemot vēl vērā, ka  droši vien lielai daļai  vīriešu  tieši viņa klātbūtne varētu atbaidīt no žurnāla abonēšanas. Karoče, galīgi nesaprotams žurnāls.
+ un vēl ir superkreativitātes lidojums, kur acu plakstiņi tiek salīdzināti ar sēkliniekiem

Līdakas paceltais temats par "būt kaut kā vērtam" liek spēcīgi aizdomāties.
Nu, piemēram, tas, ka es neesmu Parisas Hiltones vērts, ir skaidrs bez jautājumiem. Tāpēc ka mums ir ļoti atšķirīgs ienākumu līmenis, mēs arī vispār kaut kā savādāk izdarīsimies. Nu, visdrīzāk, ka nesatiksimies. Darīsim kaut kādas ļoti atšķirīgas lietas. Teiksim, Parisa ies pasēdēt uz poda astoņos, bet es - pusdeviņos. Lūk, liktenis tāds.
A kā cilvēks var uzzināt kā tieši vērts viņš ir? Attiecībā uz citu cilvēku? Ieraugi bomzi, skaidra lieta, ka tu esi viņa vērts un tur pat vēl daudz kas it kā pāri paliek. Vai ieraugi kādu svarīgu politiķi, skaidrs, ka viņš tev neteiks "čau, kā iet?", jo viņā kaut kādi tādi dārgakmeņi ir sakrājušies, kurus tu pat pa National Geographic neesi redzējis. Un tu neesi viņa vērts.
Bet seksuālā aspektā kā tas notiek? Ja pastāv paradigma - pisties var visi ar visiem?! Nu tā, nedomājot īpaši. Tu taču nedomā par partnera ienākumu līmeni seksa laikā?! Vai arī domā?! Bet līdz tam vēl ir jātiek, līdz tam momentam, kad nedomā. Lai arī vienmēr var pazvanīt ar tekstu "Parisa, davai, nodrāžamies", taču tas nenotiek. Značit, tā vērtība attiecas tikai uz attiecību rituālo daļu.
Un kāda tad ir tā rituālā daļa? Nu, sieviete redz, ka tu neesi nekāds maņjaks, normāls puika visumā, ja vien neesi sadzēries, tad tu esi pārāk normāls puika, kuram ir milzīga nepieciešamība piedzirdīt partneri. Nu, lai tālāk vairs neviens nedomātu kas un kā.
a kas uzsit cenu?? dejošana, labi. tur nulles nogriežas ka prieks. es esmu pieredzējis ka šādas huiņas dēļ sievietes parakstās uz galīgiem idiotiem un durakiem. un pat nenožēlo. uz glaimiem parakstās. ā, komplimentiem. pie kam glaimi un komplimenti ir tāda lieta, kas ir ļoti stilizēta - nu, tu vari pateikt komplimentu tā no sirds, bet ja tu netrāpīsi sarunas stilā, vari aiziet ar visu savu komplimentu nahuj. tāda viena sūda dēļ tu vari sabojāt visas ilgi celtās attiecības. un kas pie tā ir vainīgs - es?
un tad vēl noteikti ir jābēdājas, ka, ja nekas nav sanācis, tad droši vien neesmu bijis kaut kā vērts. nu, otra cilvēka kaut kā vērts. lūk, kad otrs cilvēks sāk skatīties uz tevi ar kaut kādu pārākumu, tu domā - nu ar ko tad tu esi tāds pārāks, ar ko es esmu kaut kāds sliktāks par citiem?

Nupat injicēju sev vēnā DX Ball 2 ar visiem 767-iem. pēc visa spriežot, blade runner es skatīšos piecos no rīta, jo man vēl te ir jāizdara dažas lietas, vismaz klasiskajā DX noteikti.

Jā, ļoti labs iespaids ir radies par Icewind Dale 2, tiešām pārsteidzoši labs. Firmas ironija ir uz vietas, bet mjasorubkas (tad, kad viņas notiek) - ar Kurosavas vērienu. No kāda dialoga ar kareivjiem - alkoholiķiem Targosas nocietinājumos (viens žūpa tika pievērsts Pienākumam, lai arī pastāv opcija atnest blašķīti, es nopietni. un nulle pieci arī!; žēl, ka neatnesu, viņu pēc tam atspārdīja vilki)
Ciniskais Žūpa: Man ir pieriebies tas, ka tu ierodies pilsētā kā varonis, bet tev uztic kaut kādus idiotismus
Galvenais Varonis: Nu, jā, sākums nav viegls...
CŽ:/nevērīgi pavēršot pret sauli splintmeila šortus/ Tikai padomā, man kaut kāds purns lika ar dustu iznīdēt viņa noliktavā žurkas, septiņas gab.
GV: Nu un ko, iznīdēji arī, leģendām apvītais divrocīgais zobens rokā nenotrīcēja?
CŽ: Tu ko? Es esmu varonis, bļ. Es atnācu pūķus skaldīt, jbvrt. Kādi, vžp, grauzēji? Nospēru vienai vecenei kaķi un palaidu iekšā, pats atstrādāju kaujas paņēmienu "maļeņkij prival".
GV: /aizdomīgi rakņājoties pa čemodānu/ Šito kaķi, vai?
CŽ: /pārsteigti/ Jā, šito... Tu ko, ar beigtu kaķi somā staigā? Tu normāls esi, vai kapteinis tev galīgi smadzenes sačakarējis? Pasaki man - priekš kam tev somā ir beigts kaķis?
GV: Ē...nu...domāju, ka kādā kvestā noderēs...nu varbūt atrisinājums kaut kam...
CŽ: Muahahahaha!!! Beigts kaķis - atrisinājums?! Idioti, bļ.

Par laimi viņu arī zamočīja tadžiku melnstrādnieki - gobļini. A kaķis somā aizvien glabājas.

Vispār, tas viss sākās jau no rīta. Bet nē. Intervija. Tests. Pa labi no manis sēž pretendents "Brioni" kostīmā. Nevaru, nevaru, nevaru. Un tad es vēl atcerējos to Līvu koncertierakstu, "kuru nevienam nekad nedrīkst rādīt", atcerējos to Groduma pārpālī ķērcienu "Ravnraollnoliepājas!", un vairāk nevarēju nomierināties, mani panesa osnovateļno, bija panesusies pilnīga katarse, izsauciet ātros. Pizģec pilnīgs.
"Kādus "Ozollapu" hokejistus jūs varat nosaukt?". Rhhhh. Bļa. Andrejs "Dzelzs Malkas Cirtējs" Peregarovs, whahahahaaa...otrā maiņa, labā mala...ar trīspadsmito numuru laukumā - Tailers Drozdovs, i ņiipjot! āhahahaha...Un tā visu laiku. Vārdsakot, ellišķā atsviliņāsana nenotika, kg/am, paldies tev Igor Trubogrejev!

Ja es uzpīpētu tad zāli, es laikam nomirtu.

Un tad vēl autobusā ienāca prātā, ka laiks tomēr padomāt par militāro karjeru. Līdz majora pakāpei un tad atvaļināties. Pa vidam noprecēt Klaudiju Šīferi, pieņemt viņas uzvārdu un īpašumus, dzīvot Dreiliņos, treilerī. Ar visu nozagto bruņumašīnu. Tikai padomājiet kā tas izklausās - majors Šīferis! Viss, šodienai laikam pietiek iespaidu. Pie visa tāpat vainīgs waits.