A ziniet - man kādreiz 14-17 gados bija sava ar roku rakstīta dienasgrāmata divās brūnās kladēs.

Es aizguvu šo ieradumu no sava nu jau aizsaulē aizgājušā vectēva. Mans vectēvs rakstīja dienasgrāmatu sev kādus 40 pēdējos mūža gadus, un viņam bija ellē pilna istaba aizkrauta ar zaļām, brūnām, zilām, melnām un dzeltenām kladēm. Kad es pie viņa kādu retu reizi aizbraucu ciemos un pajautāju kā viņam labi klājas, viņš man iedeva rokās kladi. Un ziniet - tajās kladēs bija par katru dienu tikai ļoti skopa informācija par to, kā šī diena ir tikusi pavadīta. Vienmēr pirmā rindiņa katru dienu - cikos ir lekusi saule un cikos tā rietēs, kāda ārā temperatūra. Un vēl tā mēness piktogramma - cik daudz var redzēt no mēness, teiksim, aizkrāsots pusaplītis vai saule - tukši balts aplis ar maziem stariņiem apkārt. Vai balts mākonītis ar sniegpārslām, laika prognoze rītdienai.

Tad, varbūt ieraksts par to, kā viņš un vecmamma gājuši uz tirgu, ko tur iegādājušies un cik tas maksājis. Finansiāla atskaite. Vai - kas atbraucis ciemos un ko iesākuši. "Atbrauca Gunta ar mazo dēlēnu, un mēs devāmies uz zoodārzu. Bija mākoņains laiks." Tas viss. 40 gadus tā. Mans vectēvs kara laikā bija nošāvis gan padomju armijas kareivjus, gan vēlāk - arī vācu fašistus, par ko viņu neaizsūtīja uz Sibīriju, bet mazliet pabīdīja rindā uz "Zaporožecu". Jūs ziniet, es esmu izjutis to viņa rūgtumu pret jebkuru vardarbību pasaulē. Kad sāka stāstīt pa radio, kurš ko ir kautkur nošāvis, viņs mēdza pagriezt translācijas aparāta kloķi uz kaut ko citu, varbūt vispār uz balto troksni. Tā bija tāda ierasta un elementāra kustība, ar kādu mēs parasti tramvajā nopirkto biļeti sev iebāžam kaut kur kabatā. Varu pateikt, ka viņš ir mana īstā tēva tēvs - un mans tēvs izdarīja pašnāvību, kad viņam bija 27 gadi. Man ar vectēvu bija vienas asinis un vienas klades. Tagad man ir 29 gadi un šogad paliks 30.

Viņš mēdza skatīties televizoru - ziņas un futbolu. Mana viena no lielākajām dzīves nožēlām ir tāda, ka mēs nekad neaizgājām kopā uz kādu "Daugavas" maču, vectēvs mitinājās dažu minūšu gājienā no stadiona. Un kad es debitēju LTV rīta ziņu sporta diktora lomā, mans vectēvs jau bija kļuvis akls, un televizoru viņam ieslēdza vecmamma. Lai noklausītos rīta ziņas. Viņš mani atpazina. Es biju pārbijies kā diegs. Es skatījos savās dienasgrāmatās, kurās nebija nekādu mākonīšu, bet "vakardien mēs pēc diviem litriem ar visu plostu un teltīm iegāzāmies upē", un es aizgāju un tās klades sadedzināju. Es savu vectēvu netiku redzējis kopš tā laika, kad viņš kļuva neredzīgs, tikai bērēs.

Viss, ko es tagad rakstu šeit ir uztverams kā "rītdien būs mīnus divpadsmit" vai "mainīgs laiks mākoņu ziņā". Patiesībā, tās ir vienīgās lietas, kuras man pašam sev būtu aizraujoši lasīt.