Ai, nu nevajadzēja dedzināt, ar ko tad divi litri sliktāki par mākonīšiem, kas atspīd upē un kurus Tu aizmirsi pieminēt? Jeb šādi rūpējies par mazbērniem?

Mans vectētiņš nerakstīja diensgrāmatas, toties laboja pulksteņmehānismus. Tur nu es nespētu ar viņu sacensties, toties pamatīgi ieliku viņam elektronikā.

Mana tīneidžera dienasgrāmata ir uz galda kalendāra lapiņu malām. Visas mēness fāzes un saule lec un riet tur jau bija iekšā, arī vārda dienas. Atklātā formāta dēļ rakstīju kodēti, neminot konkrētu cilvēku vārdus, bet tā, lai izejot no dažiem atslēgvārdiem varētu pats atcerēties, par ko bija runa. Tas bija ļoti aizraujoši, jo jau pēc gada pārškirstot šo to varēju atcerēties tikai ar pūlēm. Tad bija mazliet neomulīgi, jo likās, ka tos ierakstus ierakstījis kāds pavisam cits cilvēks.