4:56

Jaunākais

18.1.10 19:48

rezervēt vilciena biļeti no milānas uz venēciju ir neiespējami, pat sekojot sarkasma piebārstītajiem bloggeru padomiem papriekš sarakstu nočekot vienā portālā, cenu otrā, bet rezervāciju veikt trešajā. tā kā vilcienu saraksts pirmajā portālā kādas servera kļūdas dēļ nebija pieejams, bet otrajā nevienam reisam klāt nebija cenas, atmetu visai vilcienu padarīšanai ar roku. un labi vien. kā izrādās, te taču ir easyjet lidojums pa tiešo uz marko polo lidostu.

taču ar to vēl jautājums nav atrisināts. man vajag kur uz trīs dienām palikt — pazemīgi lūdzu jūsu ieteikumus..

16.1.10 16:49

būtu bijis jābūt bijušam

14.1.10 13:33

es šeit esmu vientuļš un nezinu, kā lai to risina. vakar lasīju pētījumu, ka ilgdzīvojošām sabiedrībām katram indivīdam ir ap sešiem labiem draugiem. vidējam rietumu pasaules baltajam - ap diviem. no šiem diviem divi man dzīvo r., viens l. un pārējie vēl nezin kur.

6.1.10 23:48

ziemassvētki pie grebenščikova un ņevska. un, protams, ar noslēgumu sieviešu klosterī.
vecā kalendāra ziemassvētkos ir daudz vairāk mīlestības un spēka, jo sevišķi sieviešu klostera mazajā baznīcā.
un... nezinu, kā lai to izstāsta, — vai tā ir sajūta vai drīzāk vilkme, vai tikai ilūzija — skatoties uz mūķenēm, es patiešām sapratu, kā ir vēlēties atbrīvoties no "grēka", proti, no vēlmēm, kārēm un iegribām, kas vislaik vedina prom no dzīvošanas ar atvērtu sirdi mūžīgā mirklī.

3.1.10 16:17

vislabākais, ko darīt aukstā un sniega pilnā svētdienā, ir doties meža virzienā ar kocenēm pie kājām. sākumā gan liekas, ka tālāk par tenisa laukumiem nejaudāšu, nu, maksimums, līdz torņkalnam vai pirmajai kāpai. viens klamburs pie kam tāds vaļīgs, un vispār labā kāja šķība un zābaks spiež uz asinsvadiem. šitā sodīdamies nemanot tieku līdz izcirtumam un tad jau atpakaļceļa vairs nav. lielā kalngales kāpa, ievu grava un pūka priedes — manas mīļākās vietas ziemas versijā.

bērnībā uz mežu ar slēpēm devos gandrīz katru dienu, jo sniega netrūka. tagad kas dīvains ir noticis ar zināmajiem pauguriem — tie ir it kā palielināti un vienlaicīgi arī samazināti — koki paaugušies, bet nogāzes liekas mazākas. vecās slēpju trases vairs nav tik noteiktas — cilvēki tagad slēpo kur deguns rāda, viss mežs izvagots krustām šķērsām, spēj tik izsekot, kurp katras rises ved. aizraujos tām sekojot un gandrīz nepagūstu no meža izkļūt līdz jūrai pirms metas tumšs.

bet tur...

pie jūras nav nevienas dzīvas dvēseles, un pati jūra liekas palēnināta, it kā atpūsdamās, kamēr neviens neskatās. un debeis tik zemu, ka, ikreiz ieelpojot, mākoņi šķiet pasniedzamies degunam pretim. man vienalga, vai kāds dzird vai nē, es jūrai nodziedu tādu kā sveicienu sibīrijas šamaņu rīkles skaņās — jo jūra nemaz nav apvainojusies, ka jau divas nedēļas tepat blakus esmu, un neesmu to apciemojis.

personiskas atziņas mēdz būt banālas, vai ne? no viļņiem un mākoņiem ir tik daudz ko mācīties.

2.1.10 18:06

daudz saules, un mikroskopiski ledus kristāliņi gaisā pavisam it kā bez masas un svara, un.. un.. un mīnusss septiņpadsmit.
aukstais gaiss izdedzinājis plaušas — kā ir? vai tas maz var sasilt par 36.6 + 17 = 53.6 grādiem, lai es nenosaltu no iekšpuses?
piezvanīju sievietei, kas piedāvā dalīties ar burku sēnēm. varbūt man ir kāds draugs cīrihē.

1.1.10 13:25

šī bija viena skaista jaungada sagaidīšana — meža vidū, pie ugunskura, ar labiem draugiem un citiem labiem cilvēkiem, ar divām miljons segās un lakatos ietinušamies, pārkarsušām bet stilu ieturošām grūtniecēm, ar lēcu dālu un soļjanku, ar dzirkstošo dzērienu "mežezers" un, protams, neiztrūkstošu uguņošanu starp mazajām priedītēm. atgriežoties no meža jutos nedaudz skumjš un pavisam mierīgs, tāpēc, vēl domās pārcilājot šī gada notikumus, devos pa vientulīgu ceļu mājup. ātri iemigu un labi izgulējos, un šorīt pat ne ar vienu nesastrīdējos.

lasu hologrāfisko visumu, The Ideal Prepuce in Ancient Greece and Rome: Male Genital Aesthetics and Their Relation to Lipodermos, Circumcision, Foreskin Restoration, and the Kynodesme un tamlīdzīgu literatūru.

31.12.09 18:32

jūtos pieaudzis un neatgriezenisks; gudrības, spēka, skaistuma pilns un bišku nolietots.

29.12.09 00:08 - atzīšanās

beidzot atjaunojos apmaksāta lietotāja statusā.
piedraugoju kādus divdesmit cibiņus.
izdzēsu prāvu gūzmu ar saviem ierakstiem.

trankvilizatorus nebiju lietojis gandrīz visu rudeni, bet nu atkal ievajadzējās.
jau vairākas dienas neesmu izsmēķējis vakara cigareti.
pēdējo grāmatu es izlasīju pirms trim mēnešiem.

jau mēnesi cīnos ar visādiem impulsiem, kas traucē strādāt.
varbūt esmu izārstējies no darbaholisma?

ar cieņu,

25.12.09 01:18

vispār šeit esmu kā no laivas izsviests — nevaru sev atbildēt, kur man ir māju sajūta, un kas tā vispār ir. un kaut kur, protams, netīšām, esmu nedaudz pazaudējies. katru nakti sapņoju fantastiskus sapņus, bet dienas paiet tā arī nesākušās. iespējams, tas ir tikai no tā, ka kārtīgi neizguļos, bet varbūt mani salūzis kas vairāk par miega mehānismu. nevilšus jūtos par prāviem trīsdesmit vecāks — labprāt vakariem vien sēdētu, klausīdamies interesantu cilvēku sarunās, ko piebilstu un papildinātu, pilnībā izvairoties no sava viedokļa paušanas, nepārtraukti smaidītu un radītu mierīgu un klusu atmosfēru sev apkārt.

taču labā ziņa ir tā, ka šovakar ir pārgājis rezignētais kašķīgums, kas mani mocīja, kopš šeit ierados pirms nedēļas. kaut kā ar sirdi pietuvinājos citu cilvēku, radu, draugu īstenībām, ja jūs sarpotat, ko ar to gribu teikt. ne jau nu es tā uzreiz kļuvu par sabiedrības dvēseli, taču sēdēt un klusēt kļuva nesalīdzināmi interesantāk.

22.12.09 23:27

sākas karš — pilsētai uzbrūk zelta lidmašīnas un lidojošie šķīvīši, kas izplata gāzi, no kā visi kļūst neredzami. lidmašīnas un — jo īpaši — lidojošie šķīvīši ir dikti karsti: jebkas, kam tie pieskaras, sakūst un atrullējas kā caurauguši šķiņķīši uz pannas. tibetas mūki sadomā situāciju glābt un no visādiem sīkumiem uzbūvē savu kosmosa kuģi, no vienas vietas nokarinātu ar sarkaniem karodziņiem. uz zelta būtņu planētas viss, protams, ir veidots no zelta zvīņām; tibetas mūku pārrunas tur, diemžēl, ir neveiksmīgas. nolaižoties atpakaļ uz zemes, ir pagājuši daudzi gadi, un viss šeit pārvērties par tādām kā stalažām, no kurām zeme īstenībā sastāv (augsne, kalni okeāni utt. ir tikai pati virskārtiņa); ar līganiem palēcieniem mēs lecam zemāk un zemāk, un baidīties jau nav no kā.

29.11.09 13:28

gājām uz karali līru komische oper, bet biļetes bija izpārdotas. nonācām visai dīvainā leipcigas doma zēnu kora koncertā, kur publikas un izpidlītāju vidējo vecumu starpība pārsniedza gadus 40. turklāt zālē sēdošo skaits izpildījuma kvalitāti pāršāva par vairākām kārtām. vienīgais iespējamais vakara turpinājums — loģiski, klubs insomnia, kurā nodzērām visu naudu un tālab nācās mājup doties ar metro.

u7

28.11.09 11:12

27.11.09 13:31

23.11.09 18:50

cigoriņi, karamelizēti medū un pampelmūžu sulā!!!!!!

22.11.09 09:20

man ir aizliegts iet baudīt kvalitatīvu laikmetīgo deju. iemīlos visos vīrieškārtas solistos uzreiz.



18.11.09 09:48

tā, aleksanderplatz metrostacijā bija izplatījies vīruss, kas visus pārvērta par vampīriem. kā reizi tobrīd uz vienām trepēm tur notika gender studies lekcija, kuras vidū ieradās šausmīgi skaists multimiljonārs, kurš mugurā vienu otram virsū bija savilcis trīs biezus džemperus ar pīnēm. vīruss izplatījās ļoti ātri un visi no auditorijas pārvērtās sakošļātām košļenēm līdzīgās masās, tik es, multimiljonārs un viņa saderinātā palikām tādi pusratā. ārā, gaismā, iet nedrīkstēja, un es kaut kur dabūju spogulīti, ar ko spīdināt sev acīs, lai tā košļeņu masa atkāptos. kaut kā tiku ārā, bet skaistais multimiljonārs palika tumsā, lejā, protams, mīlestības vadīts. pamodos mežonīgās greizsirdības mokās.

17.11.09 22:03

15.11.09 09:15

pilns klēpis dokumentālo filmu:
http://www.youtube.com/user/zuke696

26.10.09 09:58

michael hudson par latviju (vide0). ja nu kāds vēl nav redzējis šo - noskatieties. ir vērts vēlreiz nosaukt lietas īstajos vārdos.

9.10.09 13:49

7.10.09 09:57

dzīvoju kopā ar diviem ungāriem, pamazām mācos ungāru valodu, eju uz ungāru teātra izrādēm, iedzeru un uzpīpēju ungāru bārā, ar ungāru ebrejieti sarunāju kopā rīkot filmu vakarus, un šodien iešu uz randiņu ar vēl pavisam citu ungāru.

4.10.09 15:11 - šodien



1.10.09 01:21

tā, seši mēneši, seši mēneši, pusgads.

29.9.09 00:51 - wow...

25.9.09 23:49

jeb varbūt labāk par latviju aizmirst? samierināties ar savu (un savu tautiešu) latvietību, tās trūkumiem, un lēnām aizmirst savu valodu un savu kultūru, domājot tikai par to, kā sasniegt nirvānu šajā dzīvē, rēķinoties ar to, ka pēc pāris (desmit) gadiem dzīve uz šīs planētas šā kā tā kļūs pārāk baisa?

21.9.09 14:30

mustkatķirbja zupa
muskatķirbja salāti
sēņu zupa
sēņu mērce
omlete ar sēnēm
avokado mērce
svaigu vīģu salāti
TIK GARŠĪGI!

esmu pārtraucis smēķēt un lietot cukuru (ar sīkiem izņēmumiem, bet tomēr), ko es tagad kompensēju ar afigennāko rīšanu. ja es būtu spējīgs pieņemties svarā, es jau sen būtu pārcēlies divas svara kategoriojas augstāk.

16.9.09 15:12

grandiozs nespēks šodien..

15.9.09 19:33

pēdējā laikā esmu sācis kļūt arī aplam jutelīgs/jūtelīgs/jutīgs/jūtīgs attiecībā uz olām un piena produktiem. kā veikalā nodomāju ietaupīt un ņemt parastās olas bioolu vietā vai parasto pienu sojas piena vietā, tā vairākas no manām maņām sagrābj vīzija ar dažādiem šausmu dežūrskatiņiem, un roka aši maina virzienu, sniekdamās pēc dārgākā produkta, kas novietots turpat netālu, saprotams, speciāli tādiem kā es.

14.9.09 22:37

sludinājmuā bija rakstīts, ka dzīvoklis atrados kādā neubau (veee!), toties uz weserštrāses — which is good. durvis man atvēra viens no rūķu pāra, un ieveda mani netīrā, baismā dzīvoklī. puisim varēja būt ne vairāk par 28 gadiem, bet izskatījās pilnīgi bezlaicīgs. no virtuves mani pasveicināja otrs, kuram, kā likās, arī savos 25 jau bija parkinsons. pa ceļam sanāca ielūkoties parkinsona istabā — totāli piebāztā un tumšā. vannastistabā bija tikai viena tumša lampa un tā pati iespiesta putekļainā stūrī aiz veļasmašīnas. kaut kā parunājām, puiši vai nu uz heroīna, vai arī pilnīgi traki. runājot acīs neskatās, matiem salipušiem uz pieres, šķībiem, uz āru izvērstiem zobiem un gaudenām balsīm. viņi varēja būt brāļi, ja vien viens nebūtu vācietis, bet otrs — amerikānis. kad nonācām līdz virtuvei, pamanīju, ka kāds no viņiem bija taisījies gatavot ēst, proti, pilnu pannu piemizojis ar sīpoliem. tas nu man bija par traku, es aši atvadījos un, izgājis uz ielas, nevilšus skaļi noskurinājos. uz ko man garāmgājējiem vajadzēja paskadirot, ka tas tāpēc, ka neubau.
Powered by Sviesta Ciba