labi, draugi, klausieties. šis man bija ir gads vispār bez jāņiem. dzīvoju te uz asfalta, strādāju 15 stundu šiftus un no rītiem retu reizi aizminos līdz hāzenheidei parunāties ar kokiem. eju gulēt rātni ap desmitiem un vēl rātnāk ceļos ap septiņiem, jo, kānekā jau vecs cilvēks ar sirmiem deniņiem (tā ir patiesība!), nevaru ilgāk nogulēt. transā, kopā ar visiem pseidokūlajiem, kas no krustkalnes minās uz centru strādāt savās šikajās studijās, dodos novietot komputatoru blakus brangai latte macchiato, jo mājās vairs pastrādāt nav iespējams. pārāk daudz guļamistabīgas sajūtas ir manā guļamistabā. un kaimiņiene katru dienu raud, jo viņu pametis viņas puisis, par ko — proti, pašu faktu nevis puisi — man ir liels prieks, jo beidzot virtuve ir brīva un trauki nekrājas izlietnē. un vēl viņa grib no manis mācīties jogu, kas man liek pašam sevi staipīt — vēl viens pluss no šādas šķiršanās. jā, nu katram savas vajadzības. mana sirds, savukārt, uzāķēta uz vienu puisi, kas par mani vecāks un maksā renti ar sieviešu kleitām, ja tā var izteikties. toties naudas nav. saprotams, man, nevis viņam. imigranti no austrumeiropas parasti te nedzīvo pārbūvētās fabrikās ar 5metrīgiem griestiem. daži no šiem autrumeiropiešiem atskārtuši, ka līdz šim dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, tā ka tagad iztikšanu par 5-10 euro dienā izbauda kā piedzīvojumu. nu nemaz nesūkstās, nemaz. jā, un laiks mums te labs, saule ripo pa zemes virsu un vienīgais mitrums, ko te var dabūt, ir no liepu lapām pilošais medus. nu, labi, draugi, man tagad jāskrien. bija patīkami.