iedarbīgas zāles ([info]bez4pieci) rakstīja,
@ 2015-03-15 21:08:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
sazvērestības teoriju gadījumā es vienmēr izmantoju okama asmeni – es tām neticu, kamēr vien eksistē kāds vienkāršāks, racionāls izskaidrojums. pēdējā laikā es apsveru tādu pašu pieeju dievišķajam. neeksistences pierādījumi vienmēr ir visgrūtākie, protams. bet kamēr nav pierādīta hipotēze, ka eksistē jomas, ko zinātne nekad nespēs izskaidrot, es arvien vairāk sliecos ateisma virzienā. un tas ir pārsteidzoši traumatisks process.

esmu pamanījis, ka apziņa ir muļķudroša ierīce. to ir grūti izsist no sliedēm, un tā vienmēr, savā veidā, atradīs veidus, kā saslēgt atpakaļ pātrūkušus kontaktus. un tieši no tā man ir kļuvis baisi: tās darbība ir mehāniska, tai nepiemīt nekāds savs intelekts, tā nepieņem lēmumus, tā vienkārši iet pa mazākās pretestības ceļu vai seko tikpat mehāniskiem kairinājumiem. saprotams, esmu priekš sevis atklājis kaut ko, kas 20. gadsimta filosofijā jau sen ir izpētīts. bet atļaušos bilst, ka teorija šeit ir mazsvarīga, man daudz būtiskāk ir saprast, kas tas man personiski ir par procesu, un kur tas mani novedīs.

pārejai uz dzīvi bez dievišķā un pārdabiskā it kā vajadzētu būt apgaismojošam, ietverošam un nomierinošam ceļam, bet es to sajūtu kā visai destruktīvu. tas saistās ar lielu daļu vientulības — kā nekā, mani pamet mani iedomu draugi, mani neredzamie sarunu biedri un liela daļa drošības sajūtas, ka, ja nu gadījumā ar mani notiks kas šausmīgs, un es nevarēšu darīt neko citu, mana gara pasaule ar mani paliks. īstenībā man ir tik ļoti bail, ka es labprāt pie pirmās izdevības skrietu atpakaļ pie labi pazīstamā i am special and selected, kur es esmu loģiska daļa no kaut kā lielāka, kur mans mērķis ir ar to lielāko kaut kad atkal savienoties, ar to lielo māju sajūtu, kas tur būs lai vai kas. pat ja es nomiršu.

bet es esmu neatgriezeniski pamanījis, ka manai būšanai eksistē kāds vienkāršāks izskaidrojums. es arvien skaidrāk sajūtu to mehāniku, smadzenes kā muskuli, ko var trennēt, veidot, pakļaut, apspiest, neklausīt un pat mīlēt. un tās čakli reaģē pretim, lai saglabātu savus sinapšu kontaktus un līdzsvaru, mūžīgi pielāgojas. līdzīgi kā tam kaķim, kam kopš dzimšanas aizsēja kreiso aci, smadzenes izdarīja savu iespēju robežās vienīgo racionālo slēdzienu, proti, ka kreisās acs nemaz nav. manas smadzenes reaģē uz to, ka man ir pārāk daudz stresa, un izrāda vēlmi to mazināt veidos, ko tā zin. tās ir ieprogrammētas reaģēt uz padarītu darbu ar padarīta darba sajūtu, un uz nazi pie rīkles ar naža pie rīkles sajūtu. tās ir mācītas, sistemātiski un nevilšus trennētas un mudinātas nostiprināt sev zināmus reaģēšanas musturus.

matemātikā no pavisam vienkāršiem likumiem var veidoties neaprakstāma sarežģītība, un otrādi. ja eksistē objekti ar nulles tilpumu, bet bezgalīgu virsmas laujumu, vai, ja vienīgais pierādījums trim telpas dimensijām ir "izskatās, ka ir trīs", jo vispār jau visu telpu var aprakstīt arī ar vienu dikti samudžinātu lauztu līniju... tad emergent complexity, īstenībā, ir vienkāršāks izskaidrojums nekā dievs. tas ir viens spektrs, kurā vienā galā ir smadzenes kā orgāns un otrā ir apziņa, un visos līmeņos ir šī kompleksā, uztjūnētā mehānika. atķiras tikai likmes.

un tomēr manas smadzenes reaģē ar zem kājām izsista pamata sajūtu. nav vairs ‘es, mans ķermenis, mana apziņa un mana dvēsele’. ir tikai viens mudžeklis, kur es kā atomu kopums esmu tikpat es, kā es, kas ir manu atmiņu summa. ateisms tādā ziņā ir daudz vienojošāks ar visām citām būtnēm, nekā jebkura reliģija. tas neizceļ mani ārpus pasaules, vai kaut kādā starptelpā starp "reālo" un "garīgo" pasauli. nav nodalījuma starp mani un pasauli, ir tikai uztrennēts priekštats par robežu, un dienas beigās pat tas kļūst nebūtisks, jo nomirstot pazūd visi es, tie pārvēršas par izejmateriālu jebkuram citam es, kas būs tikpat es, cik es esmu es.

es beidzot saprotu, cik ļoti dievišķais manā pasaules skatījumā ir kalpojis kā definējošs un robežas nospraudošs mehānisms. atsakoties no dievišķā, robežu ir daudz mazāk. jā, un – dīvainā kārtā – ir arī drošāk.

(p.s. nebūt vēl neesmu visu par šo tēmu paguvis izdomāt. man vēl ir ļoti daudz neskaidrā.)


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]shelly
2015-03-15 23:11 (saite)
Ateisms nepavisam nav mierinošs, nemaz.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]bez4pieci
2015-03-15 23:26 (saite)
man liekas, sākumā nav. bet kaut kad būs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]dejavu
2015-03-16 00:17 (saite)
O, man ir gan mierinoss.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]dejavu
2015-03-16 00:18 (saite)
Welcome to the club.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]zimbabve
2015-03-16 10:08 (saite)
+

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]avralavral
2015-03-16 10:12 (saite)
foršs ieraksts

(Atbildēt uz šo)


[info]simamura
2015-03-17 11:13 (saite)
Ļoti interesanti! Jo man, piemēram, apziņa, ka "ir tikai viens mudžeklis, kur es kā atomu kopums esmu tikpat es, kā es, kas ir manu atmiņu summa", visaptverošu māju sajūtu rada daudz vairāk nekā paļaušanās uz pārdabisko.

(Atbildēt uz šo)


[info]vikings
2015-03-18 07:47 (saite)
Nu re nu, dievišķo var saprast makšķerējot, a ber pretējo, resp. Dievišķā neesamību, saprot ar gadu nastu uz muguras. Bet nu labi aprakstīji

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?