Postmodernism & Cult
Katrā gadījumā man ir skaidrs, kas ir kulta rakstnieks postmodernisma žanrā.


Sāksim ar postmodernismu. Ļoti vienkārši. Eksistē tāds cilvēks, teiksim vārdā Leopolds Šlags, kurš raksta kaut kādas grāmatās, nu, visumā nodarbojas ar literatūru. Raksta viņš aizvien labāk un labāk, taču pamana viņu (t.i., nevis viņu, bet viņa grāmatas) tikai tā nelielā cilvēku daļa, kura arī cenšas lasīt pēc iespējas vairāk daudz un dažādu grāmatu, nevis tikai tās, kuras ir izliktas grāmatveikala skatlogā. Arī raksta par Leopoldu Šlagu (t.i., viņa daiļradi) tikai tādi avoti, kurus lasa vienīgi tikai jau manis minētie cilvēki, nu, un savā starpā apspriež. Jo labāk Šlagam sanāk, jo biežāk viņa vārds tiek minētos kuluāros, intereses areāls aizvien paplašinās, un tas, līdzīgi dabazgāzei, no elitārā purva dzīlēm lēnām sāk garot aizvien tuvāk un tuvāk visai plašajai pasaulītei.

Līdz pienāk diena, kad tā aizkulišu čukstu masa nonāk attiecīgi jaunā atmosfēras slānī, un nu jau Leopolda Šlaga jauno darbu sāk pirkt  masas, piedevām vienotā porivā un lāgā nespējot paskaidrot - kāpēc. Tādas masas, kas požizņi nu nekādi nelasa daudzās un dažādās grāmatas, bet teiksim, trīs-četras gadā. Kaut kas teica, kaut kur par viņu rakstīja, brīvdomātāja reputācija, aha, jauns solis, svaiga elpa, brīva telpa. Vārdsakot, Leopolds parādās masveidā atmosfērā: "A tu jau lasīji? A tev jau ir? A, še, tev, bah, citāts, ko, apdirsies?" Šajā brīdī, ievērosim, mūsu varoņa radītais darbs ir moderns, tāds, kuru daudzi pērk un lasa, tipa, tāds it kā tikko startējis no nekurienes.

Jo vēlāk, kā izrādās, tas nav nekāds starts, ka viņam vēl ir pirms tam ("a vēl viņam ir šitais, lasīju ar mašīnrakstīnu sadrukātu, nē, tas bija vienā interneta portālā, bet atrast nebūs viegli, "Kalamazoo Times" publikācijas ir), sākotnējie ir tie patiesie... Nē, galvenais šeit ir tas, ka viņam... Respektīvi, parādas pilnīgi neviltota interese par to, a hū ze fak iz Leopolds Šlags?

Lūk, ja runājam par rakstnieka augšupejas līkni, tad tās augstākajā punktā Šlaga literatūra pārvēršas no modernas par postmodernu, t.i., viņa bija moderna, tikai tagad moderna jau būs nevis literatūra, bet gan pats Šlags, kurš pārmāks ar mediju palīdzību savas iztēles augļus ka divi pirksti ap asfaltu. Interese, protams, baro medijus (tur nav ko apvainoties, tā ir mašīna, kuru neviens nekontrolē, arī paši mediji nē); taču ļautiņiem tā ir pilnīgi dabiska interese - kādam gan jābūt cilvēkam, lai uzrakstītu kaut ko tādu, par šādām, lūk, lietām? Pie tam, iestājoties postmodernisma periodam, pašas grāmatas taču tiek izrautas no savas harmoniskās un dabiskās vides, no viņām tiek izrautas un apvienotas kaut kādās kopējās idejās/simbolos dažādi spilgtākie fragmenti...nu, teiksim Šlags kļūst par to, kurš raksta "par sēnēm" vai "par visumu" vai "kognitīvo diskursu" vai "kakām"; tās lapiņas ar idejām viņam tiek cēli piespraustas pie žaketes atloka, un mēs iegūstam pilnvērtīgu kulta figūru.

Es nebūt neko nenorakstu uz kaut kādu pīāru vai mediju sarīkoto šovu, kurš ietekmē jau pavisam citus mehānismus. Tikai un vienīgi par cilvēku dabisko reakciju, kā nu kuram tā nostrādā ātrāk vai vēlāk.
Runa iet tikai par to apogeju, kurā cilvēks kļūst par postmodernisma kulta personāžu, bet viņa personība un veikums vienkārši pārceļo no sekcijas A uz sekciju B. Un kad pienāk laiks atbildēt uz jautājumu, ko tad kulta Leopolds tādu ir paveicis vai pastrādājis, lai rakstītu, lūk, par šādām lietām vai šādā formā vai ar šādu attieksmi, tas ir neglābjami jāskaidro - "viņš noteikti ir salasījies Sartru" vai "viņš ir pārrijies LSD" vai arī "viņš dienām no mājas neiet laukā". Tikko autors tiek iepazīts kādā tv pārraidē vai fotogrāfijā kā gluži normāla miesiska būtne, kas arī ēd un čurā, tiek nekavējoties meklētas atbildes uz šiem jautājumiem - precīzāk, nevis jau par pašām grāmatām, bet uz tām piespraustajās lapiņās sarakstītajām lietām, brīdī kad viņš kļuva par kulta figūru! Un viņa literatūrā nu darbojas nevis kaut kādi varoņi, bet gan daudzi Leopoldi Šlagi, viņa kaimiņi, draugi un ienaidnieki. Nekas nenotiek tāpat.

Jo ir neapšaubāmi skaidrs, ka aiz visa šī radīšanas procesa kaut kas slēpjas. Es, piemēram, svēti ticu, ka ja nāktu gaismā fakts: Astrīda Lindgrēna savās mājās patiesībā ir caurām dienām pačkām rijusi kaut kādus barbiturātus, tad viņa neapšaubāmi būtu postmodernisma kulta rakstniece, un visi teiktu, ka "Karlsons - ne jau bērniem tas ir domāts", etc, etc Protams, šī postmodernisma un kulta simbioze nav ilgi dzīvotspējīga; ne kopā, ne atsevišķi. Kā jau jebkurš zenīta stāvoklis, arī šis ļoti ātri pāriet, un par jaunām stadijām labāk vairs nav ko domāt. Taču man ļoti patīk šie abi apzīmējumi "postmodernisms" un "kults", kuri nenozīmē absolūti neko, jo diezin vai par kādu rakstnieku tu otram cilvēkam varētu kaut kā pateikt un izstāstīt, nenocitējot viņam autobusa pieturā vismaz vienu smagsvara monolīto darbu. Tādēļ labāk ir pateikt neko. Tiesa, mani ārkārtīgi prikoļī, cik nopietni šos jēdzienus lieto citi cilvēki.

Velti viņiem iestāstīt, ka "algebra sestajai klasei" ir ļoti postmoderns darbs un ka, ja parēķina, cik Holivudā ir kulta režisoru, tad visdrīzāk  nāks prātā  starp privātajām savrupmājām staigājoši neskaitāmi grupējumi ar  kaut kādiem vūdū reliģijai vai kukkluksklanam piedrerošiem atribūtiem, koroče, kultisti, skaitā "pilna pakaļa". Fans, stjobs un tikai.