Šķirstot sapņu tulku
Diemžēl pašlaik sapņu tulkos atrastais pilnībā neizskaidro šonakt bezapziņā notikušās lietas. Pastāstīšu jums, jaunie psihoterapeiti!

Karoče, sākās viss jaungada vakarā, tā ap pievakari: kopā ar NL, Mihtālu, capslock un kosmonavtovich, kā arī dažiem man pazīstamiem krievvalodīgajiem džekiem spēlējām hokeju kādā Imantas pagalmā. Spēle mums nevedās, jo kāds nepārtraukti steberēja uz veikalu pakaļ jaunam šampānietim. Tas nebija diez ko jauki - tu atdod piespēli uz kreiso flangu, a tur jau nolikuši nūju, skaita cimdā naudu un saka "es tūlīt, burtiski desmit minūtes!". Vēl kāds no mums mēdza ielīst ik pa laikam paklausīties mašīnā radio, ja tur atskanēja kāda mīļa dziesma nu vai vienkārši pasildīties.

Jā, blakus manam pagalmam Imantā, tur garām iet Kurzemes prospekts un, apmēram, vienu pieturu tālāk varēja novērot narkomafijas pārstāvju pulcēšanos. Kāpēc viņi tur atradās, mēs tā arī neuzzinājām, taču pēc atlidojušām no tālienes frāzēm un bļāvieniem varēja dzirdēt, ka tur viņiem viss nav tīrs. Izskatījās narkobanda, lūk, tā - vienā ielas pusē ir kaut kāds galvenais, masīvs skūtgalvis (sauksim viņu par Bulli), ar ķēdi ap kaklu un ādas jakā. Blakus atrodas divi zemāka ranga darbinieki, ar kuriem viņš apspriež kaut kādas savas ģēlas. Pretējā ielas pusē uz šuhera stāv tāds izkārnējis puisis ar drediem, nu rastafari bērns.

Tad mēs pamanām, ka garām mums nobrauc sadauzīts un aprūsējis kadiljaks ar atvērtiem logiem, tā lēni, lēni. Nokļuvis vienā līmenī ar mafioziem, pa logiem pabāžas granātmetēju stobri, tad - babah! - viss sprāgst, zeme lido gaisā, Bullis trako, palīgi skrien pakaļ kadiljakam un met laikam ar pikām, kadiljaks pa gāzēm, konkurentiem vēl viena uzvara, Bullis tikmēr saķēris aiz krekla Dža adeptu taurē: "Kur tu, bļa, skatījies? Idiots, nah! Kā tu kontrolēji situāciju!". Galvenais, ka neviens nav ievainots. A mēs tur tā noskatāmies šovu, nu ko, bandītu razborkas, kāda mums tur daļa un turpinām spēlēt hokeju.

Mihtāls, teiksim ir izdomājis spēlēt hokeju ar slēpēm kājās. Šo ideju neviens neatbalsta. Taču šampānietis pieturas, laiks ir jauks, skat, rekur kāds jauks armijas kara gruzoviks aizbrauca garām, tas ar atvērto aizmuguri, kur būtu jāsēž karavīriem, un tiešām sēž trīs tādi. Viens ar mucu kaut kādu krāmējas... Uzmanību! Pabraucis garām mums un mafiozņikiem, gruzoviks apstājas un pēkšņi no vaļējās aizmugures izlido ārā muca - kā izrādās ar napalmu - un tiek laistas darbā bazukas! Viss liesmās, grāvieni, kliedzieni, puskilometra attālumā izdegusi zeme un koki izrauti ar visām saknēm... Kad liesmas puslīdz pieplok un var jau dzirdēt pažarnieku mašīnas sirēnu, redzam veco ainu - abi zemākā ranga darbinieki kaut ko histēriski skraida apkārt, Bullis trako, rastapuika pārbijies, bet nu vairs nekas nelīdz - Bullis viņu purina gaisā, prasa kāpēc viņš neredz kas notiek apkārt, pakļauj briesmām visas brigādes dzīvību un veselību, beigās iekrauj pa galvu, tad pārējais kolektīvs viņu tur atspārda ar kājām.

Te nu mēs saprotam, ka lieta vairs nav laba, jo aizdomīgi tuvu pagalmam sāk braukāt tanks - tāds maziņs, tur laikam tikai viens cilvēks var ievietoties, nu bet tanks taču. Piedevām viņš nezkāpēc sašauj kaimiņa kalnā iebūvēto garāžu. Tādēļ es, Ļoha un capslock (viņš pie stūres) sēžamies automašīnā, lai aizbrauktu pēc šampānieša uz tādu veikalu, ka lai kad mēs atgrieztos, tanks jau visas savas darīšanas būtu nokārtojis un mēs varētu spēlēt hokeju tālāk. Izbraucam tādā kā laukā, a tur jau ir izpridzinātas milzīgas bedres, tādi nelieli kanjoni - nu teiksim, piecstāvu mājas dziļumā. capslockir ierubījis maģīti, klausās ska un viņam kļūst aizvien jestrāk - viņš sit ar kāju līdzi ritmu pa gāzes pedāli, reizēm stūrēšanas laikā mēģināt dublēt bundzinieka kustības, bet kronis visam - pat iemanās ar mašīnu lekt pāri tiem minikanjoniem. Un pieciem pārlec arī!

Liktenīgais ir sestais, kurā mēs ielidojam ar ātrumu 150 kilometri stundā, atsitamies pret sienu un tenterējam visus piecus stāvus lejā, līdz mašīna paliek apgāzusies uz jumta. Mēs ar Ļohu pēc brīža izrāpjamies laukā - tādi asiņaini un saskrāpēti, bet nekas īpaši nekait. Plēšam kreklus un bintējam brūces, bet galvenais - gaidam, kad no mašīnas izlīdīs capslock ar paskaidrojumiem. Pēc brīža viņš patiešām arī izlien, skumji turot rokās kūpošo maģīti, tad tā nosodoši uz mums paskatās, nosaka - "ai, da nu jūs visus" un sāk steberēt sienas virzienā. A tur, tālu augšā jau ir pieslēpojis Mihtāls un māj mums ar roku. Un zvaigznes viņu tā forši izgaismo.
*****************************************************************************************
Un tūlīt - Ženēvas Mākslas Galerija vai kaut kas tāds, nu bet, karoče, Šveicē. Kā izrādās, esmu nokļuvis kādā neparastā mākslas izstādē - tur katra glezna ir savā istabiņā ievietota, un tad visādas japāņu tūristu grupiņas tur ieiet vienā istabiņā, paskatās gleznu, tad iet uz nākamo. Bet katra telpa ir ar nu, pavisam savādāku interjeru un apgaismojumu, viņas tā atšķiras, ka es pat  nezinu ar kuru sākt un lūkojos pēc kāda ekskursijas vadītāja, lai iesēstos grupas astē un točna redzētu visu pareizajā kārtībā. Un tad pamanu - jā, rekur aiziet grupa!

Un skatos - ekskursijas vadītāja ir austrinjsh ! Tad nu skatāmies pirmo gleznu, tādu lielu pa visu sienu. Uz tās ir attēlots Kartupeļu Koks. Kā tas izskatās - tāds kā mūžvecs ozols, kas aizņem bezmaz visu darba platību, tikai bez lapām, tipa kā nokaltis. Un dažiem zariem galā ir tādi melni bumbuļi..Tas arī ir viss. Mūsu gide sāk lēnām stāstīt japāņu tūristiem, ka redz ir tāds Kartupeļu Koks, un viņš ir tāds ļoti svarīgs, bet tie nevar nekādi ierubīties - tas ir kā kokā var kartupeļus audzēt! Tas ir pret agrārās saimniecības likumiem! Te <lj user=austrinjsh> sāk vareni noskaisties, un beigās jau baksta bezmaz ar pirkstu audeklā, sakot - nu kā jūs nesaprotat, katrā bumbulī tur ir kartupeļu lauks, daudzi kartupeļu lauki, veseli akri un hektāri, jūdzēm tālas tupeņu vagas līdz pat pašam horizontam!

Bet japāņi tikai purina galvas un pat neknipsē, kamēr <lj user=austrinjsh> galīgi zaudē savaldību, sāk raudāt un tad man viņu nākas mierināt, ka visi viņi tur ir duraki un nav ko ņemt viņus galvā. Bet uz nākamo ekspozīciju es vairāk neeju.