Šķirstot sapņu tulku
Diemžēl pašlaik sapņu tulkos atrastais pilnībā neizskaidro šonakt
bezapziņā notikušās lietas. Pastāstīšu jums, jaunie psihoterapeiti!
Karoče, sākās viss jaungada vakarā, tā ap pievakari: kopā ar NL,
Mihtālu, capslock un kosmonavtovich, kā
arī dažiem man pazīstamiem krievvalodīgajiem džekiem spēlējām hokeju
kādā Imantas pagalmā. Spēle mums nevedās, jo kāds nepārtraukti
steberēja uz veikalu pakaļ jaunam šampānietim. Tas nebija diez ko jauki
- tu atdod piespēli uz kreiso flangu, a tur jau nolikuši nūju, skaita
cimdā naudu un saka "es tūlīt, burtiski desmit minūtes!". Vēl kāds no
mums mēdza ielīst ik pa laikam paklausīties mašīnā radio, ja tur
atskanēja kāda mīļa dziesma nu vai vienkārši pasildīties.
Jā, blakus manam pagalmam Imantā, tur garām iet Kurzemes prospekts un,
apmēram, vienu pieturu tālāk varēja novērot narkomafijas pārstāvju
pulcēšanos. Kāpēc viņi tur atradās, mēs tā arī neuzzinājām, taču pēc
atlidojušām no tālienes frāzēm un bļāvieniem varēja dzirdēt, ka tur
viņiem viss nav tīrs. Izskatījās narkobanda, lūk, tā - vienā ielas pusē
ir kaut kāds galvenais, masīvs skūtgalvis (sauksim viņu par Bulli), ar
ķēdi ap kaklu un ādas jakā. Blakus atrodas divi zemāka ranga
darbinieki, ar kuriem viņš apspriež kaut kādas savas ģēlas. Pretējā
ielas pusē uz šuhera stāv tāds izkārnējis puisis ar drediem, nu
rastafari bērns.
Tad mēs pamanām, ka garām mums nobrauc sadauzīts un aprūsējis kadiljaks
ar atvērtiem logiem, tā lēni, lēni. Nokļuvis vienā līmenī ar mafioziem,
pa logiem pabāžas granātmetēju stobri, tad - babah! - viss sprāgst,
zeme lido gaisā, Bullis trako, palīgi skrien pakaļ kadiljakam un met
laikam ar pikām, kadiljaks pa gāzēm, konkurentiem vēl viena uzvara,
Bullis tikmēr saķēris aiz krekla Dža adeptu taurē: "Kur tu, bļa,
skatījies? Idiots, nah! Kā tu kontrolēji situāciju!". Galvenais, ka
neviens nav ievainots. A mēs tur tā noskatāmies šovu, nu ko, bandītu
razborkas, kāda mums tur daļa un turpinām spēlēt hokeju.
Mihtāls, teiksim ir izdomājis spēlēt hokeju ar slēpēm kājās. Šo ideju
neviens neatbalsta. Taču šampānietis pieturas, laiks ir jauks, skat,
rekur kāds jauks armijas kara gruzoviks aizbrauca garām, tas ar atvērto
aizmuguri, kur būtu jāsēž karavīriem, un tiešām sēž trīs tādi. Viens ar
mucu kaut kādu krāmējas... Uzmanību! Pabraucis garām mums un
mafiozņikiem, gruzoviks apstājas un pēkšņi no vaļējās aizmugures izlido
ārā muca - kā izrādās ar napalmu - un tiek laistas darbā bazukas! Viss
liesmās, grāvieni, kliedzieni, puskilometra attālumā izdegusi zeme un
koki izrauti ar visām saknēm... Kad liesmas puslīdz pieplok un var jau
dzirdēt pažarnieku mašīnas sirēnu, redzam veco ainu - abi zemākā ranga
darbinieki kaut ko histēriski skraida apkārt, Bullis trako, rastapuika
pārbijies, bet nu vairs nekas nelīdz - Bullis viņu purina gaisā, prasa
kāpēc viņš neredz kas notiek apkārt, pakļauj briesmām visas brigādes
dzīvību un veselību, beigās iekrauj pa galvu, tad pārējais kolektīvs
viņu tur atspārda ar kājām.
Te nu mēs saprotam, ka lieta vairs nav laba, jo aizdomīgi tuvu pagalmam
sāk braukāt tanks - tāds maziņs, tur laikam tikai viens cilvēks var
ievietoties, nu bet tanks taču. Piedevām viņš nezkāpēc sašauj kaimiņa
kalnā iebūvēto garāžu. Tādēļ es, Ļoha un capslock (viņš
pie stūres) sēžamies automašīnā, lai aizbrauktu pēc šampānieša uz tādu
veikalu, ka lai kad mēs atgrieztos, tanks jau visas savas darīšanas
būtu nokārtojis un mēs varētu spēlēt hokeju tālāk. Izbraucam tādā kā
laukā, a tur jau ir izpridzinātas milzīgas bedres, tādi nelieli kanjoni
- nu teiksim, piecstāvu mājas dziļumā. capslockir
ierubījis maģīti, klausās ska un viņam kļūst aizvien jestrāk - viņš sit
ar kāju līdzi ritmu pa gāzes pedāli, reizēm stūrēšanas laikā mēģināt
dublēt bundzinieka kustības, bet kronis visam - pat iemanās ar mašīnu
lekt pāri tiem minikanjoniem. Un pieciem pārlec arī!
Liktenīgais ir sestais, kurā mēs ielidojam ar ātrumu 150 kilometri
stundā, atsitamies pret sienu un tenterējam visus piecus stāvus lejā,
līdz mašīna paliek apgāzusies uz jumta. Mēs ar Ļohu pēc brīža
izrāpjamies laukā - tādi asiņaini un saskrāpēti, bet nekas īpaši
nekait. Plēšam kreklus un bintējam brūces, bet galvenais - gaidam, kad
no mašīnas izlīdīs capslock ar paskaidrojumiem. Pēc
brīža viņš patiešām arī izlien, skumji turot rokās kūpošo maģīti, tad
tā nosodoši uz mums paskatās, nosaka - "ai, da nu jūs visus" un sāk
steberēt sienas virzienā. A tur, tālu augšā jau ir pieslēpojis Mihtāls
un māj mums ar roku. Un zvaigznes viņu tā forši izgaismo.
*****************************************************************************************
Un tūlīt - Ženēvas Mākslas Galerija vai kaut kas tāds, nu bet, karoče,
Šveicē. Kā izrādās, esmu nokļuvis kādā neparastā mākslas izstādē - tur
katra glezna ir savā istabiņā ievietota, un tad visādas japāņu tūristu
grupiņas tur ieiet vienā istabiņā, paskatās gleznu, tad iet uz nākamo.
Bet katra telpa ir ar nu, pavisam savādāku interjeru un apgaismojumu,
viņas tā atšķiras, ka es pat nezinu ar kuru sākt un lūkojos pēc
kāda ekskursijas vadītāja, lai iesēstos grupas astē un točna redzētu
visu pareizajā kārtībā. Un tad pamanu - jā, rekur aiziet grupa!
Un skatos - ekskursijas vadītāja ir austrinjsh ! Tad nu
skatāmies pirmo gleznu, tādu lielu pa visu sienu. Uz tās ir attēlots
Kartupeļu Koks. Kā tas izskatās - tāds kā mūžvecs ozols, kas aizņem
bezmaz visu darba platību, tikai bez lapām, tipa kā nokaltis. Un dažiem
zariem galā ir tādi melni bumbuļi..Tas arī ir viss. Mūsu gide sāk lēnām
stāstīt japāņu tūristiem, ka redz ir tāds Kartupeļu Koks, un viņš ir
tāds ļoti svarīgs, bet tie nevar nekādi ierubīties - tas ir kā kokā var
kartupeļus audzēt! Tas ir pret agrārās saimniecības likumiem! Te <lj
user=austrinjsh> sāk vareni noskaisties, un beigās jau baksta bezmaz
ar pirkstu audeklā, sakot - nu kā jūs nesaprotat, katrā bumbulī tur ir
kartupeļu lauks, daudzi kartupeļu lauki, veseli akri un hektāri, jūdzēm
tālas tupeņu vagas līdz pat pašam horizontam!
Bet japāņi tikai purina galvas un pat neknipsē, kamēr <lj
user=austrinjsh> galīgi zaudē savaldību, sāk raudāt un tad man viņu
nākas mierināt, ka visi viņi tur ir duraki un nav ko ņemt viņus galvā.
Bet uz nākamo ekspozīciju es vairāk neeju.