A man vot sapnis tāds bija: ka fxp ir kaut kāds dēls, kurš ir aizbraucis uz Doņecku, tur sasējies ar bandītiem un kritis narkotiku gūstā. Koroče, jāglābj. Tad nu es, fxp un kaut kāds vēl cilvēks, visi lidojam ar lidmašīnu uz Doņecku, salonā dzeram šampanieti, smejamies. Beidzot piezemējamies, izejam cauri lokālajam čekingam, nu un braucam ar lielu cilvēku masu lejā pa lidostas ekskalatoru.

Skatos - ekskalatora galā turpat vai katrs savu veco aviobiļeti iebāž kaut kādā aparātā, tur kaut kas noklikšķ, tad izņem ārā un sāk skriet. Neko neierubījos. Skatos - Fxp dara tāpat. Prasu: kas par lietu?
"Nu, kā, viņiem šeit lidostā nav tualetes", čukst ausī Fxp, "visā Doņeckā ir tikai desmit publiskās tualetes". Es arī izkompostrēju savu biļeti, un točna - biļetes aizmugurē uzspiests tipa zīmogs ar desmit adresēm, kurās atrodas sabiedriskās tualetes. Nu, un šampanietis sāk par sevi jau atgādināt.

Skaidrs, ka ar kājām mēs šīs vietas nemeklēsim, izskrienam ārā pa lidostas durvīm, iespiežamies pirmajā taksī, ko redzam - sagrabējušā "Pobedā", iedodam viņam lidmašīnas biļeti, sakām, redz kāda lieta. Šoferis par atbildi mums izsniedz Doņeckas karti, kur ar sarkaniem aplīšiem tās tualetes ir apzīmētas, skatāmies, kura ir tuvākā - izrādās, Hītrova. Mazliet izbrīnāmies.
- Poh - saka Fxp - otveziķe nas v Hītrou!
- Okei! - saka šoferis.

"Hītrova" izrādās kaut kāds zinātniskais institūts ar daudzām durvīm, pie tam ēkas pirmais stāvs sastāv tikai no stikla - var redzēt cauri arī nākamo ēku, kaut kādu dzelzceļa staciju. Toties augšpusē - tipa, normāls zinātniskais institūts. Lai atrastu tualeti, nolemjam sadalīties, katrs iet pa savām durvīm. Staigāju, meklēju un te es pēkšņi caur stiklu pamanu, ka šoferis apspriežas ar kaut kādu noziedzīgo grupējumu, un visi tā nelabi skatās uz mani. Tālāk sākās jau bojeviks, bet tas vairs nav tik interesanti.