izkāpis no automašīnas kaut kur raiņa parka tuvumā, eju tālāk uz priekšu, kur pie parka stūra ir vasaras kafejnīca
bet kafejnīcā gandrīz visi galdiņi aizņemti, tur sēž tikai vīrieši padzīvojušās žaketēs un kaut ko spriež, alus uz galdiem tiem nav. ā, tie veči ir atnākuši spēlēt zolīti, redz, kā. "Spēlēsim uz litru kubā", pie kāda galdiņa ierosina, un visi viens otru sauc tikai iesaukās - Poltergeists, 448, Val_rieksts...
reti kuram ir kārtis, daudzi spēlē zolīti bez kārtīm
pie kāda galdiņa pienāk pudeļu vecis un pārējiem tā klusu saka
- jūs mani atceraties? Ēriks 5....Aizkraukles bankas čats...
un es tikai spraucos viņiem cauri, man vispār ir topogrāfiskā idiotija šaurā vidē, ka es mēdzu nejauši aizdomājies iebrist kaut kādā ļaužu barā; toties, kas par svētlaimi ir pēc tam izbrist no tā ārā un nokļūt uz Valdemāra ietves, kas tukša priekšā kā terra incognita forever. un ir tik brīnišķīgi silta jūnija diena, silta, bet ne tveicīga, gaiša, bet ne apžilbinoša - visa gaisma un siltums it kā nāktu caur neredzamām koku lapām, kas mani pasargā no iekrišanas, kad vasara vairs it kā mazliet nepatīk
jūtos kā Mobijs, tikai baltu drēbju nav, džinsas ar zemi, laikam bijām braukuši sēnēs un esmu rāpies tās lasīt kalnā vai Kuršu kāpā vismaz.
tad es ātri dodos uz priekšu, taču vēl ātrāk aiz manis iet dāma ar bērnu ratiņiem, pavisam ātri kā Olimpiskajās spēlēs
no ratiņiem viņai skan The Postal Service "Such Great Heights", un man paliek tik labi ap sirdi, ka es cenšos turēties viņai blakus, lai varētu dziedāt līdzi, pie reizes skaitot naudu ar domu kaut kur arī vasaras kafejnīcā iedzert alu, uzspēlēt domino. skaists, skaists sapnis.
tagad var dzert arī kafiju.