kinologa sapnis
Vārdsakot, man ir kaimiņš, kuram visu laiku bija tāds prāvs terjers - kā tagad izrādījās, terjeriene, jo šodien pagalmā tapa izvesti četri mazi, balti un čirkaini terjeri!
Nē, es nepareizi stāstu. ČETRI! TERJERI! BEZ SIKSNĀM, UZPURŅIEM, SAVĀ VAĻĀ! (es pat nepainteresējos, kā viņus var visus tā izvest no mājās ārā un pēc tam dabūt atkal iekšā; bet smuki pēc vella, žēl, ka esmu pret suņa iespundēšanu vienistabas dzīvoklī) MORONS DE FACTO!
Varēja toties novērot lielisku šovu "terjera socializēšanās un rakstura izstrādāšanās modernajā sabiedrībā". Karoče, saimniekam ir tāda maza bumbiņa rokās. Nu, un viņš to paceļ virs galvas, visi terjeri skatās uz to bumbiņu saspringtiem skatieniekm un izkārtām mēlēm. Tad viņš viņu kaut kur aizmet - pēc idejas visiem terjeriem tagad būtu tur jābizo un jācīkstas. Bet nē! Pēc bumbiņas izmešanas visi panesas katrs uz savu pusi, pie tam neviens pat neskrien pie bumbiņas, bet skrien, teiksim, briesmīgi kost kokā vai apgāzties uz muguras vai vēl kā demonstrēt faktu, ka cilvēks, kurš pagalma vidū pamet gaisā bumbiņu un kaut ko gaida, ir galīgs duraks. Ir jābūt galīgam terminatoram, lai dzīvotu ar šitādiem četriem mājās.