Es mēģināšu paanalizēt mazliet tuvāk par latviešu darba tikumu. Tautas folklorā šis jēdziens nez kāpēc saistās vairāk ar kaut miksli starp varonību / sevis pārvarēšanu un nepārtrauktu, histērisku nodarbinātību. Tas nav normāli. Par pirmo gadījumu ir skaidrs - ja cilvēkam pēc vakardienas ir mežonīgas pohas, tad viņš pazvanīs un pateiks, ka ir slims, nevis aizies salaist ar sāpošu visu grīstē. Ja viņš ir saaukstējies, tad pat idiotam ir skaidrs, ka šim cilvēkam ir jāguļ mājās, nevis jāaplaiž viss ofiss ar vīrusu. Ja viņš ir noguris, tad viņš visdrīzāk visatbildīgākajā brīdī zaudēs koncentrēšanās spējas un nepagūs novērst kādas būtiskas nepilnības. Kas attiecas uz otro variantu - tad tas jau ir kaut kāds starptautisku megakorporāciju izgudrojums, tipa, darbs supermārketā, kurā "kad tev nav ko darīt, ej uzslauki tur grīdu vai pārkrauj preces no labā plaukta uz kreiso vai ej ķert kaut kādus potenciālus zagļus". Lieki teikt, ka šāda pieeja ir šizofrēniska, un racionāla izskaidrojuma tai īsti nav - nomazgāto grīdu pēc 20 sekundēm ar zābakiem sabradās kaut kāds mērglis (jā, tieši tāda būs arī darbinieka attieksme tajā brīdī pret klientu - un tā mazgāšana tiešām bija tā vērta?!), produktiem ir pilnīgi pofig kurā plauktā gulēt, bet zagļi nozags, ko viņi tur gribēja nozagt, un mierīgi aizcilpos mājās - profesionāls zagļu ķērājs tu taču neesi? Neesi.

Protams, paši firmu vadītāji cenšas to izskaidrot ar kaut kādu psiholoģisku mambo - džambo. Kaut vai to, ka klientam, redzot rosību veikalā viņam par godu, radīsies nepārvarama vēlme šeit atgriezties turpmākos desmit gadus. Kas ir absurds. Tāpēc es skaidrotu latviešu darba tikuma ideju pavisam no citas puses. Nu, par to, ka cilvēks strādā darbu, kas viņam patīk un kur ir interesanti, par to nav ko runāt, tas gadās visās kultūrās. parunāsim par profesijām, kuras ne pie kādiem apstākļiem garīgi veselam cilvēkam nevar šķist interesantas un nest prieku. Jāsaka, ka tādi ir vairumā. Nu, kāds darbaprieks, piemēram, ir analītiķim, kurš cauru gadu birojā sēž un skaita, cik liellopu slaucamie aparāti ir uzražoti, cik salauzti un norakstīti, cik nosperti un nodzerti. Es nesaprotu, kādam jābūt motivācijas mehānismam, lai cilvēks jau pēc diviem mēnešiem nesāktu sisties izmisumā ar galvu pret rakstāmgaldu. Jūs, protams, varat apgalvot, ka ir cilvēki, kuri no šādas nodarbes (govju analītikas) gūst prieku un baudu - jā, varbūt kāds arī ir - bet kolektīvu ar tādiem maniakiem es iedomāties gluži vienkārši nespēju.

Protams, ir bijuši eksperimentāli precedenti kaut vai tajā pašā PSRS, kurā šādas profesijas turēja virs ūdens sportiskais azarts. Kamēr pēkšņi pienāca apjausmas brīdis, ka uz šī paša azarta arī turas visa valsts ekonomika. Un kad cilvēkiem piegriezās futbolshokejs, tad pasākums tika veiksmīgi arī izformēts. Jo ņe naše eto. Tāpat ir iespējams arī nodarboties ar citām perversijām - piemēram, mēģināt sevi pārliecināt, ka no saskaitītajiem aparātiem visai mitoloģiskajai valsts iekārtai ir kāds kopējs labums. Tiesa, parādīt konkrētu cilvēku, kurš no darbinieka rīcības ir palicis mazliet laimīgāks, nav neviena spēkos. Vai arī sākt strādāt ar tādu merkantili racionāli filosofiju - lūk, pasēdēšu līdz septiņiem, a rīt jau piektdiena un pēc divām nedēļām alga, tad nu piedzeršos, iešu uz kino, sakrāšu motociklam un aizbraukšu uz Čehiju. Cik ir novērots, šāda filosofija nes vienīgus sarūgtinājumus, kā jau jebkurš absurds optimisms. Skaidrs, ka no visiem plāniem labi ja pirmo punktu izdosies izpildīt. Un pēc tam arī rūgti nožēlot.

Bet darba tikums, kur tas slēpjas? Lieta ir tāda, ka lai normāli varētu funkcionēt darbā, kas tev nepatīk, ir nepieciešams tur noteikti ieviest kādu otru nodarbi, kas patīk jeb satisficējošo paralēlnodarbi (SPN) Šeit es izšķirtu divus SPN variantus - tiešo un transformēto. Tiešā SPN ir izskaidrojama ļoti vienkārši un notiek pakāpeniski. Nu, teiksim, cilvēks darbā mēdz pārtraukumā piecas minūtes uzraut zolīti. Un tad desmit, tad divdesmit, tad jau viņam parādās pastāvīgi zoles partneri un viņš jau sāk piedalīties visādos tur turnīros un studēt teoriju. Lai arī pats šis process ir ļoti pozitīvs, tas ir saistīts ar psiholoģisku stresu, jo jebkurā gadījumā var gadīties konflikts ar kolēģiem vai priekšniecību (stresu rada ne jau paši konflikti, bet to iespēja kā tāda) - pirmajiem, saprotams, skauž, bet priekšniekam savukārt liksies, ka tiek pārkāpti kaut kādi noteikumi. Kādi, to šefs pats īsti nevarēs izskaidrot, taču varas apziņa bieži vien rada pārspīlētu un šķietamu atbildības sajūtu par neesošām lietām, utt. JO! Cilvēks, kuram ir darba tikums, slaucamos aparātus turpinās skaitīt un atskaites nodot tieši tāpat kā iepriekš. Ar laiku viņš to pat vairs nepamanīs, liksies, ka tur pats viss saskaitās un aprēķinās; bez tam strādājot šādā autopilotā ārkārtīgi paaugstinās darba organizācija!

Ļoti interesanta ir transformētā SPN. Respektīvi, zinot, ka aparātu skaitīšanā nekā fascinējoša nav, cilvēks var gluži vienkārši iedomāties šo pašu nodarbi daudz aizraujošākā setingā. Teiksim, rēķinot skaitļus un tabulas, viņš var iedomāties, ka patiesībā ielauzies Šveices Bankas Aizkulisēs, apsargi ir novākti, draugi nervozi skatās pulksteņos - pēc piecām minūtēm būs policija; pagūs? nepagūs! Taču interesanti. Un pēc tam vēl kārtojot savu rakstāmgaldu noslēpt no policijas komisāra visus lietiskos pierādījumus tā, ka neviens velns pēc tam neatradīs. Vai arī nevis vienkārši un metodiski kraut ķieģeļus vilcienā, bet Mīnēt Tiltu, pār kuru brauks Riebīgie Agresori! Un, galvenais, pēc taču ir tāds apmierinājums - tilts nomīnēts laicīgi, Agresori ar izlaistām zarnām atpūšas kaut kur Donavas dzīlēs. Var iet mājās, berzējot rokas. Svarīgi ir tas, ka transformētā SPN ir pielietojama jebkur un jebkādos apstākļos!

Vienīgā problēma šeit slēpjas darbinieka motivācijā. Boss, dabiski, nekādi nevar motivēt analītiķu biroju uz kaut kādiem augstākiem sasniegumiem - pirmkārt jau tāpēc, ka nekādi augstāki sasniegumi garlaicīgās profesijās nav iespējami. Pie tam bosam pašam jau noteikti arī ir sava SPN, kas zina, varbūt kaut kāda galīgi perversa un sabiedriski nekorekta. Vienīgais elements, kurā šādā situācijā var motivēt darbiniekus vispār neatstāt biroja telpas - motivēt viņu SPN. Jo, ja cilvēkam apniks vienīgais patīkamais darbā, tad viņš nospļausies un aizies. Līdz ar ko noteikti būtu jāizkar zoles statistikas tabula pie sienas, jāapsveic darbinieks ar uzvaru svarīgā turnīrā un noteikti vēl jāizsniedz hēlija pentagramma par jubilejas desmito gaisā uzlaisto Agresoru HES. Un tad viss būs labi. Latviešu darba tikums - tā ir spēja profesionāli nodarboties tikai ar sev patīkamām lietām, atstājot tiešos pienākumus Kosmosa pārraudzībā.