Jūrasbraucēja romantika
Jā, un vakardienas stingrajām rekomendācijām likties beidzot gulēt (nebiju snaudis kādas 30h) es nepaklausīju; izdomāju pirms tam maķeīt ielīst vannā. A tur tik silts! Un organisms svētlaimīgi atpūšas!
Karoče visu nakti nogulēju vannā saldā miegā. Griezos, gan uz labo, gan uz kreiso pusi un, šķiet, pa mēģināju saritināties kamoliņā.

Iespaidi - apmēram, tas pats kas gulēt mašīnā, tikai, ja automobīlī cilvēks miegaini ik pa laikam ieslēdz motoru, lai pasildītos, tad vannā ik pa laikam tiek atgriezts krāns ar silto ūdeni. Tiesa, romantikas ir vairāk - jūties kā kapteinis Nelsons. Vieta, kur es iebraucu ar galvu ziepjutraukā tika nosaukta par Labās Cerības Krāciena Rifu.

Bet reizēm jutos kā kapteinis Kusto, kuru pametusi komanda (vai viņš to pametis). Tie, kas ir redzējuši mūsu vannas istabu, zina par ko ir runa. Kas nezin, paskaidrošu - šis dzīvoklis tika iepirkts no divu traku mākslinieku pāra, kuri bija ieviesuši attiecīgu kabalistisku dzīvokļa interjeru (black&red), mums nācās pārdizainēt pasākumu krietni dzīvespriecīgākos toņos. Toties vannas istabu viņi gan bija fantastiski apgleznojuši: tur ir gan jūras augi, gan dažādas zivis, gan jūraszirgs, gan peldošs bruņurupucis. Pie pašiem griestiem ir attēlots laivas dibens ar ūdenī iegremdētu airi, kā arī makšķeraukla ar āķi, kuru domīgi apošņā karpas kungs. Bet tu guli tam visa apakšā, pašā dzelmē kā tāds sams.