Demagoģija
Bāc, atcerējos vienu smieklīgu fišku. Kad es mācījos kādā 7-8 klasē,
manā Iļģuciema rajonā vazājās apkārt tādi mazgadīgi
ceturtdaļhuligāniski grupējumi*, vienā no kuriem arī es biju
současņegs. Dabiski, ka tāpat vazāties apkārt ir bezgala skumji, tādēļ
bija nepieciešams rast konfliktsituācijas ar sev līdzīgajiem, lai
atrisinātu kosmosa noslēpumus un tamlīdzīgas lietas, piemēram,
noskaidrotu, kurš tad te īsti ir daunis un īblis.
Ar krievu interešu klubiņiem nekādas problemātikas šajā jautājumā
nebija. Bija momentāni skaidrs par ko, kādā sakarā un cik ātri ir
jākrauj oponentam pa feisu. Pavisam savādākas attiecības veidojās ar
konkurētspējīgajiem latviešu līdzgaitniekiem. Lai varētu uzsākt
karadarbību, vajadzēja politiski tuvredzīgo pretinieku tieši un
nepārprotami apsaukāt. Gadījās arī tādi brīži, kad pretinieku spēku
samērs nebija vienlīdzīgs - piemēram, mēs ar Andžu uzduramies kādiem
pieciem naidīgiem nadsata faniem, un sākas konversācija. Etiķete
pieprasa tikai vienu: neuzdirst nevar! Un te nu nāca talkā mana slavenā
demagoģija, kuru es tagad arī atcerējos vienā citā sakarā:
martcore: a varbūt tu esi no tiem?
tuklais reakcionārs: par ko tu?
martcore: nu man teica, ka tu ar tiem tur tagad tusējot
tuklais reakcionārs: kādiem tiem?
martcore: nu kas, vai tad mēs mazi bērni esam, pats taču labi zini
tuklā reakcionāra asinssuņi sāk pie sevis kaut ko domīgi gremot
martcore: inga teica, ka tevi tur esot redzējusi. mēs jau neticam, bet...
tuklais reakcionārs: pagaidi, tu gribi man tagad uzdirst?
martcore: nu ko tu!! vienkārši lietas ir lietas un viss
tuklais reakcionārs: ēēēē...
cēli ar paceltām galvām dodamies prom. ļoti, ļoti iedarbīgi, starp citu.
*huligāniskā darbība izvērtās limonādes nosperšanā no veikala un
Nordeķu muižas logu likvidācijā, kā arī nenormālā saldējuma rīšanā un
hokeja spēlēšanā uz parka dīķa ledus. mēs pat
nedzērām alkoholu, tikai trenējāmies būt par ņindzjām, pīpējām
"Elitu" un apsmējām Raimonda Paula bijušo brūti.