Demagoģija
Bāc, atcerējos vienu smieklīgu fišku. Kad es mācījos kādā 7-8 klasē, manā Iļģuciema rajonā vazājās apkārt tādi mazgadīgi ceturtdaļhuligāniski grupējumi*, vienā no kuriem arī es biju současņegs. Dabiski, ka tāpat vazāties apkārt ir bezgala skumji, tādēļ bija nepieciešams rast konfliktsituācijas ar sev līdzīgajiem, lai atrisinātu kosmosa noslēpumus un tamlīdzīgas lietas, piemēram, noskaidrotu, kurš tad te īsti ir daunis un īblis.

Ar krievu interešu klubiņiem nekādas problemātikas šajā jautājumā nebija. Bija momentāni skaidrs par ko, kādā sakarā un cik ātri ir jākrauj oponentam pa feisu. Pavisam savādākas attiecības veidojās ar konkurētspējīgajiem latviešu līdzgaitniekiem. Lai varētu uzsākt karadarbību, vajadzēja politiski tuvredzīgo pretinieku tieši un nepārprotami apsaukāt. Gadījās arī tādi brīži, kad pretinieku spēku samērs nebija vienlīdzīgs - piemēram, mēs ar Andžu uzduramies kādiem pieciem naidīgiem nadsata faniem, un sākas konversācija. Etiķete pieprasa tikai vienu: neuzdirst nevar! Un te nu nāca talkā mana slavenā demagoģija, kuru es tagad arī atcerējos vienā citā sakarā:

martcore: a varbūt tu esi no tiem?
tuklais reakcionārs: par ko tu?
martcore: nu man teica, ka tu ar tiem tur tagad tusējot
tuklais reakcionārs: kādiem tiem?
martcore: nu kas, vai tad mēs mazi bērni esam, pats taču labi zini
tuklā reakcionāra asinssuņi sāk pie sevis kaut ko domīgi gremot
martcore: inga teica, ka tevi tur esot redzējusi. mēs jau neticam, bet...
tuklais reakcionārs: pagaidi, tu gribi man tagad uzdirst?
martcore: nu ko tu!! vienkārši lietas ir lietas un viss
tuklais reakcionārs: ēēēē...
cēli ar paceltām galvām dodamies prom. ļoti, ļoti iedarbīgi, starp citu.

*huligāniskā darbība izvērtās limonādes nosperšanā no veikala un Nordeķu muižas logu likvidācijā, kā arī nenormālā saldējuma rīšanā un hokeja spēlēšanā uz  parka dīķa  ledus.  mēs pat nedzērām alkoholu, tikai trenējāmies būt par ņindzjām,  pīpējām "Elitu" un apsmējām Raimonda Paula bijušo brūti.