Šonakt sapnī man iznāca tikties ar Anglijas karalieni. Mūsu randevū norisinājās Rīgā, kādā pasākumā, kur bija sabraukuši arī daudzi citu valstu pārstāvji. Situācija bija tāda, ka šajā pasākumā vajadzēja piedalīties VVF un laikam vēl Pabrikam, taču VVF bija galīgi slima ar angīnu, kamēr Pabriku piemeklējis vēl nežēlīgāks liktenis - Mežaparkā esot iestrēdzis panorāmas rats un, lūk, viņš, nabadziņš tur tagad sēž pašā augšā pilnīgi bezspēcīgs. Tādēļ nezināmu iemeslu dēļ uz pārrunām ar prominentajām personām tika nosūtīts jūsu nepadevīgais kalps. Uzvalku izsniedza prezidentes kancelejā ar vārdiem "Imantam tas vairs nebūs vajadzīgs".
Galotņu Tikšanās norisinājās nevis pilī vai vismaz kārtējā Vincenta restorānā, bet gan parastā vidusskolas ēdamzālē, pat apsargu nebija pie durvīm. Kamēr skolnieciņi iznēsāja porcijas, man sagadījās sēdēt pie viena galda ar Anglijas karalieni, tieši viņai pretī. Bija skaidrs, ka situācija ir nekavējoties jāņem savās rokās, tādēļ nekavējoties sāku aprūpēt Elizabeti kā īsts džentlmenis - piemēram, pašrocīgi ielēju viņai tēju un trīsreiz daudznozīmīgi paraustījis "Tetley" maisiņu karaliskajā porcelāna tasītē, delikāti pametu šo maisiņu zem galda. Etiķete pieprasīja arī kādu konversācijas uzsākšanu, biznes is biznes, lai cik ibanez tas nebūtu.
Galvenā problēma slēpās faktā, ka neviens mani nebija brīdinājis, par ko tad īsti ar karalieni vajag vienoties, bet to, ka šī vienošanās būs ārkārkārtīgi svarīga, es sapratu uzreiz - tuvojas taču vēlēšanas. Kā jau vienmēr šādās situācijās, es parasti cenšos nogrūst visu uz kāda cita pleciem, tādēļ šturmēju cietoksni ar neierastu sparu. "Mūsu preses atašejs ir gatavs tikties ar jums jau ceturtdien!", nočukstēju pāri visam galdam. Karaliene pavērās manī ar neslēptu interesi. "Jūs nu gan esat strauji zeļļi", Elizabete nogrozīja galvu, "bet...man šī ideja patīk!". Gandrīz fiziski sajutu, ka man sāk augt spārni. "Korporatīvais lenčs", dziļi ievelkot elpu, es turpināju, "kontrole visos līmeņos". Sirmā lēdija paklaudzināja ar tējkarotīti pie tasītes.
Sajuzdams, ka vilciena sastāvs iet pa pareizajām sliedēm, un mūsu tauta uz šīs pasaules nu nekur nepazudīs, man sagribējās kaut kā iepriecināt Elizabeti. Pašam nemanot, es pārgāju uz šaušalīgu franču valodu - laikam pa zemapziņu vēl dzīvojās fakts, ka tomēr esmu šeit VVF vietā. Vienā momentā pat leksikā iezagās leģendārais "mois bleue", taču to par laimi neviens nedzirdēja. "More champignons, oui?", sakārtojot kaklasaiti, taujāja jaunizceptais ārpolitikas eksperts. Karaliene pamāja ar galvu, un es viņai iegāzu šķīvī visu burku. Kaut kur pie blakusgalda skumji sēdēja Nikolajs Kabanovs. Viņš ēda žāvētu vistu. Ar irbulīšiem. Reizi pa reizei Nikolajs cēlās kājās un, aizvien pamanoties kaut kā turēt smaržīgo putnu irbulīšos, mēģināja kaut ko teikt - vai nu uzsaukt tostu, vai arī izdarīt kādu svarīgu neoficiālu paziņojumu. To mēs tā arī neuzzinājām, jo uz piecelšanos kājās ar skaļu spiegšanu nekavējoties reaģēja divas 15-gadīgas, blondas, piens-un-asinis zviedru diplomātes, tādēļ Kabanovs bezspēcīgi atslīga atpakaļ uz taburetes.
"Sveiciens māsām Olsenām?", es padomāju, ar mikseri putojot putukrējumu, pirms tam tālredzīgi atrotījis žaketes piedurknes. Karaliene tikai ķiķināja. "Viņai taču tāpat kā man nav mobiļņika", pa neironu tīkliem staigāja domas. Elizabete tikmēr nomizoja ābolu un, iedomājieties tikai, pusi no tā uzlika uz mana šķīvīša!
Te nu man sāka likties, ka mūsu diskusija ir iegājusi ļoti pareizā virzienā, un ka vajadzētu atstāt pēc iespējas labāku iespaidu, vēl labāku nekā ir. Sāku domāt, kādu aizraujošu tematu latviešu-britu tautu draudzības vārdā lai paceļ dzerot kompotu, taču pa galvu vien maisījās "iebrukums Irākā", "fašistiskie robežsargi", "bezkompleksu piršana autobusos" un līdzīgas. Gribēju pajautāt, kādu futbola klubu monarhija atbalsta, taču laikus apdomājos - man pēkšņi ienāca prātā, ka Anglijā karaliskais sporta veids ir polo. Tātad, zirgi. Te uzreiz atcerējos par Kleistu zirgaudzētavu, un mani pārņēma sērīgas noskaņas. Man nezkāpēc sāka likties, ka tieši Kleistos zirgi tika mērdēti badā, spīdzināti un visādi citādi eksterminēti.
Tālākā pusstunda pagāja manā nesakarīgajā stāstā par polo izmiršanu Latvijā, pie tam, dzirdot kā es izrunāju vārdu "zirgaudzētava" (bija kaut kāds "horse incubator") angļu valodā, pie mūsu galda nekautrīgi sāka pievilkties arī citi diplomāti. Harmoniju izjauca ne viens cits, kā fizkultūras skolotājs - viņš ienāca ēdamzālē ar aizdomīga izskata maisiņu rokās, kurā atradās manas vecās, caurās, smirdīgās kedas un noaurojās pa visu pagastu "Korsieti, tās ir tavējās?!". Protams, ka manējās.