Baldur's Gate sāga turpinās 2
    "Komanda, čuvaki. Mēs strādājam komandā. Katrs atbalsta katru. Kas nepakļaujas likumiem, var iet atpūsties uz vaska figūru muzeju. Un saudzējiet sevi!" - tādu runu es teicu saviem brāļiem un māsām jūras krastā netālu no pamestās bākas. Kādu brīdi pirms tam pie mums vērsās kāda vaimanājoša dāma, viņa meklēja savu sīci, kurš bija ieklīdis spēlēties kaut kur bākā. Pēc jaunākajām ziņām bākā rīkot piknikus ar šašlikiem, alu un meitenēm ir iecienījuši vorgi - tāds interesants vilku paveids. Jāsteidzas esot nekavējoties, kamēr atvase vēl nav glītos gabaliņos uzdurta uz šampūriem. "Ātrāk? Pieskatīt vajag labāk. Un ja neklausa, uzšaut pa dibenu", rūca skeptiskais kareivis Halids, "un ja nevar pieskatīt, tad ej un sameklē normālu veci, kurš var. Piemēram mani!"

    Pēc tam es notureēju jau minēto runu, no kuras izrietēja, ka apkārt blandās sirēnas (driādes, kuras mēs gājām meklēt, izrādījās sirēnas, bet labāk no tā nevienam nepaliek; tiesa, pērles ir un daudz!), vēl visādi nezvēri un vest pēc stundas visu komandu uz Stradiņiem kaut kāda palaidņa dēļ nebūtu saprātīgi. Vīri saprata. Kā rezultātā pie vorgiem mēs nokļuvām tikai kaut kur pievakarē un uztaisījām pamestajā bākā nelielu armagedonu. Sīkais skaitās pazudis bez vēsts. Bet tie jau tādi nieki vien ir.


    Pirmkārt, mūs ir sākušas vajāt visādas sabiedriskās organizācijas, kuras izceļas ar politisku tuvredzību un totālu neizpratni, kā ir jāuzvedas šajā pasaulē. Tā, piemēram, dažādi liberālie necilvēktiesību aizstāvji  min faktu, ka mēs izvēršam  genocīdu pret mazo, bet lepno iksvartu tautiņu. Ko tur lai piebilst - jā, izvēršam. Bet kurš viņiem liek  būvēt savus ciematus ceļa vidū?  Cik idiotiskai ir jābūt tautai, lai  par savu galveno dievību izvēlētos  itin reāli eksistējošu brūno lāci, kurš samiegojies sūkā ķepu turpat blakus kaimiņu alā? Kādēļ mums traucē  nest demokrātiju šai tumsonīgajai tautai, kura  nevis  normāli sarunājas, bet vājprātīgi spiedz mūs ieraugot? Tādēļ nācās likvidēt komunisma paliekas, lāci ieskaitot. Valdībai iesniegtā nota, kuru vēlā nakts stundā mednieku krodziņā sacerēja Minskis ar Halidu , sastāvēja no diviem vārdiem "Zajebaļi jau", un pagaidām nekādu atbildi mēs neesam saņēmuši.

    Toties ieradās Grīnpīss par tematu "mūsu mazais vintervilku bizness". Tie nu gan bija neganti. "Laikā, kad valstī valda organizētā noziedzība, jūs nevis cīnaties ar reketieriem, bandītiem un krāpniekiem, bet gan izšaujiet pavisam miermīlīgos vintervilkus, lai varētu pārdot viņu ādas par 500 gp gabalā!". Imoena, kura piedalījās šim tematam speciāli veltītā radiopārraidē, aicināja naivos skeptiķus iet un paglaudīt vintervilkiem galvas, pabužināt spalvas un varbūt pat kādu pieradināt, lai dzīvo būdā. "Nekas nav iepriecinošāks, kā redzēt ar ledu izškaidītus ciematus", klausītājus uzrunāja Imoena, "draudzējaties ar vintervilkiem - tā ir mūsu valsts bagātība! Mēs aizdegsim par jums svecīti." Smieklu dārdoņa mednieku namiņā vēl ilgi atbalsojās kalnos, bet mūsu labais paziņa, zildegunis Volo slaucīja asaras un uzsauca kārtējo absinta pudeli. Grīnpīsiešiem mutes tika aizbāztas ar trīs dubļonkām. Baltām un pūkainām.

Un nu neliela fotoreportāža no notikumu vietas.

Attēlā varam redzēt valsts dienvidu daļu. Centrālā pilsēta šeit ir Beregosta (četri krogi!), pa kreisi Haihedžas mežā savrupmājā mitinās viens prodvinutijs burvis, kura māceklis sevi nejauši pārvērta par vistu. Smējāmies vēderu turēdami. Pa labi - templis. Vietas, kas ir zilā krāsā, nav vēl apmeklētas, tur tusojas mums simpātiskā organizētā noziedzība. Fairvainas tilts (un arī Alkāsteras vidusskola, kas nav redzama kartē) ir elle uz zemes, un man savus kareivjus būs jāpiedzirda līdz bezsamaņai, lai viņi piekristu tur rādīties. Taču nāksies, nāksies. Lejā - industriālā Naškela ar savām rakstuvēm un tirdzniecības centrs - Karnivāla. Būtiki, vārdsakot, dolčes gabanas plašā skaitā. Sen nav būts.

Seriāla "Lost" noskatīšanās nav gājusi secen arī mūsu seksteta sinefīlajai daļai. Ap diviem naktī, kaut kur Klaudpīkas reģionā. Visapkārt zaļa zāle, un no sniega ne vēsts, bet kritis ir baltais lācis! Baltais! Mistika.

Tā pati Klaudpīka. Mūsu mags Dainaheira (zaļais aplītis), kura ir slavena ar to, ka pasākusi staigāt apkārt ar noutbuku, tiekas ar vietējo daosu. Daoss ēd pudiņu un nopietnus filosofiskus jautājumus paceļ tikai pēc maltītes noslēgšanas.

Šis ir slavens stāsts par lupatām, kas notika tajā laikā, kad Naškelā tika griezts vaļā lielais trīsdiennieks. Kaut kur pa vidu tam mēs ieblandījāmies Beregostā un nejauši pagājām garām viena moderna kalēja iestādei, pie kuras skatloga Imoena pēkšņi apstājās ar plaši atvērtu muti un pat nedomāja kustēties tālāk. Tas bija jānopērk. tagad vai nekad. "Piecpadsmit tūkstoši!", mēs aurojām, "Piecpadsmit! Tu mūs izputināsi!Varbūt hipotekāro kredītu vēl paņemt?!". "Ņemiet", nočukstēja Imoena un veltīja mums stiklainu skatienu, viņas domas jau atradās ietērptas melnajās bruņās. Minskis nospļāvās, paņēma partijas kasi un iegāja veikalā. Ārā viņš iznīca klusēdams - vienā rokā tīkliņš, otrā - seifs, kura saturs liecināja, ka nu mēs varam ja nu vienīgi nopirkt beisbola cepurīti kāmītim Bū. Toties tagad visi pēkšņi ir sagribējuši tērpties modernos džinsos un nēsāt tādas aproces, kādas ir Bretam Andersonam no "Suede". Nolamājis visus par metroseksuāļiem, aiztriecu uz Feldpostas barčiku. Tā jau nu nevar.

Galvenais varonis ir gatavs tikties ar vēlētājiem arī mājās. Tiek aktīvi izvērsta kampaņa par tēmu "iksvarti panajehaļi"

Nokļūstot populārajā "Burning Wizard" restorānā, koncesija zaudē pēdējo obļiko moraļe un ir gatava izklaidēties līdz pēdējā krēsla sadauzīšanai pret pēdējo galdu. Mūs te ciena...

...un cenas arī pievilcīgas.

Lai cik tas arī dīvaini nebūtu, taču attēlā redzamā grautiņa autori neesam mēs. Likteņa ironija - tas ir necilvēktiesību tiesību un  aglomerācijas principu aizstāvis, Beregostas mērs, kurš izklaides brauciena laikā tā pārtempās šķaidito spirtu, ka apvālēja visu savu ģimeni, karieti un zirgus. Delīrijs. Mēs sapratām un aizvedām, kur vajag. Tagad atpūšas atskurbtuvē Naškelā, visu nožēlo un raud. Uzdāvinājām dubļonku. Tā, lūk.