*

aiznesu uz darbu mūsu foršo, svaigo, zirgu lineļļu un priekšniece parādīja baigi garšīgus salātus. tādus ļoti neInesīgus, bet man dīvainā kārtā ļoti garšoja - vārīti kartupeļi (auksti, nomizoti, sagriezti gabalos), skābēti kāposti (svaigi, ne štovēti), mazliet sīpols vai puravs, grauzdētas saulespuķu sēklas un linsēklu eļļa.

par spīti jaunajam darblaikam, pēdējās dienās esmu paspējusi ieviest savā ēdienu bāzē pāris jaunus ēdienus. vienkāršu, bet ļoti garšīgu ratatuī (kad šodien, pusdienslaikā, viņu sildīju darba mikrenē, kolēģi, kas klīda garām brīnījās, kas tik brīnešķīgi smaršo), kā arī kāpostu steiku un kāpostu salātus ar vanabī austrumniecisku dresssssingu (abas šīs kāpostu lietas ļoti labi garšoja ar cepeškrāsnī ceptām, ķimeņotām kartupeļu ripām).

pasludinu sēņu nedēļu par beigušos!
šonedēļ man bija:
gailenes ar kartupeļiem un dillēm kokospienā;
bērzlapju karbonādes;
gaileņu buljonzupiņa (ar nelielu baraviku piešprici);
kārtainās mīklas pīrāgs ar gailenēm un baravikām;
vārīti poķīši;
baraviku gruboto ar spinātiem;
lazanja ar atmatenēm;
gaileņu-valriekstu-tofu pastēte ar baltvīnu.


bilde no apmēram 20. gs. 30. gadu beigām - sēņo mana vecvecmamma Alīna un mana vectante Romēna

dabūju pagaršot Maximas vegplauktos atrodamo smēriņu. tā jau garšīgs, bet liekas neadekvāti dārgs. nolēmu, ka varu uztaisīt pati labāku.

( diy or pay )

vai tiešām tas tā var būt, ka es nekad te neesmu rakstījusi par savu mīļāko gaileņu ēdienu? tas ir tāds, kurā dziļā cepeškrāsnī liekamā pannā saliek mazus, skaistus, apaļus jaunos karpelīšus (ja nav mazo, tad protams, var arī lielus, sagrieztus), pa virsu sakrāmē daudz, daudz gailenes, uzlej virsū bundžu kokospiena (kamēr nebiju vanabī vegāns, taisīju ar saldo krējumu, bet atklāti sakot, man ar kokopienu garšo labāk), piegriež daudz dilles (kātus pašās beigās uzmet pa virsu), piemet pāris ķiplokdaiviņas, sāli, piparus, uzliek vāku un cep cepeškrāsnī kamēr kartupeļi gatavi.
pēc tam ēd un ēd un ēd - krietni pārsniedzot reālo kuņģa ietilpību.

uztaisīju cepeškrāsnī ceptu dārzeņu un kokospiena biezzupu, klāt melnās olīvas un čipsi. ēdu un domāju, ka žēl, ka nevar atstāt sev bagātīgu dzeramnaudu, jo es un zupa esam to pelnījušas.

kā dežūrēt uz Garo dzīvi? sagaidiet izrādes sākumu, ejiet mājās. ņemiet visādus miltus un rīsu pienus un brūnos cukurus un citronu sulas, samaisiet un ielieciet cepties kēkskūku. sablendējiet kokoseļļu ar rīsu pienu un kokosriekstu miltiem un citronu sulu un ielieciet ledusskapī. pēc pusstundas izņemiet no cepeškrāsns kēkskūku un nolieciet uz palodzes atdzesēties. kad padzisusi, izņemiet no ledusskapja krēmu un uzziediet virsū. nogrieziet vienu gabaliņu, apēdiet. nogrieziet otru gabaliņu, apēdiet. pusdeviņos apaujiet kurpes un ejiet atpakaļ uz Talseni. sagaidiet kamēr skatītāji iziet no zāles. ejiet un savāciet visus mazgājamos kostīmus un rekvizītus. tālāk pēc izvēles - var iet mājās ēst trešo gabaliņu, var iet Pilī dzert alu, var iet pastaigāties.

( vegan citronu kēkskūka ar citronu krēmu )

sen nav rakstīts par ēšanu. ir klāt laiks, kurā, lai kā arī gribētos un vajadzētu - notievēt nav iespējams. vienlaicīgi ir gatavs, svaigs un pieejams viskaut kas, kas ļoti garšo, turklāt ātri jāapēd, lai nesabojājas. vakar atvedu no Salapils milzu kumšķi ar spinātiem uz pāraugšanas robežas.

( vegan spinātu kišs ar saldā kartupeļa pamatni )

ko darīt, ja ledusskapī mirst bakližānītis, ir pāris saujas valriekstu un iesākta tomātu sula?

sagriež bakližānīti gareniskās šķēlēs, drusku ieziež ar eļļas, garšaugu un balzamiko maisījumu. iekārto cepamtraukā.
ņem valriekstus, burkānu, sīpolu, 2 ķiplokdaivas, mazliet spinātu (man bi saldēti), garšvielas un sablendē - ne pilnīgā pļurā, bet tā graudaini. saziež uz traukā izkārtotajām bakližānīša šķēlēm. pārkaisa ar paprikas gabaliņiem (man bija saldēta), baziliku, rauga pārslām. pārlej ar tomātu sulu (tā nepārspīlējot, nevajag, lai skalojas pāri - drīzāk bakližānīša šķēļu biezumā vai mazliet virs). liek virsū vāku un cep kamēr vārās pilngraudu fusili un tiek griezti redīsi un gurķīši salātiem.
baigi garšīgi. ja būtu mājās, būtu pievienojusi arī tomātšķēles, bet nebija. tas blendētais un saceptais zieķis baigi labi varētu garšot arī atsevišķi - kā pastēte. būs jāpamēģina. bilžu nav - jau apēdām.

jēgermeistars ar sablendētām zemenēm un ledu garšo tīri labi

draugi, lai gan es pagājšnakt sapnī nozagu zelta ķēdīti, par kuru man pēc tam bija jāatmaksā 850 eur, es šodien esmu paveikusi arī ko derīgu. es beidzot iztaisījos izmēģināt savā galvā tapušo vegānisko "biezpiena" sieriņu recepti un jūtos ar to apmierināta.

( visai aptuvena sieriņu recepte ar ilustrācijām )

atkārtošos, bet man tiešām ļoti, ļoti patīk, ja tiek realizētas dzērumā sarunātas lietas. viena tāda reize bija vakar - pie mums notika Spēlmaņu nakts ugārā sarunāts brančs. bija ļoti, ļoti forši. tas gan nebija īstais brīdis no finansiālās situācijas viedokļa, bet man izdevās izlauzīt galvu tā, lai dabūtu visu gatavu ļoti ekonomiski un, tā kā es SN iztērēju tikai piečuku un pat ar taksi atbraucu mājās par brīvu, tas liekas pilnībā fair inafffff. man arī vienmēr mājās ir baigie pārtikas krājumi, JO MAN PATĪK ĒST, tā ka uz sitienu jāpērk bija ļoti maz sastāvdaļu.
(jā, un zinu, ka nesen rakstīju, ka kādu laiku negribu ciemiņus mājās)

( zirņu brančs 6 cilvēkiem )

dzeru sausu sarkanvīnu un uzkožu skābētus kāpostus. un nav pat nedz MR, nedz pilnmēness.

liekas tik jocīgi, ka ir azarts un izaicinājums veganizēt ēdienus, kuri man nevegāniskajā versijā nekad nav interesējuši vai garšojuši. piemēram, man nekad nav interesējusi majonēze un vienmēr ir riebušies visi majonēžainie salāti un mērces. bet, kad ir iespēja īzīpīzī uztaisīt ļoti krutu vegan majonēzi no pupūdens (aquafaba), labas nerafinētas eļļas un garšvielām, tad es to daru ar lielu līksmi un man tā arī garšo (nelielos apjomos). nu, vai ar visādiem klasiskajiem gaļas ēdieniem - arī, kad vēl ēdu gaļu, man nepatika visādi ēdieni, kur gaļa samačkāta, samalta, samērčota, ietīta, satīta, visādi cepeši un galerti utt. bet tagad patīk taisīt "maltās gaļas" mērci no sojas granulām, vai seitana cepeti uz svētkiem (to gan taisa Kārlis, bet vatever). tāpat man nekad nav garšojušas zivis (ok, es kādreiz reizēm ēdu mazsālītu lasi vai žāvētu mencu), bet tagad man patīk cept tofzivs filejas un taisīt svaigēdāju viltotā tunča smēriņus. un vēl miljons tamlīdzīgas lietas.
gaidu, kad atkārtoti saņemšos pamēģināt fermentētos riekstu sierus. 1x mēģināju, bet kaut kas nesanāca un nesafermentējās. siers gan man vienmēr ir garšojis un garšo vēl līdz šai baltai dienai.

pusdienās ēdu rīspapīra rullīšus ar kūpinātu tofu un salātiem a la korejas burkāni (tur bija ne tikai burkāni, bet arī kāposts un paprika). tad braucu uz lekcijām, kuras, kā izrādījās, atkal nenotika. īgnumu par to remdēju, nopērkot Hermaņa dienasgrāmatu (man ļoti bail viņu lasīt) un Safie pistāciju baklavu. pēc tam gāju uz ļoti garu, bet ļoti labu austrumu mūzikas koncertu biedrības namā (uzstājās Hallâjvashân un Volkan İncüvez) un, vakara noslēgumā, steidzos uz dzimšandienas ballīti grieķu/itāļu noskaņās, kur dzēru itāļu vīnu un ēdu picu. jūtos ļoti internacionāli un vienkārši ļoti pārēdusies.

kas attiecas uz koncertu - muzikālo daļu pavadīja dervišu deja un man uz beigām arvien vairāk un uzmācīgāk gribējās griezties pašai. brīdi apsvēru domu iet uz zāles beigām un mēģināt to darīt. izrādījās, ka līdzbiedrenei bija tādas pašas domas galvā. mēs, protams, neaizgājām.

vēl es gāju pa ielu un uzraksta skatlogā "iepriekšējās kolekcijas izpārdošana" vietā izlasīju "iekšējo orgānu izpārdošana".

ļoti sailgojos pēc uz plītsmalas ceptiem poķīšiem (un tās sajūtas, kas nāk (nāca) ar viņiem komplektā).

tas ir tā, ka mazus, netārpainus, bērzlapju bērniņus atbrīvo no kātiņiem, iekšā ieber druuuusciņ sālīti un liek uz karstas plītsmalas cepties. uz pavisam neilgu brītiņu. tad laimīgi ēd, apdedzinot mēli un/vai lūpas ar to karsto sāļo suliņu, kas sacepusies cepurītes iekšpusē.

guļu gultā un kā ābolu (t.i. nesagrieztu) graužu lielu kāpostgalvu

mamma iedeva sauju ar kalē (es neiedziļināšos pareizajos un nepareizajos nosaukumos, šis ir ļoti īss un visi saprot par ko runa). pamēģināju uztaisīt čipsīšus. es jums teikšu baigi okej. saplucina, atbrīvo no gaļīgajiem kātiem, apviļā olīvenē + sālī (+ piparos + rauga pārslās), izkārto uz pannas (tā, lai nav čupā un maksimāli maz saskaras viens ar otru) un cep kādas 15 min 130 grādos. pilnīgi žēl, ka nepaņēmu vairāk, varētu rīt sacept un paņemt līdzi ejot ciemos.

šodien pirmo reizi gāju ar kājām uz Olimpiju, vienā vietā, kur vajadzēja, nepārgāju pāri ielai un attapos ejam milzīgu līkumu gar šoseju tuksnesi. uzplaiksnīja sajūta par būšanas pilsētā līdzību ar govi kautuvē, kurai ir jāiet uz priekšu un ir tikai viena, norobežota opcija, pa kuru var pārvietoties. man patīk dzīvoklis un patīk rajons, bet es tiešām nezinu vai Rīga ir man īstā vieta.

visādi citādi šodien bija tāda diena, kādu man ļoti vajadzēja. gulēju. mierīgi pamājsaimniekoju. aizgāju uz veikalu. drusku iepirkos. atnācu mājās. uztaisīju ēst. padirnēju internetā. aizbraucām uz brīvdabas kinovakaru, no kura pēc pusstundas aizgājām prom (ļoti auksti un ļoti sūdīga redzamība), nakts tirgū nopirkām ķiršus un kabaci, atbraucām mājās un pierijāmies ķiršus. => noenkurojos patīkamā ikdienībā.

( runājot par ēst taisīšanu )

ja ziemas sesijā es ar karoti no bundžas ķopsēju iekšā vārītu kondensēto pienu, tad šajā sesijā mans giltī pležer/cukurtaukumbumba ir medus ar ghī sviestu. uzziests uz kkāda lavaštortiļveidīga izstrādājuma (mēs Indijā tā, ar ghī un medu, ēdām no vakariņām pāri palikušās čapatī).

p.s. aizvakar es apmēram viena pati apriju visu plāti ar mammas ceptu rabarberu plātsmaizi.
ardievu slaidā līnija, ardievu.