*

vakariņās salāti ar smiltīm un līdz galam neizvārīti kartupeļi

šodien nobastoju skolu tikai tāpēc, ka ļoti gribējās uztaisīt random kūku. pagaidām esmu ļoti apmierināta ar izdarīto izvēli. sesijas laikā droši vien domāšu citādāk.

tā vispār, ir baigi iekrājies nogurums un enerģijas trūkums. sāk besīt, ka katru vakaru jābūt prom no mājām, jo lekcijas ir līdz 21:30 (mājās esmu īsi pirms 23iem), ja nav lekcijas ir darbs, tai skaitā nedēļas nogalēs. un, jā, man ir katastrofāli zems d vitamīna līmenis - 6 (norma 30-100, vēlams 50-80). kādas divas nedēļas triecu iekšā milzu devu, bet pagaidām rezultātus nejūtu. visu laiku gribas gulēt, negribas neko darīt un kustēties. gaidu, kad paliks tik silts, lai salstīgā es varētu atkailināt plašākus ķermeņa laukumus un dirnēt saulē.

kas attiecas uz ēst gatavošanu - pēdējā laikā baigi maz esmu normāli gatavojusi, pārsvarā kaut ko pa fikso - nu tur pseidoāziskās miso zupiņas vai ko tamlīdzīgu. šodien sapratu, ka regulāra ēst taisīšana ir vitāli svarīga manai psihoemocionālajai veselībai. vispār fiziskajai arī - laika un enerģijas trūkuma dēļ pēdējā laikā patērēts daudz ātro ogļhidrātu, kas ir atstājis nevēlamu ietekmi uz manu apjomu.

( sīkāk par kūku )

( raw čīzkeiki ar zemesriekstu karameli )

( rīspapīra rullīši ar zemesriekstu mērci )

pierakstu, lai neaizmirstas - viegli apcepti zemesrieksti lieliski iet kopā ar cūku pupām.

izvērstāk: pannā viegli apcep zemesriekstus, pielej eļļu, pieber sīpolus un burkānus. pacep vēl un pieber papriku, mazliet tomātu, mazliet olīvas un kārtīgu čupu ar iepriekšnovārītām un izlobītām (ne tikai no pāksts, bet arī individuālajām čaumalām) cūku pupām. sacepina to visu kopā un pasniedz ar pilngraudu pastu.

nesen 2 nedēļas visu laiku gāja Rudens sonāte. tas nozīmē, ka rodas daudz lieku labas tumšās šoķenes tāfelīšu, jo katrā izrādē tiek atvērta viena jauna. cik nu varam, tik ēdam uz vietas, bet viņa jau baigi daudz nelien iekšā. savācu daļu uz mājām un, tā kā šodien beidzot brīva diena, nolēmu pievērsties tās utilizācijai.

( mafini ar avenēm, ķiršiem un šokolādi )

pēdējā laikā kaut kā ļoti maz sanāk gatavot ēst. bet vairākas reizes ir bijis tā, ka paliek pāri nepēsta griķu bļodiņa. foršākais veids, kā viņus utilizēt ir - jaukajos plācentiņos.

iemet bļodā griķus, sarīvētu burkānu, sasmalcinātu sīpiku un ķipliku, turku zirņu miltus, garšvielas, sāli un aplej ar ūdeni, samaisa un cep. ja cep eļļā uz pannas, tad taisa šķidrāku, ja cepeškrāsnī uz cepampapīra, tad biezāku mīkliņu.
optionālās sastāvdaļas - sagrieztas olīvas, sezama vai sauleņu sēkliņas, tomāts utt.

es vispār lieku arī čut čut cepampulveri. no garšvielām - kurkumu, kuminu, kādu masalu vai zaļumus. kas nu patīkas.

jums bērnībā mamma taisīja frī kartupeļus? nu tādus, ko pats mizo, griež un tad vāra melnā katliņā ar apaļu dibenu ilgi stāvot pie plīts?

es ar tādiem izaugu. tādi + lapu salāti, ar dillēm, lokiem un kefīru + cepta oliņa bija viens no biežākajiem un mīļākajiem ēdieniem. mēs dzīvojām centrā, tāpēc pie manis vienmēr nāca visādi cilvēki ciemos un tad mamma stundām stāvēja pie plīts taisīdama frī. jo bērniem taču ir jāēd, bet rocība nebija diezko liela, tāpēc tas bija, kas tāds, ar ko varēja mēģināt visus pabarot un vienlaikus nebankrotēt.

p.s. lasot jūsu komentus sajutos ļoti jauna

šodien, referātu nerakstīšanas ietvaros, ļoti jauki nosaulgriezēju:

saņēmos ieskriet ūdenī un pastaigājos pa āru;
uztaisīju debešķīgu zupu un foršu saldo;
iekūrām kamīnā saulgriežu ugunskuru un apdomājām, ko gribētu atstāt šajā gadā un ko dabūt nākamajā;
savstarpēji apdāvinājāmies;
aizbraucām pastaigāt pa tumšu mežu tumsā

( ilustrācijas )

( mazliet par zupu )

prokastinācijas vārdā padalīšos ar nupat izmēģināto tofzivs recepti. tā jau kādu laiku mita manā galvā, bet šovakar tapa no turienes izzvejota un pagatavota. rezultāts pārspēja visas cerības.
karoč, nopērk to parasto, rimi rodamo, tofu gabalu (katram ēdājam pa vienam, vēlams). pārgriež uz pusēm gan plakaniski, gan neplakaniski. no viena tofu gabala attiecīgi sanāk 4 protofilejas taisnstūrīši. liek bļodā un aplaista ar sojas mērci un rīsu etiķi, uzkaisa drusku ķiploku pulvera un atstāj marinēties. ik pa laikam apgroza, lai visi vienādi dabū to šķidrumu. uztaisa panējamo mīkliņu no turku zirņu miltiem, ūdens un sojas mērces (par skādi nenāk arī sezamsēkliņas un kaltētas dillītes). kad filejiņas samarinējušās (pietiks ar pusstundiņu, bet var protamska ilgāk), tad katru gabaliņu ietin nori lapas gabalā (vienu standartloksni nori sagriež 3 daļās, tad sanāk ideāli izmēra ziņā), izviļā pa mīkliņu (var vēl apvārtīt sēkliņās vai rīvmaizē) un liek pannā, sakarsētā eļļā cepties. apcep no abām pusēm zeltaini brūnu. pasniedz ar ko grib. piemēram, melnajiem rīsiem un salātiem.

( ilustrācija )

ko darīt, ja a) mājās netīšām ir ļoti daudz maizes; b) ledusskapī no iepriekšējās dienas tako taisīšanas ir pārpalikusi pusbundža ar cecīšiem un pusbundža ar kukurūzu; c) vīram nākamajā dienā gara darbdiena? atbilde ir vienkārša - taisīt līdzņemamās maizītes, pildītas ar garšīgo pļuru&jūru.

( receptīte )

tā kā esmu neapmaksāts jūzeris un attiecīgi skatīties savus ierakstus pēc tagiem varu tikai 100 uz atpakaļu, ir pienācis laiks ieviest jaunu (jau trešo) tagu ēdīšanai.

pirmais tags bija "ņamma". tur var atrast vēl visādus galīgi nevegānus brīnumus. piemēram, šo trako kūku
otrais - "ēst"
jaunais - "ēdiens"

es, protams, nezinu vai kāds kādreiz tās receptes lieto, bet moš kādam noder.

tā kā man pēdējā laikā ir mazāk laika gatavot un vienmēr negribas dārzeņus cepeškrāsnī dažādos veidolos, tad esmu metusies uz pseidoāziskām zupiņām. tās var pagatavot visai ātri un bez lielas piepūles un lielu daļu sastāvdaļu turēt pa rokai apcirkņos.
variāciju iespējas ir bezgalīgas, bet es te iepostēšu vienu pseidoāzisko zupiņu, ar sastāvdaļu daudzumu krietni virs vidējā aritmētiskā (t.i. to var uztaisīt arī ar krietni mazāku sastāvdaļu daudzumu, nekā minēts šeit).

( zupa )

man vakar palika žēl no Smiltenes atvesto ābolu, kuri lēnām pūst, bet kurus ēst īpaši negribas, jo tie ir lasīti no zemes un totāli tārpaini. nolēmu pačakarēties ar graizīšanu un izspiest suliņu. izgraizījos, izspiedu suliņu un tiku pie tādiem foršiem, tīriem sulu čužiem. palika žēl arī tos un uzbliezu mafinus. ceru, ka atcerēšos pareizi recepti, jo es to pilnībā izdomāju pati. kopš mana māte iegādājās minicepeškrāsniņu, mēģinu dziedēt savas cepenes izraisīto traumu un pa reizei iet izcept kautko keksveidīgu pie viņas. un man arvien vairāk patīk brūno rīsu milti šādiem izstrādājumiem.

1 krūze ar ābolu sulas čužiem;
1 banāns;
nepilna 1 krūze demeraras cukura (es pieliku veselu krūzi un likās par saldu, bet man arī tie āboli bija saldie);
4 ēdk. (īpaši nestrīķētas) virgin kokoseļļas;
neliela šļuciņa augu piena;

šito visu sablendē pļurā.

1 krūze brūno rīsu miltu;
1 krūze pilngraudu auzu miltu;
3 tējk. cepampulveris;
krietna čupiņa ar kanēli

visu samaisa kopā un iejauc pļurā.
liek mafinformiņās un izdekorē ar krūmellenēm un šokolādes graudiņiem.
cepās viņi man kādas 40 minūtes.
patikās, ka viņi nepieēdās pie mafinpapīriņiem, bet papīrīti varēja viegli un bez problēmām nolobīt.

( viņi )