*

man nav nekādas iepriekšējas pieredzes ar kaut ko tādu, ne dzīvajā, ne attālināti, bet Ryan Heffington Instagram Live deju nodarbības/ballītes ir kreizī kruti.

vakar nosvinējām K. dzd nelielā pulciņā Zoomā. bija diezgan jauki, bet cerams, ka pārāk daudz svētkus nenāksies šādi svinēt.
sanāca ļoti forša kūka. taisīju pamatā pēc šīs receptes, bet tā kā es tiešām nespēju neko uztaisīt precīzi pēc receptēm, tad arī šajā ieviesu savas korekcijas. margarīna vietā kokosriekstu eļļa, parastā cukura vietā tumšais muskovado un valriekstu vietā sālīti zemesrieksti (sāls dod foršu kontrastiņu tai saldumbumbai) un grauzdēti lazdu rieksti un vairāk nekā oriģinālreceptē.

nu ko, jāatsāk rakstīt par ēdienu, jo tā ir viena no galvenajām izklaidēm šais laikos. tātad, vakar vēlu vakarā sagribējās kauko garšīgu, turklāt man bija bļodiņa ar random sakapātiem burkāniem, kurus rītvakar varēs redzēt Skuteļšovā un, kurus vajadzēja izlietot. tad nu es izcepu burkānkūku. it kā pēc šīs receptes, bet es ņēmu glāzi pilngraudu kviešu miltu un glāzi pilngraudu auzu miltu, tumšo muskovado cukuru, piemetu mīklai vienu gandrīz sapuvušu banānu un daudz valriekstus.

bet pats galvenais ir krēms. es laikam jau kaut kad minēju, ka esmu aizrāvusies ar fermentētu indijas riekstu krēmsieriem un bezpieniem (sablendē mērcētus indijas riekstus, iejauc probiotiku kapsulu un atstāj uz nakti siltumā). nuvo, vakar ieliku cepties kūku un domāju, kā risināt krēma jautājumu. atcerējos, ka man ledusskapī stāv vēl diezgan papilna bļodiņa ar fermentētu indijriekstu bezpienu, kuru liku uz maizītēm zem baklažāna siļķes. tad nu paņēmu to, un pieblendēju klāt medu, pāris karotes kokopiena biezās daļas, vaniļas cukuru un saujiņu indijas riekstu (tāpēc, lai būtu vairāk, citādi neliktu). rezultāts bija brīnišķīgs biezpienīgs bezpiena krēms, kas izcili gāja kopā ar burkānkūku. ja man vēl kādreiz uznāks iedvesma eksperimentēt ar diy vegāniskajiem "biezpiena" sieriņiem, tad šī noteikti būs pamatmasa, kuru izmantošu, jo garša ir nesalīdzināmi autentiskāka, nekā šajā variantā. varētu pamēģināt arī siera kūkā.

sāku ilgoties pēc mammas. es arī pirms ārkārtas stāvokļa kādu laiku viņu nesatiku pārāk bieži, jo kamēr pārējie kolēģi strādāja pie Naciķa izrādes, man Rīgā nebija baigi ko darīt. un vakar es pārkāpu kaut kādam savam pieaugšanas punktam. mana mīļākā zupa ir mammas vārīta pupu zupa. tajā drīkst būt tikai 5 sastāvdaļas - ūdens, lielās, tumši raibās kāršu pupas, kartupeļi, grūbas un sāls. līdz šim es kategoriski atteicos pati to zupu vārīt, jo nemāku un nesanāks. nu īstenībā jau skaidrs, ka nav tur nekas grūts, bet man gribētos, lai mamma man to zupu vāra līdz pasaules galam. vakar pirmo reizi mūžā uzvārīju pati. protams jau ka sanāca. bet kaut kā tā bēdīgi. kaut kāda tāda jauna robežšķirtne manā dzīvē. pupu zupas pārvēliena punkts. pieaugšana, vecums un nāve.

šodien savukārt bija pēdējās mazās dzīrītes mēra laikā. šai datumā jau sen bija ieplānots ar zirgu draudzenēm svinēt mana zirdziņa 18. jubileju. nu zirdziņam pašam jau par jubilejām visai vienalga, bet cilvēkiem iemesls satikties. bija domāts, ka atbrauks tuvākās zirgdraudzenes, ar kurām kādu laiku esam bijušas vienā stallī, bet vairs neesam un dzīvajā neesam tikušās miljons gadus, bet protams, ka šajos apstākļos tas atcēlās. bijām tikai četras - es, staļļa saimniece un vēl divas meitenes, kuru zirgi arī dzīvo Birzlejās. vienu no viņām ar nebiju satikusi kādu pusgadu, jo viņa brauc reti un citos laikos nekā es. izgājām pastaigā ar zirgiem un pēc tam uzēdām saimnieces vīra saceptās picas. bija plānots sēdēt ārā ar vēlamo distanci bet bija tik šausmīgi auksts, ka tomēr gājām virtuvē. paspējām vēl legāli sapulcēties, pirms šodienas jaunajiem ierobežojumiem. tā drusku sirreāli un jauki un skumīgi vienlaicīgi.
ļoti negribas tādus pārvietošanās ierobežojumus, ka netieku pie zirga, bet rēķinos, ka gan jau ka būs.
vēl man ļoti negribas, lai apsalst pojenes. man dažas jau visai garas izlīdušas no zemes, bet ārā ir šausmīgi auksts. pēc vakardienas +15 un staigāšanas ar basām kājām un jogošanas ārā, šī rīta sniegs un asais vējš un temperatūra likās īpaši riebīgi.

kaut kā kopš vakardienas tāda paskāba sajūta.

sen nav nekas par ēdienu rakstīts, bet šodien esmu līksma - izdevās reanimēt mīļu bērnības ēdienu - krāsnī, oglēs ceptus kartupeļus. it kā jau nekas sarežģīts, bet kādreiz ar to nodarbojās vecaispaps un arī mana mamma īsti nezināja par niansēm. daži iepriekšējie mēģinājumi nebija izdevušies pārāk labi. ja ieliek par ātru - sadeg. ja ieliek par vēlu - iekšā zaļi. tad nu šodien beidzot sanāca perfekti. un TĀ smarža ir tikai un vienīgi oglēs ceptiem kartupeļiem.
kādreiz ēdām ar biezpienu, bet man tagad ir jauna aizraušanās, fermentēti indijas riekstu krēmsieri. beisik "bezpienam" vai riekstrikotai vajag sablendēt 2 glāzes mērcētu indijas riekstu, iejaukt masā 2 probiotiku kapsulas (lietoju šīs) un uz nakti atstāt uz siltas plītsmalas. pēc tam jau tālāk var lietot kā biezpienu vai sajaukt ar visādām garšvielām, veidojot kādu krēmriekstsieru vien gribas.

karoč, esmu ļoti pieēdusies vienkāršas, bet lieliskas vakariņas - oglēs cepti kartupeļi + fermentētu indijas riekstu bezpiens + jūraszāļu ikri no ikejas. un pudele alus, ho ho ho.

jocīgi, bet mājās kaut kā nemanāmi savilkušās visādas hot garšvielas un piedevas. varētu padomāt, ka dzīvei trūkst asuma (bet varbūt siltuma?). man ir hot ungāru gulašpasta, ungāru ķiploku pasta, sausā gruzīnu adžika, ļoti hot krievu adžika, marinēti halapenjo, harisas pasta, čili pārslas, piri piri pulveris, kaut kādi nezināma nosaukuma pašaudzēti asie pipariņi (drusku aug arī šobrīd dārzā), srirača, marinēti peperoni, hot zaļā karija pasta, mazliet maigāka, bet arī hot dzeltenā karija pasta, hot paprikas pulveris, tabasko mērce, vairākas dažādas asas indiešu masalas, etiopiešu berbere garšvielu maisījums, raibie pipargraudi, melnie pipargraudi, kā arī krievu sinepes, mārrutki, vasabi un droši vien kādā burkā, kādā tumšā plaukta nostūrī ir vēl kaut kas ass (kur ir palikusi kajenas piparu burciņa?). kopumā ar esošo asumu man varētu pietikt līdz mūža galam, jo man patīk, ja ēdiens ir patīkami sildošs (bet arī ne katrā ēdienreizē), savukārt tas, kas man liekas patīkami sildošs, dzīvesbiedram mēdz šķist pārāk ass.

kad mājās nekā nav, bet pēc būšanas ārā un jāšanas treniņa gribas ēst, tad dariet tā:
iekuriet plīti, uzlieciet vārīties brūnos rīsus. sasmalciniet lielu sīpolu, lieciet uz pannas, uzkarsētā eļļā un pievienojiet divas krietnas tējkarotes berbere garšvielu maisījuma (vēlams diy). kādu laiku maisot pacepiet, līdz plīts uzsilusi kārtīgāk un virtuve smaržo. pievienojiet rīvētu burkānu un atkal kādu laiku pacepiet. tad izņemiet no saldētavas kārbiņu ar svēto grālu viegli apceptām sērpiepes strēmelītēm. pievienojiet pannas saturam. vēl pievienojiet dažus ķirštomātiņus, kas mētājas pieliekamajā, dažus sīkāk sagrieztus kaltētus tomātus un sauju grauzdētu sezama sēkliņu. atkal pacepiet un pamaisiet, kamēr sērpiepes strēmelītes atkusušas un apcepušās. piemetiet plītī vēl malku un lejiet uz pannas apm. 2/3 bundžas kokospiena un šļuku sojas mērces, piespiediet suliņu no viena maza laimiņa, piešaujiet tējkaroti brūnā cukura. lieciet virsū vāku un pasautējiet. visdrīzāk būs nepieciešams pārvirzīt pannu no plīts karstākās vietas uz mazāk karstu. neaizmirstiet, ka vārās rīsi, kas visdrīzāk ir jau gandrīz pavisam gatavi. kad liekas, ka viss jau tāds visai sasautējies, pieberiet pusglāzi turku zirņu miltu (ja gribat būt droši, ka nebūs kunkuļu un, ja neesat slinki - iesijājiet). pielejiet glāzi silta ūdens, piemetiet vairākas kapātas ķiplokdaiviņas, vēl vienu tējkaroti (kārtīgu, ar kaudzi) ar berbere garšvielu maisījumu un regulāri apmaisot sagaidiet, kad virums sabiezējis tumīgā, aromātiskā mērcē.
pasniedziet ar rīsiem un kādiem viegliem, svaigajiem salātiem.

p.s. es saprotu, ka sastāvdaļās nav ievērota nekāda reģionālā konsekvence, bet, ko lai dara, ja mājās nekā nav.

vakar noslēdzām vasaras sezonu ar peldi Klievī un veganbārbekjū. no visiem sojšlikiem, kādus jelkad esmu ēdusi, K. taisa visgaršīgākos. es uztaisīju kaut kādu kūku ar valriekstu/dateļu pamatni, kokospiena-ķirbja pildījumu un šokolādes/aveņu/brūkleņu virskārtu.
šodien gandrīz paliku bez telefona, jo dauzoties ar zirgu viņš slaidā lokā katapultējās no manas kabatas, lai nokristu zemē rikšojošam zirgam priekšā un nākamajā sekundes simtdaļā, tam tieši, tieši blakus piezemētos zirga nags.
vēl mēs šodien Smilčas kinoteātrī noskatījāmies Homo Novus. patiešām smuka, izklaidējoša filma.

( pāris septembra beigas ilustrējošas ilustrācijas )

man parasti ir slinkums gatavot sev vienai pašai, bet sanāca tik garšīgas pusdienas: tofzivs (turkzirņu mīklā apcepts, nori lapā ievīstīts kūpināts tofu), ķirštomātiņi no dārza, K. mazsālītie gurķīši, zaļumi (baziliks, pētersīlis, raudene, loki un kliņģerīšu ziedlapas) un halapenjo. viss pārliets ar tahini. nebiju gaidījusi, ka sanāks tik krāšņa un izteiksmīga garšu simfonija.

nu ko, man jau sāk izstrādāties konkrēta Smiltenes tūre - izstaigājam Veco parku, izbaudām brīvdabas bezmaksas spa - zem ūdenskrituma, nopeldamies Teperī, sakrāmējām maisiņā turpat uz ozola augošo sērpiepi un dodamies mājup, ļauties garšas piedzīvojumam/piepes degustācijai ar lokal, homegrovn fūd. jau otro reizi šitāds iznāca un viesi ļoti priecīgi un apmierināti.
tā piepe ir reāla štelle. tiešām rekomendēju. šodien sacepu ar sīpoliem, puraviem, ķiplokiem, tomātiem un sojas mērci - beigās pievienojot mazliet ūdenī izšķīdinātas miso pastas un tējkaroti kartupeļu cietes + apgrauzdētu sezamu. pasniedzu ar kurkumas brūnajiem rīsiem un salātiem. epikšit garšīgi.

šon tāda diezgan eksaiting diena. bija ex-kolēģe ciemos - vedu rādīt Smilčas jaukumus. sākām ar Veco parku. uznāca lietus un mēs pa lietu izmasējāmies Tepera/Abula ūdenskritumā kopā ar zalkša kungu un turpat blakus atradām 2 gab lielas un svaigas sērpiepes. pēc peldes Teperī uznāca vēl lielāks lietus, tāpēc zvanījām K., lai brauc pakaļ un ved mūs mājās gatavot piepi. pagatavoju piepi 3 eksperimentālos veidos. teikšu jums tā - ļoti kruta tā piepe. ļoti rekomendēju.
pēc pierīšanās a) likās, ka vajag viesei vēl kaut ko izrādīt; b) likās, ka ar tik pilnu vēderu grūti pārvietoties kājām; c) likās, ka varētu atkal sākt gāzt - tāpēc izvēlējāmies transportēties ar privāto autmašīnu un pēc ilgāka pārtraukuma pievērsties mikroekskursijām pa apkārtnes pagastiem. šoreiz apmeklējām Palsmani un es dabūju daudz materiāla, ar ko papildināt savu FB albumu "100 grausti Latvijas simtgadei" + pa ceļam piestājām pāris jaukās apkārtnes vietās - Vecsautiņu avotos, Līgo kalnā, Stounhendžā u.c.
Viešņa aizbrauca ar pēdējo autobusu uz Rīgu, bet man palika vēl vesels lērums nepagatavotas sērpiepes.

( ilustrācijas )

jēzuliņa vecumā iekāpu caur PMS, fulmūna, MR un 2 nakšu miega deprivācijas vorteksu + zirgu nagu kopšanas semināru.

piebildīšu, ka šodien, 1. jūlijā, ēdu vakariņās normāla izmēra jaunos kartupelīšus no dārza, turklāt nekādu tur īpašo, agro šķirni, bet vnk no random saasnojušiem karpelīšiem, ko pavasarī iebēru dobē.

nekad līdz šim nebiju pirms Jāņiem lasījusi skābos ķiršus Ziemeļlatvijā. vakar salasīju spainīti, ~1kg ieliku saldētavā, 2kg izvārīju zaptē ar apelsīniem, šokolādi, vaniļu un ievārījumu cukuru. kamēr nodarbojos ar atkaulošanu, fonā ziņkāres vadīta uzliku Džimlai-rūdi-rallallā!. tas tik bija kaut kas - SO SAD! šausmīgi.

es parasti neesmu kritusi uz visādiem oldskūlīgiem saldajiem, bet vakar stāvot rindā Bastionā un brīvprātīgā-piespiedu kārtā blenžot saldo vitrīnā sagribējās. viss, kas tur bija likās aizdomīgs (no želatīna un arī garšīguma viedokļa), tāpēc nolēmu, ka jāuzbliež kaut kas pašai. šodien ķēros klāt. nebija grūti.

( kokospiena-muskovado krēms ar rabarberu-iesala mērci un kārtainās mīklas standziņām )

kad palikuši pāri vārīti zaļie griķi, bet slinkums cept kokletus, jātaisa paštēts.

( griķu-sēņu pastēte )

Vispār es viņas taisīju dienu pirms Līgu ieraksta un iespējams jau esmu kādu sastāvdaļu aizmirsusi, bet

( tofu-pīnatbatera bumbiņas )

2. janvāra vakariņās ķirbja-saldā kartupeļa-malduguns stauta biezzupa ar kanēli, grauzdētām ķirbju sēklām un sojas mērcē apceptiem šampiņjoniem.

1) man ir jauns punkts tudū listē: aizbraukt kaut kur, kur dzīvo polārās gārgales un klausīties, kā viņas brēc;
2) onigirazu ir superīgs uz darbu līdzņemamais snaks (pildījumā starp rīsiem: korejas burkānu iedvesmoti burkānu salāti manā gaumē + kūpināts tofu + paprika + indijriekstu mērcsmēriņš);
3) biju vārddienas ballītē, kurā uz lielā ekrāna rādīja Going places. diezgan jocīga;
4) cenšos izkopt sevī mērķtiecību.

aiznesu uz darbu mūsu foršo, svaigo, zirgu lineļļu un priekšniece parādīja baigi garšīgus salātus. tādus ļoti neInesīgus, bet man dīvainā kārtā ļoti garšoja - vārīti kartupeļi (auksti, nomizoti, sagriezti gabalos), skābēti kāposti (svaigi, ne štovēti), mazliet sīpols vai puravs, grauzdētas saulespuķu sēklas un linsēklu eļļa.

par spīti jaunajam darblaikam, pēdējās dienās esmu paspējusi ieviest savā ēdienu bāzē pāris jaunus ēdienus. vienkāršu, bet ļoti garšīgu ratatuī (kad šodien, pusdienslaikā, viņu sildīju darba mikrenē, kolēģi, kas klīda garām brīnījās, kas tik brīnešķīgi smaršo), kā arī kāpostu steiku un kāpostu salātus ar vanabī austrumniecisku dresssssingu (abas šīs kāpostu lietas ļoti labi garšoja ar cepeškrāsnī ceptām, ķimeņotām kartupeļu ripām).

pasludinu sēņu nedēļu par beigušos!
šonedēļ man bija:
gailenes ar kartupeļiem un dillēm kokospienā;
bērzlapju karbonādes;
gaileņu buljonzupiņa (ar nelielu baraviku piešprici);
kārtainās mīklas pīrāgs ar gailenēm un baravikām;
vārīti poķīši;
baraviku gruboto ar spinātiem;
lazanja ar atmatenēm;
gaileņu-valriekstu-tofu pastēte ar baltvīnu.


bilde no apmēram 20. gs. 30. gadu beigām - sēņo mana vecvecmamma Alīna un mana vectante Romēna