*

nokāsu septembrī ielikto aveņu liķieri. litrs absolūta, kilograms sablendētu aveņu, tumšais muskovado cukurs, visādas garšvielas.
ļoti, ļoti kruts. tāds biezs un lipīgs un buķetīgi smaršīgs. glāzītē prasās čut čut laimiņu vai citroniņu piespiest.
varēs dabūt nākamgada mājas kafejnīcā. ja piedalīsimies un, ja nebūsim pa špicglāzītei vien izdzēruši pārnākot no garām un spirdzinošām ziemas (kura, cerams, drīz atgriezīsies) pastaigām.

runājot par veselību uzturošiem un veicinošiem līdzekļiem - tikko sablendēju kaudzi smiltsērkšķu, nokāsu sēklas un lielākos čužus, pieblendēju klāt daudz, daudz ingvera un medu. trieksim katru dienu pa kādam šotiņam. traks, bet garšīgs vienlaicīgi.
un sauksim to par ingvermektīnu

es dienām ilgi varu pārtikt no grauzdētas graudu maizes, ar biezu humusa slāni, uz kura ir biezs kimčī slānis, uz kura ir uzkaisīts vidējs slānis ar svaigiem lociņiem un kinzu un grauzdētas sezama un kalindžī sēkliņas

kafene bija forši. mēs gan sataisījām ļoti par daudz salātu un maizīšu sagataves. vismazāk pāri palika sojšliks un kūkas. kūkas apmēram tik, lai pēc cīņas ar netīrajiem traukiem, varētu paši pasēdēt pie kūkām un kokteiļiem. pabarojām ~ 70 cilvēkus. stulbi, ka bieži lija, bet kaut kā izdzīvojām, visi bija apmierināti (vismaz tā man likās) un mīnusos arī neesam. man pašai patika. bija foršs piedzīvojums. varētu atkārtot.

gandrīz pa taisno no kafenes braucām uz kvfr pirmssezonas retrītu Zvārtavas pilī, kur nodzīvojām 3 dienas. man ļoti patīk dzīvot pilī komūnā ar ļoti foršiem cilvēkiem un ļoti patīk tieši Zvārtavas pils. tajā ir daudz gaismas un viegluma un gaisīguma. bet šis retrīts bija ļoti savāds. wild un ķermenisks un ekstātisks un smags vienlaikus. mēs diezgan maz ēdām un diezgan daudz dzērām un ļoti daudz apskāvāmies un saskārāmies. manliekas, tas ir kaut kāds pandēmijas pirksts.

nupat beidzu mazgāt mājā grīdas, nopeldējos un tagad liekas, ka pieklātos atgriezties reālajā dzīvē.

jau pēc 10 dienām pie mums mājas kafene. jo tuvāk nāk, jo lielāks stress. šobrīd laikam vislielākais par to, ka cilvēki gausi rezervē galdiņus (gan jau darīs to pēdējā brīdī), tāpēc šausmīgi grūti saprast cik daudz paikas jāiepērk un jāpagatavo. otrs stress par lietu. K gan šobrīd ceļ nojumi - nu ne speciāli kafenei, bet īstu, lielu nojumi pērn demontētās garāžas vietā, kur apakšā varēs iebraukt auto un augšā būs terase. bet nez vai viņš paspēs līdz 22ajam, jo visu laiku līst un neko nevar normāli padarīt un viņš to dara viens pats.

karoč, rezervējiet galdiņus un brauciet ciemos.
visu info apdeitojam šiten

pēdējā laikā tik bridu pa meža biezokņiem un veselu mūžību nebiju bijusi parkā. vakar īsi pēc saulrieta aizgājām. tur ir tik skaisti! zied ievas un neaizmirstulīšu paklāji, ēnainākās vietās vēl šur tur nav noziedējušas baltās anemones. čalo strūklakas, pogo lakstīgalas un zumm maijvaboles. vakars bija rozā un gandrīz kliedzoši smaržīgs. ļoti romantisks.
šodien lakstīgala beidzot dzied arī manā pagalmā. sacepu sparģeļbulkas (kārtainā mīkla, cietais siers un sparģeļi). sparģeļu cietos galus, kopā ar vēl šo, to savārīju smaržīgā buljonā un noliku saldētavā garajai ziemai.

šis atkal no tiem jocīgajiem gadiem, kad 18. maijā vēl nezied ceriņi. vismaz šajā pasaules malā.

uz pannas mazliet apcep sīki sagrieztu sarkano sīpolu, tad ar standziņām piespiež 2-3 ķiplokdaiviņas, tad pieber kubiņos sagrieztu kūpinātu tofu. visu drusku pacep, tad met uz pannas otro, nelielo dārza sparģeļu ražu, salauztu gabaliņos. piegāž paciņu oatly auzu krēma (brūnajā paciņā), pusglāzi sausa baltvīna, krietnu riekšavu rauga pārslas, sāli, piparus, timiānu no dobes un sutina uz vidējas uguns bez vāka. kamēr sutinās, liek vārīties krāsaino gliemežvāku pastu un uz sausas pannas apgrauzdē drupinātus valriekstus. + sagriež ledussalātu, redīsus un gurķi un sajauc ar balzamiko un ķirbju sēklu eļļu. kad pasta gatava un viss sasutinājies, sutinājumā iegāž valriekstus. visu pasniedz ar baltvīnu. pēc tam šķīvjus un pannu izslauka ar maizes riecientiņu.

man liekas jocīgs paterns kādā mana iedvesma ēst gatavošanai korelē ar mentālo stāvokli. jo labāks vispārējais mentālais velbīngins, jo mazāk man iedvesmas un dzirksts taisīt ēst. piemēram, pēdējā laikā es jūtos labi. man ir neierasti labs mentālais metabolisms un es jūtos visai enerģiski. vakaros nāk miegs un no rītiem spēju laicīgi (pēc saviem pūces standartiem) un normālā stāvoklī piecelties. visai labi arī pārslēdzos starp dažādām nodarbēm un spēju (un gribu) daudz kustēties. un man vispār negribas taisīt ēst. taisu pa lielam tāpēc, ka gribas ēst un gribas, lai tas ir kkas normāls. bet ir grūti izdomāt ko taisīt un ļoti sen nav bijuši ēdieni, par kuriem K saka "šitas iet uz restorānu" (nu atskaitot to pirmo dārza sparģeļu porciju pirms dažām dienām). nav intereses eksperimentēt un, ja taisu, tad kaut ko ļoti vienkāršu. kaut kādus tur ceptus dārzeņus ar rīsiem bla bla bla. + visai bieži ēdu dārgā gala ātros rāmenus, ko gan papildinu ar daudz diy kimčī, grauzdētu sezamu, lokiem un sagrieztu nori lapu, jo vienkārši nav ideju, iedvesmas un vēlmes kaut ko gatavot pašai. savukārt dzīves posmos, kad jūtos vispelēkāk, mazenerģiskāk un depresīvāk ēst gatavošana mēdz būt vienīgais patiesi dzirkstošais un priecīgais brīdis dienā, kad es jūtos kā Es. tad man bieži ir sajūta, ka pieslēdzos pie kaut kāda smalka gatavošanas egregora un tad pilnīgā frīstailā maucu viskautko interesantu un neparastu (drīzāk ļauju egregoram izpausties caur mani) un bieži pati beigās brīnos par to cik episki garšīgi sanācis.

pasludinu "kad pusdienas izaug dārzā" sezonu par atklātu - olīveļļā, sarkanajos sīpolos, ķiplokos un baltvīnā sutināti svaigi plūkti sparģeļi, izkārtoti uz ledus salāta lapām, starp tiem ierušinot brī gabaliņus. viegli pārslacīti ar balzamiko mērci un pasniegti ar melnajām olīvām, tomātiem un avokado šķēlītēm. viss pārkaisīts ar drupinātiem raibajiem pipariem. klāt grauzdēta maizīte. porcijas kā jau daždien restorānā - niecīga izmēra, bet pasakaini garšīgas. ņemot vērā solīto apokalipsi ar sniegiem un ļoti zemām temprtūrām tuvākajās dienās, nākamā porcija droši vien būs kādu laiku jāpagaida. lietu gan arī ļoti gaidu. viss jau paspējis izkalst putekļos un grūti elpot.

brīnišķā meža vistas zupa. noderēs brīžiem, kad vajag/gribas kaut ko ātri un sasildošu/spēcinošu vai nav spēka gatavot neko sarežģītu. labi iet iekšā arī slimojot.
katliņā uzkarsētā eļļā iemet lauru lapu, pāris virces un pipargraudus, pēc mirkļa pievieno sīki sagrieztu sīpolu. vēl pēc pāris mirkļiem pavisam smalki sagrieztu ingvera gabaliņu un rīvētu burkānu. visu apcep. piegāž karstu ūdeni, iemet pāris saujas mammas audzētus cukurzirnīšus no saldētavas, piemet dārzeņu buljona kubiņu un var arī maisījumu zupai (Gemosā ir tāds foršs, kurā ir nosacīti lieli burkānu, pastinaku un selerijas gabaliņi) un uz brīdi pievēršas meža vistai.
tātad - kopā ar zirnīšiem no saldētavas izvelk arī kārbiņu ar iepriekš viegli apceptiem sērpiepes gabaliņiem. ar lielo nazi paskalda, lai nav viss vienā saltā klucī. met uz sakarsētas pannas un ļauj cepties un sasildīties. kad nāk gatavs, tad pakaisa ar ķiploku pulveri un uzšļāc pāris šļukas sojas mērces.
tikmēr būs uzvārījusies arī zupas bāze - iemetam tajā nūdelītes pēc savas izvēles (Gemosā tagad var dabūt tādas visai foršas pilngraudu, bet var jau arī rīsu nūdeles vai sīkos makaroniņus. tikpat labi te var noderēt arī vakardienas rīsi vai makaroni, kas skumji stāv nelielā bļodiņā ledusskapī).
kad nu nūdelītes pāris minūtes pavārījušās, griežam nost uguni, metam zupā saceptos sērpiepes gabaliņus, piešaujam kaltētus vai svaigus zaļumus, sauju grauzdētu sezama sēkliņu un svaigus lociņus.
ne vairāk kā 20 min pūļu un lielisks rezultāts.

rīt no rīta braucam uz Cēsīm taisīt kovidtestu. ir pamats satraukumam.
citās ziņās - pieteicos šitam. ja nepārklāsies ar obligātu būšanu darbā, tad piedalīšos.

nesen skapīša dziļumos atradu bundžu ar ābeļziedu tēju. biju aizmirsusi, ka man tāda ir. labi piestāvēja spelgoņa dienām, bet iet kopā arī ar šodienas atkusni un pavasara notīm gaisā.
tā smaržo pēc ziedošām ābelēm un garšo pēc ziedputekšņiem. tā ir zeltaina, mātišķi maiga, bet vienlaikus spēcīga. mazliet liegāka un mazliet sīvāka par liepziediem. pilna saules, pilna atmiņām par pērno pavasari un pilna solījumiem par nākamo.

jaunākajās ēdiena ziņās - vakar saņēmos ielikt fermentēties savu pirmo kimčī. pagaidām viss norit gludi, vienīgi, izskatās, ka es, visai vieglprātīgi attiecoties pret aso piparu mežermentiem (es vispār pret visiem mežermentiem mēdzu attiekties ļoti vieglprātīgi, visdrīzāk tāpēc man nepadodas visādas nopietnas kūkas un mīklas izstrādājumi), būšu pagatavojusi kaut kādu briesmoni, kas pašam elles sātanam varēs aizcirst muti. laikam rīt jāiet pēc jauniem dārzeņiem un jātaisa ļoti neasa porcija, ar kuru pēcāk atjaukt savu pirmo kimčī bērniņu un iegūt patīkama asuma produktu. ja neskaita peklīgo pikantumu, visādi citādi garšo lieliski. protams, vēl jāpafermentējas.
+
vakar safermentēju arī indijas riekstu sieru ar trifeļu pastēti
+
varu padalīties ar brīnišķīgu kombināciju budas bļodai (aka nesajauktie salāti) - novārīts baltais un sarkanais sorgo, ķiploku-sojas marinādē pamarinēta un apcepta tempe, avokado, svaigs burkāns, kimčī, marinēti (sojas mērce, šķidrie dūmi, balzamiko, olīveļļa, ķiploki u.c.) un sacepti šampiņjoni, pārlieti ar zemesriekstu mērci (zemesriekstu sviests, Taizemes zaļā karija pasta, sojas mērce, ķiploks, laims, ūdens vai augu piens, varbūt vēl kaut kas) un bagātīgi pārkaistīti ar lociņiem un grauzdētu melno un balto sezamu.

24h laikā būšu norijusi kilogramu kimči
un
ieliku marinēties tofu šprotes

manuprāt, vienīgais iemesls, kāpēc mājās ņemties ar piparkūku cepšanu ir iespēja tās piededzināt. man laikam tā pa īstam garšo tikai vismaz vidēji piedegušas piparkūkas un tādas, protams, neviens netirgo.

šogad gribētos arī atsākt pieglabāt te ēdienu receptes. kopš to baigi vairs nepiekopju ir bijušas problēmas pēc atmiņas restaurēt kādu izdevušos ēdmaņu.
pēdējā laikā bieži taisu fermentētus indijas riekstu sierus - ļoti īzī - pāris stundas mērcē 2 glāzes indijas riekstus, tad sablendē - blendējot pievieno tikai tik druscīt ūdeni, lai var pablendēt, iejauc masā vienu probiotiku kapsulu, atstāj uz nakti siltumā, piemēram, uz plītsmalas. kad fermentēšanās intensitāte (tb skābenums) liekas pietiekoša, tad iemaisa papildinājumus (visbiežāk lieku kaltētus tomātus, olīvas, apceptus ķiplokus, rauga pārslas) un ieliek marlītē un sietiņā, un atstāj vēl uz nakti vēsā vietā, lai notek jebkāds liekais miklums, kas vēl palicis. var uzlikt virsū kādu slogu, piemēram, ar ūdeni pielietu burku. ja gribas vnk krēmsieru, tad šo pēdējo soli var izlaist. taču, ja gribas next level, tad no marlītes izritināto ritulīti var ielikt kristiešu labdarības veikalā pa 50 centiem pirktā jocīgā sietiņā un sietiņu savukārt ielikt katliņā, kura dibenā aizdedzināts pasmalki sagriezts kaltēts kadiķis (sietiņa vietā droši vien var izmantot arī metāla duršlaku). uzlikt vāku un nokūpināt kadiķa dūmos. kadiķis ik pa laikam apdzisīs un būs jāpiededzina no jauna. rezultāts garšo tiešām maģiski.
ja negribas kūpināties, tad no marlītes izritināto ritulīti vnk ieviļā Vidusjūras garšvielu maisījumā.
šausmīgi ciets viņš nebūs, bet mīksti griežams parasti ir.

ilustrācija šiten

pie pēdējā laika kulinārajiem sasniegumiem vēl varētu pieskaitīt - puķkāpostus zemesriekstu mērcē Taizemes gaumē, sušī kūku (epic shit), vegan čeburekus (made by vīrs), ar ķiplokiem, ķimenēm un rozmarīnu grauzdētu riekstu asorti un sorgo salātus ar viegli iemarinētiem (balzamiko, olīveļļa, sojas mērce, šķidrie dūmi, ķiploki, raudene) un cepeškrāsnī ceptiem šampiņjoniem. regulāri apēdu arī pa kādam Roltonam.

tas, ka daļai cilvēces kindza garšo pēc ziepēm (manuprāt, vairāk pēc blaktīm) esot ģenētiska lieta. man, acīmredzot, ir mainījušies gēni, jo es tagad dzeru sausu gruzīnu baltvīnu un piekožu kindzu ar brinzu. līdz šim man kindza tiešām garšoja pēc blaktīm, es to kaut cik piecietu Gruzijas braucienā, jo vienkārši nebija citas opcijas. tad pirms pāris gadiem man kindzas mikrodeva iegaršojās ar marinētām olīvām, bet tas arī viss. bet tagad nezkāpēc man tā garšo arī salātos un tomātu aukstajā zupā un izrādās es spēju kindzu piekost arī pie brinzas un tas ir pat patīkami un negaršo pēc blaktīm. pēc ziepēm arī nē.

man nav nekādas iepriekšējas pieredzes ar kaut ko tādu, ne dzīvajā, ne attālināti, bet Ryan Heffington Instagram Live deju nodarbības/ballītes ir kreizī kruti.

vakar nosvinējām K. dzd nelielā pulciņā Zoomā. bija diezgan jauki, bet cerams, ka pārāk daudz svētkus nenāksies šādi svinēt.
sanāca ļoti forša kūka. taisīju pamatā pēc šīs receptes, bet tā kā es tiešām nespēju neko uztaisīt precīzi pēc receptēm, tad arī šajā ieviesu savas korekcijas. margarīna vietā kokosriekstu eļļa, parastā cukura vietā tumšais muskovado un valriekstu vietā sālīti zemesrieksti (sāls dod foršu kontrastiņu tai saldumbumbai) un grauzdēti lazdu rieksti un vairāk nekā oriģinālreceptē.

nu ko, jāatsāk rakstīt par ēdienu, jo tā ir viena no galvenajām izklaidēm šais laikos. tātad, vakar vēlu vakarā sagribējās kauko garšīgu, turklāt man bija bļodiņa ar random sakapātiem burkāniem, kurus rītvakar varēs redzēt Skuteļšovā un, kurus vajadzēja izlietot. tad nu es izcepu burkānkūku. it kā pēc šīs receptes, bet es ņēmu glāzi pilngraudu kviešu miltu un glāzi pilngraudu auzu miltu, tumšo muskovado cukuru, piemetu mīklai vienu gandrīz sapuvušu banānu un daudz valriekstus.

bet pats galvenais ir krēms. es laikam jau kaut kad minēju, ka esmu aizrāvusies ar fermentētu indijas riekstu krēmsieriem un bezpieniem (sablendē mērcētus indijas riekstus, iejauc probiotiku kapsulu un atstāj uz nakti siltumā). nuvo, vakar ieliku cepties kūku un domāju, kā risināt krēma jautājumu. atcerējos, ka man ledusskapī stāv vēl diezgan papilna bļodiņa ar fermentētu indijriekstu bezpienu, kuru liku uz maizītēm zem baklažāna siļķes. tad nu paņēmu to, un pieblendēju klāt medu, pāris karotes kokopiena biezās daļas, vaniļas cukuru un saujiņu indijas riekstu (tāpēc, lai būtu vairāk, citādi neliktu). rezultāts bija brīnišķīgs biezpienīgs bezpiena krēms, kas izcili gāja kopā ar burkānkūku. ja man vēl kādreiz uznāks iedvesma eksperimentēt ar diy vegāniskajiem "biezpiena" sieriņiem, tad šī noteikti būs pamatmasa, kuru izmantošu, jo garša ir nesalīdzināmi autentiskāka, nekā šajā variantā. varētu pamēģināt arī siera kūkā.

sāku ilgoties pēc mammas. es arī pirms ārkārtas stāvokļa kādu laiku viņu nesatiku pārāk bieži, jo kamēr pārējie kolēģi strādāja pie Naciķa izrādes, man Rīgā nebija baigi ko darīt. un vakar es pārkāpu kaut kādam savam pieaugšanas punktam. mana mīļākā zupa ir mammas vārīta pupu zupa. tajā drīkst būt tikai 5 sastāvdaļas - ūdens, lielās, tumši raibās kāršu pupas, kartupeļi, grūbas un sāls. līdz šim es kategoriski atteicos pati to zupu vārīt, jo nemāku un nesanāks. nu īstenībā jau skaidrs, ka nav tur nekas grūts, bet man gribētos, lai mamma man to zupu vāra līdz pasaules galam. vakar pirmo reizi mūžā uzvārīju pati. protams jau ka sanāca. bet kaut kā tā bēdīgi. kaut kāda tāda jauna robežšķirtne manā dzīvē. pupu zupas pārvēliena punkts. pieaugšana, vecums un nāve.

šodien savukārt bija pēdējās mazās dzīrītes mēra laikā. šai datumā jau sen bija ieplānots ar zirgu draudzenēm svinēt mana zirdziņa 18. jubileju. nu zirdziņam pašam jau par jubilejām visai vienalga, bet cilvēkiem iemesls satikties. bija domāts, ka atbrauks tuvākās zirgdraudzenes, ar kurām kādu laiku esam bijušas vienā stallī, bet vairs neesam un dzīvajā neesam tikušās miljons gadus, bet protams, ka šajos apstākļos tas atcēlās. bijām tikai četras - es, staļļa saimniece un vēl divas meitenes, kuru zirgi arī dzīvo Birzlejās. vienu no viņām ar nebiju satikusi kādu pusgadu, jo viņa brauc reti un citos laikos nekā es. izgājām pastaigā ar zirgiem un pēc tam uzēdām saimnieces vīra saceptās picas. bija plānots sēdēt ārā ar vēlamo distanci bet bija tik šausmīgi auksts, ka tomēr gājām virtuvē. paspējām vēl legāli sapulcēties, pirms šodienas jaunajiem ierobežojumiem. tā drusku sirreāli un jauki un skumīgi vienlaicīgi.
ļoti negribas tādus pārvietošanās ierobežojumus, ka netieku pie zirga, bet rēķinos, ka gan jau ka būs.
vēl man ļoti negribas, lai apsalst pojenes. man dažas jau visai garas izlīdušas no zemes, bet ārā ir šausmīgi auksts. pēc vakardienas +15 un staigāšanas ar basām kājām un jogošanas ārā, šī rīta sniegs un asais vējš un temperatūra likās īpaši riebīgi.

kaut kā kopš vakardienas tāda paskāba sajūta.

sen nav nekas par ēdienu rakstīts, bet šodien esmu līksma - izdevās reanimēt mīļu bērnības ēdienu - krāsnī, oglēs ceptus kartupeļus. it kā jau nekas sarežģīts, bet kādreiz ar to nodarbojās vecaispaps un arī mana mamma īsti nezināja par niansēm. daži iepriekšējie mēģinājumi nebija izdevušies pārāk labi. ja ieliek par ātru - sadeg. ja ieliek par vēlu - iekšā zaļi. tad nu šodien beidzot sanāca perfekti. un TĀ smarža ir tikai un vienīgi oglēs ceptiem kartupeļiem.
kādreiz ēdām ar biezpienu, bet man tagad ir jauna aizraušanās, fermentēti indijas riekstu krēmsieri. beisik "bezpienam" vai riekstrikotai vajag sablendēt 2 glāzes mērcētu indijas riekstu, iejaukt masā 2 probiotiku kapsulas (lietoju šīs) un uz nakti atstāt uz siltas plītsmalas. pēc tam jau tālāk var lietot kā biezpienu vai sajaukt ar visādām garšvielām, veidojot kādu krēmriekstsieru vien gribas.

karoč, esmu ļoti pieēdusies vienkāršas, bet lieliskas vakariņas - oglēs cepti kartupeļi + fermentētu indijas riekstu bezpiens + jūraszāļu ikri no ikejas. un pudele alus, ho ho ho.