*

viņdien klīdu pa tiem Aizupju mežiem, pareizāk sakot, pa mežacūkājiem un avoksnājiem un nonācu visai plašā Austrijas agreņu plantācijā. es jau sen zinu, ka viņas ēdamas, bet viņas sīkas un parasti redzētas pa dažām retām sēnītēm un licies, ka nav jēga čakarēties. šoreiz bija tik daudz, ka iedegos ziņkārē. uzzvanīju dziedāšanas biedrenei, kas strādā kopā ar LV sēņu guru Initu D. dabūju info, ka esot diezgan bezgaršīgas un neesot jēga ņemties, lai pagaršojot kādu svaigu, tad sapratīšot. pagaršoju. garša bija ļoti neizteikta, bet ar zemjainu riekstainumu un redīsainumu. interesanta konsistence - tādas skrimslīgas, kraukšķīgas. gāju uz māju pēc groziņa, gāju atpakaļ un pielasīju pilnu. drusku jāpiešaujas lasīšanā, lai noplūktu nesalaužot. diezgan čakarīga tīrīšana, jo viņas aug miklājos un dubļājos un viņām tāda kājiņa, pie kuras ļoti pieķeras sūnas un meža krikumi. nācās arī skalot smiltis nost.
uztaisīju divas līdzīgas, bet mazliet atšķirīgas mērcītes. ļoti garšīgas. vispār nenožēloju čakaru. bija vērts ņemties.

( sīkāk par mērcītēm )

http://www.senes.lv/species/sarcoscypha_austriaca.htm

varbūt šogad sanāks pierakstīt vairāk ēdienus (un eckursijas)(?).
tātad pēdējā laika iecienītākie salāti ir ledussalāts + kimčī* apm vienādās proprcijās + avokado + lociņi + daudz grauzdētas sezama sēklas + sezama eļļa.

*kimčī taisu pati un droši vien tas nav cienīgs saukties par īstu kimčī, bet daru kā man gribas un garšo vislabāk. apmēram pēc šīs receptes, bet izmantoju ķīnas kāpostu, burkānus, kāpostu un redīsus un baigi ilgi nefermentēju. praktiski uzreiz jau sāku ēst, kamēr dārzeņi vēl nav ļoti skābi un vēl ir visai kraukšķīgi.

JG pienāca jocīgi. vakar pa dienu aizbraucām pastaigāties uz netālo Vizlas dabas taku - īsa, bet ļoti smuka, bijām tur jau trešo reizi. laikapstākļi tādi ne visai, tāpēc neko garāku nekārojās. tad uztaisījām ēdamo vakaram. sušī un es saņēmos arī tām, ar vegan krēmsieru pildītājām datelēm, kas ietītas rīspapīra bekonā. vispār foršas, bet veikalā pirktais violife krēmsiers cepoties baigi iztecēja ārā. nākamreiz jātaisa ar diy indijnieku krēmsieru.
ap 23iem aizbraucām uz Niedrāju. tumsā apgājām ezeram apkārt. bija ļoti skaisti. jo vairāk ienirst tumsā, jo mazāk tumsīga viņa ir. virs ezera gulēja bieza, pūkaina atkušņa migla, kā tāds liels, bezformīgs yōkai. uz brīdi viena debesu puse noskaidrojās un starp priežu galotnēm varēja redzēt daudz zvaigžņu. pēc tam ielīdām āliņģī, likās ļoti silti un vispār nebija grūti. abi jutāmies ļoti labi. pēc tam braucām mājās un paspējām tieši uz gadumiju uzkāpt uz pērn būvētās nojumes jumta paskatīties salūtu. tad sākās jocīgā daļa.
mums ar K pērn bija divi lielāki škandāli, abi notika no pilnīgi skaidrām debesīm, viņam esot dzērumā un sarunājot man riebīgas lietas. pēc pēdējās reizes, kas bija nupat pirms ZSV, vienojāmies, ka viņš manā klātbūtnē nedzer, ja neprot normāli uzvesties. bet vakar bijām nopirkuši katram pa vienam mazajam 200 ml šampītim, kuru arī uz tā jumta atskrūvējām un saskandinājām. nu lūk - K iedzēra kādu trešdaļu un viņu uzreiz sāka kratīt kreizī drebuļi. ielīda gultā, iebāza termometru, izrādījās, ka ļoti strauji kāpj temperatūra. sasedzu viņu, iedevu karstu termoforu un ibīti un pati vēl diezgan ilgu laiku notorčīju neguļot. nakts vidū pamodos no tā, ka gribas čurāt un pēc tam, netipiski sev, ilgi nevarēju iemigt. tāpēc no rīta pamodos diezgan saburzījusies - neizgulējusies. K joprojām bija temperatūra virs 38. joka pēc arī iebāzu termometru un izrādījās, ka man ir 37,3, lai gan es vispār tā nejūtos. aizbraucu uz veikalu pēc ātrajiem kovidtestiem - negatīvs. bet nu ļoti interesanti. būtu tikai K, man labpatiktu domāt, ka tas ir kkas psihosomatisks, bet priekškam tad man arī ir tā temperatūriņa, kuru nemaz nejūtu?

Šī vakara ēdienkartē:
Baltvīns ar popkornu
Proseko ar ķiploku grauzdiņiem

nokāsu septembrī ielikto aveņu liķieri. litrs absolūta, kilograms sablendētu aveņu, tumšais muskovado cukurs, visādas garšvielas.
ļoti, ļoti kruts. tāds biezs un lipīgs un buķetīgi smaršīgs. glāzītē prasās čut čut laimiņu vai citroniņu piespiest.
varēs dabūt nākamgada mājas kafejnīcā. ja piedalīsimies un, ja nebūsim pa špicglāzītei vien izdzēruši pārnākot no garām un spirdzinošām ziemas (kura, cerams, drīz atgriezīsies) pastaigām.

runājot par veselību uzturošiem un veicinošiem līdzekļiem - tikko sablendēju kaudzi smiltsērkšķu, nokāsu sēklas un lielākos čužus, pieblendēju klāt daudz, daudz ingvera un medu. trieksim katru dienu pa kādam šotiņam. traks, bet garšīgs vienlaicīgi.
un sauksim to par ingvermektīnu

es dienām ilgi varu pārtikt no grauzdētas graudu maizes, ar biezu humusa slāni, uz kura ir biezs kimčī slānis, uz kura ir uzkaisīts vidējs slānis ar svaigiem lociņiem un kinzu un grauzdētas sezama un kalindžī sēkliņas

kafene bija forši. mēs gan sataisījām ļoti par daudz salātu un maizīšu sagataves. vismazāk pāri palika sojšliks un kūkas. kūkas apmēram tik, lai pēc cīņas ar netīrajiem traukiem, varētu paši pasēdēt pie kūkām un kokteiļiem. pabarojām ~ 70 cilvēkus. stulbi, ka bieži lija, bet kaut kā izdzīvojām, visi bija apmierināti (vismaz tā man likās) un mīnusos arī neesam. man pašai patika. bija foršs piedzīvojums. varētu atkārtot.

gandrīz pa taisno no kafenes braucām uz kvfr pirmssezonas retrītu Zvārtavas pilī, kur nodzīvojām 3 dienas. man ļoti patīk dzīvot pilī komūnā ar ļoti foršiem cilvēkiem un ļoti patīk tieši Zvārtavas pils. tajā ir daudz gaismas un viegluma un gaisīguma. bet šis retrīts bija ļoti savāds. wild un ķermenisks un ekstātisks un smags vienlaikus. mēs diezgan maz ēdām un diezgan daudz dzērām un ļoti daudz apskāvāmies un saskārāmies. manliekas, tas ir kaut kāds pandēmijas pirksts.

nupat beidzu mazgāt mājā grīdas, nopeldējos un tagad liekas, ka pieklātos atgriezties reālajā dzīvē.

jau pēc 10 dienām pie mums mājas kafene. jo tuvāk nāk, jo lielāks stress. šobrīd laikam vislielākais par to, ka cilvēki gausi rezervē galdiņus (gan jau darīs to pēdējā brīdī), tāpēc šausmīgi grūti saprast cik daudz paikas jāiepērk un jāpagatavo. otrs stress par lietu. K gan šobrīd ceļ nojumi - nu ne speciāli kafenei, bet īstu, lielu nojumi pērn demontētās garāžas vietā, kur apakšā varēs iebraukt auto un augšā būs terase. bet nez vai viņš paspēs līdz 22ajam, jo visu laiku līst un neko nevar normāli padarīt un viņš to dara viens pats.

karoč, rezervējiet galdiņus un brauciet ciemos.
visu info apdeitojam šiten

pēdējā laikā tik bridu pa meža biezokņiem un veselu mūžību nebiju bijusi parkā. vakar īsi pēc saulrieta aizgājām. tur ir tik skaisti! zied ievas un neaizmirstulīšu paklāji, ēnainākās vietās vēl šur tur nav noziedējušas baltās anemones. čalo strūklakas, pogo lakstīgalas un zumm maijvaboles. vakars bija rozā un gandrīz kliedzoši smaržīgs. ļoti romantisks.
šodien lakstīgala beidzot dzied arī manā pagalmā. sacepu sparģeļbulkas (kārtainā mīkla, cietais siers un sparģeļi). sparģeļu cietos galus, kopā ar vēl šo, to savārīju smaržīgā buljonā un noliku saldētavā garajai ziemai.

šis atkal no tiem jocīgajiem gadiem, kad 18. maijā vēl nezied ceriņi. vismaz šajā pasaules malā.

uz pannas mazliet apcep sīki sagrieztu sarkano sīpolu, tad ar standziņām piespiež 2-3 ķiplokdaiviņas, tad pieber kubiņos sagrieztu kūpinātu tofu. visu drusku pacep, tad met uz pannas otro, nelielo dārza sparģeļu ražu, salauztu gabaliņos. piegāž paciņu oatly auzu krēma (brūnajā paciņā), pusglāzi sausa baltvīna, krietnu riekšavu rauga pārslas, sāli, piparus, timiānu no dobes un sutina uz vidējas uguns bez vāka. kamēr sutinās, liek vārīties krāsaino gliemežvāku pastu un uz sausas pannas apgrauzdē drupinātus valriekstus. + sagriež ledussalātu, redīsus un gurķi un sajauc ar balzamiko un ķirbju sēklu eļļu. kad pasta gatava un viss sasutinājies, sutinājumā iegāž valriekstus. visu pasniedz ar baltvīnu. pēc tam šķīvjus un pannu izslauka ar maizes riecientiņu.

man liekas jocīgs paterns kādā mana iedvesma ēst gatavošanai korelē ar mentālo stāvokli. jo labāks vispārējais mentālais velbīngins, jo mazāk man iedvesmas un dzirksts taisīt ēst. piemēram, pēdējā laikā es jūtos labi. man ir neierasti labs mentālais metabolisms un es jūtos visai enerģiski. vakaros nāk miegs un no rītiem spēju laicīgi (pēc saviem pūces standartiem) un normālā stāvoklī piecelties. visai labi arī pārslēdzos starp dažādām nodarbēm un spēju (un gribu) daudz kustēties. un man vispār negribas taisīt ēst. taisu pa lielam tāpēc, ka gribas ēst un gribas, lai tas ir kkas normāls. bet ir grūti izdomāt ko taisīt un ļoti sen nav bijuši ēdieni, par kuriem K saka "šitas iet uz restorānu" (nu atskaitot to pirmo dārza sparģeļu porciju pirms dažām dienām). nav intereses eksperimentēt un, ja taisu, tad kaut ko ļoti vienkāršu. kaut kādus tur ceptus dārzeņus ar rīsiem bla bla bla. + visai bieži ēdu dārgā gala ātros rāmenus, ko gan papildinu ar daudz diy kimčī, grauzdētu sezamu, lokiem un sagrieztu nori lapu, jo vienkārši nav ideju, iedvesmas un vēlmes kaut ko gatavot pašai. savukārt dzīves posmos, kad jūtos vispelēkāk, mazenerģiskāk un depresīvāk ēst gatavošana mēdz būt vienīgais patiesi dzirkstošais un priecīgais brīdis dienā, kad es jūtos kā Es. tad man bieži ir sajūta, ka pieslēdzos pie kaut kāda smalka gatavošanas egregora un tad pilnīgā frīstailā maucu viskautko interesantu un neparastu (drīzāk ļauju egregoram izpausties caur mani) un bieži pati beigās brīnos par to cik episki garšīgi sanācis.

pasludinu "kad pusdienas izaug dārzā" sezonu par atklātu - olīveļļā, sarkanajos sīpolos, ķiplokos un baltvīnā sutināti svaigi plūkti sparģeļi, izkārtoti uz ledus salāta lapām, starp tiem ierušinot brī gabaliņus. viegli pārslacīti ar balzamiko mērci un pasniegti ar melnajām olīvām, tomātiem un avokado šķēlītēm. viss pārkaisīts ar drupinātiem raibajiem pipariem. klāt grauzdēta maizīte. porcijas kā jau daždien restorānā - niecīga izmēra, bet pasakaini garšīgas. ņemot vērā solīto apokalipsi ar sniegiem un ļoti zemām temprtūrām tuvākajās dienās, nākamā porcija droši vien būs kādu laiku jāpagaida. lietu gan arī ļoti gaidu. viss jau paspējis izkalst putekļos un grūti elpot.

brīnišķā meža vistas zupa. noderēs brīžiem, kad vajag/gribas kaut ko ātri un sasildošu/spēcinošu vai nav spēka gatavot neko sarežģītu. labi iet iekšā arī slimojot.
katliņā uzkarsētā eļļā iemet lauru lapu, pāris virces un pipargraudus, pēc mirkļa pievieno sīki sagrieztu sīpolu. vēl pēc pāris mirkļiem pavisam smalki sagrieztu ingvera gabaliņu un rīvētu burkānu. visu apcep. piegāž karstu ūdeni, iemet pāris saujas mammas audzētus cukurzirnīšus no saldētavas, piemet dārzeņu buljona kubiņu un var arī maisījumu zupai (Gemosā ir tāds foršs, kurā ir nosacīti lieli burkānu, pastinaku un selerijas gabaliņi) un uz brīdi pievēršas meža vistai.
tātad - kopā ar zirnīšiem no saldētavas izvelk arī kārbiņu ar iepriekš viegli apceptiem sērpiepes gabaliņiem. ar lielo nazi paskalda, lai nav viss vienā saltā klucī. met uz sakarsētas pannas un ļauj cepties un sasildīties. kad nāk gatavs, tad pakaisa ar ķiploku pulveri un uzšļāc pāris šļukas sojas mērces.
tikmēr būs uzvārījusies arī zupas bāze - iemetam tajā nūdelītes pēc savas izvēles (Gemosā tagad var dabūt tādas visai foršas pilngraudu, bet var jau arī rīsu nūdeles vai sīkos makaroniņus. tikpat labi te var noderēt arī vakardienas rīsi vai makaroni, kas skumji stāv nelielā bļodiņā ledusskapī).
kad nu nūdelītes pāris minūtes pavārījušās, griežam nost uguni, metam zupā saceptos sērpiepes gabaliņus, piešaujam kaltētus vai svaigus zaļumus, sauju grauzdētu sezama sēkliņu un svaigus lociņus.
ne vairāk kā 20 min pūļu un lielisks rezultāts.

rīt no rīta braucam uz Cēsīm taisīt kovidtestu. ir pamats satraukumam.
citās ziņās - pieteicos šitam. ja nepārklāsies ar obligātu būšanu darbā, tad piedalīšos.

nesen skapīša dziļumos atradu bundžu ar ābeļziedu tēju. biju aizmirsusi, ka man tāda ir. labi piestāvēja spelgoņa dienām, bet iet kopā arī ar šodienas atkusni un pavasara notīm gaisā.
tā smaržo pēc ziedošām ābelēm un garšo pēc ziedputekšņiem. tā ir zeltaina, mātišķi maiga, bet vienlaikus spēcīga. mazliet liegāka un mazliet sīvāka par liepziediem. pilna saules, pilna atmiņām par pērno pavasari un pilna solījumiem par nākamo.

jaunākajās ēdiena ziņās - vakar saņēmos ielikt fermentēties savu pirmo kimčī. pagaidām viss norit gludi, vienīgi, izskatās, ka es, visai vieglprātīgi attiecoties pret aso piparu mežermentiem (es vispār pret visiem mežermentiem mēdzu attiekties ļoti vieglprātīgi, visdrīzāk tāpēc man nepadodas visādas nopietnas kūkas un mīklas izstrādājumi), būšu pagatavojusi kaut kādu briesmoni, kas pašam elles sātanam varēs aizcirst muti. laikam rīt jāiet pēc jauniem dārzeņiem un jātaisa ļoti neasa porcija, ar kuru pēcāk atjaukt savu pirmo kimčī bērniņu un iegūt patīkama asuma produktu. ja neskaita peklīgo pikantumu, visādi citādi garšo lieliski. protams, vēl jāpafermentējas.
+
vakar safermentēju arī indijas riekstu sieru ar trifeļu pastēti
+
varu padalīties ar brīnišķīgu kombināciju budas bļodai (aka nesajauktie salāti) - novārīts baltais un sarkanais sorgo, ķiploku-sojas marinādē pamarinēta un apcepta tempe, avokado, svaigs burkāns, kimčī, marinēti (sojas mērce, šķidrie dūmi, balzamiko, olīveļļa, ķiploki u.c.) un sacepti šampiņjoni, pārlieti ar zemesriekstu mērci (zemesriekstu sviests, Taizemes zaļā karija pasta, sojas mērce, ķiploks, laims, ūdens vai augu piens, varbūt vēl kaut kas) un bagātīgi pārkaistīti ar lociņiem un grauzdētu melno un balto sezamu.

24h laikā būšu norijusi kilogramu kimči
un
ieliku marinēties tofu šprotes

manuprāt, vienīgais iemesls, kāpēc mājās ņemties ar piparkūku cepšanu ir iespēja tās piededzināt. man laikam tā pa īstam garšo tikai vismaz vidēji piedegušas piparkūkas un tādas, protams, neviens netirgo.

šogad gribētos arī atsākt pieglabāt te ēdienu receptes. kopš to baigi vairs nepiekopju ir bijušas problēmas pēc atmiņas restaurēt kādu izdevušos ēdmaņu.
pēdējā laikā bieži taisu fermentētus indijas riekstu sierus - ļoti īzī - pāris stundas mērcē 2 glāzes indijas riekstus, tad sablendē - blendējot pievieno tikai tik druscīt ūdeni, lai var pablendēt, iejauc masā vienu probiotiku kapsulu, atstāj uz nakti siltumā, piemēram, uz plītsmalas. kad fermentēšanās intensitāte (tb skābenums) liekas pietiekoša, tad iemaisa papildinājumus (visbiežāk lieku kaltētus tomātus, olīvas, apceptus ķiplokus, rauga pārslas) un ieliek marlītē un sietiņā, un atstāj vēl uz nakti vēsā vietā, lai notek jebkāds liekais miklums, kas vēl palicis. var uzlikt virsū kādu slogu, piemēram, ar ūdeni pielietu burku. ja gribas vnk krēmsieru, tad šo pēdējo soli var izlaist. taču, ja gribas next level, tad no marlītes izritināto ritulīti var ielikt kristiešu labdarības veikalā pa 50 centiem pirktā jocīgā sietiņā un sietiņu savukārt ielikt katliņā, kura dibenā aizdedzināts pasmalki sagriezts kaltēts kadiķis (sietiņa vietā droši vien var izmantot arī metāla duršlaku). uzlikt vāku un nokūpināt kadiķa dūmos. kadiķis ik pa laikam apdzisīs un būs jāpiededzina no jauna. rezultāts garšo tiešām maģiski.
ja negribas kūpināties, tad no marlītes izritināto ritulīti vnk ieviļā Vidusjūras garšvielu maisījumā.
šausmīgi ciets viņš nebūs, bet mīksti griežams parasti ir.

ilustrācija šiten

pie pēdējā laika kulinārajiem sasniegumiem vēl varētu pieskaitīt - puķkāpostus zemesriekstu mērcē Taizemes gaumē, sušī kūku (epic shit), vegan čeburekus (made by vīrs), ar ķiplokiem, ķimenēm un rozmarīnu grauzdētu riekstu asorti un sorgo salātus ar viegli iemarinētiem (balzamiko, olīveļļa, sojas mērce, šķidrie dūmi, ķiploki, raudene) un cepeškrāsnī ceptiem šampiņjoniem. regulāri apēdu arī pa kādam Roltonam.

tas, ka daļai cilvēces kindza garšo pēc ziepēm (manuprāt, vairāk pēc blaktīm) esot ģenētiska lieta. man, acīmredzot, ir mainījušies gēni, jo es tagad dzeru sausu gruzīnu baltvīnu un piekožu kindzu ar brinzu. līdz šim man kindza tiešām garšoja pēc blaktīm, es to kaut cik piecietu Gruzijas braucienā, jo vienkārši nebija citas opcijas. tad pirms pāris gadiem man kindzas mikrodeva iegaršojās ar marinētām olīvām, bet tas arī viss. bet tagad nezkāpēc man tā garšo arī salātos un tomātu aukstajā zupā un izrādās es spēju kindzu piekost arī pie brinzas un tas ir pat patīkami un negaršo pēc blaktīm. pēc ziepēm arī nē.