aprīlis
Posted on 2022.04.09 at 15:55
viņdien klīdu pa tiem Aizupju mežiem, pareizāk sakot, pa mežacūkājiem un avoksnājiem un nonācu visai plašā Austrijas agreņu plantācijā. es jau sen zinu, ka viņas ēdamas, bet viņas sīkas un parasti redzētas pa dažām retām sēnītēm un licies, ka nav jēga čakarēties. šoreiz bija tik daudz, ka iedegos ziņkārē. uzzvanīju dziedāšanas biedrenei, kas strādā kopā ar LV sēņu guru Initu D. dabūju info, ka esot diezgan bezgaršīgas un neesot jēga ņemties, lai pagaršojot kādu svaigu, tad sapratīšot. pagaršoju. garša bija ļoti neizteikta, bet ar zemjainu riekstainumu un redīsainumu. interesanta konsistence - tādas skrimslīgas, kraukšķīgas. gāju uz māju pēc groziņa, gāju atpakaļ un pielasīju pilnu. drusku jāpiešaujas lasīšanā, lai noplūktu nesalaužot. diezgan čakarīga tīrīšana, jo viņas aug miklājos un dubļājos un viņām tāda kājiņa, pie kuras ļoti pieķeras sūnas un meža krikumi. nācās arī skalot smiltis nost.
uztaisīju divas līdzīgas, bet mazliet atšķirīgas mērcītes. ļoti garšīgas. vispār nenožēloju čakaru. bija vērts ņemties.
Pirmā
uz pannas apcepu sīki sagrieztu sīpolu, piegāzu sēnes (negriezu, kādas bija, tādas arī atstāju), piegāzu pusglāzi baltvīna, pasutināju. tad piegāzu kokospienu (man bija diezgan pašķidrs, jo daļu no cietās daļas biju izmantojusi citā ēdienā). pievienoju garšvielas - rozmarīns, pipari, kaperi, kaut kas vēl. beigās likās drusku par šķidru, tāpēc piesijāju kādu karoti miltu, lai iebiezinās. un kārtīgu riekšavu rauga pārslas.
Otrā
uz pannas apcepu sīki sagrieztu sīpolu, sīki sagrieztu kūpinātu tofu, piegāzu sēnes. piegāzu kokospienu (mazāk nekā pirmajā variantā), karoti tomātu pastas, šļuku sarkanvīna, ķiplokus. garšvielas - apmēram to pašu, ko iepriekšējam variantam. daudz, daudz rauga pārslu.
abas pasniedzu ar spinātu tagliatelle. klāt labi piestāv kāds ķirštomāts, olīva, plucināts ledus vai romiešu salāts ar balzamiko mērci.
tās sēnes foršas/interesantas ar to, ka viņas it kā izsutinās mīkstas, bet vienlaikus saglabā kraukšķīgumu. kaut kas man viņās atgādināja sparģeļus, bet not sure kas un kā to aprakstīt. karoč iesaku paprovēt. neticiet mikologiem, kas saka, ka bezgaršīga un bezjēdzīga.
man saujiņa vēl palika pāri. iemetu fiksajā marinādē (nu tādā kas nestāv pagrabā gadiem, bet jāapēd pāris nedēļu laikā). arī forši - jo kraukšķīgas un elastīgas.
http://www.senes.lv/species/sarcoscypha _austriaca.htm
uztaisīju divas līdzīgas, bet mazliet atšķirīgas mērcītes. ļoti garšīgas. vispār nenožēloju čakaru. bija vērts ņemties.
Pirmā
uz pannas apcepu sīki sagrieztu sīpolu, piegāzu sēnes (negriezu, kādas bija, tādas arī atstāju), piegāzu pusglāzi baltvīna, pasutināju. tad piegāzu kokospienu (man bija diezgan pašķidrs, jo daļu no cietās daļas biju izmantojusi citā ēdienā). pievienoju garšvielas - rozmarīns, pipari, kaperi, kaut kas vēl. beigās likās drusku par šķidru, tāpēc piesijāju kādu karoti miltu, lai iebiezinās. un kārtīgu riekšavu rauga pārslas.
Otrā
uz pannas apcepu sīki sagrieztu sīpolu, sīki sagrieztu kūpinātu tofu, piegāzu sēnes. piegāzu kokospienu (mazāk nekā pirmajā variantā), karoti tomātu pastas, šļuku sarkanvīna, ķiplokus. garšvielas - apmēram to pašu, ko iepriekšējam variantam. daudz, daudz rauga pārslu.
abas pasniedzu ar spinātu tagliatelle. klāt labi piestāv kāds ķirštomāts, olīva, plucināts ledus vai romiešu salāts ar balzamiko mērci.
tās sēnes foršas/interesantas ar to, ka viņas it kā izsutinās mīkstas, bet vienlaikus saglabā kraukšķīgumu. kaut kas man viņās atgādināja sparģeļus, bet not sure kas un kā to aprakstīt. karoč iesaku paprovēt. neticiet mikologiem, kas saka, ka bezgaršīga un bezjēdzīga.
man saujiņa vēl palika pāri. iemetu fiksajā marinādē (nu tādā kas nestāv pagrabā gadiem, bet jāapēd pāris nedēļu laikā). arī forši - jo kraukšķīgas un elastīgas.
http://www.senes.lv/species/sarcoscypha