*

7!

( bet visādi citādi (galvenokārt kaķīgi) )

4. kāzu jubilejumu atzīmējām pavisam mierīgi. Kārlis atbrauca no darba, es no staļļa, pavakariņojām, apgājām apkārt vienam no Sauriešu karjeriem, nopeldējāmies un noskatījāmies to jauno Kobeinfilmu.

( 5. maijs )

( tā beidzās aprīlis )

tāks. šodien es (pēc ~4h miega):
biju skolā un dažos veikalos;
darbā uz galda atradu kaut kādas jocīgas šokolādes olas (veselu čupu);
ēdu baklavu;
staigāju basām kājām un metu kūleņus zālienā;
sakārtoju mašīnu;
konstatēju, ka Nikolajs varētu gulēt vitrīnā un tēlot medus kūku (jo Nikolaja un kūkas izskats īpaši neatšķiras);
sapinu zirgam bizi (vakar arī. lai nav tik karsti viņam);
redzēju daudz odus, taureņus un dzirdēju daudz putnus;
eksplorēju jaunu un brīnumdaiļu taku Zilajos kalnos. tādu mežonīgu - pa kalniem un lejām, cauri biezokņiem un pa vizbulīšu paklājiem. nācās gan secināt, ka tā laikam pieder MTB, bet mēs bijām pieklājīgi - nevienu zirgābolu uz tās neatstājām un gājām soļos - neko neizdangājām arī;
atradu aizsargājamo augu - meža silpureni (katru reizi, kad es šodien rakstu šo vārdu, es sākumā uzrakstu "silpurne");
paspēju, pirms noriet saule, atklāt peldsezonu vienā no Sauriešu karjeriem;
atradu bebra galvaskausu un uzdāvināju to biedrei;
uztaisīju ēst, paēdu, nomazgāju traukus un tagad man nav spēka iet gulēt.

( vienā solī ar sauli )

5dien biju aukstā un slapjā mežā ar zirgu - sāka līt, ka seglojāmies un beidza līt, kad atjājām mājās.
6dien svinējām Kārļa dzimšanas dienu - bijām slidot - neatceros, kad iepriekšreiz slidoju. bija forši, bet stundu izturēt nevarējām. es vismaz ne vienu reizi nenokritu.
7dien paliku viena mājās ar zvēriem, jo visi aizbrauca. biju pie zirdziņa, pajāju pa mežu, šoreiz bez slapjuma.
1dien Tesa ar dāmām bija uzaicināta pie Aptiekas Kristapa uz picu un 90to andergraunda video vakaru. viņš bija sataisījies izcept 12 picas. līdzi neskaitīju, bet pierijos gan drausmīgi. redzēju Oliveru šortos un baltā t-kreklā.

( mazliet ilustrāciju )

( apmēram četrdesmit pavasara mirkļi )

pēdējās trīs dienas klimstam ar zirgiem pa Zilajiem kalniem. šodien likās jau pietiekami sačākstējis ledus uz takām, lai rīt varētu mēģināt jāt.
( visai necilas kvalitātes ilustrācejas )

sen nav nekādas bildes bijušas, ne? bet es eckursejā pēdējo reizi biju augustā (šņuk), mans fotoaparāts lēnām mirst (un mani ar savu uzvedību kaitina) un es vispār daudz sēžu mājās. bet, eckur varat pastīties uz zirdziņiem putenī - ( zirgu ziema )

es vakar gandrīz izvēmos Kārļa vecāku viesistabā. mūs aicināja pie galda ar tekstu - nu nāciet, nāciet, sēdieties, neuztraucieties - gaļas nebūs, paralēli nesot rokās lēzenu šķīvi ar pelēkajiem zirņiem, kam pa virsu sakrāmēti cūkas šņukuri. es nekad neesmu mēģinājusi sevī speciāli kultivēt riebumu pret gaļu, lai gan neēdu to jau 10 gadus, bet jau bērnībā man mēdza būt nelabi redzot gaļas un zivju ēdienus ar izteiktām un nepārprotamām dzīvnieku ķermeņa daļām (veselas ceptas vistas, piemēram, utt). vakar, ieraugot tos šņukurīšus man gribējās vemt un raudāt vienlaicīgi. es nedarīju ne vienu, nedz otru, bet pie galda gan arī negājām - Kārlim pašam tik ļoti negribējās braukt uz Saldu, ka viņam uzkāpa neliela temperatūra un sāpēja vēders. aizbraukt aizbraucām, bet ieraugot šņukurus, izmantojām Kārļa savārgumu par alibi, paņēmām tējas un notināmies uz augšstāvu, kur skatījāmies Bezgalīgo stāstu un Romantics Anonymous.

šodien bijām laukos un paklīdām pa mežu - ( Aizupjos )

šodien vispār bija diezgan gara un notikumiem pilna diena -

ozk) bijām pāris stundu garā pastaigā pa Ogres Zilajiem kalniem ( ilustrācejas )

pa) šodien pēdējo reizi rādīja Šmita "Pirmos aplausus", tā kā man bij garderobes haltūra un tāpat bij jābrauc uz teātri, tad devu tai otru iespēju. nevaru atrast aprakstītu pirmo iespēju, bet toreiz bija tā, ka mēģināju skatīties izrādi no režisora krēsla (tas ir pie aizmugurējām durvīm), neko neredzēju, nedzirdēju, nesapratu, aizmigu un pēc pusstundas izgāju ārā. šoreiz ieperinājos sestajā rindā un - man patika. noturēja uzmanību visu laiku un garlaicīgi nebija;

kkc) vēl šī diena ieiet vēsturē ar to, ka pirmo reizi biju KKC. tas gan nebija pārāk veiksmīgs gājiens. gribējām mierīgi paklausīties džeza improvizāciju, taču tā bija apvienota ar kaut kādu introvertam cilvēkam neizturamu farsu. kaut kāds čalis tur visu komentēja, pirms katra džemošanas gabaliņa lika publikai domāt tēmu un daudz vāvuļoja. tas vēl nebūtu pārāk traki, taču otrajā daļā viņš sāka vilkt sevis izvēlētus koncerta apmeklētājus priekšā un spiest tiem spēlēt kkādas murgainas etīdes džezdžema pavadījumā. turklāt ar dažiem retiem izņēmumiem, publika tā nemaz baigi nepavilkās uz to ņemšanos. katrā ziņā, man nav iebildumu pret to, ja kādam patīk tā izdarīties, taču vēl vairāk man patīk, ja man atstāj brīvu telpu nepiedalīties, kur nevēlos un neliek justies nelāgi vai nu no nervozēšanas, ka tik neizvēlas mani vai no atrunāšanās no piedalīšanās. džezs, godīgi sakot, ar līdz galam nepavilka. traucēja, ka ar visu to ņemšanos, nav tādi normāla garuma, kārtīgi gabali, kuros mūziķi paspēj iesilt un saspēlēties, bet tādi sīki gabaliņi, kuri beidzas vēl īsti nesākušies.

bet atgriežoties oktobrī (un miglā) - ( rekur zirdziņi )

( ilustrācijas )

+ diezgan interesants avots par Baltkrieviju http://belarusdigest.com/
piemēram - http://belarusdigest.com/story/why-minsk-not-other-capitals-16858

karoč Minskā bija ļoti jocīga sajūta - tāds sajūtu un emociju kokteilis, kas padarīja atrašanos tur nogurdinošu un disonējošu. sajaukums starp sajūtu, ka atrodies filmā, bērnībā (tā smarža veikalos un pārdevēju kustības), tagadnē (makdonalds uz ielas stūra), pilsētas neticamais sterilums, kā arī nepārtraukta un nomācoša varas klātbūtnes sajūta (droši vien lielu tiesu no tās radīja Staļina arhitektūra). cilvēki gan daudz foršāki un iecietīgāki un laipnāki nekā, piemēram, Krievijā.

( ilustrācijas )

viens no lielākajiem sensorajiem baudījumiem man ir gaismas pieliets mežs. tāds reljefains, jauktu koku mežs - plakani un garlaicīgi priežu sili neder. īpaši mani tas iepriecina pavasaros un rudeņos, jo tad viss ir izteiktāks, kontrastaināks, sajūtas un pieredzējumu kairinošāks. pavasara gaisma ir gaiša, spoža, dzidra un nevainīga. rudenī piesātināta, nobriedusi, dūmakaina un rūzga. man patīk tādi floras ņudzekļi, kurus ņirbina viegls vējš un, kuriem cauri laužas mūžam nebeidzamas gaismas straumes. man patīk kā mainās gaismas krišanas leņķi un intensitāte dažādos gadalaikos. patīk cik silti gaisma sēž piecdesmit zaļā nokrāsās, tāpat rudens bēri rudajās arī. patīk kā smaržo saulē sasilušas egļu skujas, priežu sveķi, sūnas, sēnes, mētrāji un lēni pūstoši prauli. patīk, kad novētī pēc kāda meža zvēra.
tajā visā ir tāda liela bērnības un drošības un māju sajūta. nomierinošs un apņemošs pirmatnīgums. tāda kā nekad nepiedzīvotu atmiņu sajūta - par laiku pirms manis, pirms mums visiem. droši vien tāpēc, man patīk fotogrāfēt pret sauli un taisīt bildes ar gaismas eroriem, kas tehniski skaitās brāķi. manliekas, ka tajās man sanāk kaut nedaudz noķert to savu iekšējo sajūtu.
man patīk saulstaru caurdurts mežs arī ziemā, īpaši tāds smagi piesnidzis. taču tur vairs nav tās mājīgās un drošības sajūtas. tad šķiet, ka skaistums ir bīstams, ka jāpriecājas ātri un jābēg uz mājām pirms mežu, un mani tajā, aprok melna, melna, melna, sveloši stinga un bezgalīga ziemas nakts.

( gandrīz rudens saulgriežu saullēkts kūdras purvā )

manliekas vienreiz pienāks tā reize, kad pilnmēness ņems un izēdīs man smadzenes pavisam. un tad, un tad, un tad, es nezinu kas būs.

( * )

( trips )

dundurlaiks beidzies. ir vērts rādīties pie zirga arī pa dienas vidu un var pat visko darīt, tai skaitā doties uz mežu. zināmā mērā zirgs man ir iemācījis mazliet vieglāk samierināties ar to, ka vasara mirst. jo tas nozīmē arī nodarbēm ar zirgu pateicīgāku laiku - mazāk kukaiņu un vēsāku. vakar bijām mežā lasīt viršus, šodien piknikā.

pēcpusdienā bija atbraukuši daži radi ciemos. to skaitā vecāpapa brālis, kuram ir jau 86 gadi un diezgan liels švakums. viņš pasēdēja pie staļļa un paskatījās kā mēs ar Radi vizinām viņa meitu un manu mammu, bet pēc tam palūdza pievest viņam zirgu. tad zirgs mani aizkustināja, jo nolieca galvu pie vecā vīra un nekustīgi stāvēja, ļaujot viņu pačubināt un pamīļot. nedz kļančīja kārumus, nedz izrādīja kādas nepacietības pazīmes. varēja redzēt, ka viņiem tur mirklīga ķīmija notiek. ka zirgs apzinās, ka šis cilvēks viņam pieglaužoties atvadās no kaut kā liela.

( pikniks )

( vēl šis tas iekrājies, piemēram, Vilnītis )

trešdienas vakarā Kārļa tētis mūs izsēdināja Rindas ciemā, Rindas upes krastā un aizbrauca. iekārtojām apmetni, Kārlis salika laivu, padzērām ugunskura tēju (īstās madaras + vīgriezes, kurām pakaļ bridu pāri upei + pelašķis kopā garšo ļoooti labi) un gājām gulēt. no rīta izmetām nelielu loku pa ciemu (tur nekā nav - tikai mācītājmāja, veci un pamesti kapi, baznīca un skola), sapakojām mantas maisos un sākām braukt.

( pa Irbi līdz jūrai )

Tesa bija otro gadu pēc kārtas uzaicināta uz Velnio Akmuo un mēs gluži tāpat kā pērn, izmantojām to, lai mazliet paeksplorētu braļuku zemi. tā kā festivāla pilsētiņu - Anikšķus izpētījām jau pagājšgad, tad šoreiz bija plāns doties uz Molētas reģionu - Lietuvas ezeru zemi + apmeklēt Etnokosmoloģijas muzeju.
doma bija izbraukt 4dien pa dienu un kko paekskursēt pirms Shining konča, bet mēs aizsēdējāmies Trīs pavāros, kur mūs dzirdināja ar limonādēm, baroja ar maizēm un zupām (nekur nebija bietes) utt., tāpēc izbraucām tikai ap sešiem. ieradāmies Devilstounā tieši uz Shining. tā bija vienīgā grupa festivālā, par kuru mums bija kaut cik neliela interese un vēlme dzirdēt. jāatzīst, ka pirms 6 gadiem Skaņu Mežā viņi likās daudz krutāki. pirmo nakti nogulējām festivālā, bet no rīta, kad saule sāka pārvērst telti siltumīcā, fiksi savācām mantiņas un laidāmies projām.

( Leitijā )

karoč, rezumējums tāds - Austrumaugštaitijas daba ir brīnumskaista, bet leišiem vajadzētu mācīties no igauņiem kā attīstīt nelietuvietim draudzīgu tūrismu. un mācīties arī valodas. un celt zināmu inteliģences līmeni (igauņiem teltsvietas/atpūtas vietas dabā ir daudz kārtīgākas, tīrākas, sakoptākas un apgreidotākas. 95% vietu ir pieejama informācija vairākās valodās, tūrisma informācijas centros dabūjamās kartes un bukleti ir daudz jēdzīgāki un ar izvērstāku informāciju, turklāt lielākā daļa pat tīrā latviešu valodā). vispār man ļoti gribētos apmeklēt etnokosmoloģijas muzeju igauņu izpildījumā. kas attiecas uz inteliģences līmeni, man vēl nekur līdz šim nebija gadījies, ka veikalā, pie kases maksājot, veikala darbiniece mēģina mani nogalināt ar iepirkumu ratiem iespiežot šaurajā ejā un šo savu izdarīšanos vēl pavadot ar bubināšanu (un tā pat nebija Maksima).

un pienāca diena, kad stārķi dzīrās vest karu pret cilvēkiem. tie pulcējās lielos baros un cēlās spārnos, lai planēdami riņķotu zilajās vasaras debesīs. drīz vien to karadraudze bija savākusies tik liela, ka to platie spārni pilnībā aizsedza sauli un diena tapa par nakti. vareno spārnu vēzieni sacēla tādu vētru, ka viss, ko cilvēki bija gadiem ilgi cēluši, tika noslaucīts no zemes virsas vienā rāvienā. bet spārnu švīkstēšana un garo knābju klabināšana lidojot, bija tik skaļa, ka katrs, kurš to dzirdēja, uz līdzenas vietas kļuva kurls.

( karš )