*

pēdējos divus vakarus esam veltījuši Daugavas promenāžu iepazīšanai.

vakar - ( Spīķeru promenāde )

šodien - ( Ķengaraga promenāde )

Rīga ir burvīga (un top aizvien burvīgāka). Bet starp abām promenēšanām bijām aizstaigājuši arī līdz - ( karjeram )

dzimšandiena galīgi nebija no tām foršākajām - visvisādās ziņās. bet vismaz tā sadaļa, kas bi kopā ar zirgu bija tīri okej.
( jūnijs )


toties šodien beidzot tiku ij pļavā, ij dārzā kaut ko uz ātro salasīt. tāpat gan 2x uzgāza lietus. un ugunspuķes ir jau krietni pārziedējušas. pašā vakara noslēgumā, aizbraucām līdz jūrjai. ūdens bija silts, bet pūta tāds konstants, nepatīkams un dzestrs vējš, kamdēļ nesadūšojos saslapināties (un es galīgi nenožēloju, ka biju uzvilkusi dūnu vesti). tāds gan arī nebija mērķis. un uz beigām dabūjām arī trešo lietutiņu.
( jūlijs )

Jāņi bija forši, otro gadu līgoju ar Saviešiem, šoreiz tas notika starp Raunu, Drustiem un Dzērbeni. bija kādas 4x mazāk cilvēku nekā Dumpju Jāņos pērn, turklāt Jāņu mātei īsi pirms Jāņiem bija atgadījušās ķibeles ar veselību un viņa bija gandrīz tikko no slimnīcas. tāpēc šie Jāņi bija tādi mierīgāki un mazliet melanholiski. savu daļu mierīguma un melanholijas piedeva arī vēsais laiks, jo, lai arī vasaras saulgrieži man asociējas ar mežonīgas enerģijas sprādzienu, ir grūti "spridzināt", ja mugurā ir džinsas, vilnas zeķes līdz celim, tautastērpa brunči, adīts džemperis un pāri visam liels vilnas lakats (vēl grūtāk nekā spridzināt, ir iet ar šādu ietērpu čurāt). bet par spīti visam viss bija kā vajag - kārtīgi izdziedājos, gājām rotaļās, ēdām, dzērām, pavadījām un sagaidījām saulīti. nakts bija skaista, lietiņš sāka pilināt vien stundu pirms saullēkta un tādā viegli paciešamā apjomā. gulēšanai teltī bijām nopakojušies pamatīgi, līdz ar to ne tikai nenosalām, bet arī neticami labi izgulējāmies.

Jāņu dienā bijām aizbraukuši līdz Smiltenei. tur gan es drusku sagruzījos, jo tās mājas sāk izrādīt lēnas miršanas pazīmes. pati māja vēl tā, bet saimniecības ēkai jumts sāk sadalīties un pa šķūņaugšu sāk saimniekot putni un kaķi, nāk slapjums iekšā. šobrīd nevienam naudas, ko tur ieguldīt nav, mums Salaspils mājai jau ir problēmas ar jumtu. izbesījos par ļoti stulbu manas ģimenes tendenci, ka vecas lietas ar emocionālo vērtību tiek nomestas kaut kur pa kaktiem un stūriem un bēniņiem, lēnām tur mirst un bojājas. katru reizi tās ieraugot sākas kkāda raudāšana vai gruzīšanās. ja tai lietai ir tā atmiņu vērtība to vajag vai nu nopucēt un nolikt goda vietā vai cieņpilni nokurināt. citādi tās stāv tādā zombijīgā starpstāvoklī starp dzīvi un nāvi un noteikti nerada labu enerģiju. šo to savācu jau tagad līdzi uz Salaspili, bet ķiršu laikā jābrauc un jāpieiet tai lietai kārtīgi. jāglābj, kas glābjams un, kas neglābjams jānokurina vai jāizmet.

brauciena noslēgumā vēl iemetos Niedrājā noskaloties. bija aukkksti, bet labi.

( tas skaisto mākoņu laiks )

šodien toties izgulējām sezonas noslēguma ballītes un Turaidas neizgulēto miegu un aizbraucām saulgriezīgi pastaigāties uz Ogres Zilajiem kalniem.
rīt uz Vidzemi.

( Zilajos kalnos )

vakar bijām uz masu saulgriežiem Turaidā. bija jādzied ar Saviešiem. vispār man Turaida ļoti patīk, konkrētā vieta ļoti patīk, saulgrieži patīk, folklora patīk, dziedāt patīk. bet gala beigās kaut kā ne visai patika organizācija, jo īpaši tas, ka ierobežotā teritorijā, ļoti tuvu blakus, notiek 3 dažādas lietas, kuras turklāt tiek apskaņotas un savā starpā pārklājas un ēdas. vēl, personīgi priekš manis, bija drusku par daudz šizolkloras (tas ir līdzīgi kā ir ezotērika un ir šizotērika) jebšu folklorā nepamatotas krīvu krīvu zināšanas, bet tas jau tagad ir augstajā modē un es ar to biju rēķinājusies. ar to visu diezgan izcēlās Delve, pēc kuras bija jāuzstājas mums un, kura turklāt ievilka savu izpaušanos par vismaz 40 minūtēm, mēs stāvējām un pieklājīgi gaidījām, bet kad viņi beidzot beidza, tad lejā sākās Iļģi, pie blakus ugunskura sākās kkas cits ar apskaņošanu un mūs vispār nevarēja dzirdēt un savu minorīgo un mediatīvo līgotņu pūriņu mēs vienkārši nodziedājām par prieku paši sev.
par spīti visam iepriekšminētajam, es tiešām labi pavadīju laiku un kārtīgi izdziedājos. izdevās arī pārāk nenosalt un pārāk nesaslapt. biju iepriekš sabaidīta, ka tur būšot baigie cilvēku pūļi, bet laikam daļa bija Mežaparkā, daļa nomīzuši no drūmās laika prognozes un tautas daudzums likās ļoti optimāls un paciešams.

( mazliet ilustrāciju )

kas attiecas uz lietu - saulgriežu rītā biju aizjājusi uz mežu. sākumā bija gandrīz karsts un spīdēja saule, bet mežā uznāca ledains gāziens. lēkšojām mājup (zirgs paslīdēja zālē, nesavāca kājas un mēs abi gandrīz nomaucāmies), es saliju, sāka jau zobi neturēties ciet, kad ienāca prātā nokaukt anti lietus dziesmu - 3x nokaucu un lietus norima. vakarā, Turaidā, gan lija apņēmīgāk - visi klātesošie Savieši dziedāja trejas dažādas anti lietus dziesmas labu brītiņu kamēr lietus pārgāja.
lūk, jums, viena Saviešu anti lietus dziesma, varbū ka rīt noder - Aizej lietiņ, rūkdams, kaukdams

dārzā ik pēc metra kaut kas reibinoši smaržo. un, kas var būt labāks, kā pēc trakas dienas un ļoti jautra Saviešu mēģinājuma satikt vīru, atstāt mašīnu pie Zinātņu akadēmijas un, pa dienas svelmi lēni atvemjošu asfaltu noiet nakts tirgū. nopirkt kasti ar poļu zemenēm un maisu ar bulgāru ķiršiem. iet atpakaļ uz mašīnu, rijot ogas un jūsmojot par sauso, bet vienlaikus zīdaino vakarvēju, kas pa izkaltušiem pilsētas pakšiem dzenā smiltis un papeļu pūkas. braukt mājās turpinot rīt ogas. nemazgātas - ar visiem nitrātiem un pesticīdiem, smieties un pusceļā uzlikt Rūsas disku. atbraukt, sasveicināties ar suni un aiziet uz dārzu pēc spinātiem, lai uzšmorētu vienu no vienkāršākajiem, visātrāk pagatavojamajiem un vienlaikus debešķīgākajiem ēdieniem - turku zirņus ar spinātiem kokosriekstu pienā.

nekas nevar būt skaistāks par maiju. ja nu vienīgi jūnijs.

( man te kaukādas bildes iekrājušās )

kādu laiku atpakaļ man ienāca prātā doma par paziņu-draugu tikšanos dzīvnieku patversmē. varētu šaut divus zaķus - satikties un pavadīt laiku kopā un izdarīt labu darbu. beigu beigās gan tie paziņas, kas netiek dzīvajā satikti atbira un palika tikai komplekts, ar kuru ir visciešākā komunikācija ikdienā. braucām uz Mežavairogiem - tāda izvēle tamdēļ, ka cik man zināms Vilnītis ir ņemts no turienes. gribējās redzēt, kā tur izskatās.
man patika kā tur izskatījās un kā tikšanās vieta kompānijai tā ir ideāla vieta. kad suņi ir izstaidzināti, var pasēdēt atpūtas vietā un papiknikot. mums piedāvāja pat zupu vārīt uz ugunskura. tur ir arī citi zvēri - tāds kā mini zoo, daļa tur nonākuši ne visai priecīgu iemeslu dēļ + atrakcijas bērniem (šūpoles, batuts utt.), tā ka vieta pateicīga arī sava veida audzinošam apmeklējumam ar bērniem. ļoti rekomendēju - http://www.mezavairogi.lv/
mīnusi - laikam nav pārāk biežs un ērts sabiedriskais transports. un meitenes, kas izsniedza suņus varētu būt zinošākas - tā ar, kuru mums sanāca visvairāk komunicēt, īsti nezināja nedz suņiem vārdus, nedz viņu stāstus, bet varbūt bija nesen tikai sākusi tur strādāt. pati saimniece gan visu ko zināja, vienīgi bija ļoti aizņemta visu laiku - apmācīja brīvprātīgo palīgu pulciņu utt., tāpēc nesanāca uzzināt visu, ko gribējām zināt.

( ilustrācijas )

katrā ziņā es noteikti braukšu vēl un mēģināšu organizēt vēl grupu braucienus. varbūt kāds cibiņu brauciens arī jāuztaisa, m?
vispār manī ir kaut kas mainījies. iepriekšējā (un vienīgā) reize kad biju patversmē, tas bija Ulubelē - mēs aizvedām uz turieni vecas segas utt. no teātra noliktavas. tad man tas likās briesmīgi neizturami. es pēc tam apraudājos un nodomāju, ka tas priekš manis ir emocionāli pārāk smagi. lai gan tas joprojām ir emocionāli smagi (man Mežvairogos raudāt gribējās gandrīz nepārtraukti), tomēr ar to, ka man ir smagi nekas nav līdzēts. ir skaidrs, ka es pati nevienu dzīvnieku netaisos nodot, bet citu nodotajiem ar attālinātu, emocionālu līdzjušanu ir par maz.
tāpat es ilgu laiku izvairījos skatīties arī antigaļēšanas propogandas filmas - nu tās, kur rāda, kā dzīvo un mirst gaļēdāju industrijas dzīvnieki. man likās, ka pietiek ar to, ka es pati to gaļu neēdu un ka man nav nekādu ilūziju par to visu. bet es esmu pasākusi nelielos daudzumos skatīties. tas ir drausmīgi, bet manliekas, ka zināšanās ir spēks un kaut kādā ziņā tas mani iedvesmo un palīdz līst ārā no savas personīgās komforta zonas.

šī diena savukārt ieies vēsturē (pareizāk sakot jau gandrīz stundu ir iegājusi) ar to, ka pirmo reizi peldēju ar zirgu pa ūdeni. visdrīzāk arī pats zirgs pirmo reizi peldēja pa ūdeni. tas ir labs un patīkams sasniegums, jo agrāk mans zirgs baidījās kāpt ūdenī vispār. sākām to darīt tikai pērn un nedaudzas reizes. šodien ielīdām karjera dziļākajā galā un zirgs pats labprātīgi laidās peldus. diezgan interesanta sajūta. plānots tas vispār nebija, tāpēc samērcēju ij šortus, ij apenes un mājās vilkos slapju pakaļu (vot vēl viena lieta ar ko šai dienai ieiet vēsturē - veselas divas reizes, dažādos veidos, samērcēju apenes).

( ūdens procedūras u.c. )

un divarpusminūšu videjo ar ūdenspriekiem

Burvelīgs vakars. Kluss, silts un smaržīgs. Daugavā lēni slīd gulbji un pa brīdim iegurdzinās. Krastmalas krūmājā uz pilnu klapi dod vaļā lakstīgalu koris. Odi kā vienmēr izsalkuši, bet tālu pamalē dzirkstī mēmi, rozā zibeņi. Pirms tam sēdēju pļavā pie zirga, tur arī bija labi.

( ilustrētais pirmdienas vakars )

pasaulē nav nekā skaistāka par maiju!

vārddienas nedēļas nogale izvērtās diezgan jauka - sāku ar minipikniku stallī, turpināju ar došanos uz Saldu. vakarā bijām uz Boney M Kalnsētas estrādē, bet 7dien lielu dienas daļu pavadījām brienot pa čūkslājiem un stirnu takām Kārļa vecāku mežā.

( ilustrētā nedēļas nogale )

=> Salaspils - Ikšķile - Tīnūži - Suntaži - Mālpils - Nītaure - Skujene - Alauksts - Vecpiebalga - Druviena - Triza - Galgauska - Gulbene - Smiltene
<= Smiltene - Bērzkrogs - Bānuži - Lode - Taurene - Māļi - Nītaure - Zaube - Ķeipene - Suntaži - Kangari - Salaspils

7dien, daļēji pa Ērgļu ceļu, daļēji pa tam paralēlo grantinieku, dragājām uz pirti Galgauskā. bez īpašām pieturām, jo ~13:00 bija jābūt tur. pirts bija debešķīga - rekomendēju - pirtniece Valda Vītola. pēc tam iebraucām Gulbenē, kur iepriekš nekad nebija gadījies būt un, kura manā atmiņā ierakstījās kā pilsēta, kuras centrā ir 3 apbedīšanas kantori. tur, tāpat mašīnā sēžot iekodām un devāmies pārlaist nakti Smiltenē.

Garš un lēns rīts Smiltenē, vizīte kapos un centrā. auksti, bet vēl saulaini. vienā brīdī gan bija krusa, ar tai sekojošu sniegputeni. mājās braucām pa šoseju līdz Bērzkrogam un tālāk pa mazākiem ceļiem un celiņiem. maršruts daļēji sakrita ar turpceļu, bet šo to pamainījām un vairāk stājāmies kaut ko skatīties. skatīšanos gan ļooooti apgrūtināja mežonīgais un necaurredzamais sniegputenis.

( trips )

* LV grantinieki, īpaši paugurainākajās daļās, ir brīnišķīgi skaisti;
* nezināju ka Centrālvidzemē ir tik daudz pamestu pareizticīgo baznīcu;
* saistībā ar nesenajiem nepatīkamajaiem notikumiem, kaut kā izteikti acīs dūrās dzeloņdrātis - ar tām ir pilnas Latvijas pļavas, ceļmalas un lauki;
* 5. maijā tāds sniegs un putenis vēl nebija piedzīvots. lai gan, cik man zināms 1953. gada 12. maijā arī sniga sniegs;
* redzējām daudz stārķu, mazāk dzērvju, vairākus zaķus, vienu vāveri un vienu alni;
* un pirts tiešām bija debešķīga. emocionāla reanimācija pēc zirga pazušanas un meklēšanas šausmām.

šodien pavadīju 9 labas stundas ar zirgu. no rīta piedalījāmies orientēšanās mačos un dabūjām pirmo vietu un pirmo reizi lēkšojām goda apli. pēc tam kolektīvi gājām mērcēt zirgus pīļu dīķī, atceļā zirgiem radās izdevība iepazīties ar aitām, īpaši vienu samulsušu jērabērnu. tad kādu brīdi ganījām zirgus jaunajā zālītē un beigu beigās es turpināju mācīties griezt nagus. jāatzīst, ka tā nav visai sievišķīga un viegla nodarbe un pagaidām man liekas, ka zirgam ir vismaz viena kāja par daudz. divas kājas es varu apskrubināt, trešo vēl tā, bet ceturtajai nags vienmēr ir no dimanta.

( ilustrācijas )

Vilnītis turpina būt traks - dzenā Nikolaju (pacieš samērā eleganti, ar neizmērojam nīgruma izteiksmi sejā, palecot malā), Trīni (šausmās brēc, šņāc un glābjas skrienot augšā kokos), Radžu (pilnīgs izmisums purnā). es nebrīnīšos, ja viņš drīz sāks dzenāt arī manus vecākus. ja viņš būtu cilvēks, viņš droši vien būtu no tiem, kas atņem naudu un mantas bērniem no zemākām klasītēm.
bijām jaukā izjādē šodien un satikām veselu lērumu zvērus - 1 gab stirniņu, ļoti tuvu un mierīgi stāvošu, 1 gab (Lieldienu) zaķi, ļoti tuvu un mierīgi sēdošu, 2 gab zalkšus - 1 gab peldēja pļančkā, 1 gab gulēja miris uz grantinieka, X gab ķirzaciņas, 1 gab ļoti skaistu suni, kurš izskatījās pēc pandiņas, jo bija balts ar melniem pleķiem ap acīm un uz muguras.

( Otrās Lieldienas )

p.s. un diezkāpēc ir tā, ka mums ar biedreni kopā jājot izjādē un abām lietojot edmundu, maršruts reizēm atšķiras pat par 2 kilometriem? lai gan ejam kopā un ieslēdzam/izslēdzam aplikāciju ar dažu minūšu starpību.

bija divas garas dienas, kuras sākās jau aizvakar naktī krāsojot olas. vispār olas mani Lieldienās vienmēr nomoka, jo es neēdu olas, bet man nenormāli patīk to krāsošanas process un es neesmu spējusi izdomāt tam nekādu vegānisku alternatīvu. tā kā šogad mums vajadzēja olas, ko ņemt līdzi uz pasākumu, kurā bija jāuzstājas ar "Saviešiem", tad pagādājām brīvībā turētu vistu olas un krāsojām nost.
vakar atklājām peldsezonu Niedrājā, tālāk devāmies uz Sedu un Sedas purvu. tur izstaigājušies braucām uz Oleru muižu, kur pabijām vēl vienā minipurvā un jauki pavakarējām. šorīt bija 2h jādzied un jāvada aktivitātes Lieldienu pasākumā un pēc tam vēl jādzied Rūjienā. mājupceļā izbraucām caur Siguldu un es beidzot tiku pabraukt ar Siguldas panorāmas ratu - līdz šim vienmēr bija gadījies tur būt sezonās, kad tas nedarbojas.


( Smiltene, Strenči, Seda )

( Savieši Oleru muižā un Rūjienā )

( Sigulda un laimīgas beigas )

es tak jums teicu, ka Vilnīti vajag pārsaukt par Rakšasu - tas būtu daudz atbilstošāk. viņš šodien dzenāja nabaga Radžiņu pa dārzu. Sunim aste kājstarpē, austiņas nolaistas, purnā izmisums un kaķis pakaļ.
visādi citādi šodien bija lieliska diena. ierados stallī, kad tur notika neliels Laurudienas pikniks, kurā mani aicināja pievienoties. rezultātā piknikoja 4 cilvēki, 2 takši un 2 zirgi. mans zirdziņš uzvedās aristokrātiski pieklājīgi, izņemot to, ka iesūca mutē un steidzīgi norija banāna mizu. ar visu uzlīmīti. pēc tam devāmies 14km izjādē uz mūsu nesen atklāto Acones mežu un iemēģinājām jaunu taciņu. tas, ko mēs atradām man lika vienu brīdi domāt, ka esmu piknika laikā pīpējusi spaisu un par to paspējusi aizmirst. vispirms bija kaudzes ar betona blokiem, tad karjers (un joprojām betona bloki), tad mājas uz vistas kājām, tad milzīgs sudraba zirgs (un vēl betona bloki) un lieli skursteņi (stabi?) cilvēku formā.
karoč mūsu jaunatklātais mežs ir ļoti mitoloģiska vieta - tur ir Rūķu purvs, Sudraba zirga ceļš, pa kuru var aizjāt līdz Valpurģu ciematam un vietā, kur ceļš izved no meža pie Valpurģu ciemata, ir liels betona kubiks, nu tāds kā betona rāmis, kuram var izjāt cauri ar zirgu. nospriedām, ka tas droši vien ir Portāls, pa kuru uz raganu sammitiem ierodas viesi no paralēlajiem universiem.
noslēgumā vēl aizvedām zirgus paganīties pavisam jaunā un svaigā zālītē. viņi bija ļoti priecīgi. pašas sēdējām saulītē un ēdām ananāsu.

( Lielā Piektdiena )

( saule šovakar rietēja tā )

( 14.04.14. )

( kas man te pa nedēļu iekrājies )

( visādi mājlopi )

Vilnītis ir iedzīvojies diezgan labi. viņš ir nozūmējis manu mīļo rokaspulksteni, kuru man pirms kādiem ~11 gadiem uzdāvināja Šakālis (precīzāk sakot, viņš to atrada Purvciemā uz ielas) - es nespēju to nekur atrast, lai gan tam vajadzēja būt uz kumodes. vēl viņš kādu laiku vajāja manu mīļāko puķi, pareizāk sakot naudas koku, jo viņam bija salicies, ka nav pasaulē labākas vietas, kurā kakāt. puķupods bēga pa visu māju, Vilnītis ar savām kakām pakaļ, bet beigu beigās pods ir paslēpts dziļi vecāku teritorijā aiz mūžam aizvērtām durvīm. ceru, ka mans naudas koks nenonīks. ar kakāšanu ar paliek labāk, jo Vilnītis sāk arvien drošāk iet ārā un eksplorēt teritoriju. ar Radžu koeksistē normāli. slikti tas, ka vienreiz kad Radža gribēja šo pieklājīgi apostīt, viņš Radžai iecirta ar nagiem, bet Radža ir no tām, kas apvainojas un savu aizvainojumu ilgi marinē. es ceru, ka viņa kādā izdevīgā brīdī neizdomās atriebties. ar Nikolaju un Trīni arī pagaidām ok. Trīne cenšas Vilnīti vienkārši neredzēt. Nikolajs ir sapīcis, bet akurāt virsū nekrīt. viņi reizēm mēdz nodarboties ar telepātiskām cīņām blenžot viens uz otru pa pāris metru attālumu. izskatās gan, ka Vilnītim gribas draudzēties. vēl Vilnītis ir atklājis, kur tiek baroti Nikolajs un Trīne (ar to nodarbojas mani vecāki) un savu glauno sauso barību cenšas aizstāt ar Nikolaja un Trīnes neapēstajiem viskas un kitekat konserviem, par ko es galīgi neesmu sajūsmā.

( pats )