4.2.12 11:49 - Pār[ap]domas -16-
|
Madaras pasaule
* * *
19.1.12 12:54 - Pār[ap]domas -15-
|
13.10.11 22:22 - VIKings -01-
|
6.10.11 18:07 - PORTUGĀLES pār[ap]domas -02-
|
28.9.11 08:00 - PORTUGĀLES pār[ap]domas -01-
|
11.8.11 23:59 - Pār[ap]domas -14-
|
28.3.11 10:46 - Dusmu bode -1-Stulbs un vēl stulbāks Parasti jau saka, „Kā iesāksi nedēļu, tāda tā visa būs”, tomēr es ceru, ka tā nudien nebūs, jo šorīt no rīt pamostoties mani sagaidīja kāds nudien nepatīkams pārsteigums. Atbraucot uz Rīgu, parasti noliekam mašīnu pie augstskolas, kur ir apsargāta stāvvieta ar kamerām un sargiem, tā teikt, viss drošībai, bet šoreiz, es muļķe, iedomājos, ka taču uz darbu tāpat braukšu, ka varētu mašīnu pie viena aizvest, tāpēc atstājām mašīnu pie dzīvokļa mazajā pagalmiņā. Neko nenojaušot un pa nakti nekādus trokšņus arī nedzirdot, no rīta mūs sagaida mašīna ar izsistu logu, nozagtu maģīti un pāris nozagtiem latiņiem. Protams, ka tas nav nekas jauns, īpaši Latvijā un pēdējā laikā, tomēr, cik gan maz nejaušības un/vai aizmāršības nepieciešams, lai viss mainītos! Parasti maģītis tika noņemts un ielikts barčikā, šoreiz – nejauši aizmirsts stāvēja savā vietā. Ja nu tad tā netiktu apzagta? Parasti auto tiek aizvests un stāvlaukumu, bet šoreiz atstāts pagalmā. Noteikti netiktu apzagta. Cik gan tāda maza novirze no ikdienas spēj izmainīt gan garastāvokli, gan dienas plānus, gan naudas maka biezumu. Es parasti ilgi ļaunu prātu uz pāri darītājiem neturu, jo cenšos nepiesārņot jau tā īso dzīvi ar liekām raizēm un negācijām, tomēr zagļus es nekad laikam nesapratīšu, tas kaut kā ir ārpus manas saprašanas – kā cilvēks spēj tik zemu nolaisties, lai vajadzētu apskādēt citu mantu? Nožēlojami! Šoreiz ļaunas domas saglabāsies vēl ilgu laiciņu un ceru, ka karma, Dievs, augstākie spēki vai kam nu katrs tic, savilks lielu mākoni ap šo zagli un viņam tiks atdarīts par visiem pāri darījumiem.
|
8.3.11 18:18 - Pār[ap]domas -13-Sieviešu diena Šī diena patiesībā beigās izvērtās daudz jaukāka nekā biju iztēlojusies. Tiku gan pie bučiņām, gan ziediņiem tā jā varu teikt, ka sieviešu diena ir godam izdzīvota. Protams, kā allaž apkārt bija manāmi arī pārmetumu pilni skatieni, īpaši sabiedriskajā transportā, kuri gluži vai kliedza: „Nav godīgi, tev ir ziedi, man nav. Life sucks!” Es uz šo varētu atbildēt tikai: „Nu boo-hoo!” Kāpēc tik skarbi? Jo katrs priecājas par jaukajiem sīkumiem, kurus sagādā dzīve, jo tie iespējams var nebūt arī nemaz tik daudz. Pie tam, kurš teica, ka sieviešu dienā tikai vīriešiem ir tiesības apsveikt sievietes? Neviens! Tikpat labi draudzenes varētu viena otru sirsnīgi apsveikt vai katra apsveikt pati sevi. Kas tur būtu slikts? Nekas! Es, piemēram, šodien sev uzdāvināju PS3 Dualshock RED pulti un neiedomājami priecājos, ka nu spēlēšu ar savu pulti. Un kāpēc citas tā nevarētu darīt? Tā IR jādara un jābeidz čīkstēt un sejā veidot liekas grumbas. Jāpriecājas ne tikai par sevi, kad labi klājas, bet arī par citiem. Daudzi aizmirst to, ka grūtos, vientuļos vai vienkārši ne-foršos mirkļos pašai sev sagādāt kādu prieciņu nav noziegums. Palutini sevi un priecājies par citiem, kas zina, varbūt nākošgad tiksi pārsteigta tik ļoti, ka atkritīsi uz dupsīša. Lai jums visām, meitenes vai sievietes, mazuļi vai omītes, ir priekpilni sieviešu svētki! Nopērciet sev šokolādi, šampanieti, vīnu vai sen kārotu dāvaniņu un varēsiet augsti paceltu galvu teikt – tā tik bija lieliska sieviešu diena.
|
Padalīsies arī
savā Sievieš-dienas stāstā? 
25.2.11 15:16 - BALTKRIEVIJAS pār[ap]domas -03-Pilnīgi sajukušas dienas un dažkārt, no rīta pamostoties, nesaprotu, vai rīts vai vakars. Pamostoties ir tāda sajūta it kā visu dienu būtu nogulējusi, bet tiklīdz kas jāsāk darīt, tā saproti – diena vēl gara, bet miega daudz par maz, neskatoties uz to, ka šoreiz ik pa 15 minūtēm necēlos augšā un nogulētas pat veselas 7 stundas no vietas. Izstāžu zālē tualete kā vecos laikos – caurums grīdā, ūdens nav jānorauj un tualetes papīra nav. Rokas pēc tam nomazgāt normāli nevar, jo ziepju nav un, lai nožāvētu rokas, jāgaida vai pusstunda, jo aparātiņš ir tik maziņš un pūš tik mazu siltu vēsmiņu, ka ar muti es pati vairāk siltumu spēju izpūst. Brokastīs saspēros 2 vārītās olas, 2 sieriņus, 2 grauzdiņus un džemu. Vairs nebija izturams, ka nebija, ko ēst, bet naudu negribējās tērēt un, lūk, līdz kam novērš šāds režīms. Esmu jau iemanījusies izvērtēt telpu jau iepriekš, lai zinātu, kuri cilvēki redzētu, ka ko iebāžu somā, kuri ne. Mazas iesnas ir tā vērtas, lai gulētu pie atvērta loga, citādām pārpīpēti piesūkusies istaba kož degunu, acis un liekas, ka rauj iekšas vai laukā. Kā par tādu istabiņu vispār var prasīt naudu, kurā cilvēks nespēj uzturēties? Labi, ka rīt jau jādodas mājās. Home, sweet home! |
24.2.11 12:09 - BALTKRIEVIJAS pār[ap]domas -02-Sešos no rīta iebraucām Minskā un neprecīzās Google Maps dēļ ne tur aizbraucām, jo izrādījās, ka no tilta nobrauktuve lejā nebija uz to pusi, kur mums bija norādīts kartē. Beigās maldījāmies un apbraucām gandrīz apkārt visai Minskai. Tie, kuri zina, kā izskatās šī pilsēta, zina, cik grūti atrast atpakaļ ceļu. Beidzot nonākot īstajā pusē, kur pēc kartes būtu jāatrodas mūsu viesnīcai, atkal attopamies, ka viesnīcas tur nav un nevar būt, jo mūsu priekšā bija dārziņu mājas un privātmājas. Beigās braucām iekšā pilsētas centrā, lai sameklētu agros putniņus, kuriem pajautāt, kur atrodas mūsu viesnīca. Beigās mikriņa šoferis spēja paskaidrot. Un beidzot 7 no rīta tikām viesnīcā un savā numuriņā. Tas nekas, ka 10 mums jau sākās izstāde, bet gudri bija paņemt līdzi studentus, kuri pastāvēja mūsu vietā izstādē, kamēr vismaz mazliet izguļamies. Pēc gandrīz negulētas nakts pazūd laika izjūta tik ļoti, ka reizēm vairs nesaproti, kas par dienu, vai kura tās daļa. Liekas, ka šorīt pamodos un pa dienu atkūlos līdz Minskai, lai gan patiesībā pamodos vakar no rīta un vēl neesmu aizgājusi gulēt. Istaba smird pēc pretīgas tabakas un no tās traki šķebina. Dažbrīd grūti saprast, vai man reibst galva no tabakas smirdoņas vai no negulēšanas. Apkārt pilnīgi visu dzird cauri, nudien brīnos, kā tik šķebinošas iestādes var pastāvēt. Brīnumainā kārtā sega smaržoja pēc bērnībā lasītajiem Donalda Daka žurnāliem. Vakariņās tiku pie gaļas zupas par 10 530 rubļiem. Psiholoģiski viņu astronomiskās naudas summas liekas totāls vājprāts, lai gan latos tas īsti nekas nav. Gribējās ēst ko citu, tomēr šī izvēle bija lētāka, kalorijām bagātāka un dārzeņos daudzveidīgāka. Reizēm jāņem tas, kas labāks ķermenim, nevis ko labprātāk prasītos. |
23.2.11 13:33 - BALTKRIEVIJAS pār[ap]domas -01-Dažkārt ir diezgan grūti saprast cilvēkus, kuri ir ietiepīgi un trakāk, ja vēl ietiepīgi principiāli, jo ar tādiem nudien ir dikti grūti komunicēt. Dažkārt dzīvē gadās satikt cilvēkus, kuri ir lieliski savā amatā, bet kā cilvēki vai līdzcilvēki, ar kuriem jāstrādā gandrīz vai ik dienu, ir diezgan apgrūtinoši. Kāpēc? Tāpēc, ka tu allaž centies pēc vislabākā nodoma un izdarīt visu kā nākas, bet šiem cilvēkiem nekas nav īsti pa prātam. Ietiepība vai ignorance, varbūt kas cits? Lai vai kā – ir grūti spert soli pretī, ja otrs tikai sper visu laiku tikpat lielu atpakaļ. Tieši tādā noskaņā iesākās “īsais” ceļojums uz Minsku. Gribējām vēl aši ieskriet Ziepniekkalna pasta nodaļā, lai nosūtītu pāris ierakstītas vēstules uz ārzemēm, bet beigās nogaidījāmies veselu stundu, līdz tikām prom. Dažkārt es nesaprotu, kāpēc Latvijas pats nav izdomājis daudz vienkāršāku un ašāku datu ievades sistēmu, lai efektīvāk apkalpotu cilvēkus. Pie tam – kur loģika uz darba dienas beigām atstāt strādāt tikai vienu kasi, kamēr cilvēku rinda jau gandrīz vai gāžas no telpas laukā? Nogurdinošs ceļš un laikam īsti gudra doma cauru nakti braukt nebija, jo nācās skaļi dziedāt līdzi mūzikai, lai neaizmigtu. Nu Prāta Vētras pāris dziesmas man allaž atgādinās par aizkritušu rīkli un garum-garo braucienu uz Minsku. Viļņa, patiesībā, dikti neatšķiras no Rīgas, cik nu naktī pa ceļam spēju to saskatīt ar savām samiegojušajām acīm, toties Statoili ir foršāki – tur citādākas un gardāka maizītes. Cilvēki, manuprāt, vairs nenovērtē, cik lieliski ir dzīvot ES un Šengenas zonā, jo, cenšoties iebraukt Baltkrievijā, uz robežas nosēdējām 3 h. Ne kādu skaidru norāžu, kur jādodas, ne paskaidrojumu, kas jādara. Haoss! Un vēl tā veco laiku tipa lapiņu aizpildīšana… nemaz nezināju, ka mūsdienās tādu papīru vispār vēl ražo. Pat lētākais tualetes papīrs ir labāks, bet nu tās tīri manas domas. Diezin vai viņiem tur ir augsts turisma līmenis, ņemot vērā, ka lapiņas ir krieviski bez tulkojumiem un “kasierītes” nav diezin cik ieinteresētas uz runāšanos krieviski, kur nu vēl citā valodā. Interesanti, kāds viņiem tur noziedzības līmenis. Man vienkārši pēc tik ilgas besīšanās uz robežas un salšanas vēlā naktī, meklējot, kura lapiņa jāiesniedz kurai kasei, nudien gribējās kādu nožmiegt, jo jau 336 km bija nobraukti un lieki iztērēts laiks uz robežas, un vēl 100 km bija palikuši. Hmm, I wonder why… J Brīžiem gribējās labāk braukt to gaisa gabalu atpakaļ nekā doties tālāk, bet komandējums ir un paliek komandējums. Atpakaļ ceļa nebija. |
23.2.11 13:13 - Questiōns Nr. -4-Pēc bakalaura iegūšanas uzreiz stāties maģistratūrā vai tomēr nogaidīt?(tavi ieteikumi - plusi un mīnusi šai darbībai) |
25.1.11 14:52 - Pār[ap]domas -12-
Redzot, kas tiek izmests tualetes atkritumos, vispār jābrīnās, vai studenti zina, kam domāta tā kabīnīte.
Reizēm tur mētājas salātu iepakojumi, dažreiz alus un džina bundžas,
un pat stringa biksītes, bet šodien atradās uz grīdas pat puspilns
košļeņu iepakojums. Un, nē, man nudien negribējās iedomāties, ka tas
var būt izkritis kādam vai kādai no bikšu kabatas, kad tās bija
nolaistas. Nu, jā, studentiem jau nav žēl atstāt tajā kabīnītē
gandrīz pusi čipšu paku vai pus-pilnu rasola trauciņu, jo laikam jau
daži nezina, ka var atstāt arī citai reizei vai vēlākam laikam
apēšanai. |
27.12.10 16:47 - Questiōns Nr. -3-Kā nosvinēji Ziemassvētkus? |
20.12.10 17:48 - Pār[ap]domas -11-Sensus amittitur!Nedēļu pirms decembra iesākšanās manī bija uzradies kāds spēcīgs Ziemassvētku noskaņojums, kurš lika pagatavot angļu Ziemassvētku pudiņu, piparkūku mājiņu un lielu lērumu nenormāli gardā olu liķiera. Visu adventes laiku mans noskaņojums nemainījās, tomēr sajūtas kaut kā sāka mainīties rītā, kurš nesa vakara apdāvināšanas vēsmas. Šķiet, ka tajā brīdī kaut kas kur pagaisa un mans noskaņojums līdz ar to. Iespējams, ka kādam mana noskaņa bija nepieciešama vairāk nekā man pašai, un tomēr visi gatavošanās darbi vairs nelikās tik priekpilni kā mēnesi iepriekš. Tiesa, Ziemassvētki nosvinēti godam un mīļie cilvēki mani apdāvināja ar tādām dāvanām, kuras tiešām man bija nepieciešamas. It kā kāds būtu zinājis un pateicis, bet iespējams vienkārši esmu pati kādās garās sarunās it kā starp citu savas vēlmes izteikusi. Kas zina... un vairs nav jau tik svarīgi, jo svētki ir galā un jāgaida jauni. Un līdz ar tiem manī raisās jaunas sajūtas - palikt mājās un sagaidīt jauno gadu kā gadus iepriekš vai doties jaunu piedzīvojumu meklējumos? Ir forši pasēdēt mājās kā bekai un nekur nevazāties, jo tad var iedzert šampānieti un nebēdāties, ka kāds redzēs tavas kristāliski apreibušās acis (nav jau tā, ka es tā daru, tas tā vispārīgi izsakoties), līdzās tualete, ja savajagas, ēdienu pilns galds, jauka kompānija un sarunas, bet galvenais - tu esi siltumā un, ja paliek par vēsu, pieliec malku un būs siltāks. Ejot kur citur kompānija var izklīst vai atrast citus paziņas, kurām stāvot līdzās jutīsies neērti un stulbi smaidīsi, jo nezināsi, ko teikt, un līdz ar to tāpat izskatīsies stulbi it kā būtu apdzēries; būs sasodīti auksts (vismaz tā sola ziņās), nebūs ko ieēst, nebūt kur nokārtoties, ja savajadzēsies. Un kur slēpjas prieks vazāties apkārt? Ja uguņošanu esi redzējis simt reižu un viņas tāpat reti kad atšķiras - ja esi redzējis vienu tādu, par kuru teikt "Wow!", tad citas liksies kā pelēkas pīles, kurām vēl daudz un ilgi jāaug, lai izaugtu par gracioziem gulbjiem. Laikam šogad neesmu bijusi paklausīja meitene, jo no Ziemassvētkiem man atsākušies briesmīgie murgi. Reiz es sapņoju ko par loka šaušanu, kur es cīnījos pret briesmīgiem troļļiem. Murgam iespējams pat nebija nekādas vainas, ja neskaita to, ka mans ķermenis laikam tik ļoti bija iesprindzis visā redzētajā, ka vēl nedēļu nespēju atkauties no to muskuļu sāpēm, kuri tika izmantoti loka šaušanā. Tiesa, kā tas nākas, ka sapnis ienāk realitātē? Vai Tev ir tā gadījies, ka sapnī nosapņotais piepildās vai ir kādas fiziskas sekas pēc tā? |
13.12.10 12:13 - Citātu krātuve -05-Dzīve ir jau pati par sevi netīra, mēs tikai cenšamies bērniem ieskaidrot, ka viss ir balts un ne tik neglīts, kā realitātes izmālēts. Mīlestība ir tikai kārtējā krāsa uz netīrās dzīves sliedēm, kura kā rūsa ir mūžīgi nenoslēpjama. -- viņa aši vien nobēra, kad īsti nezināja šajā atklāsmes brīdī, pie kā vai kur pieķert acis, lai tās neizskatītos tik nomāktas kā no mutes izskanējusī darva./Madara Bērziņa, LS portāls, 2010. gads/ |
30.11.10 15:37 - Pār[ap]domas -10-Nudien!Pie labām lietām ir tik nenormāli viegli un ātri pierast, ka traks var palikt. Ja tev pāris rītus pēc kārtas uztaisītu brokastis, vai tu nevēlētos ko tādu sagaidīt ik rītu? Jā, man nedēļas nogalē bija forši - noeju lejā, apsēžos dīvānā, ieslēdzu Tv un sajūtu ēdiena smaržu un tur mani gaida silta tējiņa un ceptas olas ar gaļiņu un sieru. Njamm! Vai nākošajā rītā garšīgas tostermaizītes. Lūk, tas ir serviss, nē, atvainojos, tas ir kas vienkārši grandiozs. Un tad, kad es atgriežos kojās no rīta pamostos vēsumā, ka negribas celties augšā, izpūrušiem matiem, modinātājam skandinot savu meldiņu jau ceturto reizi, es saprotu, ka palikušas 10 min līdz darbam, ko sataisīties. A, kur siltā rīta tējiņa un brokastis? Kāds nevēlas pieteikties un darba dienās man ik rītu ko pagatavot?  Kad sāku strādāt, es sev teicu, ka par pirmo algu nopirkšu Katanas ieceļotāju papildinājumu, bet, kad tā ieskaitījās kontā, tad sāku spriest... nē, vajadzētu iekrāt kam citam un vispār Ziemassvētki tuvojas, tad vēl tas un šitais un tā arī apņemšanās izgaisa. Līdz kādai brīnumanai dienai, kad nejauši cenuklubs.lv atradu, ka ir atlaides tieši Tirgoņiem un Barbariem, un tā nu es tiku ne tikai pie spēles, bet arī piepildīju sev apsolīto. Un ziniet, beigās ir liels prieks. Ne jau par to, ka kartē ir par 20Ls mazāk, bet tāpēc, ka piepildīta apņemšanās. Vai esi pamanījis, cik maz solījumu un apņemšanās mūsdienu sasteigtajā vidē tiek piepildīti? Un ir jāpriecājas, ka esi retais, kurš ko piepilda pat tad, ja solītājs un saņēmējs ir viena un tā pati persona  Sesija jau klāt! Un tik dīvaini apzināties, ka tā ir pēdējā, nu vismaz bakalaura studijām. No vienas puses - forši, jo negribas vairs eksāmenus, no otras - ak dieniņās, man taču vēl diplomdarbs priekšā, tad jau labāk divas sesijas kārtot  Bet vispār nav ne vainas, ja neskaita to, ka vairs nav tas fīlings,
kādam jābūt, kad students saņem pirmo bakalauru, jo man šis būs jau
otrais. Tiesa, izlaidumu apmeklēšu pirmoreiz, bet tomēr... vai ir kādi
ieteikumi, kā atgriezt pirmreizējo sajūtu diploma saņemšanai?BRAUCIET UZMANĪGI! Jo es 7dien jau tā uzmanīgi braucu (50km/h), bet par spīti visam pie pagrieziena no zemes ceļa uz asfaltēto ceļu, kurš vizuāli izskatījās neslidīgāks, manu mašīnu apgrieza pa 90 grādiem. Ja nebūtu priekšā ceļa zīme, es neiespringtu, jo aiz tās bija tikai taisns apsalušas pļavas laukums, bet nu tā zīme. Nu, jūs jau visi zināt to Mērfija likumu postažu, ne tā? Bet vispār man paveicās, laikam Mērfijs kādam citam tajā laikā darīja pāri un mani nepamanīja, jo pēdējā brīdī izdevās iztaisnot mašīnu un pat iztikt bez sirdsklauvēm, un braukt tālāk. IENĪSTU ZIEMU! Un vispār, es šajā nedēļas nogalē izglābu zīlītei dzīvību. Viņš kaut kādā dīvaini mistiskā veidā bija ielidojis koridorī un atsities tik daudz pret stikliem, ka īsti kājās vairs neturējās. Es turēju viņu savās siltajās plaukstās un glāstīju, ik pa laikam pārbaudīju, cik apreibis viņš vēl ir. Varat teikt, ko gribat, bet viņš skatījās uz mani tādām lielām izbīļa acīm, kuras drīz vien pārvērtās tādā kā pateicībā. Pat tad, kad viņš jau varēja nostāvēt uz savām kājām es turēju vaļā plaukstu, lai viņš aizlidotu, tomēr viņš to nedarīja, vēl pabolījās uz mani un tad aidā... uzlidoja uz šķīvja stangas, kur vēl pabolījās un pastāvēja, kamēr es vēroju viņa projām došanos. Tik mazs prieciņš, tomēr patīkami izbaudīt ko tādu. Tiesa, cerams, ka bieži tā negadīsies. Par putniem iesākot, vakar, braucot autobusā pāri salu tiltam, debesīs pamanīju 4 dzērves, kuras lidoja ziemeļu virzienā. Ka tik viņas arī nebūs kur atsitušās un sajaukušas kad un uz kuru pusi jālido. Nabadzītes! Un vēl debesīm bija tāds dīvains krāsojums. Kā varavīksnei tikai tāds neliels laukumiņš un kantains. Sākumā likās, ka arī varbūt es esmu kur atsitusies un man rādās, tomēr diezin vai... ilgi neesmu ieskrējusi pa miegam nekur un galvu atsitusi. Brīnumu pilna tā pasaulīte! Vai ik dienu kas jauns! |
23.11.10 17:00 - Questiōns Nr. -2-Ko tu pēdējā laikā esi tādu piedzīvojis, par ko varētu teikt: "Tas tik bija GRANDIOZI!"? |
23.11.10 16:51 - Pār[ap]domas -9-Whiskas!Jā, kad ikdienā ir tik daudz darāmā un vēl tam pa virsu cilvēks uzkrauj pats sev apzināti papildus pienākumus, tomēr ir jautri dzīvot. Tā visa laika plānošana, dienas izvilkšana un noguruma miegs - svētlaime! Protams, esmu vēl jauna un ar laiku, iespējams, tas viss apniks, tomēr līdz tam vēl tālu un dzīve taču esot jāizbauda un kāpēc gan neizmēģināt visu ko, ja ir tāda iespēja? Otras dzīves taču mums neesot. Vismaz tā uzskata lielākā daļa pasaules iedzīvotāju. Vēl vēlējos palielīties, ka nu jau sāku piešauties pokera spēlēsanai. Otrais pokera vakars noslēdzās ar to, ka paliku 2. vietā, bet sev mierinājumam saku, ka tas tikai tāpēc, ka uz 5 Am man sāka totāli nākt miegs un neredzēju jēgu sakarīgi spēlēt tālāk Tiesa, krutākās kombinācijas joprojām neatceros, tas nekas, ka vienreiz man izdevās savākt kaut ko tur it kā krutu Liekas, ka tas notika jau sen, kad kāds tualetē kabīnītē, sēžot uz poda, grauza čipsus. Nākošajā rītā, kad miegaina iegāju tajā kabīnītē, sapratu, ka čipsi ir izmētāti pa grīdu, bet atkritumos mētājas tukša alus bundža. Interesanti, kāds ēda tualetē čipsus no pakas un apnika, un izlēma izbārstīt tos pa zemi? Vai varbūt viņam uznāca traks spiežamais un čipsi vienkārši izsprāga no rokām? Vai varbūt tie jau mētājas uz grīdas un, kad es biju blakus kabīnītē, kādam vienkārši sagribējās tos apēst no grīdas? Un, jā, es mēdzu aizdomāties par triviālām lietām. Kādu laiciņu atpakaļ, ejot garām pīpētavai, es tajā pamanīju stāvam Maximas ratiņus, un pēkšņi likās, ka esmu pavisam citā vietā un laikā. Atgriezos lieliskajās atmiņās par Skotiju un Tesco ratiņiem, kuri nudien mētājās ik uz gandrīz katra stūra un varēja brīvi ne tikai ar tiem vazāties pa veikalu, bet arī pa visu pilsētu. Parocīgi un forši. Cik gan aši var pierast pie interesantām lietām. Un beidzot satiku atkal ICiemiešus. Biju jau aizmirsusi pa šiem gadiem, cik neiedomājami jautra tauta viņi visi ir. Tiesa, laiki mainās un cilvēki tāpat, un es varētu sākt spriedelēt par to, cik kolosāli bija pirms pāris gadiem, ka tusi bija foršāki un satikšanās draudzīgākas, tomēr tas jau nevienam neinteresētu, jo, kas bijis ir bijis, jādzīvo tālāk. Tomēr tajā pasākumā es sapratu to, ka nebūt nav jābūt jaunam, lai tāds justos vai izturētos. Šī tauta man atgādināja, cik lieliski atrasties starp cilvēkiem, kuri ir brīvi (vairāk vai mazāk) no dažādiem stereotipiem un uzskatiem. Brīva gaisotne, brīva izturēšanās, jo visi visus pieņem. Grandiozi!  |
7.11.10 15:16 - Pār[ap]domas -8-Ašs pārskrējiens!Vēl nesen es lūkojos laukā pa logu un vēroju, cik strauji vētras laikā virpuļo lapas, un kāds spēks ir vējam tās noraut no koka, lai aiznestu, kur pašam tīk, bet nu jau, man nemaz nemanot, ir aizritējis laiks un aiz loga stāv plikadīdas, aizmirstot apsegties bērnu klātbūtnē. Uz galvas reizumis uzkrīt pa kāda sniega pārsliņai atgādinot, ka jāsāk vilkt cepures un/vai kapuces. Un tomēr par spīti šiem skaistajiem skatiem, es vēlos atpakaļ vasaru, kad saule sildīja un saldējums nav vairākkārt atkusis un sasalis. Nu, izbraucot no Rīgas ceļā uz mājām, nav iespējams noteikt, kāds laiks tevi sagaidīs, jo vienā ceļa posmā pusotras stundas laikā, kamēr tieku līdz mājām, mani var uztvert gan lietus, gan sniegs, gan vētra un pat krusa. Nē, vasarā tomēr ir foršāk, drošāk un patīkamāk pat, ja ne visskaistāk Jau kādu laiciņu atpakaļ varēju parunāties ar viesnīcu menedžeriem no ASV. Zināju, ka būs interesanti, bet nebiju iedomājusies, ka viņi ir tik kolosāli cilvēki. Bija patīkami parunāties un visa tā attieksme un sapratne. Žēl, ka Latvijas konservētā tauta vēl ir tik tālu iepakaļ šādai attieksmei, ne jau velti mūsu servisa līmenis ir tik zems. Cilvēkiem pat ir grūti pateikt "Paldies!" vai "Tu šodien labi pastrādāji!" un citas lietas, kuras ir nieks un neprasa neko daudz, tomēr izmaina gan pamatīgi. Vēl arī pa šo laiku es dabūju dzīvē izbaudīt to, cik elektrība tomēr ir cilvēkiem svarīga, jo, kad visā Turības teritorijā tā pazuda, viss apstājās un lielākā daļa darba vienkārši paralizējās. Un cilvēki vēl savās mājās veido uz elektrības bāzes durvju un citas sistēmas. Laikam patiktos iesprūst pašam savā mājā uz vairākām stundām un būt gūsteknim. Brr! Klaustrofobiski par to vien iedomājoties. Bet nu labāk par ko priecīgāku, jo visam taču jābūt līdzsvarā un, ja sākumā sūkstos, tad pēc tam ir jāatsver šis slogs, ne tā? Un pēdējā laika lieliskākās lietas ir divas: 1) Tāds kolosāls pasākums kā "Laba Servisa Dienas" bija kas tāds, ko nevar aizmirst. Kolorīta publika un vēl varavīkšņotāki lektori. Piedrukāju gandrīz 4 lapas no abām pusēm ar jaunām idejām un piemēriem, ieteikumiem un uzmundrinājumiem. Iespējams, ka studentam, kurš vēl tikko saskāries ar šīm tēmām, nelikās TIK interesanti kā pārējiem, tomēr šī jaunā iespēja un skata punkts ļauj tik un tā apdomāt visu saņemto un kāpēc neņemt, ja dod? 2) Es nekad neesmu bijusi fotogēniska un tomēr pārkāpu pāri savai nepatikai pret pozēšanu un pieteicos papozēt Turības nākošā gada kalendāram. Šoreiz iejutos tautu meitas tēlā un, šķiet, ka man tas izdevās. LIELS paldies idejas autoriem, Rasai un Santai, kuras man iedeva tērpus un kurpes, kā arī visiem tiem, kuri ar mani kopā piedalījās šajā piedzīvojumā. It kā jau liekas, ka tas nebija nekas īpašs, tomēr ir kolosāli, ja brīdī, kad tu pārkāp kādai savai daļiņai pāri un pārraujas važas, ir līdzās kāds, kurš palīdz un uzmundrina. Un paldies Ilzei par šo iespēju; galu galā arī pašai Turībai. Tu vienmēr esi bijusi un būsi kas tāds, ar ko lepošos, jo tieši tevis dēļ esmu dzīvei tik daudz ko iemācījusies un pieredzējusi. Vispār pēdējā laikā liekas, ka dzīve sāk iet uz augšu. Laikam jaunais darbs ir vainīgs, jo viss sāka kaut kā uzlaboties tieši ar pirmo darba dienu Un pāris cilvēki man vēl vaicā, kā es paspēju visu izdarīt gan skolā, gan darbā, gan pašpārvaldē, gan tautiskajās dejās un vēl atstāt laiku sev un galu galā mācībām. Un es allaž atbildu - nezinu! Jo nudien nezinu, kā to visu spēju, vienkārši kaut kā sanāk. Vai kādam ir citi skaidrojumi? |
24.9.10 19:31 - Pār[ap]domas -7-[ne]Dienas un [ne]GulēšanaMan atlika tikai pasūkstēties par koju nekojiskumu, kad pēkšņi viss krasi mainās. Atsākas signalizācijas skanēšana un cilvēku rēkas vēlā vakara stundā. Vienu vakaru ar istabas biedrenēm nosmējāmies un bijām šokētas vienlaikus, kad koridorā kāds sāka (pieņemsim, ka...) tēlot seksa ainu. Skaņas bija vājprātīgi kaislīgas no sākuma līdz pašai kulminācijai. Tiesa, nevienai no mums nepietika drosmes atvērt durvis un palūkoties, vai tas bija joks, vai kas pa īstam. Kā arī, ņemot vērā, ka katrā stāvā ir video novērošanas kameras, pieļauju, ka akts tomēr bija teatrāli inscenēts... vai arī apsargiem labpatikās noskatīties tajā savos ekrāniņos nekā uznākt uz 5. stāvu un izjaukt citiem prieciņus. Šonedēļ kārtējo reizi pārliecinājos, cik tomēr drausmīga ir veselības aprūpes sistēma. Ir cilvēks, kuram steidzami nepieciešama medicīniskā palīdzība, bet izrādās, ka dežūrārsts strādā tikai no 15. Reģistratūrā tantas nosūta pie gandrīz vienīgā ārsta visā slimnīcā, kurš nevar neko skaidri pateikt un pat neizmeklējot vienkārši ņem un aizsūta pie ķirurga. Cik "jauki"! Pie ķirurga jāmaksā 3Ls ar ģimenes ārsta nosūtījumu, 12Ls bez. Hmm... cilvēkam trakoti sāp, bet viņam vēl jāmeklē ģimenes ārsts? Un beigās pat izrādās, ka ķirurgs vispār ir atvaļinājumā. How great is that? Tas nozīmē, ka, ja tev šodien dikti sāp, ka mirsti nost, pie ārsta ātrāk kā pēc dienas vai divām netiksi. Un ķirurgs arī "foršs". Savāc 12Ls, izmeklē pāris minūtes un uzraksta nosūtījumu pie cita ārsta, šoreiz jau citā slimnīcā. Interesanti, cik daudz naudas un laiks tiks izšķiests, lai beidzot cilvēkam būtu jābeidz mocīties? Es saprotu, ka ir krīze un citi sūdi, tomēr tas nav attaisnojums nolaidībai pret pacientiem. Vai, piemēram, cilvēkam nenormāli sāp vēders vai kāda cita sāpe, kuru vajag steidzami atrisināt. Tu nosēdi tuvākajā slimnīcā, bet tevi sūta prom, jo esi, redz, iemaldījies traumatoloģijas slimnīcā, ka jābrauc uz citu. A, kā, piemēram, neRīdzinieks varētu zināt, kur kas atrodas? Viņam sāp, viņš aiziet uz tuvāko slimnīcu un viss. A, tur viņu sūta tālāk! Absurds! Zinu, ka nu daudzi man ko argumentēs pretī, ka ir tā un ir šitā, jo izteikties, kamēr pašam tas nav jāpiedzīvo, ir elementāri, tomēr es tik un tā nevienam nenovēlētu šādu situāciju, jo tā staigāšana un vazāžanās, un naudas iztērēšana īsti gluži ne par ko, ir vairāk traumējoša nekā pati trauma, ar kuru devies pie ārstiem.  Gribētos pastāstīt savas domas politikas sakarā, bet baidos norauties no visiem Šļekstera un DUMBrovska faniem. Kāds vispār zina jau, par ko vēlēs? Gribat padalīties savā viedokli? Kaut vai privāti - par ko un kāpēc! Nezinu, vai tas ir pilnmēness ietekmē, vai kā citādi, bet joprojām nespēju normāli izgulēties. Asiņaini murgi un vajāšanas aizpilda visu manu nakts mieru. Beigās no rīta reizēm liekas, ka esmu vairāk nogurusi nekā gulēt ejot. Ir kādi risinājumi? Izņemot bomi pa pieri, miega zāles vai siltu pienu ar medu.  Un kurš teica, ka esmu par vecu tīņu drēbēm? Nu, labi, ja ne drēbes, tad vismaz bērnības atmiņu valgos ir prieks padzīvot kaut minūti dienā. SpongeBob Rocks! |
15.9.10 22:59 - Pār[ap]domas -6-Koju Dzīves [ne]DienasStudenti vairs nav studentīgi, jo brauc ar krutajiem vāģiem un visiem ir laptopi, un, ja tev nav bezvadnieks, tad tu raksti uz rakstāmmašīnas. Un kojas vairs nav kojiskas, jo lielākoties viss ir izremontēts un ērtības ir augstākajā līmenī. Nu, cik tādas var būt, dzīvojot ar vēl 3 cilvēkiem vienā istabā un guļot divstāvīgā gultā. Un virtuvē vairs netiek cepti kartupeļi dienu un nakti, bet gan var iet pastāvēt tur, lai iemācītos jaunas receptes mērcēm ar nezin ko un no sazin kā. Un galvenais, ka, laikam, tomēr vīrieši ir tie labākie pavāri, lai cik ļoti man to negribētos atzīt, jo biežāk manu viņus nekā viņas virtuvē šeptējamies ap kāda intriģējoša paskata ēdiena pagatavošanu. Un kur paliek stereotips par koju dzīvi? Labi, es negribētu prusakus, kuri lien visās vietās un skrabina sienas tumsā man pie galvas, bet reizēm pietrūkst vecās burvības. Vēl attālajā 1. kursā atceros, cik bieži skanēja signalizācija, norādot, ka atkal kāds ir ko piededzinājis. Tas radīja savdabīgu šarmu. Bet kas ir tagad? Nu, tu ej gulēt ar bumsī-bumsī ritmiem vai kādu skaļāku kviedzienu, vēstot, par to, ka kāds ir ko pazaudējis. Pat smiekli vairs nav smieklīgi - visi laikam samācījušies pieklājīgi smieties. Kur pazuduši smieklīgie smiekli, kurus var salīdzināt ar hiēnas zvaigaļāšanu vai delfīna pīkstēšanu? Vienīgā nezūdošā "vērtība" ir tie cilvēki, kuriem trakoti vajag uz tualeti un viņi, laikam, nejauši savas kakainās rokas nosmērē gar grīdu vai ūdens noraujamo pogu nekā tualetes papīrā. Jā, jā, nav ko brīnīties, tā nudien notiek! Reiz, ejot uz tualeti, no 6 kabīnītēm , ja pareizi atceros, cik tur bija, tikai 2 nebija nosmērētas. Nudien nabaga apkopējas, kurām pēc tādiem šmurguļiem jātīra. Nu labi jau labi, beigās jau tomēr nav tik traki kā izklausās, bet kuram gan patiktu lasīt ierakstu ar tekstu: "Kojas ir kojas un visi studenti kā jau studenti. Punkts. Wow! *sarkastiski*"? |
6.9.10 20:25 - Pār[ap]domas -5-Pierasti NepierastaisIr dīvaini atgriezties vietā, par kuru biji pat daļēji piemirsusi. Atgriezties augstskolā ir viens, iekārtoties kojās ir kas cits un dabūt to pašu istabiņu, kurā mitinājos 1. kursā ir vēl pavisam cita vērtība. Vecas "lietas" nepazūd! Mans jaunais pagaidu miteklis - atkal 521. istabiņa. Apļveida konstrukcijas man allaž ir patikušas. Šodien bija pirmā augstskolas diena. Nav jau tas, ka citiem 1. septembris, tomēr bija patīkami atkal satikt vecos vēžus. Tiesa, es sākumā lielāko daļu pēc izskatiem neatcerējos, bet ar laiku vien visas atmiņas atgriezās. Interesanti, vai būtu grūti noorganizēt UVL4D1 koptusiņu? Tā būtu jauka pārmaiņa gan man, gan pārējiem, jo, piemēram, es nudien ar daļu kursa biedriem pat neesmu komunicējusi un kaut kā dīvaini, ka kopā pāris gadi nostudēti un "pļurkts" vien sanācis. Un tik grūti pateikt - vēlos atpakaļ uz Skotiju vai tomēr kolosāli atgriezties dzimtenē - jo katrai vietai ir savas priekšrocības un trūkumi. Tiesa, Skotijā vismaz man bija iedvesma nodoties rakstīšanai. Pašreiz kaut kā tā nogrūsta citā plānā. Latvija izsūc no manis "garšu". Un ko man no tās nosūkt? Atkal atsākas mūžīgais jautājums: "Vai studēt maģistratūrā?" Cerams, ka tas nepārvērtīsies par retorisko jautājumu, jo tad pie atbildes es nekad nenonākšu. |
9.8.10 11:39 - Pār[ap]domas -4-Stranger in my mindKaut ko gribas, bet tā īsti negribas neko. Vai tev ir pazīstama šāda sajūta? Kā ar to cīnīties? Šodien viss liekas pārāk košs - koki un zāle pārāk zaļa, ka nevar atšķirt, kurā pusē tā zaļāka; mākoņi baltāki un spilgtāki, ka reibst galva ar acīm tiem sekojot. Viss liekas arī pārāk skaļš - putnu treļļi griežas ausīs kā sitieni, tālas un tuvas sarunas atbalsojas vairākas reizes un liek domām pazust. Arī sapņi ir pārāk ... nē, tos laikam nav iespējams atdalīt, jo joprojām tie ir par bēgšanām un ķeršanu, par cīņām un izdzīvošanu, par asinīm un mieru, un nesakarīgām dīvainībām. Laikam tas ir mājiens, ka jāturpina rakstīt stāstam nākošā nodaļa. Interesanti, pie kuras vietas es apstājos? Diezin, vai kāds vēl turpinājumu gaida? Dzīvē viss it kā esot līdzsvarā. Un šonedēļ es to izjutīšu ar pilnu krūti, jo kāda dzīve aprausies, bet kāda cita dzīve sāksies no jauna ar citu kopdzīves modeli. Vienas bēres un vienas kāzas. Viena apstāšanās un viens turpinājums. Līdzsvars. Gribētos iesākt ko jaunu, bet nav spēka tagad celties un iet tam pretī. Paliek tikai tāls sirds balss čuksts, kurš atgādina, ka vēl pēdējais studiju gads priekšā. Interesanti, ko tas man atnesīs?! |
26.7.10 12:02 - Pār[ap]domas -3-Too hard to fightDzīve ne vienmēr ir kā vilciens, kurš dienu no dienas iet pa vienām un tām pašām sliedēm. Drīzāk es teiktu, ka dzīve ir kā motocikls, kurš spēj braukt pa jebkuru ceļu un neceļu, bet to, cik liela ir drošība, nolemj pats braucējs. Kā es dažkārt vēlētos, lai viss būtu daudz citādāk un daudzkārt vienkāršāk. Mainu savu moci pret gliemezi! Reizumis ir grūti saprast, kas tevi dzīvē ir novedis tik tālu. Vai tas būtu suns, kurš pēc divu gadu laimīgas kopdzīves pēkšņi tev uzrūc gluži ne par ko? Vai tā būtu sajūta, ka ceļojot apkārt tu esi pazaudējis vietu, kuru saukt par mājām? Vai tā būtu atklāsme, ka tu neiederies tur, kur atrodies? Dzīves laimes stadijas kā zebras svītras mainās no melnās uz balto un atkal sāk no sākuma, tomēr šķiet, ka mana zebra ir vairāk melna kā balta. Bet iespējams mani piekrāpa un zebras vietā es tiku pie melna kumeļa, ar kuru man jāiemācās sadzīvot, jo citādāk nav iespējams izdzīvot. |
18.7.10 22:22 - Pār[ap]domas -2-ZEBRAS PĒCPUSEPēc gandrīz divu nedēļu nosēdēšanas istabā slimošanas dēļ liekas, ka šīs četras sienas, laptops un gulta ir mana īstā vieta brīvībai, atpūtai un iedvesmai. Es vairs neprotu sarunāties, tikai rakstīt; Es vairs nesaprotu cilvēkus, jo viņi runā, nevis raksta; Es gribu palikt vienatnē, nekā iet un redzēt vēl kādu kustīgu radību. Iespējams antibiotikas manu ķermeni ir apsēdušas vairāk nekā es spēju iedomāties, bet iespējams esmu ļāvusi savam prātam pārņemt sajūtas un vēlmes. Kā tikt laukā no vēlmes palikt vienai un neviena netraucētai? Kā atkal iziet cilvēkos ar smaidu, kurš man reiz bija, un komunikācijas spējām, kuras kur nozudušas? Reizumis man patīk domāt, ka esmu palikusi veca, ka man nav vēlmes iepazīt jaunus cilvēkus, ka man pietiek ar tiem pašiem vecajiem labajiem draugiem. Dažkārt man liekas, ko es tur līdīšu, ko es tur darīšu, tepat ir jaukāk - netraucējot citus. Tā kāda mānija vai dzīves pagurums? Kas ar mani noticis? Tagad es vēlos tikai no rītiem pamostoties ieslēgt savu DELLicious, pievienot internetu un rakstīt stāstus un iedvesmas, kuras galvā sakrājušās nakts murgu iespaidā. Mans miegs jau otro mēnesi ir traucēts un tramdīts ar asiņainiem murgiem un pakaļdzīšanās stāstiem, ar maģiju un cīņas veidiem, ar slepkavībām un nogalināšanām. Es to dēļ nespēju izgulēties un allaž jūtos sagurusi. Kā to visu pārtraukt? Vai manas dzīves zebrai melnā svītra ieslīdējusi pakaļā? Un kad beidzot pienāks baltā svītra, lai es atkal pieceltos no pagrimuma? |
15.7.10 14:59 - Pār[ap]domas -1-AIZROBEŽAVisiem dzīvē kaut reizi ir nācies vilties kādā cilvēkā vai sevī. Es laikam esmu izņēmums, jo varu teikt, ka es sevī viļos vai ik dienu. Ir dažādi sapņi un vēlmes, bet nespēju tās piepildīt pat tad, kad alkstu to tik spēcīgi, ka pakrūtē kas traki trīc. Es viļos savos lēmumos un izvēlē, un bieži nākas domāt – kā būtu iegrozījusies dzīve, ja kaut viens lielais rūgtums tiktu apsaldināts? Ir grūti atrast robežu starp vajag un nevajag, starp gribu un negribu, starp būtu vēlams un nav vēlams. Pārkāpjot robežu, nākas vilties, bet nepārkāpt reizumis ir sasodīti grūti. Kur ir tā robeža, kad smiekli un viegla mutes brūķēšana pārvēršas nekontrolētā dzērumā? Vai tā ir starpība starp 100ml alus vai trim malkiem tīra šņabja? Daudzi saka: „Labāk nožēlot izdarīto, nekā neizdarīto!” Bet es saku: „Piekāst!” Izdarītais daudz vairāk reizumis sāp un dara pāri, jo tu esi ko izdarījis, ko nākas nožēlot, no kā nākas kautrēties un bēgt, bet neizdarot tu vari tikai sapņot un tīksmē alkt pēc tā, ko neesi sasniedzis. Šis nav iedrošinājums neuzdrošināties, tā ir uzdzīve un dzīve aizrobežā – kur nākas vēlēties, kaut viss izdarītais kļūtu par neizdarīto. |
30.5.10 22:38 - Questiōns Nr. -1- Vai esi izlasījis manu jauno garās prozas darbu "Eņģeļu Kolekcionārs"? |
3.5.10 12:16 - SKOTIJAS pār[ap]domas -16-Nu jau varu teikt - sveiki dzimtenē!Tas nekas, ka jau nedēļa pagājusi kopš esmu atgriezusies mājās, tikai nesen sāku justies un iejusties kā tādās. Šoreiz aklimatizēšanās notika normālāk kā tad, kad augustā aizbraucu prom - laikam pierast pie tā, kas izdzīvots divdesmit gadu, ir daudz vieglāk. Jāatzīst gan ir, ka domās joprojām viss ir angliski un brīžiem neatceros, kā vārds ir latviski. Nevaru pierast, ka angliski viens vārds tiek lietots plašākā nozīmē, bet latviski tam ir vairāki vārdi. Piemēram, es pateicu, ka istaba smird pēc puķēm, lai gan biju domājusi smaržo, pierasts nodomāt, ka "smells like..." u.tml. Tik dīvaini gulēt un pamosties tāpēc, ka ir jābeidz gulēt nevis kāds atkal skaļāk aizcirtis durvis vai Itāliete aizgājusi pačurāt (vai sākusi lūgties). Man pat liekas dīvaini, ka nav jāizdomā visādi MakGaivera gājieni, lai duša darbotos. Starp citu, es stāstīju kā ar matu gumijas palīdzību sataisīju dušas galviņu, lai viņa nekristu nost, bet jauki stāvētu pie tā turekļa, lai man nav jātur viņa rokās, kad mazgājos? Ja, nē, tad pamēģiniet paši ar matu gumiju liegt dušas galviņai brīvi grozīties. Protams, vieglāk būtu bijis atrast skrūvgriezi un pievilkt ciešāk izļurkāto skrūvi, bet manā mājā nebija skrūvgrieža, vismaz ne pieejama, jo Pļūteņi laikam no virtuves bija vienīgo savākuši, tā kā pēc manas dušas piestiprināšanas ar matu gumiju paši nevarēja nomazgāties un aši vien skrūvi pievilka. Protams, lieki piebilst, ka dušu toreiz saplēsa Skots. Un es nudien nesaprotu, kā viņš var būt spēļu programmētājs, ja pat dušas ierīci visu laiku pamanījās sabeigt. Brīžiem aizdomājos par to, kāda gan izskatās māja. Vai trauki joprojām pūst nost, jo neviens neizmazgā, vai atkritumi krājas maisiņos virtuves dažādos punktos un neviens nejēdz iznest un neatceras, ka atkritumu mašīna izved tos katru 1dienas rītu? Vai kāds spēj normāli izslēgt signalizāciju? Ak, kā man gribētos tajā visā dažkārt nolūkoties, cik gan neaptēsti mēs būt cilvēki. Es jau, protams, nevēlos nevienu nolikt vai kā, tomēr dažkārt tāda izlutinātība nevar palikt nenovērtēta. Biju domājusi uz mājām atvest pilnu čemodānu ar saldumiem, lai vēl ilgi varētu baudīt Tesco gardumus, tomēr beigās, kad čemodāni jau tā tika pārstūķēti un knapi aiztaisīti, secināju, ka saldumiem nebūs vietas. Jau Ebetei sanāca tikai divas mini paciņas atvest. Laikam pār-rēķinājos! Tā jau gadās, ja viens čemodāns ir pilns ar sapirktajām grāmatām Sēžot un lūkojoties laukā pa logu uz mežu liekas, ka tie ir izauguši priekšā manam skatam uz līci. Tik nepierasti neredzēt vairs gaismas spēli ūdenī un lidmašīnu motoriņu vietā dzirdēt traktora rūkoņu. Pat atceros, kā pēdējā dienā Skotijā, kas bija jau pirms veselas nedēļas, es pavēros laukā pa logu un redzēju kaimiņu dārzā strādnieku, kurš bija sācis pļaut zāli, bet uz brīdi pārtraucis, lai apčurātu mājas stūri. Nav jau tā, ka man pietrūktu skatīties uz večiem, kuri čurā vai ko apčurā, vienkārši pietrūkst tās sajūtas, ka paveroties pa logu, tu nezināsi, ko tur ieraudzīsi - ko parastu, ko skaistu, ko neparastu vai pārsteidzošu. Cik gan ātri var pierast pie svešām lietām! Dažkārt liekas, ka saprotu kleptomānus, kuri pašiem nezinot savāc svešas lietas. Arī man pašai nezinot sanāca pierast pie svešas vietas un no tās paņemt visu, ko iegribējās - izspiedu un savācu sev līdzi visas tās atmiņu velves un pieredzes krātuves. Laikam esmu Ģeo-[klepto]-māne: savācu svešas vietas [ne jau burtiski] un velku sev līdzi. Ja Skotijā pirmajos mēnešos, kad tur dzīvoju, kāds bija izslēdzis sapņu kanālu, tad atgriežoties Latvijā kāds mani ir atvienojis no iedvesmas kanāla. Viss, ko uzrakstu, vai tā būtu proza vai miniatūra, vai kas cits, pārlasot neliekas tik labs kā skanēja galvā. Rakstīšanai neatliek tik daudz laika, kā gribētos, bet tas vien tāpēc, ka jāizdara tik daudz kas, ka negribas neko darīt. Pat čemodāni vēl nav izkrāmēti. Nu, patiesībā jau ir viss izvilkts no tiem laukā, tikai mētājas viss uz tiem tāpat. Vienīgi grāmatas skaisti iegulstas plauktā un priecē mani ik rītu, kad pamostos. Atsāku spēlēt WoW. Brīvbrīžiem laba nodarbe, lai atslēgtos un relaksētos, vismaz var atsist kādu un nejusties par to vainīgs. Un es tur spēlēju ar Draenei Hunter tēlu un viņas dzīvnieks ir gorilla. Nezinu kādā jēga, bet reiz ko stāstot es ne tā izteicos un pateicu - pērkaķis (it kā mērkaķa un pērtiķa vārdu savienojums). Tagad par to visu laiku vēl smejos. Interesanti, kā tāds pērkaķis varētu izskatīties? Palēnām atgriežos Latviešu mazkrāsainajā dzīvītē. Ar nepacietību gaidu septembri, lai satiktu "vecos" studijas biedrus. Gribas redzēt, kā viņi izauguši un ko esmu pa šo gadu nokavējusi. Bet pirms tam es nespēju sagaidīt budžeta vietu iedalījumu, DIKTI ceru tur ieraudzīt arī savu līguma numuru, tad vismaz nebūtu pa vasaru dikti jāiespringst naudas meklējumiem. Kādi plāni vasarai? |
21.4.10 20:02 - SKOTIJAS pār[ap]domas -15- Brīvdienas klāt!Pirmais bakalaurs kabatā Vasaras brīvdieniņas! Wiii!  iiiW!Šodien uzrakstīju pēdējo šī mācību gada eksāmenu un beidzot man ir brīvdienas sākušās. Protams, roka atkal ir nejūtīga no pierakstītajiem 3 bukletiem (katrā pa 6 A4 līniju lapām no abām pusēm), tomēr pietiekoši funkcionējoša, lai jau trešo stundu lēnā garā uzrakstītu šo ierakstu. Rīta jau pats par sevi iesākās briesmīgi - nespēju pamosties tā kā pa nakti ik pēc stundas cēlos augšā, jo likās modinātājs nav noskanējis, un atliku vairākas reizes modinātāju. Beigās no 1,5h rīta materiālu pārlapošanas mācībām (mācību materiālu kaudze pamatīgākā - kā biezākā HP grāmata) sanāca tikai 30 min ašs pārskrējiens galvenajiem tematiem un cilvēkiem pāri. Kas to būtu domājis, ka tik daudzi "zinātnieki" pēta tādas lietas kā emotional labor, psychological contract, globalization, flexible working un citas tamlīdzīgas tēmas. Nemaz visus nespēju atcerēties. Labi, eksāmenā es atcerējos visus, kurus man vajadzēja un šoreiz diemžēl Boltonei aizmirsu gada skaitli pierakstīt, un, nē, neesmu zubre - pēdējā laikā palēnām sāku trenēt redzes atmiņu - dikti noderīgi. Ja neņem vērā, ka eksāmena laikā, kad aizver acis un centies atcerēties, uz kuras lapas bija rakstīta tev nepieciešamā informācija, eksāmena uzraugi domā, ka esi noģībusi Ir TIK daudz kas iekrājies, ko visu laiku gribējās un vajadzēja sadarīt, ka nu vairs no priekiem nezinu, kam ķerties pirmajam klāt. Sāku ar pēc eksāmena izrīšanos gardumu tūri - Lidlā nopirku siļķi krējuma mērcē ar sīpoliņiem, gurķiem un ābolu gabaliņiem un kopā ar griķiem apēdu lielā ātrumā. Zibenīgi tāpēc, ka gribējās ašāk ķerties klāt "saldajam" ēdienam. Turpat Lidlā nopirku 300g El Tequito Tortilla Chips with Chilli Flavour un 300g El Tequito Mild Cheese Salsa Dip un ēdu jau visu dienu un kā nevaru apēst, tā nevaru. Es gan nezinu, cik Latvijā kas tāds maksā, bet šeit es par "saldo" ēdienu kopā samaksāju 1,44 poundus un nezin kāpēc likās nenormāli lēti, jo Latvijā (es laikam nemācēju sameklēt) Tortilla Chips vien liekas, ka bija dikti dārgi. Samērā daudz jāiet uz tualeti, jo šitam asumiņam gribas daudz ūdeni uzdzert Es pārnākot mājās gribēju gultas veļu izmazgāt, tā kā es no rīta ēdu Tesco šokolādi un nejauši liela šokolādīga siekala izleca no mutes un trāpīja uz palaga, kā arī es aizvakar lakojot nagus nolakoju arī "mazliet" segu, un laikam 6dien nejauši novārtīju spilvendrānu ar majonēzi, un ... tā ir, kad ēd gultā Mācība: neēst gultā! Kāpēc es to sāku stāstīt? Ak, jā... Pārnākot mājās gribēju izmazgāt gultas veļu, bet kāds cits jau pamanījās savējo iebāzt pirms manis un pievākt visus žāvētājus, nu man jāgaida rītdiena. Rīcība: apgriezt spilvenu uz otru pusi, segu ar netīro galu uz kāju pusi un apgriezt matraci kopā ar palagu (jo man ir slinkums maukt viņu nost un likt otrādi, ja vieglāk ir to smago lielo matraci pacelt un apmest otrādāk) ar netīro galu uz gultas pusi, kurā neguļu, lai nerēgojas pirmajam skatam netīrās lietas. Cerams, ka rītdien atcerēšos, ka gultas veļa ir jāmazgā, tā kā vairs acīs nekrīt netīrie pleķi Un, nē, man nav vēl viens gultas veļas komplekts, ko nomainīt! Un tagad diemžēl pēdējais stāstiņš no kolosālā Čārlija stāstām-gabaliem. Šoreiz par to, ko Latvieši sauc par verbālo caureju, bet Čārlijs par "6 pints of lager and a kebab". Respektīvi, students sadzeras 6 pintes alus un apēd kebabu un tad viņš to visu izvemj ārā uz sava eksāmena darba. Pēc tam pasniedzējam ir jārakņājas pa šo šmuci, lai sameklētu kariju. Kā vienmēr - taisnība jau ir. Dažkārt studenti var saliet tādus ūdeņus, ka pasniedzējam labi gribot jāmeklē par ko kādu punktiņu piešķirt. Protams, viņa stāstīšana un tēlošana, un entuziasms visus noveda līdz smiekliem (nu vismaz tos, kuri saprata angļu valodu). Varbūt jāmēģina pierunāt viņu pārcelties uz Turību? Iepriekš, lai iepirktos, bija jāizdomā iet uz Tesco VAI Lidl, jo viņi atradās pretējos iešanas virzienos un bija pārāk liels slinkums iet uz vienu un tad otru, bet šodien atvērās Tesco Express tieši otrpus ielai no Lidla. Kaut kāds stulbums - tieši tad, kad man jau nu vairs nevajag. Kur viņi bija mācību gada sākumā? Pff! Un tā kā veikalu atvēra tikai šorīt un man sanāca iet garām ejot uz eksāmenu, visi veikala darbinieki kā atlīmējušies pret stiklu uz mani lūkojās un gaidīja, ka ieiešu iekšā. Man gan nebija laika, bet vajadzēja, kas zina, varbūt man ko piešķirtu par pirmo klientu veikalā. Es pat skata pēc būtu ko nopirkusi Kāpēc es tādas lietas iedomājos tikai pēc tam?Ok, tauta, gaidiet ārzemnieci mājās. Piespiediet Ryanair sākt darboties. Vakar un šodien TĀDI vēji pūta, ka pašam vulkānam jau jābūt aizpūstam nezin kur. Čav un līdz nākošai reizei. Man jāiet pakaļ jaunam divlitrīgajam (ūdenim)! Nu to tortillu dēļ!  |
17.4.10 22:16 - SKOTIJAS pār[ap]domas -14-Esmu saēdusies TIK daudz saldumu, ka laikam kādu laiku negribēšu šokolādi pat saost. Jeah, kā tad! *visi smejas* Pēc pāris minūtēm atkal jau stiepšos kārtējam batoniņam pakaļ un īdēšu, ka mirstu nost no saldās garšas pārdozēšanas.
Laikam tāpēc es vakaros pēdējā laikā ne tikai varu uztaisīt vēsi 80
vēderpresītes, 20 piepumpēšanās pret gultas malu un pāris staipīšanās
vingrinājumus, bet esmu pamanījusies arī uztaisīt kā minimums 12
piepumpēšanos no grīdas.Sāka skanēt dīvaina skaņa. Ja sākumā man likās, ka mājā ielidojusi gigantiska mutant muša un izložņā visus stūrus, tad tagad ieklausoties saprotu, ka itāliete vienkārši lūdzās - ATKAL! Šodien tā jau ir trešā reize un diena vēl nav beigusies. Jauns novērojums: katru trešo rītu līdz 9am ir klusums (Skotu neskaitot, viņš nekad neguļ, sen jau pārprogrammējies), tas laikam nozīmē, ka pat dažkārt Itālietei un Pļūteņiem iestājas miega bads. Laikam palēnām jāsāk meklēt kastroļi un karotes, lai viņu gulēšanas rītos taisītu troliņu Un, jā, esmu pārēdusies saldumus un jūtos traki enerģiska un man nav, kur to enerģiju likt. Tāpēc es vingroju pirms gulētiešanas, lai visu iekrāto iztērētu, un tad iekristu gultā un atlūztu rakstot sms. Man liekas, ka kāds nav saņēmis jau krietni daudzas nakts sms tik tāpēc, ka es iemiegu procesa laikā Vai Madara Bērziņa pliks(-a) varētu apskriet 5 apļus ap māju? -Jā!- Vispār māja jau nav liela, bet tās sētas. Ja man jākāpj visu laiku pāri augstajām akmens sētām, tad diezin vai, es vienu varētu knapi pārvarēt, bet, ja man jāskrien apkārt visam "kvartālam" (nekāpjot pāri sētām), tad piecas reizes es neapskrietu, tad takš man tur TĀDS gabals jāskrien. Trakie! Vienu vēl varētu, nu varbūt divas. Domājat ir viegli pa tādu stāvo ielu augšā un lejā nesties? Beidzot pievarēju ekonomisko anime Spice & Wolf. Ja godīgi, es dažas vietas skatījos divas un trīs reizes, lai saprastu ekonomisko secību. Īpaši grūti man saprast bija to naudas maiņu, kad pēc smaguma centās pateikt, vai naudas vērtība krītas vai ceļas. Bet vispār tīri forši. Tagad es arī gribu sev lapsas/kaķa/vilka smukās ausis. Jā, esmu atgriezusies bērnībā, dievinu anime. Palēnām sāku domāt atkal noskatīties bērnības fanojamo gabalu - Sailor Moon (šoreiz japāniski ar subiem nevis vāciski ar kliedzien-efektiem). Ak, bērnība, tas tik bija laiciņš! Par bērnībām atceroties, arī vēlējos pateikt, ka patīkami atrast vecos bērnības biedrus draugos un paskatīties kā viņi izauguši pēc n-to gadu nesatikšanas. Tik neiedomājami kolosāli saprast, kādus dzīves ceļus izgājuši un par ko kļuvuši. Nudien dažkārt nākas brīnīties, kā cilvēks gadu gaitā ir izmainījies - gan ārēji, gan iekšēji! Zinu, ka izklausos kā veca bāba, bet tā nudien ir. Tie bērni tomēr tik ātri izaug Nezinu, cik ļoti tas ietekmē cilvēkus Latvijā, bet šeit pavasaris ir aktivizējis visu hormonālos līmeņus (laikam izņemot manējo, es nejūtos Un, jā, esmu varbūt mazliet izsalkusi pēc gaļas, jo diezin cik daudz tādu sen jau nelietoju, bet tas nemaina salīdzinājuma būtības garšīgumu. Atgriežoties pie tēmas... Un pilns ar visādiem cilvēkiem, kuri visu ko svilpo, visu ko runājās un cenšas pievērst sev uzmanību. Visādi smaida un ārdās, un Dundee meitenes joprojām ģērbjas vienkārši krimināli. Šeit pēc apģērba vien var pateikt, kuras ir vietējās, kuras nē. Tā kā lekcijas mums vairs sen nenotiek un man palēnām beidzas Čārlija kolosālie stāstiņi, tad izstāstīšu to, kuru viņš man stāstīja pēdējās tikšanās laikā par to, kādu reiz eksāmenu esot labojis. Čārlijs iesāka savu stāstu ar garu ievadu, kura laikā es apmaldījos vārdos un vairs neatcerējos, kāpēc viņš sāka to stāstīt, līdz nonāca līdz smieklīgākajai daļai. Labojot eksāmenu, viņš izlasa jautājumu, uz kuru studentam jāatbild un tad sāk lasīt viņa atbildi. Pirmais teikums esot bijis vēl pa tēmu, otrais jau mazliet novirzījies, bet aptuveni pa tēmu, bet lasot trešo viņš sācis skaļi smieties. Tur students raksta: "Čārlij, tālāk par šo teikumu vari nelasīt, es vienkārši aizpildu laiku, lai aizpildītu pirmās 30 eksāmena minūtes (piebilde: mums nav ļauts pamest eksāmena telpas pirmajās un pēdējās eksāmena 30 minūtēs), lai varu pēc tām iet prom. Es diemžēl neesmu neko samācījies, jo vakar traki piedzēros, ejot mājās gandrīz nokritu pa kāpnēm, tomēr sveiks un vesels izdzīvoju. Mājās dikti sakašķējos ar savu draudzeni, viņa kliedza uz mani un ilgi nebija miers. Aizgāju gulēt. ..." Un tā tālāk. Protams, Čārlijam tas sanāca daudzkārt smieklīgāk un teksts ir aptuvens izklāsts nevis precīzs, jo jau piemirsies sīkāk, kas tur smieklīgs bija, ko tas students bija sarakstījis. Šī studenta dzīves stāstu par to, kāpēc nav neko samācījies eksāmenam, dabūjis lasīt gandrīz 2 lpp. garumā. Nobeigumā palūgšu jums visiem katrā brīvbrīdī, kad nav ko darīt, pūst gaisā savu elpu, lai aizpūstu prom tos vulkāniskos putekļus (pūtiet uz Krievijas pusi nevis uz UK), jo Edgaram 23. aprīlī jātiek pie manis, tas nozīmē, ka Rīgas un Glāzgovas lidostai ir jāstrādā. Paldies par pūtēj-palīdzību jau iepriekš! Veiksmīgu pūšanu/-os! |
13.4.10 23:18 - SKOTIJAS pār[ap]domas -13-Iesākumā par vecu ziņu - lielum lielais paldies visiem par apsveikumiem jubilejā. Pagāja ilgs laiks, kamēr visus atradu un izlasīju. Vismaz šādās reizēs emailā var redzēt, kādos saitos agrāk esi piereģistrējiesBeidzot piespiedu sevi mācīties, bet pareizi jau ir teikts - studenti pat pēdējo brīdi atstāj uz pēdējo brīdi. Bet tomēr man izdevās pat vairāk izmācīties nekā paredzēts. Eksāmens (managerial economics) sastāvēja no 6 jautājumiem, no kuriem jāatbild 2 stundu laikā uz 3. Pavisam kopā apguvām 7 tēmas, tas nozīmē, ka mācoties tikai 3 tēmas varēja iekrist, es mācījos sākumā 4, bet beigās sapratu, ka eju cauri visiem materiāliem. Lasot visus jautājumus es pavadīju vairāk kā paredzētās 5min, jo nespēju izlemt, uz kuriem jautājumiem atbildēt, tā kā visus zināju. Sāku ar zīmuli pierakstīt vārdus, kuri ir kā daļa no atbildes un beigās izvēlējos tos trīs jautājumus, kuros sanāca vairāk vārdu. Šodien man bija runājamā diena, tas nozīmēja, ka angliski runāt pratu labi, rakstīšana arī gāja kā pa diedziņu. Izlasu jautājumu, apskatos sarakstītās piezīmes un aidā. 40 minūtes katram jautājumam un tik drukā, drukā vien. Atbildes par Asymmetric information un Principal-Agent problem sarakstīju vienā bukletā (1 buklets = 6 lpp., kurām var rakstīt abās pusēs), bet ar collusive behavior (sākumā gribēju rakstīt franchising advantages, bet pārdomāju) beigās sanāca pierakstīt visu otro bukletu. Mana labā roka ir pusmirusi, pirksti visu laiku tirpst un līdz mājām vispār knapi tiku, likās, ka sākumā nokritīs pirksti, tad rokas daļa līdz elkonim, tad pārpalikušais līdz plecam. Tā kā mani stulbie kaimiņi atrod īstos mirkļus, kad es guļu, lai ietu dušā, tad vakar pie durvīm vannas istabai pieliku zīmīti: "Tomorrow I have an exam so I need a good sleep (at least some). If today after 11pm and tomorrow before 9am you are going to use shower bear in mind if I am going to wake up because of that I'll switch off shower button without hesitation. If you don't respect others why should I!" Skots laikam angliski neprot lasīt. Viņam gan paveicās, ka es biju jau pamodusies. Tas jau nekas, ka viņš tāpat visu dienu sēž savā istabā un spēlē šaudīšanās spēlītes, viņam dušā jāiet (or jātaisa ēst) tieši tad, kad citi guļ. Arī šoreiz jau 7am viņš bija vannas istabā un pagāja 30 minūtes, kamēr viņš klusiņām centās no sienas noraut no lipekļu paklāju, kuru viņš lieto, jo reiz saplēsa dušu, kad vannā paslīdēja un nokrita. Tad viņš tecinot izlietnē ūdeni saziepējās tā aizvadot vēl kādas 15 minūtes, tad beidzot ieslēdza dušu un noskalojās tik zibenīgā ātrumā, ka es pat gribēdama nebūtu paspējusi aiziet līdz dušas izslēgšanas slēdzim tepat koridorā. Noskalojies, viņš aši jo aši noslaucījās, saģērbās, skaļi pačurāja un brīnumainā pārmaiņas kārtā pat atcerējās nolaist ūdeni (ne kā parasti - tiesa poda brilli tāpat atstāja augšā - pff, neaudzinātie vīrieši), tad klusi atvēra vannas istabas durvis un ašā skrējienā pazuda savā istabā aizslēdzot tās durvis. Es vairāk biju pārsmējusies par viņa izturēšanos nekā faktu, ka nespēju vairs iemigt. Un, jā, es dzirdu PILNĪGI visu, kas notiek vannas istabā, un vispār visā mājā, kurai ir 3 stāvi, bet es no trešā dzirdu pirmajā tekam ūdeni izlietnē. Ak, jā, diena iesākās neiedomājami kolosāli. Parasti pastnieks ātrāk par 12am nenāk, bet šodien klauvējiens pie durvīm skanēja jau 8am. Tā kā Skots jau bija augšā, viņš aizgāja pie durvīm, bet tā kā es dzirdēju, ka tas ir pastnieks, es aši vien saģērbos un devos lejā. Un, ak dieniņās, TĀDA paciņu kaudze mani sagaidīja, ka knapi ar vienu reizi visu uznesu augšā savā istabā. Man patīk dienas, kad pienāk pasts. Nosvēru visas atnākušās grāmatas. 9kg, kuri jāved uz mājām. Nē, es jau nu nemazām neesmu ķerta uz grāmatām. Pēc skaita kopā 26 Un es gribēju pilnu čemodānu ar saldumiem vest mājās Tagad tik jācer, ka lidostā muitnieki nedomās, ka vedu ko dīvainu, man tā kā negribētos viņiem skaidrot to, cik amazone ir atkarību izrausoša ar savu suggestion sistēmu. Tas, ka cilvēki šeit ik pa laikam prieka pēc ejot pa ielu svilpo, ir normāla parādība, bet pirmoreiz es dzirdēju, ka kāds iet un svilpo Lady Gagas "Telephone". Smieklīgi, bet tas nav viss. Pēc kāda laika parādījās vēl viens cilvēks, kuram laikam "pielipa" un tad pa ceļu gāja divi tādi svilpotāji. Nākot mājās Skotijas dzelzceļš mani arī pārsteidza. Šodien vispār ir super diena, ka es jums saku. Nepietika ar to, ka beidzot var iet bez kurtkas, tikai maiciņā un jaciņā (tas nenozīmē, ka lejas daļa ir plika), bet nu arī pēc labi uzrakstīta eksāmena pēkšņi izdzirdu bānīša svilpienus, pēc brīža redzu garām lielajam Tesco aizslīd dūmu mutuļi un tur jau manam skatam pavīd veco laiku lokomotīvīte ar 13 vagoniņiem. Dūmi sitās gaisā, ik pa laikam tas uzdeva skaļu pīkšķi. Sajutos kā vecajos laikos, bet tik piemīlīgi. Visi vagoni bija pilni un cilvēki liecās pa logu ārā, lai mātu visām ieinteresētajām acīm, starp kurām bija arī manējās. Atnākot mājās apsēdos savā gultā un skatījos laukā pa logu, un domāju par lokomotīvi un tad pēkšņi garām aizbrauca vēl viena, šoreiz tikai ar 1 vagoniņu. Es arī gribētu ar tādu pavizināties! Manu istabu piepilda pūpolu smarža, pat negribas vērt logu vaļā, lai ielaistu svaigu gaisu, negribas ne grama šīs smaržas pazaudēt. Edgars man uz dzimšanas dienu atsūtīja TIK piemīlīgi kolosālu dāvanu, ka nezināju, kur likties. Es pat neatceros, kad pēdējoreiz ēdu Geishas končas, pat biju piemirsusi, cik tās gardas un atkarību izrausošas. Lai nu ko mana pustirpusī roka nespēja izdarīt, tomēr sniegties kārtējai končai un ielikt to mutē gan viņai pietika spēka Zinu, ka jāraksta studiju darbs, vēl veseli 2000 vārdi, bet visas E-business un E-commerce grāmatas ir apraktas zem dāvanu daļām un nudien nemaz negribējās neko darīt, tikai priecāties un baudīt, baudīt un priecāties. Žēl tikai, ka rīt es sevi lādēšu, jo 5dien jau darbs jānodod un man ir tikai 21 vārds uzrakstīts un tas pats ir saskaitot titullapā uzrakstīto, ko pie kopējā skaita nepieskaita Gribēju vēl ko smieklīgu pastāstīt, bet to atstāšu nākošajai reizei, jo jau tā cilvēkiem ir slinkums šos garos rakstus lasīt, kur nu vēl komentēt. Ak, jūs sliņķi! Man vienkārši patīk parunāties! Līdz nākošajam ierakstam! Lai jums krāsains pavasaris! |
7.4.10 13:30 - SKOTIJAS pār[ap]domas -12-Šo ierakstu rakstu jau otro reizi, jo iepriekš stulbie draugi mani izlogoja laukā un garais ieraksts neiesūtījās. Joprojām esmu dikti nikna par to. Un šis jau vairs nav tik skanīgs kā iepriekš.Vējš pagājušajā naktī mani tā biedēja, ka likās manu logu atraus vaļā un mani pašu aizraus prom. Likās, ka vējš ir tik alkatīgs un tik vēlmju pilns mani nolaupīt, ka bija gatavs izgāzt logu. Un es biju pārāk slinka, lai nakts vidū ietu pie loga, lai to kārtīgi nevis pusmastā atstātu aizvērtu. Tā vietā es gulšņāju un baiļojos, cerot, ka vējš netiks iekšā. Viņš nolaupīja manu pavasari. Rīma! Vēl vējš vakar nozaga internetu. Man gribējās atraut visus logus vaļā, lai caurvējā ļautu internetam vazāties pa māju un tad ieslodzīt to tikai savā istabā. Ja ar spaini neatnest, varbūt ar caurvēju Tad viss internets piederētu man vienai un nebūtu jādalās ar skaļo itālieti vai nesaprātīgajiem pļutkiem *ļauni smiekliņi*Lai gan man nevajadzētu pīkstēt, jo iespējams vējš izglāba manu matu dzīvību, bet iespējams tā bija veiksme. Ejot mājās no skolas es pie gājēju pārejas luksofora aizsapņojos par kārtējo putnu ķezas tēmu. Es pēdējā laikā bieži domāju par putniem - par to, cik skaisti viņi planē pa un pret vēju, par to, ka cilvēkiem ir jāpaļaujas uz veiksmi, lai netiktu apķēzīti. Iedegoties zaļajai gaismai, es sākumā to nepiefiksēju, gandrīz nokavēju to, knapi tiku pāri ielai un nākošo zaļo gaidīt negribējās, jo vējš bija traks un centās mani aizpūst prom. Tā nu es tiku ar nokavēšanos pāri ceļam un palūkojos augšup, kur man garām lidoja kaija, un tieši tajā brīdī atskanēja kluss purkšķis un pļeka uzsāka savu lidojumu. Es jau sabijos, bet pļeka nokrita kādu pusotru metru uz priekšu no manis. Man atlika vien priecāties, ka neesmu apšķaidīta, un nespēju saprast, kam būtu jāpasakās - vējam, kurš aiznesa cūcību prom, vai man, ka nejauši aizsapņojos, jo tieši tik īss sprīdis mani šķīra no cūcības. Ejot uz skolu manu taisno ceļu iztramdīja kāda mašīna, kura izbrauca no sānieliņas. Mirkli stāvēju gaidot, kad tā aizbrauks, tad apnika un pacēlu acis no zemes, lai redzētu kur iet, lai apietu autiņu. "Hey there sexy!" izdzirdēju džeka balsi un palūkojos, kas mani bija uzrunājis - mašīnas šoferis bija atvēris logu un nu lūkojās uz mani. Es novīpsnāju un uzsāku savu ceļu apkārt mašīnai, lai dotos tālāk uz priekšu. "Give me your phone number!" balss nu jau man aiz muguras atkal izskanēja. Es pagriezos pret šoferi ar "Wtf!" sejas izteiksmi, kuru pēc tam nomainīju uz "You must be kidding, right?" sejas izteiksmi. Novīpsnāju tik spēcīgi, ka gandrīz puņķi no deguna izsprāga, un pagriezusies devos ašā solī tālāk prom. Vai patiešām sievietes uzķeras uz tādām jēlībām? Ja tā, tad es nudien nebrīnos, ka Dundee ir pilns ar četrpadsmit gadīgām māmiņām. Ja nebūtu meiču, kuras uz ķeras uz tik viegliem āķiem, nebūtu džeku, kuri šos āķus izmestu. Naivi, neapdomāti, blondi! Vai tas norāda uz to, ka Latvijā sievietes ir saprātīgākas un tāpēc vīrieši neizrāda savu uzmanību, jo zina, ka gultā tik viegli neievilkt? "Hi, how are you?" Charlie asked and looked at us all. "Fine, thanks!" Everyone said but I kept silent. I know that this question is asked and the answer is well known before, this is just ordinary phrase which is used in every-day situation however I don't like these kind of phrases - if you don't want to know then just shut up and don't say anything at all. I couldn't live all my life in such place so full with ignorance - how would you know when person really want to know how are you and when to use usually used answer? Suddenly Charlie was near me and our eyes met. "And how are you?" he asked me because probably saw that I didn't answer. I didn't know what to say - to use the phrase or tell the truth and if I choose second possibility what is the truth? "Ou, I'm sleepy!" I said and it was true because I woke up hour before alarm clock. I took my eyes off him and looked at girls near me - they were starring at me like I just did something terrible. I started to feel uncomfortable but Charlies voice woke me up. "You are probably the honest person, aren't you?" he smiled and opened doors in front of me. I felt how hot wave shivers all over my body. After few steps down the stairs I realized that I haven't asked him the same. So I asked him and almost prepared myself on getting back again this one (or sometimes two) word phrase but that wouldn't be Charlie if he didn't surprise me. He started to tell us a story about how usually unlucky he is and in days like these when something good happens he can't believe it. I relaxed and enjoyed his story. He IS funny! * * * "Do you have any questions?" Charlie asked looking at students in his tutorial class. I was sitting in last row alone and hiding behind other student backs. I didn't want to talk. It was just one of those days when I wanted to be invisible. Usually it worked but it didn't work on Charlie. After few seconds of silence he moved his chair on wheels so he can see me sitting there - in the back row of the class, alone and trying to avoid other eyes. I was writing something in my note-paper. "I remember you. You are the girl I discriminated!" he remembered and smiled. I looked into his eyes and felt how my cheeks started to burn and I knew then my face was red. I felt confused and suddenly my palms started to sweat. I almost choked trying to ingest all that saliva that appeared in my mouth. "Yeah, and I am still confused about that!" for my surprise my voice sounded calm and tricky. This joke became very popular between us a week ago when he said to all student to come down and get lecture materials however when I got there he looked at me and said: "I didn't say you can take one" his voice sounded more foxy than usual and I smiled. "Are you discriminating me?" I asked and pretended to look upset and surprised. "Yes, I am!" he answered and my hand was lurking to take materials. "You are mean!" I answered and giggled "Yes I know!" he answered and looked at my hand. I smiled back with the same foxy smile he gave me an said: "I am not taking one but three! Thank you!" I took three materials, turned back on him and went to my seat. Since then this was our joke - him discriminating me through a joke and me answering stupidly. "So do you have any questions?" he asked me and moved closer "As I told you yesterday I will be coming to revision tutorials in order I find something necessary. Because for now I don't have questions." although I knew my face was red and my cheeks burned as hell I sounded calm, relaxed and cunning. He continued to smile and I smiled as well. After few second he remembered one story about psychological contract and started to tell us about that however his maneuver relaxed me and last part of tutorial I felt very comfortable, I didn't wanted to hide anymore. My head was lurking between other student backs in order to get noticed to show that I am at the back row but I am there. Lai no cik kolosāliem pasniedzējam man bija tas gods un prieks šeit mācīties, tomēr visvairāk man pietrūks tieši Čārlijs. Ne velti viņš šogad ieguva inovatīvākā pasniedzējā titulu (šeit studenti balso par pasniedzējiem nominējot un apbalvojot 3 kategorijās), ne velti viņš ir vienīgais pasniedzējs, kurš atvadoties no mums un novēlot veiksmi eksāmenos tiek pie sirsnīgiem aplausiem. Viņa lekcijās allaž var pasmieties un viņš tik aizraujoši stāsta. Uii, Latvijai līdz šādam līmenim diemžēl ir vēl TĀLU jāmācās. Man pietrūks aktīvās domāšanas, jo šeit teoriju ir jāpielieto praksē risinot visādas iespējamās dzīves problēmas, ar teoriju liek skaidrot savus argumentus, kamēr Latvijā tu tikai zubries teoriju nemaz dažkārt nesaprotot, kā to pielietot praksē. Tā man visvairāk pietrūkst - domāšanas outside the box. Un vēl es zinu, ka nespēšu nosēdēt pusotru stundu garlaicīgā lekcijā, jo visas pēc šādām lekcijām tādas liksies, kamēr šeit jānosēž tikai stunda (kopā ar starpbrīdi, lai aizietu uz nākošo kabinetu). Čārlijs disertāciju salīdzināja ar būšanu stāvoklī. Tev
ir 9 mēneši, lai tam sagatavotos, tomēr pirmajos trīs tu pat iespējams
vēl nenojaut, ka kaut kas tevī mainās. Pēc trim mēnešiem, tev rodas
sajūta, ka kaut kas nav kā nākas un sāc saprast, ka tas bērns tevī
veidojas un aug - palēnām, bet aug. Pēc kāda laika tev uzrodas draugi,
kuri arī ir stāvoklī, un jūs runājat tikai un vienīgi par to, kā tu
jūties, nākošajā mēnesī tu jau esi tā pieķēries savam bērnam, ka stāsti
visiem, cik viņš ir lielisks, tu sāc krist pat savai ģimenei uz
nerviem. Tuvojas dzemdību diena un visi no tevis izvairās, jo visiem
jau sen apriebies klausīties kā tu stāsti par savu bērnu. Un tad viņš
piedzimst. Tu jūties atvieglots un noguris, bet priecīgs, ka tas viss
beidzies. Pēc brīža tu saproti, ka tev ar draugiem vairs nav ko runāt,
toties tava ģimene sāk atkal tevi pieņemt. Sava taisnība jau ir!Kaimiņu būšana numur "pārāk daudz, lai saskaitītu": itālietes māte ATKAL ir ciemos. Šoreiz dīvainā kārtā liekas, ka viņas ir skaļākas nekā parasti. Lai gan viņa ir šeit tikai 3 dienas, liekas, ka pagājusi vai vesela mūžība. Palēnām gatavoju piezīmju lapiņu dušai draudot izslēgt dušai elektrības pogu laukā, ja kāds ies šodien pēc 11pm vai rīt pirms 9am mazgāties. Man rīt ir pirmais eksāmens un nemaz negribas par to domāt, jo no tā sāk griezties vēders. Ja kāds iztraucēs manu saldo miegu, es nežēlošu miega enerģiju, lai atriebtos. Ja nedomā par citiem, kāpēc man jādomā par viņiem? Right? Un pats "foršākais" - šorīt itālietes māte iegāja dušā un izdomāja palūgties arī tur. Man likās, ka kāds manā galvā dūc. Man gribējās izurbt kulaku cauri sienai un likt viņai apklust. Žēl, ka aiznākošnedēļ Kriss (mājas saimnieks) nāks apskatīties istabu, lai pārbaudītu, vai sienā nav caurumu. It's like he know... a) mācoties šeit esmu piemirsusi latviešu valodu un daži vārdi jāmeklē angļu-latviešu vārdnīcā, so nepiekasieties, ja gadās stulbas kļūdas b) rakstot šo ierakstu latviski man aizmirsās angļu valoda un nespēju vairs normāli neko uzrakstīt, so nepiekasieties, ja gadās stulbas kļūdas Novēliet man veiksmi eksāmenos! Visiem studentiem, kuriem tuvojas sesijas - sveicieni sesijā un, lai veicas! |
25.3.10 18:49 - Vienkāršība -07-1. Vai Madara Bērziņa prot mizot kartupeļus? -Jā!-
Visi, kuri tā domā, visticamāk nav redzējuši, kā es to daru, kad no
normāla liela kartupeļa pāri paliek mazs kartupelītis un miza ir tik
bieza, ka izdevīgāk būtu likt mizas vārīties nekā pāri palikušo (protams, ar speciālo mizojamo nazi ir cita lieta)2. Vai Madara Bērziņa staigātu ar zeķi, kurai ir caurums? -Jā!- Kā jūs zinājāt? Un es centos to tik traki slēpt. Maģiski! Nudien, man ir ne tikai 1 caura zeķe, bet vairākas un es varu variēt to izvēlē atšķirībā no tā, kuru šodien pirkstiņu sildīt, kuru nē 3. Madara Bērziņa apvainojas, ja viņai aizrāda? -Nē!- Jūs laikam neesat man neko aizrādījuši vai arī uztvēruši mani pie lieliska noskaņojuma. Man kā izteiktam aunam ir auna daba un raksturs, ja es ārēji neko neizrādu, varat būt droši, ka es smaidu nevis tāpēc, ka saprastu, ko jūs sakāt, bet tāpēc, ka domās iztēlojos ko sodu jūs par šādu uzdrošināšanos 4. Vai Madara Bērziņa tic zobu fejai? -Nē!- Protams, ka ticu! Dooh! Lai gan bērnībā viņa mani piešmauca un naudu zem spilvena neatstāja, tomēr par katru ar stangām izrautu zobu man iestādīja jaunu, veselu un skaistu. Jātic viņai taču ir, jo man uzdāvinājusi zobus, par kuriem man ne graša nav jāatstāj pie zobārsta 5. Vai Madara Bērziņa varētu būt izcils pingvīns? -Jā!- Kas tas vispār par jautājumu? Un kāds ir vidusmēra pingvīns? Un kurš no tiem ēd tos gardumus, ko reklamē "jē, jē, es esmu ledus pingvīns, jē, jē"  ? Es gribētu būt tas, kurš tiem pie saldumiem, tad jau laikam esmu zoodārza pingvīns. Hmm, dīvains jautājums!6. Vai, tavuprāt, Madara Bērziņa viegli padodas kārdinājumiem?-Nē!-
Atveriet manā priekšā Amazon.co.uk vai atstājiet bez uzraudzības lielajā
Tesco veikalā un tad jūs redzēsiet, kā es viegli [ne]padodos
kārdinājumiem 7. Vai Madara Bērziņa dauza klaviatūru aiz dusmām? -Nē!- Nu, jā, klaviatūru dauzīt nav jēgas, jāķeras uzreiz klāt kompja dauzīšanai 8. Vai Madara Bērziņa nedusmotos, ja tu viņai piezvanītu 3:00 naktī? -Jā!- Protams, ka nedusmotos, jo es nemaz nedzirdētu, ka zvani. Telefoniem ir tāda maģiska lieta kā meeting profils un man ir tāda maģiska lieta, ka es nepamostos pat tad, ja man krāc tieši ausī (izmēģināta vērtība). So don't even bother! 9. Kā tu domā, vai Madara Bērziņa varētu ar 3 soļiem un 1 kūleni tikt līdz savai virtuvei? -Nē!- Kā tad nevarētu? Viens kūlenis no manas istabas (3. stāvā) līdz koridorim (1. stāvā) lejup pa kāpnēm un tad jau 2,5 soļi un esi jau iekšā virtuvē (or bez soļiem slimnīcā) Bet vispār es biju gribējusi kaut ko pajautāt jums, bet kamēr lasīju atbildes šmizam aizmirsu. To tad nu nākošreiz. Have fun! Man aiz loga ir TĀDA migla, ka tālāk par nākošās mājas jumta antenu neko neredz, kaut kur tālumā ik pa laikam paspīdinās gaismiņa, kura norāda, ka pāri dzelzceļa tiltam tuvojas vilciens, smieklīga sajūta. Man šodien dīvains garīgais. Laikam histēriska panika, ka 8. aprīlī jau pirmais eksāmens par SPSS un es saprotu grūtāko daļu, bet nespēju saprast vieglāko - kur loģika? Zubros tālāk! Peace out! |
16.3.10 21:57 - SKOTIJAS pār[ap]domas -11-Jau pailgu laiku atpakaļ, man reiz nebija ko darīt, es iegooglēju vārdus "free sample" un izmeta neskaitāmas lapas ar iespējām pasūtīt tā saucamos freebies, un tas ir tik smieklīgi jautri pasūtīt visu ko, kas tev atnāks par brīvu, īpaši tagad, kad es drīzumā vien izvākšos no šejienes, bet nākošajiem īrniekiem nāks visādi paraudziņi
Labi, ka biksīšu ieliktnīšu visus iespējamos veidus un prezervatīvu jau
saņēmu. Žēl, ka vairs neatceros, kas vēl tur bija, kam pierakstījos. Ir
tik jautri saņemt pasta kaudzīti un kā filmās izskatīt visam cauri
šķirojot - crap, crap, crap, ōōōoo Latvijā jums ir Wasabi Pringles? Es dievinu wasabi, man tīri labi garšo pringles un abas lietas kopā ir vienkārši AWESOME! Ja Latvijā nebūs wasabi pringles... laikam jāsapērk riktīgi un jāatēdās, lai silti līdz mūža galam, nu, lai negribētos. Mmm, wasabi pringles! Vēl tagad skatos uz stūrī nolikto tukšo skaisti salātzaļo iepakojumu, žēl, ka tur jau sen nekā nav iekšā! Amazonē mani nevar laist - es palieku histēriski traka. Edgars sauc mani par grāmat-tārpu. Dikti neskaists vārds, bet atbilstošs. Man plauktiņā stāv jau 10 grāmatas, kuras iepriekš pasūtīju, bet šodien es pasūtīju vēl 10. Muahahaaa (kāpēc nav smailijs ar maniakāliem smiekliem?)! Lovely Bones (liels paldies Kristai un viņas māsai par kino vakaru) filma nebija tik kolosāla, cik neiedomājami kolosāla bija grāmata. Es nezinu, kā filmu uztvēra cilvēki, kuri nav lasījuši grāmatu, bet es arī filmā knapi valdīju asaras, bet varu teikt, ka pavisam droši grāmata ir simtreiz lieliskāka. Ja jau iesāku par grāmatām, tad vēl mazliet - mans TOP grāmatu piecinieks vai pat desmitnieks nebija mainījies kādus 6 gadus, bet man tikai atliek ielīst Amazonē, pasūtīt grāmatas, maniakāli tās iesūkt sevī (ar nozīmi izlasīt, lai gan viņas arī dievīgi smaržo) un mans tops izmainījās. Nu vairs neviena grāmata, kura reiz bija manā top5 sarakstā tur vairs neatrodas. Edgars mani sauc par smailijzaķi, jo, kad man uznāk nerunīgais garīgais vai noguruši pirksti no drukāšanas, vai ēdu, es čatā daudz lietoju smailijus nevis atbildu ar vārdiem. Bet ko padarīt, ka dažreiz attēls var pateikt vairāk nekā spēj izteikt vārdi? Nē, tas bija galīgi stulbi teikts, vārdos allaž var visu vairāk un foršāk pateikt! Tikai nesakiet to viņam Redzēju pilnu lielo autobusu ar Skotiem svārciņos, viņi kāpa vairākas reizes ārā no autobusa dziedot. Vairākas reizes, jo viņus filmēja un operatoram kaut kas visu laiku nepatika, viņš tikai bļaustījās "This shit isn't working! Go back! Try again! Louder, LOUDĒR!" Un vīrišķi svārciņos tusnējās atpakaļ autobusā, lai nāktu jau neskaitāmo reizi no tā ārā skaļi dziedot. Meldiņš bija lipīgs, izklausījās gan vairāk pēc kaut kādas īru dzērāj-dziesmas. Pirms vairākām nedēļām (laikam) es rakstīju, ka mums bija salūzusi duša, jā, dušas plēšanas incidents sākās jau tajā tālajā dienā, kad stulbais skots nespēja noturēties kājās un paslīdot ķērās nevis pie aizkariem, bet pie dušas. Kriss (mājas īpašnieks) nomainīja beidzot visu dušas iekārtu, mēs veselas 2 dienas varējām izbaudīt veselas dušas priekus, līdz kāds idiots atkal to saplēsa. Tiesa gan šoreiz vismaz tā darbojas, tur tikai pa aparāta apakšējo pusi tek tik lielām straumēm ūdens, kad iedarbina dušu, ka pašā dušas galviņā spiediens samazinās 3 reizes. Un visi normāli mazgājas tikai tālāk, nemaz nemēģinādami to salabot! Varu derēt, ka mājas saimniekam viņi nav sūdzējušies. Pat negribu zināt, kā šitā foršā māja tiks nopostīta nākošā gada laikā, jau tagad bez latviešu meitenēm te neiztikt. Tiklīdz mēs ko neizdarām, tā viss noiet grīstē. Kā var būt tik neaudzināti cilvēki? Ak, jā, par dušu. Es nezinu, kā pārējie piecieš mazgāšanos 1/3 ūdens spiediena, kamēr pārējais šļakstās no aparāta uz vannas malu un tev virsū jau atdzisušā veidā, bet es nepieciešu. Es izdomāju vienkāršu veidu, kā to caurumu "aizmālēt". Es paņemu 2 tualetes papīra kubiciņus, saslapinu, satinu plānā josliņā, kā cigaretē, vienu tā galu iespraužu caurumā, cik tālu iespējams, pārējo aptinu ap šļauku, lai labāk turās. Un voila - es mazgājos 100% spiediena dušā Ar lielu nepacietību gaidu, kad Edgars atbrauks, tad mēs tiem kaimiņiem parādīsim, kā tas ir traucēt man gulēt. Kāds pēkšņi izdomā 2am virtuvē griezt burkānus ĻOTI skaļi. Un es tieši cenšos iemigt. Pēc pusstundas mocībām beidzot iemiegu un tas pats idiots 6:30am izdomā iet dušā un vēl pūš un elš, ka dušai pa vienu galu tek ūdens, lai gan pats to pirmām kārtām saplēsa. Nudien, tauta! Diennaktī ir 24h, bet viņš allaž pamanās traucēt mani tikai tad, kad eju gulēt vai man līdz modinātāja skanēšanai palikušas 30minūtes vai stunda. Un pļutkas... ak šausmas, viņi takš to gāzes ieslēgšanas pogu nodeldēs šitik bieži slēdzot iekšā. Es nesaprotu, tas ir par spīti vai jau kaut kā māniski (kā kleptomānija) iestrādājies? Nez, kā tā mānija sauktos - pogspaidīšana? Deniss? Denisa sindroms [tiem, kuri nezina - no filmas Denisa bieds - ja nemaldos]Edgars ieteica veidot realitātes šovu par šiem trakajiem ļautiņiem. Izvietot telpās kameras un vērot cilvēku reakciju situācijās, piemēram, ieslēdzas signalizācija, ko kurš darīs, kurš pirmais sapratīs, ka vajadzētu to izslēgt un/vai pārbaudīt, vai tiešām kur kas nedeg? Es bez kameru izvietošanas jau zinu, ka Skots ieslēgtu skaļāk savu šaušanas spēli, lai nedzirdētu signalizāciju (or uzliktu savas milzīgās austiņas), bet Itāliete laikam ir tik kurla, ka viņai tas neuztrauktu. Ak, jā, reiz viņa divpadsmitos kaut ko virtuvē piesvilināja (virtuve ir 1. stāvā tāpat kā signalizācijas atslēgšanas aparāts) un sākās signalizācija, viņa izskrēja no savas istabas (2. stāvā) un aizskrēja uz virtuvi noņemt no plīts to, kas viņai bija jau pie katla piesvilis, tad viņa vēsā mierā aizgāja uz savu istabu. Mēs ar Leldi stāvējām manā istabā un es viņai teicu, lai neiet lejā slēgt laukā, redzēsim, kurš izslēgs. Un gaidījām un gaidījām, un gaidījām, līdz apriebās! Jau vērām durvis vaļā, līdz beigās Pļūtenis izlēma aiziet izslēgt signalizāciju. Ar otro piegājienu izdevās. Wow! Skots, protams, nepakustējās no savas spēles, tikai šaudījās tālāk. Pļutka ir palikusi TIK kārna, nu TIK tieva, ka liekas, ka skeletiņš staigā. Nu, ja neskaita buferus, tur joprojām viss ir bumbās
Bet kāda viņai iekritusi seja, acis kā mironim. Nav brīnums, ka šitā
izkāmē, ja ēd tikai riekstus un rozīnes un dīvaina paskata un krāsas
zirņveidīgus izaugumus. Brīnos kā viņas tievie striebuļi un mugurkauls
vispār viņu var panest, kur nu vēl buferus, kuri, starp citu, nu
izskatās vēl nedabīgāki nekā iepriekš, kā izaugumi, kuriem tur nebūtu
jābūt. Brrr!Mums joprojām ir burvīgs pavasaris. Nemaz par Latvijas ziemu negribas domāt. Reizumis pa dienu var pat bez kurtkas jau staigāt. Un tās puķītes... mmm, un saulīte... jā! Kad atcerēšos ejot uz skolu paņemt fotoaparātu līdzi, nofotogrāfēšu, cik skaisti viss mums jau zied. Centrā vispār zaļo zāli knapi redz, viss kā nosēts ar violetiem un oranžiem ziediem. (es neesmu ziedu fane, es nezinu nosaukumus; kā Lelde saka "man visi ziedi ir flokši" man gan visi ziedi ir vienkārši ziedi) Un tagad priecīgās vēstis. Skotijā vārnas saka "ņau" un imitē signalizācijas skaņas. Nē, nopietni! Es nācu pagājušonedēļ no skolas mājās viena pati un sāku skaļā balsī smieties, kad kokā man līdzās vārnai līdzīgs putns sāka spiegt "ņāū" "mjāu" Un šorīt ejot uz skolu es arī sāku skaļi smieties, bet šoreiz ne putnu dēļ. Nezinu, vai es pārklausījos vai tiešām džekam nenoveicies ar uzvārdu, bet situācija tāda, ka es eju augšup pa ielu, iznāku uz galvenā ceļa un tur kā vienmēr satiksme. Gaidu, kad tikšu pāri, te pēkšņi līdzās iznirst kāds uzvalkā tērpies džeks. Viņam iezvanās telefons, viņš paceļ un saka: "Hello, Asshole speaking!"
Nudien, iespējams es tikai saklausīju, ko gribēju saklausīt, bet es
sāku smieties. Labi, ka tajā brīdī mašīnu satiksme samazinājās un varēju
aši tikt ielas pretējā pusē.Un nu svarīgākā ziņa: Es vācu visus savus vecos dzejoļus, stāstus un citus mirkļa iedvesmas darbus kopā, lai man paliek personīgajai kolekcijai. Ja gadījumā esmu tev sūtījusi apsveikumu jubilejās vai tāpat uzrakstījusi kaut ko, vai tev kas mājās "nejauši" no manis ieklīdis, lūdzu atsūtīt. Liels paldies! Lai jums jauka nedēļa, Lai vārnas saka "ņau" un ir par ko papriecāties! |
16.3.10 00:54 - Vienkāršība -06-Ja vien cilvēki ieklausītos... |
27.2.10 23:54 - Vienkāršība -05-GRIBU! TAGAD = The Hunger Games, book 3 Negribu gaidīt līdz augustam, es gribu TAGAD, gribu lasīt un uzzināt, kā tas viss beigsies. Izlasīju pirmās divas grāmatas varētu teikt, ka pa 2 dienām, un gribēju pasūtīt Amazonē trešo grāmatu, bet izrādījās, ka viņa iznāks tikai Augustā, bet tad manis šeit vairs nebūs. Tas nav godīgi! Es gribu lasīt un uzzināt, kas notiks TAGAD!  |
26.2.10 16:40 - SKOTIJAS pār[ap]domas -10-Pavasaris iesākās tajā dienā, kad izejot no mājas sajutu vēsuma dūrienus pirkstu galos un saldējam manus vaigus, lai gan tajā pat laikā saule spīdēja tik spoži, ka koda man acīs un ejot augšup pa kalnu pretī Dundē universitātei, tā raidīja man acīs saules zaķu atspīdumus no logiem, cenšoties mani nomest lejā no kalna. Pavasarī ir tik skaisti, ka neviļus nākas vēlēties atrasties tajā vienai pašai bez citiem cilvēkiem, skriet klusumā un saltumam pretī tikai kreklā un biksēs, basām kājām, bet ar šalli ap kaklu, jo es taču nevēlos saslimt. Viss liekas tik patīkami kluss un spožs, apsalis, bet vienlaikus tik sildošs, ka īsti nespēj saprast, kurai no sajūtām nodoties... tikai apmulsums... tikai klusums, tikai patīkama sajūta, ka ziema ir prom, ka vēl viens gads iesācies no jauna. Manās domās gads sākas ar siltumu un beidzas ar tā beigām. Man patīk, kad ir silti, man patīk, kad var noaut basas kājas un izbaudīt zemes slāņus slīdam starp pirkstiem. Ar nepacietību gaidu lielākus grādus temperatūras skalā, lai varētu sākt skriešanas treniņus vienlaikus baudot pavasarīgo klusumu ar putnu treļļiem. Man patīk sapņot! Man patīk pavasaris, kurš liek sapņot un izjust! Man patīk daba pavasarī! Uzdāviniet man varavīksnes krāsas kurpju šņores, lai es varētu justies kā staigājot pa to. Uzdāviniet man krāsiņas, lai varu palīdzēt pavasarim izkrāsot pasauli! Cilvēku vienaldzībai un egoismam laikam nav robežu. Katrs domā par sevi, katrs domā par to, lai tikai viņam ir labi, un pat tad, kad dzīvo ar citiem kopā, nespēj iemācīties sadzīvot. Jā, es jau atkal par saviem "foršajiem" kaimiņiem. Skots ir aktivizējies, pieņemu, ka tāpēc, ka viņš beidzot ir uzprogrammējis sev dāmu bez nepilnībām. Viņš jau 4am ir augšā, lai tracinātu mani ar skaļu durvju ciršanu, jo viņam laikam nav roku, lai durvis pieturētu vai normāli aizvērtu, viņš 4am taisa savu zupu, kuru vāra 2h, jo nesaprot, ka ūdens ātrāk uzvārās, ja uzgriež plīti uz 6, nevis uz 2. Viņš iet mazgāties un plēš jau iepriekš viņa vainas dēļ saplēsto dušu, kura nedarbosies labāk, ja viņš spiedīs pogu iekšā un ārā vēlreiz un vēlreiz. Un tā viņš atkārto jau kādu nedēļu, nespēdams saprast, ka duša vienkārši nedarbojas un ne no kā pēkšņi nesāks darboties. Man jau apnicis klāstīt par itālieti, tāpēc es nemaz neatkārtošos, bet tie Pļūteņi. Nu vai ziniet - ne prāta, ne mācības! Skuķene iet mazgāties, sakrājas tvaiki vannas istabā un viņa nejēdz atvērt tajā logu, jo nosūcējs nedarbojas, lai izlaistu tvaikus laukā, viņai vieglāk ir atstāt durvis vaļā, lai tvaiki nonāk līdz dūmu detektoram, lai iedarbinātu signalizāciju. Labi, jau pāris nedēļas šādi nav bijis, jo nedarbojas duša, bet likās, ka nebiju to izstāstījusi, ka viņai šādi "nejauši" sanāca dikti bieži iedarbināt signalizāciju. Bet tagad, viņi slēdz iekšā gāzi, lai uzsildītu ūdeni vannai, jo tas, ka duša nedarbojas viņiem nav šķērslis, lai neietu 2x dienā mazgāties. Visu laiku kā mazus bērnus jāpiepasē, lai nav ieslēguši atkal gāzi, jo maksāt par viņu untumiem nāksies mums visiem. Mūsu mājā laikam visi palikuši bez rokām, jo, ja iepriekš tikai Itāliete sita durvis, nu to dara visi. Un ar visiem es nudien domāju - VISI, pat es! Jā, es arī sāku palēnām uzkrāt savas dusmas un izlādēju tās raidot pretī nekaunības viļņus. Es vairs necenšos istabā uzvesties klusu vai vēlu vakarā, ja viti jau guļ, iet klusām pa savu istabu, lai nečīkstētu grīda, kāpēc man būtu jādomā par viņiem, ja viņi nedomā par mani? Es arī palieku ļauna, es palieku kā visi, bet par spīti tam, cik ļoti ienīstu padošanos grupu ietekmei, es šoreiz to pieļauju, jo laikam nekaunību var izmācīt ar nekaunību.Trauki joprojām pūst un neviens nespēj savus izmazgāt pēc to lietošanas,
tikai sakrāj vairākās kārtās puvumu. Tiesa gan šajā jomā es viņiem
neatspēlējos, man tādas riebeklības neiet pie dūšas. Un zinu, ka labāk
un vieglāk ir izmazgāt uzreiz savus traukus nekā vēlāk saprast, ka ir
slinkums to izdarīt. Nu arī viņi vairs nejēdz tīros traukus ne tikai
ielikt skapītī, tie paliek trauku žāvētāja līdzās izlietnei, nu viņi pat
nejēdz tajā traukus ielikt, nu lielākoties ir vai nu sapuvušie trauki
vienā izlietnes puse vai tīrie trauki otrā izlietnes pusē uz galda virs
veļas mašīnas. Un, cik nopratu no mājas saimnieka, kad mēs (latvietes)
izvāksimies, te ievāksies viens Itālietes draudziņš. Nu moins! Tad nu
šeit būs īstākā elle. Man tikai žēl mājas saimnieku, kura māja tiks
nopūdēta un visu laiku zumēs kā bišu strops, lai gan tā vairs nebūs mana
vaina, mana nasta, mana mītne. Kāds prieks būs tikt starp biš vairāk
civilizētiem cilvēkiem. Jau pavisam drīz, vēl tikai jāizciešas līdz
aprīļa beigām. Mājās svinēšu brīvību - klusumā! Es vēlējos izveidot dgrāmatas ierakstu ar smieklīgākajiem pasniedzēju izteicieniem, bet neesmu vēl visus materiālus pārlūkojusi, tāpēc šis apkopojums kādā no nākošajām reizēm. Vai es jau teicu, cik smieklīgi Čanga saka blah-blah-blah? Ja nē, tad ieskats pasniedzēju teicienos, viņa saka: brā-brā-brā, kas man liek allaž ieķiķināties, jo izklausās pēc "krūšturis-krūšturis-krūšturis" Lūkojoties laukā pa logu pavasarī es manu pāris kaijas lēnā lidojumā
sķērsoja manu redzamības teritoriju. Tās lido tik skaisti un bezrūpīgi.
Šodien balodis lidojot man garām tik tuvu, ka es spētu to noglaudīt, palūkojās uz mani un
šķita, ka arī es lidoju viņam līdzi, vismaz uz mirkli, kaut tikai uz
sekundi, kamēr viņš atkal novērsās. Nē, es neesmu neko salietojusies,
tikai iesakņojusies fantāzijās par to, kur ir labāk kā tajā vietā, kurā
stāvu es. |
15.2.10 20:27 - SKOTIJAS pār[ap]domas -09-Sākšu šoreiz ar to, ka ejot uz skolu uz ielas satiku to rižo aktieri no CSI Maiami Pec besīšanās par to, ka šādā jaukā dienā apsprādzis mans laptops, izlēmu uztaisīt sev stipru kafiju termosa krūzē, jo es allaž sēžot pie laptopa pamanījos aizmirst, ka man kas silts uztaisīts. Tā vietā es apsvilināju mēli. Stulbais DELL, kurš mani no tā nepaglāba kā iepriekš to bija darījis. Protams, tad es sadusmojos uz savu kafiju un atstāju to, kamēr izlēmu iet izberzt briesmīgo vannu, lai pēc tam ieietu atsvaidzinošā vannas mērcēšanās relaksācijā, tā kā duša joprojām rāda man Low Pressure. Arī pārmaiņas pēc nejauši izlēmu izmazgāt drēbes. Iepriekš ikreiz, kad ieplānoju mazgāt drēbes, tās jau mazgāja kāds cits, šoreiz, kad es neplānoti izlēmu drēbes izmazgāt, neviens nemazgāja drēbes un varēju pat izvēlēties 1 no 3 žāvētājiem, kas šajā mājā gadās reti, jo parasti visi ir aizņemti. Tā kā audzinu garus matus, tad nesen nopirku želeju, ar ko tos ieveidot, tīri smuki sanāca, vismaz nu pēc lietus varu matus ieveidot no jauna vienkārši ar rokām pabakstot nevis pukoties, par kādu pūdeli esmu palikusi. Dzirdēju, ka Anglijā un citur pasaulē vēl ir sniegi un auksts laiks. Es laikam dzīvoju kaut kādā citā maģiskā vietā, jo šeit ir reālākais pavasaris. Par spīti tam, ka sodien lika, ir dikti jauks laiks. Sniegs joprojām ir tikai saldētavā pie Leldes burkāniemBeidzot sakārtoju istabu. It kā jau nebija TIK šausmīgi piemēslots, bet, kad palūkojos, ka beigās iznesu laukā pilnu lielo (bik vairāk par 30 L) miskastes maisu un tas viss ar sūdiem no manas istabas, bija ko pabrīnīties. Un tajos mēslos neietilpa kartona/papīra lietas, jo mēs šķirojam visu (nu vismaz es un Lelde, jo pārējie tāpat kartona kasti iemet melnajā nevis zilajā atkritumu tvertnē). Un vakarnakt es atcerējos, ka 1dienās agri no rīta izved atkritumus, gāju skatīties, vai kāds "vīrišķis" mājās ir izvedis abas tvertnes, kuras starp citu bija līdz vākam un ar kaudzi pilnas, un, protams, ka nebija. Tā nu es stiepos un vedu laukā uz ielas abas tvertnes. Mīkstmieši un ļerbaki tikai man kaimiņos dzīvo, ka liek sievietei šādas lietas darīt. Ak, jā, piedošanu, ja ir kļūdas, skolā nav LV klaviatūras un, ja nebūtu dievīgās IC pogas, kura pārvērš aa uz ā, tad vispār es nezinātu, ko iesākt, jo man vēl jāraksta 2 gari dokumenti latviski nodošanai. IC - mans glābējs!
Atcerējos joku, kuru man nesen atsūtīja. Tu zināji, ka ierakstot vienu burtu vārdos "honey bunny" sanāk pavisam
kas cits? Un nudien, ieraksta R un sanāk "horney bunny". How funny is
that? Ak, jā, es vakarā sēžot gultā
un lasot žurnālu, dzirdēju kā vēl kāds izlēma ieiet vannā. Nu, tā kā es
dzīvoju līdzās 3. stāva tualetei+vannas istabai, tad es visu dzirdu. Es
jau nodomāju - lieliski, es iztīru to vannu, un citi sāk iet mazgāties -
bet es nepaspēju domu līdz galam izdomāt, kad izdzirdēju, ka tas
cilvēks, kurš sēdēja vannā palaida ūdenī purkšķīti. Ak dievs, es klusībā
spilvenā smējos, jo nedrīkstēju takš samulsināt cilvēku ar to, ka
pēkšņi sāku smieties sekundi pēc gaisa palaišanas. Ak, jā, šodien es dikti nejauši lieliski saģērbos, bet nudien
nejauši. Es kā vienmēr uzvilku džemperi ar augsto apkakli un jaku pa
virsu, zem džempera es velku maiku, jo man nepatīk tā sajūta, kā
džempera audums skaras klāt manai ādai, bet tā kā 7dienā izmazgāju visas
savas maikas, šoreiz zem džempera uzvilku gandrīz kleitiņu, nu tādu kā
maiktipa augšdaļa, bet dikti gara,ka sniedzas pāri dibenam normāli, ka
var uzskatīt, ka tā ir kleita, tad nu bija doma uzvilkt vēl sarkanos
siltos svārkus, bet pēc tam pamanījusi, cik daudz ir pulkstenis, ka
kavēju skolu, par svārkiem aizmirsu un neuzvilku. Paldies dievam es
nebiju uzvilkusi parasto maiku, jo tad visu dienu dabūtu staigāt kurtkā
pa skolu, bet nu pateicoties šai kleitveidīgajai maikai, es izskatījos
vienkārši skotijiski, jo šeit daudzas tā ģērbjas |
12.2.10 16:52 - SKOTIJAS pār[ap]domas -08-Sākšu šoreiz ar to, ka man ir LIELAS aizdomas, ka mans DELL palēnām
iet dēlī. Interesanti, no kurienes viņi izrauj tik dīvainus nosaukumus
datoriem? Tas noteikti ir kārtējais gadījums, kur vienā valstī vārds
nozīmē ko pavisam parastu, bet citā ko smieklīgu un neparastu, kā tajā
piemērā par meksikāņu (ja nemaldos) pildspalvām, kuru nosaukums kaut
kādā citā valstī nozīmēja kaut ko saistībā ar izšļākšanos Kaimiņu [ne]būšana turpinās, sāga neskaitāmos cēlienos. *Sāga
nr.1* Skots pirms kāda laika no rītiem bļaustījās kā vājprātīgs sakot
„NŌ”, smējāmies abas ar Leldi līdz vēdera krampjiem iedomājoties, ka
viņš uzprogrammējis beidzot sev meiteni, tā kā anyway visu dienu nīkst
pie datorspēlēm, bet beigās palaižot programmu atklājis, ka aizmirsis
uzprogrammēt viņai pupus *Sāga Nr.2* Itālietes māte paliek pie viņas jau otro nedēļu, joprojām nesaprotu kā tā sieviete pelna, ja pelna, ja visu laiku visu dienu sarunājas ar savu meitu pa telefonu, kad viņas nav kopā, un šeit pavada tik ilgu laiku. Lai vai kā, šoreiz stāsts nav par to, bet gan par ģimeniskumu. Es īsti nezinu, kādas ir itāļu ģimeniskās saites, tomēr iešana kopā ar māti mazgāties un uz tualeti ir mazliet par traku pat manai saprašanai. Es vēl iespējams pieļautu tādu lietu kā aiziešanu kopā pačurāt, bet pa lielām darīšanām? Nu tur ir jābūt iekšām. Nu tas, ka mātei ir iekšas stenēt un elst, un aktīvi mētāties ar klučiem pa podu 20 min no vietas, esmu dzirdējusi ik rītu 7am jau gandrīz pilnu otro nedēļu. Un tā māte nebūt nav veca, es vairāk par kādiem 45 gadiem nedotu, bet, ka nevar uzkāpt bez skaļas elšanas vienu stāvu augstāk, kas ir tieši 7 pakāpieni, tas man liekas kas dīvains. Un abas ir visu laiku kopā visu dienu. Viņas pat naktī gandrīz sinhroni krāc. Un šādas sievietes patīk itāļu vīriešiem? *Sāga Nr.3* Es zināju, ka itāļi ir skaļi, es to ik dienu no rīta un vakara lūgšanās dzirdu, bet es nebiju dzirdējusi kā viņas reāli strīdas un tad nu gan tur bļaustīšanās iet kā traka vaļā. Es domāju, ka Meksikāņu seriāli ir vājprātīgi, bet Itāļu.... uh, tas pārspēj visu. Pus 1 naktī (LV tad ir pus 3) māte sāk bļaustīties uz kādu caur skype call un kādas 10 minūtes izkliedza vienu un to pašu vārdu, kurš man izklausījās pēc „nomīza”. Pirmajās reizēs likās smieklīgi, bet viņa tā turpināja vēl 10 minūtes. Tas jau nekas, ka man nākošajā dienā 7:40am jāceļas, lai sataisītos un 8:20 izietu uz skolu. Mana „veiksme” atkal darbojas pilnā sparā. Ja kam ir iespējams nokrist, tad tas nokritīs, ja kam ir iespējams uzskriet virsū, tas notiks, bet, ka tieši tad, kad es eju mazgāties dušā, pēkšņi tai nav spiediena, tas nu bija par traku. Vienu vakaru izlēmu beidzot iet izmazgāt matus, ieslēdzu dušu un viss kādu laiku iet normāli, pēkšņi spļaudās un raustās un čušs – lowpressure! Es nodomāju, ka esmu saplēsusi dušu neko nedarot, bet tad pamanīju sarkano gaismiņu mirgojam pie tā uzraksta, ok, izlemju iet vēlāk. Sāku sačatoties ar Edgaru, kā dzirdu, ka Plūtenis aiziet mazgāties un, ko tu iedomājies, duša iet normāli. Es nopriecājos, ka tikšu izmazgāt matus. Nepaspēju rindiņā ielīst, kā pēc Plūteņa aizgāja Pļutene mazgāties, ok, gaidu, iešu pēc viņas. Es jau laimīga skrienu nākošā mazgāties, ieslēdzu dušu, 10 min padarbojas normāli un atkal low pressure. Man nu gan neveicās un biju trakoti ellīgi nikna. Nākošajā dienā no rīta, kad Pļūteņi uzsāka savu maratonu no jauna, es izlēmu arī pēc šiem un, protams, atkal neiet. Beigās ielaidu vannā ūdeni un mazgājuos tāpat, tiesa gan galva no turēšanas uz leju sagriezās un vēl ilgi griezās, bet vismaz bija mati beidzot tīri. Klausos visu dienu BoA. Šodien garastāvoklis velk uz labu deju mūziku. Lūk, kā jādejo. Uznāk nostaļģija. Man arī gribas atkal kur un kaut ko padejot. Jāmēģina atgriežoties LV atsākt kāda dejas stila apmācība. |
10.2.10 15:30 - Vienkāršība -04- Arnis
man pielaida un nu es nespēju bez šitā šova iztikt, TIK neiedomājami
smieklīgs, ka vakarnakt pārmaiņas pēc nevis kaimiņi traucēja mums (ar
Leldi skatījāmies), bet mēs viņiem un pārmaiņas pēc māja kļuva klusa
nevis pēc 1 naktī, bet neilgi pēc pusnakts. Laikam biežāk skaļi
jāuzviedas Šī ir pagaidām mana mīļākā epizode, kurā varēsiet aplūkot lieliski smieklīgas ainas ar James Brown un Michael Jackson parodēšanu. |
5.2.10 16:13 - SKOTIJAS pār[ap]domas -07-Nedēļa iesākās tīri normāli. Beidzot bija apņēmība uztaisīt jaunā gada video. Liels paldies Kristai par ieteikto programmu un, protams, arī pārējiem, kuri atbildēja. Video uztaisīt, bet vai nu stulbā YouTube vai craptops man neļauj ielikt video YouTube, lai jums parādītu, iespējams es vienkārši nemāku pareizi caur jauno programmu saglabāt video, kas zina. Es no tiem HD, MPEG un kādiem vēl faila nosaukumiem un rezolūcijām neko nesaprotu. No one is perfect! Pirmais nobastotais tutorials. E-business pasniedzēja sāk mani biedēt un pagājušajā nedēļā no 30 cilvēkiem mēs bijām 6 ieskaitot pasniedzēju. Un pats dīvainākais bija tas, ka es jutos kā maza meitene visu pārējo starpā, vienlaikus sajutos kā nezinīte, jo ne crap nesapratu, par ko viņi runā. Ceru, ka līdz studiju darba rakstīšanas laikam, kas ir pēc 2 vai 3 nedēļām, es ko sapratīšu. Pagājušajā nedēļā Čangas Business Research Methods
lekcijā + tutorialā kopā sanāca veseli 37 whičū mīns un tikai tāpēc, ka
tutorialā mēs neļāvām viņai pārāk daudz runāties. Šonedēļ šis rekords
tika pārsniegts, jo lekcijā vien tika pateikti 45 whičū mīns + 16
tutorialā. Pa 2h var pateikt tik daudz vienādu vārdu, ka bail paliek.
Vismaz atbilstoši moduļa nosaukumam ar Leldi taisām research par to, kā
katru nedēļu mainīsies šo vārdu lietošanas skaits. Vakar apēdu Sweet Cred Strawberry and Cream (btw made in china) un ir totāli slikti. Bija nenormāli gara konča, nenormāli salda, bet garšīga, un man, protams, nebija miers, kamēr neapēdu visu. Vēl ilgi sēdēju un pukstēju, cik slikti. Būs jānopērk vēlreiz kas tāds. 2dienas Organisation and Transformation tutorialā ienāk pasniedzējs un brīnās, cik maz cilvēku esam. Pārlūkojot klasi viņš pasmīn un saka: Ou, only 5 people and unseen faces. No wait I have seen you somewhere. (norādot uz mani)
|
29.1.10 01:53 - Citātu krātuve -04-Diezgan pavecs, bet joprojām, manuprāt, kolosālākais manis veidotais "īss"-posts/darbs.Ārpus skolas, vietā tieši ezera šaurākajā daļā, ir koka tiltiņš ar augstām margām, kurš savieno ezera krastu ar mazu saliņu tajā. Tieši uz šo vietu Kerija bija devusies atbraucot atpakaļ no garum garajām Ziemassvētku brīvdienām. Viņa bija centusies neviena nepamanīta izvilkt pirmo semestri ar atzīmēm, kuras šķita pietiekoši pieņemamas ne tikai viņai, bet arī turpmākajai dzīvei, arī otro semestri viņa bija nolēmusi nemainīt - nebija nedz jēgas, nedz iespējas, nedz vēlmes ko mainīt. "Pēdējais gads!" izelpojot dziļu nopūtu un ejot uz ezera pusi, viņa nodomāja. "Pēdējais semestris!" vēl viena nopūta, kurai sekoja nākošā doma. Dūrainī paslēpto roku pielikdama pie kreisās acs, viņa to noslaucīja. Asaras bija ritējušas visas iepriekšējās nakts garumā līdz bezspēkam, izsūcot viņu sausu. Miegs uznāca tikai uz rīta pusi - kad saule cēlās, viņa devās rietā. Nu, pienākot nākošajam vakaram, viņa nojauzdama, ka neaizmigs, bija devusies prom no skolas, cerams, neviena nepamanīta. Matiem brīvi plīvojot vēja svaidītiem, acīm bieži mirkšķinoties vēja spārdītām, lūpām brīžiem košļātām nervu raustītām un nagiem vietumis nolauztiem mirkļa vājuma saskrāpētiem, viņa tikai ašā solī devās tālāk uz priekšu. Meitene no Brazīlijas biezokņiem septiņu gadu laikā bija zaudējusi savu mežonīgumu un puiciskumu, un kļuvusi par emocionāli piesārņotu Londonas dāmu ar kaudzi naudas un divām kaudzēm problēmu. Dzīve, viņasprāt, allaž iedunkāja visneiedomājamākos pagriezienus un neļāva doties citā virzienā kā vien tajā, kurā tika sista. Dziļi sirdī silti ticēdama, ka kādam augstākajam spēkam bija zināms viņas mērķis dzīvē, Kerija bija izlēmusi padoties un doties tur, kur dzīves līkloči bija vēlējušies viņu aizvest. Nu, klīzdama pa sniegotu lauku aizvien tuvāk un tuvāk pa pusei sasalušajam ezeram, viņa neizjuta aukstumu, jo viss, kam bija iespējams palikt nejūtīgam, tāds jau bija. Ja neskaita sirdi un prātu, kuri kā pēdējās elpas izspiedēji lika asmeņiem griezties un asinīm pumpēties. Likās, ka sirds pumpējas tik spēcīgi un aši, it kā vēlētos pārsprāgt, bet prāts darbojās tik knaši, ka likās met spēcīgas dzirksteles, kas spētu pārraut pušu jebko. "Šodien es to beidzot izdarīšu. Šī būs tā diena, kad es centīšos visu saprast." Apsēdusies uz tiltiņa margas tik līdzsvaroti it kā tā nebūtu tik šaura kāda patiesībā bija, noliekot sev līdzās abās pusēs iedegtas svecītes, izņēmusi no jaciņas iekškabatas kladīti un pildspalvu, viņa iesāka savu ierakstu dienasgrāmatā. Novērsusi tumši zilo acu skatu no baltās lapas, uz kuras raustījās viņas pašas ēna, Kerija uzlūkoja ezera virsmu, kura skatījās viņā pretī tikpat nesaprasta un apmulsusi. Aizverot acis uz mirkli viņa baudīja klusumu, tikai klausoties sveču liesmiņu cīņā ar vēju. Atverot acis, palūkojoties iepriekš uzrakstītajā, viņa centās ietērpt izjūtas vārdos. "Es viņam nepateicu, lai turpina censties. Es nepateicu, ka nekas nav zaudēts. Es nezināju, kā to pasniegt tā, lai izklausītos pēc izmantotājas, jo es tāda neesmu. Viņam nav tiesību apvainoties, jo pats ir vainīgs pie dzīves, kādu pats to samīcija. Es nepiedodu nodevību, NEKAD! Bet, vai man vajadzētu šoreiz iespējamās nākotnes vārdā pieļaut izņēmumu?" Viņa juta kamolu kaklā, viņa juta asaras acīs, kuras draudēja piesalt, viņa juta dusmas, bēdas un bailes vienlaikus. Viņa nevēlējās baidīties, viņa nevēlējās būt piekalta šai sajūtai, viņa vēlējās tikt atbrīvota no sāpēm, kuras izjuta. "Nodevība. Meli. Tukši solījumi. Nepiepildīti vārdi. Saplīsis rozā košļājamās gumijas burbulis. Manas rozā brilles kāds nosita no deguna, tās nokrita un tu uzkāpi tām virsū. Tieši 114 cilvēki pagāja garām līdz tu ieraudzīji izdarīto, pacēli un uzvilki uz savām acīm, jo likās, ka tā būs vieglāk mums abiem... bet diemžēl es pie jaunām netiku un arī tu lūkojies kā caur zirnekļa tīklu. Mums vajag jaunas abiem vai dalīsimies ar šīm pašām?" Nespēdama izteikties konkrētāk, Kerija zināja, ka vienīgais glābiņš ir izpušķot pārspīlētos salīdzinājumos, tomēr arī tie neremdēja un tā līdz galam neizskaidroja tā īsti neko sakarīgu. Atkal aizvērdama acis, viņa sajuta kā viena no vēl nepiesalušām asarām norit pār vaigu. Ar skaļu noti tā piezemējās uz baltās lapas apakšējā stūrīša. Mirkļa noburta, viņa aizsita ciet dienasgrāmatu, jo vairs nespēja par to domāt, lai gan zināja, ka jau pietiekoši ilgi ir atlikusi šo brīdi uz vēlāku. Reiz tam bija jānotiek. Reiz domām bija jāsarindojas kādā secībā. Un šis mirklis bija - tagad! "Es aizrādu tavas nepilnības un neizdarīto, jo iepriekš es to ignorēju un centos neredzēt. Un tagad ir vieglāk, ja aizrādu tev tavas kļūdas, ja iebakstu tev, lai zinu, ka esi īsts, ka neesi mans sapņu auglis, kāds biji iepriekš, kādu es vēlējos tevi redzēt. Nesoli, ja nespēj piepildīt. Nesaki, ja zini, ka man tas patiks un vēlēšos tam pieķerties kā glābiņam, ja pēc tam nespēj to izdarīt kā nākas. Es ik mirkli atceros labās lietas, ko esi izdarījis, jo tās ir vienīgās, kurām es varu pieķerties emocionāli. Es vēlos palikt, es vēlos dzīvot un izdzīvot un vēlos dzīvi ar tevi, bet man vajag vairāk salmiņu, pie kuriem pieķerties, bet tu pasaki kaut ko un sniedz man pretī kārtējo salmiņu, bet pēdējā mirklī, it kā ķircinādams, atņem pat to man vai pusceļā tas pamanās salūzt. Protams, ka esmu nikna, apmulsusi un izgarojusi, kamēr tu atrodi nākošo salmiņu - cerams, patiesu, spēcīgu un neizzūdošu." Pēkšņi visa pasaule bija sākusi griezties acu priekšā un viņas ķermenis sagrīļojās uz neērtās un šaurās tilta margas, tomēr viņa bija tik ļoti iegrimusi savā pasaulītē, norobežojoties no apkārtējiem, ka nespēja to piefiksēt. Roka tikai turpināja rakstīt, jo sprausla bija vaļā un tilpums šļācās laukā ar orkāna spēku. "Es viņām stāstīju, cik jauks esi, cik samīlējies beidzot esi, cik centīgs, cik pacietīgs, cik savaldīgs, cik gaidošs un ilgpilns, cik sapņains un cik pilnīgi cits - daudzkārt labāks, tomēr pāris dienas pēc šiem vārdiem tu izmainījies. Demotivējies, pazuda sākotnējais spars, izdzisa darīšanas un došanas prieks, nomaldījās cerība un pārsprāga sapņi. Un man palika bail, ka pat labi izteiktais izzudīs vien tāpēc, ka es to atzinu kā labu esam. Šīs bailes man lika tevi bakstīt tālāk, norādot tev tavas kļūdas un neizdarīto." Klusums. Roka pārstāja uz mirkli rakstīt, jo likās atsalums tajās sācis kniebt kā ar miljons sīkām adatiņām. Kaut kādā mistiskā veidā sāpes likās remdinoši mierinošas. Sadistiska patiesība katrai salauztai sirdij un dvēselei. Iekodusi apakšlūpā viņa izlēma neapstāties, tikai rakstīt tālāk. "Cik reizes tu esi mani apķēris ar asarām acīs un lūdzis piedošanu par izdarīto? Cik reizes esi kritis ceļos, cēlis mani gaisā, saspiedis vai vienkārši apmīļojis, jo vēlējies atvainoties? Tu proti tikai teikt - aizmirstam to, kas bijis, jo tā ir pagātne, - bet neatceries, ka no pagātnes mēs izaugam par to, kas esam šodien." Viena svecīte nodzisa un tumsa vēl vairāk saņēma visu sevī, tomēr Kerija izlēma nepadoties, viņai bija jāpabeidz, jo palika vēl tikai tik vien niecīga daļa, kā nobeigums. Sacīt bija vēl daudz ko, tomēr pārējais nebija vārdos ietērpjams. "Žēl, ka šo visu tu nekad neuzzināsi, jo neesmu spējīga tev to atklāt. Man ir pārāk bail, ka jaunas pārmaiņas gulsies uz maniem pleciem, jo es jau iepriekšējās nespēju sagremot, un vēl vienu darvas karoti es nespēju ieņemt. Piedod!" Aizcērtot ar lielu sparu ciet dienasgrāmatu, nodzisa arī otrā svece un nu neviens pat nevarēja nojaust, ka šajā tumsā, sēžot uz koka tiltiņa šaurās margas, sēž viņa, Kerija, un klusuma klaigu apspiesta lej smeldzoši karstas asaras. Krūtīm strauji cilājoties, tukšajam vēderam īgnumā rūcot, rokām trīcot, viņa neizkustējās no vietas, likās, ka katra mazākā kustība ne tikai nogāzīs viņu no tilta margas ledainajā ūdenī, bet arī ieraus jaunā izmaiņu akacī. Ir pagājušas 272 dienas kopš tu mani sāpināji, ir pagājusi 271 diena kopš tu man vēlreiz sameloji. Pagāja 114 dienas līdz tu saprati, ko nozīmē zaudēt mani, un iemīlējies, jo tikai zaudējot kādu tu saproti tā patieso vērtību savā dzīvē. Un nu šodienā es vēlos tev piedot un iemīlēt no jauna, bet tu spēj mani tikai sadusmot. Kurš te kuru nelaiž sev klāt? Viņa klusi murmināja pie sevis, lūpām knapi kustoties un skaņai nākot caur to tik saraustīti, ka likās varēja dzirdēt tikai katru trešo ceturto vārdu. Atvērusi kristāliskās acis, un, veroties ezera plānajā ledus kārtiņā, tā vien likās, ka vieglāk būtu it kā nejauši sašūpoties un zaudēt līdzsvaru. Brīžiem šķita, ka visvienkāršākais ceļš tomēr izrādās vissarežģītākais. /Madara Bērziņa, LS portāls, 2010. gada Janvāris/ |
23.1.10 15:04 - SKOTIJAS pār[ap]domas -06-Čārlijs (Organisation & Trasformation pasniedzējs) saka:"We all know what SMART Objectives are but why exactly SMART? It could be TRAMS objectives, right?" Čārlija lekcijā kā jau iepriekš stāstīju varēja pārsmieties līdz asarām, bet tad uzreiz neatcerējos piemērus, šis bija īsākais no garajiem jokiem, ko atcerējos Vēl mums ir Marketing Research Methods pasniedzēja Yi Chang, kuras angļu valoda ir ne tikai neiedomājami smieklīga, bet arī tikai 10% no visa viņas izteiktā saprotama. Ar viņu varētu spēlēt dzeršanas spēli, ka ikreiz, kad viņa pasaka "vhičū mīns" (kas ir domāts kā which means), ir jāiedzer. Diemžēl tad visi spēlētāji jau lekcijas vidū būtu atrubījušies, jo stundas laikā vien viņa var pateikt vismaz 30 savus vhičū mīns. Pats smieklīgākais ir tas, ka to skaņu, kas viņai sanāk sakot šos vārdus nevar aprakstīt, tā vairāk līdzinās pātagas sitiena cauri gaisam skaņai nekā kaut kam tādam, ko var uzrakstīt. Nudien smieklīgi! Vēl viņa saka nevis think bet fink Un tie ir tikai 2 piemēri, es tik aši nespēju pierakstīt visu, lai aprakstītu kā skan pārējais Vismaz labi, ka šo pašu priekšmetu pagājušogad Turībā apguvu, citādāk nesaprastu galīgi neko. Pienāca gan elektrības, gan gāzes rēķini. Izrēķinājām, cik katram jāmaksā un iedevām pārējiem, cik jādod mums nauda. Atnāk Pļūtenis, kurš mācās par arhitektu, lai censtos mums ieskaidrot, ka gāzes rēķins jāaprēķina citādāk. No viņa "argumentiem" secinām, ka no viņa diezin cik labs arhitekts nesanāks, ja viņš pat nesaprot, kā loģiski izrēķināt no tikai viena dotā skaitļa un laika parametriem, cik gāzes izmaksas, lai apsildītu visu māju, aiziet uz katru personu pēc dzīvojamās platības. Pēc tam atnāk itāliete, kura mācās par grāmatvedi, (jā, diemžēl viņa ir atpakaļ) un pierāda mums, ka viņa diezin cik sakarīga grāmatvede nebūs, ja nesaprot tik vienkāršu lietu kā aprēķināt, cik katram jāmaksā no kopējās summas ņemot vērā, ka tajā un tajā nedēļā tik un tik cilvēki mājā nav uzturējušies. Ō-eM-džī! Tā kā man dikti jātaupa nauda, no šodienas es nogriezu savam radiatoram IV siltumu uz (*), kas nozīmē, ka es gāzi vairs nelietoju. Lai viņi paši savā starpā tad dalās un maksā, jo uzrodas ik dienu kāds umņiks, kurš noiet lejā un uzspiež +1h, lai sildās māja, kad tas nav nepieciešams. PAT itāliete atzina, ka viņai dažkārt ir par karstu. Man apnika ar visiem kašķēties, so es vnk gāzi vairs neizmantošu. Tiesa gan šorīt no rīta sildījos pie sveču liesmiņas un termosa krūzes ar karsti svelmainu kafiju. Ko tik cilvēks nav gatavs darīt taupības vārdā. Jau trešo dienu ēdu 600ml ķiršu želejas. Jau pirmajā dienā pēc 400ml apēstās želejas sametās slikti ap dūšu, otrajā dienā pēc pirmās ēdamkarotes likās, ka slikti paliks, trešajā dienā (šodien) es jau paskatoties jūtu, ka paliks slikti, tomēr, kas iesākts - jāpiebeidz! Dīvainā kārtā septembrī nopirktā 600g šokolādes burka tikai tagad iet uz beigām, vakar sāku ar karoti kašāt laukā pēdējās paliekas. Rekords! |
20.1.10 19:17 - SKOTIJAS pār[ap]domas -05-Ziemassvētki bija tīri jauki svētki ar abām ģimenēm. Jaunā gada papīra strēmeles joprojām bija saķērušās manā šallē, atbraucot atpakaļ uz Skotiju atradu vēl pāris zeķēs.Bija neiedomājami liels prieks satikt foršos cilvēkus, ar kuriem nesanāk dienu no dienas saskrieties, bet tomēr, kuri ir forši pa dzīvi un pa grādiem Cerams, ka man neliks samaksāt telefona rēķinu, kuru izrunāju ne pa savu telefonu Not my fault! No Latvijas atvedu arī malkas mazu atlūzu, kura man otrajā zeķubikšu
uzvilkšanas reizē tikai iedūrās dupsī. Lēni aiziet laikam!Bet nu esmu atpakaļ Skotijā, Dundee un ir atsākušās mācības. Šī gada mācību priekšmeti ir vēl jo interesantāki nekā iepriekš, tiesa gan jāatzīst, ka es jau tagad baidos no eksāmeniem, jo priekšmeti ir arī nenormāli grūti apgūstami un saprotami. Arī pasniedzēju klāsts ir cits, tiesa gan jāsaka, ka šogad ir vēl smieklīgāk nekā iepriekš. Čārlijs (Organisation & Transformation) TIK smieklīgi stāsta visādus piemērus iz savas dzīves, ka pirmajā lekcijā nosmējos līdz asarām, tāpat kā meitene pirmajā rindā tikai es atšķirībā no viņas neņirdzu tik skaļi, ka pat milzīgās divu stāvu auditorijas augšējā rinda dzirdēja. Sākumā likās, ka viņš ir līdzīgs žurkulēnam vai kāmim, jo nu tā seja bija tik kaut kur redzēta, bet beigās ar Leldi izspriedelējām, ka viņš ir līdzīgs Grinčam, tiesa gan - īsāks augumā. Managerial Economics pasniedzēja Kornēlija izskatījās kā no kaut kādiem astoņdesmitajiem vai kuriem tur gadiem izkāpusi savā fričenē un dīvaini sakombinētajā apģērbā, lai gan pēc viņas plašajiem rokas mājieniem likās, ka viņa ir svētā, kurai ērti stāvēt ar rokām plāši vaļā cenšoties izskaidrot, cik liels jēdziens vai liela nozīme kam ir. E-business... ak man dieniņās *nopūšas* Neviens nekad nespētu iedomāties, ka par ko tādu var mācīt sieviete ap/pēc sešdesmit, es jau nu ne tik, jo likās, ka tāda vecuma cilvēkiem dators ir maģiska kartona kaste, kur nu vēl zināt, kas ir internets, tomēr šī dīvaini ņirdzošā tante zina tik daudz un grib par to runāt tik daudz, ka galva griežas. Jau pirmajā dienā lika izlasīt 9 lpp. teksta priekš nākošās dienas tutoriala. Likās, ka viņa ir kā traka uz visām šīm mājas lapas, novērošanas un visām e-business lietām, tomēr tutorialā atklāju, ka viņa prot ne tikai sasmīdināt ar savu smieklīgo smiešanos un humora izjūtu, bet arī prot novērtēt tavas pūles, kaut tās ir nelielas - zināma sirsnība. Patīkami! Tiesa gan tutoriala grupa man nepatīk, centīšos ko izmainīt, jo VISI ir frukti, ok, ir 3 cilvēku izņēmumi, tomēr kā var sakrist tā, ka visi uzvārda alfabēta augšējā galā ir fruktieši no fruktlandes? Ak šausmas! Nebūtu jau nekas traks, ja viņi normāli strādātu, kad jāveic grupu vai pāra darbs, bet viņi visu laiku savā starpā sarunājas fruktiski? Kāda jēga mācīties ārzemēs, ja valodu neapgūsti? Un viņi jau tāpat to traki slikti zina. Atbraucot uz šejieni no Latvijas -20 grādiem, sajutos kā kāpostiņš, jo pa ceļam uz mājām visu palēnām vilku nost. Šeit ir lielākoties ap 0 grādiem, pirmajā skolas dienā pat bija +4, likās, ka karstumā izcepšos. Nē, nopietni, tik strauja temperatūras maiņa nav forša, toties forša ir laika maiņa, jo šajā miklajā zonā mani mati ir tik forši pūkaini un ruļļojas, ka prieks. Tiesa gan neesmu pieradusi atkal staigāt pa kalnainajiem ceļiem, ir ko noņemties, kamēr tiek līdz skolai un mājās. Ak, jā, un grafiks šogad ir tik stulbi izkārtots, ka man ir 2 dienas ejot uz skolu jānāk mājās, jo ir 3h starp lekcijām, tas nozīmē, ka pa dienu man sanāk kopā 100 minūtes noiet ar kājām un tādas ir 2 dienas nedēļā. Nu moins! Šodien secināju, ka mani nevar laist youtube, man uzreiz atrodas daudz kas, ko skatīties. Mana humora izjūta arī laikam ir sabendējusies |
21.12.09 01:05 - SKOTIJAS pār[ap]domas -04/8-Gara diena bija te priekpilna, te rūpju pilna, te kaitinoša. Pārmaiņas pēc pat uz stresu sanāca aizmirst skaitīt un beigās ēst veselas 3 reizes dienā vienas vietā. Viss jau būtu lieliski, ja vien es spētu visu to, kas līdzi ņemams ietilpināt tajā mazajā rokas bagāžā, kura man būs. Šausmīgi pārbāzti izskatās. Jāpatrenējas pie spoguļa tēlot nevainīgu sejas izteiksmi, katram gadījumam, lai neizskatos aizdomīga. Ļoti satraucos, jo nekad iepriekš viena pati neesmu ceļojusi. Un man joprojām bail no augstuma un mazām telpām, un lidmašīna nav tā īstākā vieta, kur es vēlētos atrasties viena bez kāda pazīstama cilvēka līdzās. Jau nodrošinājos ar sūkājamām končām un šokolādi, katram gadījumam ir arī maisiņš, nu tas, kurā jāliek šķidrumi iekšā. Tā kā man bija nevis 100ml tūbiņa, bet 125ml, tad sejas krēmu nācās pārlikt citā tūbiņā. Lelde aizdeva kaut kādu bišu peru tablešu burciņu mini-mini, kurā sastūķēju sejas krēmu iekšā. Smieklīgi izskatīsies, kad es no tāda maza piņģerota smērēšu krēmu uz sejasDušā nevar iet, kad pārējā mājā ir ellīgi auksts un galva ir pilna ar domām. Šodien pārsniedzu savu rekordu, nu ilgākais, cik esmu mazgājusies dušā ir 1 stunda 15 minūtes iepriekšējā rekorda 45 minūtes vietā. Vēl tikai jānolako nadziņi un esmu gatava ceļam. Tā kā līdz lidostai man vēl ceļā jāpavada 3 vai 4 h autobusā, tad izlēmu paņemt līdzi grāmatu, sākšu Hunger Games lasīt, tikai man nav ne mazākās nojausmas, kur to grāmatu ielikt, jo soma jau tā ir pārbāzta un būšu lucky, ja nesaplīsīs šī tripa laikā. Ienīstu savu kompi, or vismaz Windows Movie Maker točna. Mans 6h darbs nu ir vējā tās stulbās čakarīgās programmas dēļ. Stundu blenzu Sony Vegas Pro 2.0 un nekā nesapratu enīvēj. Stulbums, stulbums, stulbums! Gribējās mest kompi pret sienu, ka šitā mani apbižo. Džeisons (Mārketinga Plānošanas pasniedzējs) man vēlreiz novēlēja priekpilnus Ziemassvētkus un teica, ka tiksimies nākošgad, bet viņš nezina, ka es nomainīju viņa moduli uz E-Biznesa moduli. Ja nepatiks, mainīšu atpakaļ uz Mārketingu, lai gan arī Shares modulis varētu būt dikti interesants un pasniedzējs ir smieklīgs. Ak, cik grūta izvēle, kad pašam jāizdomā, ko vēlas mācīties, bet cilvēkiem jau nekad nav pietiekoši labi. Mamma parūpējusies, lai meitukiņš LV nenosaltu, iedos drēbes priekš manis, Anna uzlaboja šovakar man omu to nemaz nenojaušot tieši mirklī, kad visvairāk likās, ka izbesīšos līdz baltkvēlei un vēl tālāk. Uiii, šodien pārāk daudz kas noticis, pārāk daudz cilvēku jāpiesauc. Katrā ziņā visiem tiem, kuri man palīdzēja šodienu izkrāsot, lielum lielais paldies! Pavisam drīz tiekamies dzimtenē. Mājas - es jau lidoju!  |
19.12.09 17:52 - SKOTIJAS pār[ap]domas -04/7-Brīvdienas klāt
Nu var atsākt klausīties Ziemassvētku mūziciņu un gatavoties braukšanai
mājās. Par spīti galvas sāpēm, trim pēdējām īpaši negulētām naktī un
sala, viss beidzot liekas tik kolosāls un foršs, ka nevaru vien
sagaidīt, kad būs svētki, kad tikšu mājās pie visiem saviem smaiduļiem.
Mamma teica, ka Moņuks atsācis gulēt manā gultā, kas nozīmē, ka arī viņa zina un gaida manu atgriešanos mājās, bet iespējams viņa tikai pielien, jo ir uzzinājusi, cik kolosālu dāvanu Ziemassvētkos esmu viņai sagatavojusi HRM eksāmens bija tīri tā neko, varēja, ja ne no teorijas, tas caur loģisko domāšanu izdomāt atbildes, tad nu tikai bija jāmāk pielietot īstie vārdi, lai paskaidrotu savas domas. Nav joka lieta 2h no vietas drukāt. Šajā eksāmenā man tikai 1x sarāva krampī plaukstu. Strategy & Management gan bija traks eksāmens, no jaukās pasniedzējas nebiju ko tādu gaidījusi gada beigās. Likās, ka būs neieskaitīts un visu laiku stresoju. Joprojām ceru, ka vismaz zemākais D līmenis būs, ka tikai ieskaitīts un viss. Šitik maniakālus jautājumus es pat latviski nemācētu uzrakstīt, kur nu vēl angliski, bet nu centos, cik spēju, lai gan pēc eksāmena oma nebija tāda, kādai tai vajadzētu būt. Stresoju līdz brīdim, kad pārnācu mājās un pēkšņi pa durvju caurumu parādījās aploksne balta un bez adresāta kam un no kā. Atverot vaļā ieraudzīju, ka tur ir apsveikums no St Peter's Free Chruch, kura man novēlēja mierpilnus un priekpilnus šos Ziemassvētkus un jauno 2010. gadu. Kaut kādā ziņā pēkšņi likās, ka tā ir kā zīme, ka nav ko satraukties - kā būs, tā būs! Un viss sāka krāsoties košākās krāsās. Skotijas valdība ir baigi foršā, jo satraucas par savu iedzīvotāju veselību. Pienāca rozā vēstulīte ar atgādinājumu, ka sievietēm 20 - 60 gadu vecumā jāiet reizi 3 gados uz uztriepes analīzēm, lai pārliecinātos, ka nav dzemdes kakla vēža pazīmes un iespējamība. Tik jauki, ka izsūta šādus atgādinājumus. Nu jāuzzina, vai ir jāmaksā, vai nav, un nākošā gada sākumā jāaiziet. Baigi sīki bukletā viss bija aprakstīts un iesaku visām sievietēm ko tādu izdarīt, kā nekā lieka piesardzība jebkurā gadījumā nenāks par ļaunu. Tiesa gan es jau biju Latvijā šī gada sākumā, bet nekaitēs arī izmēģināt skotu analīzes secinājumus. Joprojām ceru, ka lidostā mani neapturēs par DVD kontrabandu, esmu sarakstījusi 60GB filmas un seriālus Kā jūs domājat, man lidostā atņems 125ml sejas krēmu, kurš ir pa pusei jau tukšs? Man nav kur viņu ielikt citur, bet vajag līdzi priekš Latvijas ziemīgi vēsā gaisa! Mārketinga plāns arī beidzot uzrakstīts, divreiz pielabots un nodots gan plaģiātisma sanēšanai, gan izprintētā versijā. Šodien gan visiem labs garīgais, skolā un bibliotēkā visi tik pēc kārtas novēl lieliskas brīvdienas un priecīgus Ziemassvētkus. Tieši uz Leldei vārda dienu uzsniga arī mums pirmais sniegs, tiekot līdz skolai biju galīgi slapja un apsnigusi. Mašīnas uz ceļa bija par 1/2 mazāk kā iepriekš, gājēju par 1/3 mazāk un nav brīnums, es kādas 40min (20min vietā) gāju uz mājām, jo kājas slīdēja kā trakas un aizķerties aiz kā arī nav un nav joka lieta iet pa kalnu uz leju vai augšu. Visu laiku pārņēma karstuma viļņi, ka tikai nenoliekos. Vai es stāstīju, ka šeit uz ielām var atrast visu, kas nepieciešams? Jup, ja vajag naudu jāiet biežāk garām klubiem un restorāniem, ja vajag matu gumijas, tad lielākoties netālu no universitātes ēkām atrodamas, pildspalvas ir visur kur un dažkārt var atrast pat cimdus un ļoti garda paskata cupcakes Tik smieklīgi un mulsinoši vienlaikus ir fakts, ka šeit cilvēki nekaunas izrādīt, ka kāds cilvēks viņiem liekas pievilcīgs. Šodien man uzsmaidīja jau otrais līdz šim flirtējošais tumšādainais. Iekrekšķinājās, lai es palūkotos, un tad pasmaidīja  Apmulsu jau kārtējo reizi, lai gan kurai gan sievietei nepatīk, kad viņai pievērš uzmanību, ne tā?Vēl tikai 2 šokolādes palikušas (es katru dienu decembrī ēdu pa 1 šokolādei, lai skaitītu dienas līdz mājās braukšanai), ak diens, ak diens... WOW! Jau tik drīz. Cik forši, forši! Turībniekiem, ICiešiem un draugiem - tiekamies janvārī (dodiet ziņu par piemērotākajiem laikiem); manām abām ģimenēm - tiksimies jau 1dien vēlu vakarā or 2dien no rīta. BUČAS  |
15.12.09 14:27 - SKOTIJAS pār[ap]domas -04/6-Mārketinga plāns uzrakstīts pa divām dienām ir pabeigts un nosūtīts Džeisonam (pasniedzējus šeit dīvainā kārtā pieņemts uzrunāt vārdos) pirmajai pārskatīšanai. Ar satraukumu gaidu viņa atbildes email, lai uzzinātu, cik daudz kas jāpielabo pirms īstās nodošanas. Esmu pārsniegusi tikai par aptuveni 200 vārdiem 3000 vārdu robežu, bet viņš teica, ka ārzemniekiem +500 vārdi ir pieļaujami. Tik forši ir tikt dēvētai par ārzemnieci nevis kādu pašai tā saukt.Pirmdien nodevām finanšu assessmentu plaģiātisma skenēšanai un nodevām arī assessmenta boksā printēto darbu pasniedzēja vērtēšanai. Frukti izlaida komentāru nodošanas posmā par to, ka viņi vēlējās augstākas atzīmes nekā mēs. Hihi, un es jau aizrakstīju Dāvidam/Deividam (kā latviskojas David? O_o) emailu par situāciju un viņš atbildēja, ka Frukti nav neko ziņojuši. Secinājām, ka šitie divi Frukti būs slikti vadītāji/menedžeri, jo nespēj ieklausīties un pieņemt citu viedokli - viņi tikai uzklausa, pasaka, jā, un izdara pa savam! Vismaz zināšu, ka būšu vismaz par 2 uzņēmējiem gudrāka pasaulē Saņēmu no Dāvida/Deivida Jāmācās nu HRM un Strategy & Management eksāmeniem. Negribu! TIK daudz jāmācās. Šausmas! Kāds negrib manā vietā iet uzrakstīt 4dien un 5dien eksāmenus? Nekas traks jau nebūs - tikai 2h no vietas ļoti aši jādrukā viss par attiecīgo jautājumu Christmas Poo zīmīte turpina uzjautrināt! Ak šie cilvēki! Visu laiku ceru, ka mani, kad lidošu mājās, neapturēs un neaizturēs par DVD kontrabandu. Sarakstīju 60GB ar filmām un seriāliem, kurus vedīšu mājās un veidošu savu Filmu un TV kolekciju. Joprojām skatos uz dāvanu kaudzīti līdzās galdam un tad uz savu balto rokas somu nespēdama izspriest, vai tas viss salīdīs tik mazā somā, žēl, ka mājās nav svaru, es pat nezināšu, vai pārsniedz 10 kg vai nē. Un visbeidzot viskolosālākās ziņas: ITĀLIETE IR PROM UN PAGALAM PROM - sākas Ziemassvētku miers un atgriežas īstās sajūtas |
11.12.09 19:31 - SKOTIJAS pār[ap]domas -04/5-Beidzot pienākusi arī šeit ziema. Jau likās, ka sniegs paslēpies no mums, bet beigās pirmo sniegu atradām saldētavā Leldes burkānos paslēpušos. Wīiiii... Beidzot arī šeit grādi nokritās līdz -1 pēc Celsija skalas. Brr, trakoti vēsi, ja nekustās!Uz ceļiem izbārstīti palieli sāls graudi, kurus viegli sajaukt ar krusu. Īpaši nemaz neslīdēja ceļi. Latvijā droši vien tādas sāls izpriecas neatļautos laikā, kad nemaz nav sniega un īpaši nemaz neslīd. Kāda vilšanās, bet labi, ka mājās saldētavā gaida pirmais sniegs. Vismaz kaut kāds prieks no ziemas. Cenšos visu nedēļu jau uzrakstīt mārketinga plānu. To do listē ik dienu tiek pārlikts ieraksts, ka obligāti jāuzraksta 1000 vārdi (kopā ap 3000 +/- 500 jābūt), man joprojām ir tieši 0 vārdi. Pat virsrakstu neesmu spējusi uzrakstīt. Lame! Šodien beidzot saņēmos un sakārtoju materiālus, nu man stāv līdzās viena kaudzīte, kur ir paskaidrots, kam jābūt plānā, otrā materiāli par Tesco, kurus jāizlasa, lai zinātu, kas viņiem jau ir, ko jāuzlabo. Pats trakākais ir tas, ka man ir jau veselas 5 idejas. Uz ideju lapas ir par 34 vārdiem vairāk nekā pašā Mārketinga plānā. 2 Lame! Ienīstu Latvijas pastu. Kad es sūtu pakas, vēstules uz Latviju, viss aiziet laikus vai pat ātrāk, ilgāk par 5 darba dienām nav nekas aizgājis, bet nu es jau kopš 24., ja nemaldos, oktobra gaidu vēstuli no Latvijas un joprojām nav atnākusi. Kādam laikam baigi sagribējās mīļu kartiņu pievākt. Es pacietīgi gaidu... joprojām! How stupid is that? Vēl tikai 4 dienas un itāliete būs prom. WĪiii...  Pļūtenis vakar vai aizvakar (nez, man visas dienas sajukušas, kad nav jāiet uz skolu) uzrakstīja viņai zīmīti, lai notīra galdu un mikroviļņu krāsni aiz sevis, jo viņai no plaukta bija nobiruši rīsi (pieņemsim, ka tie bija rīsi, lai gan nezinu, kas tie bija patiesībā). Šmuce bija kā kara laukā, bet viņa uzskatīja, ka tas nav novākšanas vērts, jo, kas tad tur, trīs rīsi uz galda un uz mikroviļņu krāsns mētājas. Viņai laikam slikti ar matemātiku, jo tur nebija trīs rīsi tur bija vismaz 30 uz mikroviļņu krāsns un divtik uz galda, bet es jau pieņemsim, ka neskaitīju Viņa pat nezina ar kādiem cilvēkiem dzīvo kopā, jo nezina neviena vārdu. Nu i līmenis! Sen tā nebiju teikusi, likās, ka šis teiciens iederētos šajā vietā perfekti.The Lovely Bones by Alice Seebold ir neaprakstāmi lieliska grāmata, tādiem jūtīgiem un jutīgiem cilvēkiem kā es nav ieteicams lasīt publiskās vietās. Man pat ir pārāk kauns par sevi, lai atklātu, cik reizes jau apraudājos to lasot. Cerams, ka filma, kura iznāks nākošā gada sākumā, būs kaut uz pusi tik lieliska kā grāmata. Neprasiet, kā man ir laiks lasīt grāmatas, bet nav laiks mārketinga plānam, es pati to nesaprotu. Man pietrūkst normāla skriešanas celiņa, jo 2km noskriet uz trenažiera nav tas pats, kas skriet 2km pa normālu virsmu, jo uz trenažiera tev tikai jāpalecas, lai kustīgais ceļš tevi nenorautu no kājām, kamēr īstais ceļš nekustās un tev pašam sevi jāvelk uz priekšu. Tiesa gan sajūta, ka slīdi uz priekšu pasperot tikai vienu soli, pēc trenažiera ir daudzreiz kolosālāka. Divi soļi un jau esi aizslīdējis līdz izlietnei, vēl divi un jau vingro uz paklājiem. Ķiķinoši! Ak, jā, vai es jau pieminēju, ka laikam esmu nometusi 10 kg? Pēc gym svariem nevar īsti saprast, cik konkrēti, jo katru reizi uz tiem uzkāpjot rādās cits skaitlis, tāpēc ņēmu average vērtību no trīs uzkāpšanas reizēm. Ja uz ielas mani satiekat un nepazīstat manu riepu, tad nesatraucieties, tādas man vairs nav  Nu jāskatās uz seju, lai atpazītu! Uiii, diena jau iet uz beigām. Vēl 10 šokolādes gabaliņi līdz manam mājās došanās lidojumam! P.s. - Frukti drīz tiks sašķaidīti, 1dien jānodod Corporate Finance assessments, 7dien jāsāk krakšķināt kauliņi!  |
8.12.09 02:08 - SKOTIJAS pār[ap]domas -04/4-Pirmā Ziemassvētku dāvana: Itāliete 15. decembrī brauc mājās, tas nozīmē, ka veselas 5 naktis es varēšu mierīgi aiziet gulēt un pamosties bez viņas skaļum skaļās burbulēšanas, ko viņa droši vien sauc par lūgšanām, lai gan es neticu, ka kāds Dievs saprot, ko viņa tur burbina. Nebūs vairs jāklausās kā viņa skaļi čurā un tikpat skaļi vienlaikus runā pa telefonu, nebūs jāklausās, ka viņa ved mājās visādus lūgšanās brāļus un māsas, nebūs jāskatās uz nabaga veļas mašīnīti, kuras durvis viņa aizcērt ciet. Whā, es jau zināju, ka Ziemassvētku vecītis man šogad apbalvos ar brīnišķīgām dāvanām, bet, ka jau tik ātri... Super!Gribēju sākt Mārketinga plāna rakstīšanu, bet, protams, ka izdomāju visu ko citu padarīt un pat šodien vēl neesmu sākusi, tikai noliku materiālus gultā, lai pārlūkotu nepieciešamās nodaļas virsrakstus un izdomāju 2 no min 3 idejām, kuras ieteiktu Tesco uzlabot, papildināt vai kā citādi iekļaut viņu pašreizējā mārketinga plāna uzlabošanai. Ja kādam ir vēl idejas (kas zina, kas ir Tesco), droši padalieties ar mani, lai varu iekļaut plānā un kas zina, dabūt alfabēta pirmo burtiņu Sapratu, ka Frukti mēdz būt baigie krāpnieki un aiz muguras izfantazētāji. To sapratu, kad saņēmu viņu atpakaļ atsūtīto grupas nobeigumu darbu Corporate Finance, kur viņi uzsver, ka darījuši vairāk kā Latvietes un vēlas augstāku atzīmi par to. Tas jau nekas, ka tas bija grupas darbs un viņi vienkārši ignorēja, ko kopā nolēmām, kā dalīsim darbus, lai visiem sanāk vienādi. Labi, ka Latvietes pasniedzējam labāk patīk nekā Frukti, es izcīnīšu savu taisnību un savu uzvaru vai nu godīgos argumentos, vai vismaz ar šo Latvietes priekšrocību, lai tik viņi saturās  Mani joprojām nevar laist veikalos, uz svētkiem viss ir tik lēti, ka bail. Man makā bija viena mārciņa, šodien iztērēju četras(= Bet nu man vismaz ir Jaunā gada dāvana sev (Ziemassvētku dāvanu limitu sev esmu jau izsmēlusi, bija jādomā kas jauns), vēl viena dāvana maniem mīļajiem, burkānu kaudze un saldējuma lollīši, kuri izskatās pārāk perversi, lai par tiem stāstītu sīkāk. Šodien pasniedzējs pie auditorijas mikrofona paukšķināja košļeni taisot no tās burbuļus un spridzinot. Izklausījās dikti smieklīgi, varēja redzēt, ka arī viņam pašam ir jautri. Vairāk šādu pasniedzēju (ne jau košļenes dēļ, viņš arī lieliski un smieklīgi māca). Vispār šādas priecīgas Ziemassvētku sajūtas man nav bijušas... hmm, nekad! Es tā jūtu, ka šie būs viskolosālākie Ziemassvētki līdz šim. Ja man būtu laiks, es jau sāktu domāt, kur svinēt jauno gadu, bet man ir jāraksta Mārketinga plāns, vai vismaz jācenšas to uzrakstīt. Hihi! |
Powered by Sviesta Ciba