Pār[ap]domas -10-
Nudien!

Pie labām lietām ir tik nenormāli viegli un ātri pierast, ka traks var palikt. Ja tev pāris rītus pēc kārtas uztaisītu brokastis, vai tu nevēlētos ko tādu sagaidīt ik rītu? Jā, man nedēļas nogalē bija forši - noeju lejā, apsēžos dīvānā, ieslēdzu Tv un sajūtu ēdiena smaržu un tur mani gaida silta tējiņa un ceptas olas ar gaļiņu un sieru. Njamm! Vai nākošajā rītā garšīgas tostermaizītes. Lūk, tas ir serviss, nē, atvainojos, tas ir kas vienkārši grandiozs. Un tad, kad es atgriežos kojās no rīta pamostos vēsumā, ka negribas celties augšā, izpūrušiem matiem, modinātājam skandinot savu meldiņu jau ceturto reizi, es saprotu, ka palikušas 10 min līdz darbam, ko sataisīties. A, kur siltā rīta tējiņa un brokastis? Kāds nevēlas pieteikties un darba dienās man ik rītu ko pagatavot?

Kad sāku strādāt, es sev teicu, ka par pirmo algu nopirkšu Katanas ieceļotāju papildinājumu, bet, kad tā ieskaitījās kontā, tad sāku spriest... nē,  vajadzētu iekrāt kam citam un vispār Ziemassvētki tuvojas, tad vēl tas un šitais un tā arī apņemšanās izgaisa. Līdz kādai brīnumanai dienai, kad nejauši cenuklubs.lv atradu, ka ir atlaides tieši Tirgoņiem un Barbariem, un tā nu es tiku ne tikai pie spēles, bet arī piepildīju sev apsolīto. Un ziniet, beigās ir liels prieks. Ne jau par to, ka kartē ir par 20Ls mazāk, bet tāpēc, ka piepildīta apņemšanās. Vai esi pamanījis, cik maz solījumu un apņemšanās mūsdienu sasteigtajā vidē tiek piepildīti? Un ir jāpriecājas, ka esi retais, kurš ko piepilda pat tad, ja solītājs un saņēmējs ir viena un tā pati persona

Sesija jau klāt! Un tik dīvaini apzināties, ka tā ir pēdējā, nu vismaz bakalaura studijām. No vienas puses - forši, jo negribas vairs eksāmenus, no otras - ak dieniņās, man taču vēl diplomdarbs priekšā, tad jau labāk divas sesijas kārtot Bet vispār nav ne vainas, ja neskaita to, ka vairs nav tas fīlings, kādam jābūt, kad students saņem pirmo bakalauru, jo man šis būs jau otrais. Tiesa, izlaidumu apmeklēšu pirmoreiz, bet tomēr... vai ir kādi ieteikumi, kā atgriezt pirmreizējo sajūtu diploma saņemšanai?

BRAUCIET UZMANĪGI!
Jo es 7dien jau tā uzmanīgi braucu (50km/h), bet par spīti visam pie pagrieziena no zemes ceļa uz asfaltēto ceļu, kurš vizuāli izskatījās neslidīgāks, manu mašīnu apgrieza pa 90 grādiem. Ja nebūtu priekšā ceļa zīme, es neiespringtu, jo aiz tās bija tikai taisns apsalušas pļavas laukums, bet nu tā zīme. Nu, jūs jau visi zināt to Mērfija likumu postažu, ne tā? Bet vispār man paveicās, laikam Mērfijs kādam citam tajā laikā darīja pāri un mani nepamanīja, jo pēdējā brīdī izdevās iztaisnot mašīnu un pat iztikt bez sirdsklauvēm, un braukt tālāk.
IENĪSTU ZIEMU!

Un vispār, es šajā nedēļas nogalē izglābu zīlītei dzīvību. Viņš kaut kādā dīvaini mistiskā veidā bija ielidojis koridorī un atsities tik daudz pret stikliem, ka īsti kājās vairs neturējās. Es turēju viņu savās siltajās plaukstās un glāstīju, ik pa laikam pārbaudīju, cik apreibis viņš vēl ir. Varat teikt, ko gribat, bet viņš skatījās uz mani tādām lielām izbīļa acīm, kuras drīz vien pārvērtās tādā kā pateicībā. Pat tad, kad viņš jau varēja nostāvēt uz savām kājām es turēju vaļā plaukstu, lai viņš aizlidotu, tomēr viņš to nedarīja, vēl pabolījās uz mani un tad aidā... uzlidoja uz šķīvja stangas, kur vēl pabolījās un pastāvēja, kamēr es vēroju viņa projām došanos. Tik mazs prieciņš, tomēr patīkami izbaudīt ko tādu. Tiesa, cerams, ka bieži tā negadīsies.

Par putniem iesākot, vakar, braucot autobusā pāri salu tiltam, debesīs pamanīju 4 dzērves, kuras lidoja ziemeļu virzienā. Ka tik viņas arī nebūs kur atsitušās un sajaukušas kad un uz kuru pusi jālido. Nabadzītes!
Un vēl debesīm bija tāds dīvains krāsojums. Kā varavīksnei tikai tāds neliels laukumiņš un kantains. Sākumā likās, ka arī varbūt es esmu kur atsitusies un man rādās, tomēr diezin vai... ilgi neesmu ieskrējusi pa miegam nekur un galvu atsitusi.

Brīnumu pilna tā pasaulīte! Vai ik dienu kas jauns!